LABĪBA.
16126. Ka laiks pāriet no ziemas aukstuma uz pavasara
mitrumu, ta veci cilvēki pārcelāja un izvēdināja
sēklas labību. Ja tā nedara, tad sēkla sapel
un
paliek neauglīga. /H. Skujiņš, Aumeisteri./
16127. Sēklas labība jākuļ jaunā
gaismā; vecā gaismā gan
var to pļaut. /S. Guberts, 1688./
16128. Jaunā mēnesī sēta labība
zalā [vienmēr aug un zied,
nesāk gatavoties]. Tāpēc labāk sēt vecā
un pilnā
mēnesī (pilnatēs). /V. Kancāns, Asare./
16129. Labība jāsēj svaru laikā,
jo tad ir svarīga labība.
/K. Arājs, Virbi./
16130. Labību nevar sēt vēža
laikā, jo tad tā līž atpakaļ
zemē. /K. Arājs, Virbi./
16131. Labība, lai būtu pilnas vārpas,
jāsēj pilnā mēnesī.
/A. Mencis, Puikule./
16132. No tās labības, kura sēklai
atšķirta, nevar otram
neko pārdot, nedz aizdot. Pircējs vai aizņēmējs
tad paņem līdzi visu svētību.
/K. Alksnis - Zundulis, Naudīte./
16133. Labība, kuru apsēj jaunā mēnesī,
noklipā (nogāžas
zemē). /K. Jansons, Plāņi./
16134. Labība jāsēj pilnā mēnesī,
tad laba raža.
/M. Auziņa, Rīga./
16135. Labība jāsēj ziemeļu vējā,
tad to zaķi neēd.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
16136. Ka zemnīks grib,
kab labi izaugtu labeiba,
napūsteitu sabru lūpi, tod kod jis pasās rudzus,
vai mīžus, auzas, tod lai jis, kod īs nu teiruma
iz sātu, pajam nu teiruma treis saivis zemis un
nūlīk sev karmynā, tod juo teiruma nikas napūoteis
un maizja jam izaugs kai ni pi vīna saimnīka nav.
/V. Podis, Rēzekne./
16137. Lai sējums maitātos, burvis sasien
kopā kādas
vārpas otra tīrumā un saka: "Sasienam gailīšam
kājiņas ar sarkanu dzīpariņu; pilni zariņi
melnu
putniņu; trīs dienas slims, trīs dienas vesels; pa
durvīm iekšā, pa logu ārā!"
/F. Brīvzemnieks IV. 1886, 192./
16138. Ja iedzen koku labības laukā ar saknēm
uz augšu,
tad visa labība salien atpakaļ zemē.
/J. Kasparovics, Skrunda./
16139. Pa labību nedrīkst bradāt, tad
rudenī Dievs met ar
akmeni, kādēļ labībai nebūs biruma, bet ja
pavasarī
sviež ar maizes gabalu, tad bads būs.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
16140. Kad labība zied, tad logi un durvis jātaisa
vaļā,
lai svētība nāk mājā. /J. Steglavs, Jelgava./
16141. Ja labība ir tīrumā izkaltusi,
tad saka: "Dieviņš
kaltēja". /H. Skujiņš, Smiltene./
16142. Vidzemē pļauj labību ar vienroci,
Kurzemē ar
garkāti, bet Latgalē un Ilūkstē ar sirpi. Kurzemē
zemē atmests vienrocis 19. gadsimteņa beigās (?).
/Atpūta, 1932., 404, 21./
16143. Sapļautos rudzus vidzemnieki saliek lielākās
gubās
jeb statiņās, pārklāj ar cepurīti un nosien,
lai
vējš gubas neizplosa. Kurzemnieki liek mazas
statiņas un atstāj neapsegtas. Latgales nomaļu
apvidos rudzu statiņu apklāj ar vienu šķērsām
pār
statiņas virsu pārliktu kūlīti.
/Atpūta, 1932, 404, 21./
16144. Kad jaunā mēnesī pļauj
labību, tad otrā gadā aug
liela. /Stirna, Skrunda./
16145. Ja pļauj labību, tad kurš beidzamais
sasien kūli,
tas nākošu gadu ar vēl sies.
/K. Corbiks, Blīdiene./
16146. Kod zemnīks
nūjam nu teiruma labeibu un nūvad uz
sātu, tod jam vajag pajimt treis saivis rudzu vai
tī mīžu, pacelt pūrys māru un zam tuos mārys
izsvaiduot tūs treis saivis un pūrys māru nūlikt
viersā, itys pīzīmēj, ka pi tuo zemnīka
vysu godu
byus maizja, nikod jam nabys tryukuma.
/V. Podis, Rēzekne./
16147. Vasarāju nepļaun rasā, jo tad
viņš gubās sapel.
/H. Skujiņš, Smiltene./
16148. Vasarāju ar rasu ne-
pļaun, jo tad viņš gubiņās sapel.
/H. Skujiņš, Smiltene./
16149. Kad labībā vārpas no-
lauztas jeb sapītas, tad jau stipri
domā, ka nelaime notiks pie lo-
piem, zirgiem un laukiem; tad to
vietu, kur vārpas sapītas, nedrīkst
pļaut, uzataisa sētu apkārt, lai arī
lopi neaiztiek.
/K. Šilings. 1832. Tirza./
16150. Kad druvā vārpas sa-
grieztas jeb krustiski sasietas, tad
to esus burvis darījis. Tos tad tā
izraujot, ka roku nepieliekot. [Sal.
rudzi.)
/Latv. Avīzes, 1824, 32./
161l5l. Nevajaga arodu slaucīt
ar slotu, jo tiek tad izslaucīts no
labības, kā ar slotu.
/A. Cirsis. Ralupe./
16152. Ja otram dod labību vai
ko ēdamu, tad trīs drusciņas jā-
ņem atpakaļ, lai otram svētību
neatdotu.
/A. Bilenšteina rokraksts, Kaz-
danga./
16153. Kad beidz labību vadāt,
jāatstāj uz lauka kūlītis labības
Zemes mātei.
/J. Steglavs, Jelgava./
16154. Kad beidz labību vest,
tad jāatstāj uz lauka kūlītis labī-
bas Zemes mātei.
/F. Heidene, Talsi./
16155. Ja beidz vest kādu labī-
bu un ja beidzamais vezums iznāk
sevišķi liels, tad nākošu gadu būs
laba raža, ja vezums mazs, tad
būs vāja raža.
/K. Corbiks, Blidiene./
16156. Ja rudenī labības ķirpās
daudz peļu, tad nākošā gadā būs
maz graudu.
/E. Argals, Naukšēni./
16157. Ja labībai vasaru sīkas
vārpas, gaidāma stipra ziema.
/K. Palteris, Nītaure./
16158. Kuŗu labību peles vai-
rāk ēd, tā būs visdārgākā. [Sal.
saknes.]
/E. Ozoliņa, Zentene./
16159. Kad labību samet kau-
dzē un atstāj uz ilgāku laiku ne-
kultu, tad pēc pirmās kārtas
kaudze jāpārkaisa ar pelniem
(pelliem) un atkārto tos pašus
vārdus ko pie kartupeļu glabāša-
nas. [Šmidzi šmedzi, atkod zobus,
atkod zobus.]
/H. Vecvagars, Taurkalns./
16160. Nav labi, kad burvis sa-
sējis labību tīrumā, jeb arī kādas
trīs smilgas pļavā. Pēdējā gadīju-
mā lopi izsprāgs.
/A. Armans, Ludza/
16161. Kad labībai vārpas pā-
rāk mazas, tad gaidāma dziļa zie-
ma.
/K. Jansons, Plāņi./
16162. Vedot labības kūļus uz
mājām, ja kādu kūlīti aizmirst,
tad kāds no vedējiem paliek vec-
meitās jeb vecpuišos.
/L. Strute, Šķibe./
16163. Kad tīrīja labību, tad tai
pārvilka krustu, lai ļaunais gars
netiktu klāt.
/L. Bēķe, Madona./
16164. Maize orūdā
ir jōpōr-
krista, tamdel, lai pyučs natyktu
kloutu.
/B. Spūlis, Vārkava./
16165. Nesot klētī pirmo labī-
bas maisu, jāpiesit trīsreiz ar kā-
ju uz grīdas, lai peles to neēstu.
/M. Vēbere, Straupe./
16166. Ja grib, lai lopi labību
neēd, tad pirmais klēpis gubā jā-
liek no ziemeļu puses.
/T. Rigerte, Brunava./
16167. Lai peles neēstu labību,
tad liekot stirpās pirmajam kūlī-
tim vārpas jāliek pret ziemeļiem.
/A. Pliens, Meirāni./
16168. Labību vai sienu krau-
jot, pirmais klēpis jāliek pret zie-
meļiem: tad peles neēd.
/J. Ezeriņš, Vecpiebalga./
16169. Pirms graudus beŗ mai-
sā, maiss trīs reiz gariski jāgriež
pret ziemeļiem, tad peles graudus
neēd.
/P. Biša, Vijciems./
16170. Lai peles labības gubas
neaiztiek, tad labību nedrīkst ar
kāju piespiest.
/P. Biša, Vijciems./
16171. Labības gubas liekot,
pirmā kopiņa jāliek ziemeļu pu-
sē, tad labība nepūst.
/A. Leimane, Mārsnēni./
16172. Labības gubiņas mieti-
ņu sitot ar seju jānostājas pret
tukšumiem (ziemeļiem) un ar kā-
ju trīs reizes jāpiemin zeme. Arī
pirmo klēpi labības liekot ar se-
ju jānostājas pret tukšumiem, jo
tad peles nemaitājot labību.
/E. Laķis, Ozoli./
16173. Gatavā labības gubiņā
nedrīkst iespert ar kāju, lai peles
gubiņu neizlodā.
/A. Vikmane, Liepupe./
16174. Labības gubas nedrikst
ar kāju apsist, lai peles labību
neēstu.
/A. Mencis, Puikule./
16175. Lai labību gubās un sta-
tiņos neizēstu peles, tad tās liekot,
jāņem trīs akmentiņi, jāgroza pret
ziemeļiem un jāliek gubai vai stā-
tiņai apakšā.
/H. Skujiņš, Smiltene./
16176. Rudenī, kad labību klētī
saber, tad jāņem trīs saujas la-
bības un pār plecu uz ziemeļu pu-
si jāmet atpakaļ apcirknī; tad
žurkas labību netērējot.
/J. Jansons, Plāņi./
16177. Pirms labību beŗ arodā,
ieliek tur trīs akmeņus par peļu
tiesu un tad tik beŗ labību.
/B. Puksts, Aglona./
16178. Lai labības gubas vai li-
nus neēstu peles, tad gubās liekot
pirmais klēpis jeb kūlis jāliekot
no ziemeļiem.
/E. Zommere, Rauna/
16179. Ja labības gubā pirmo
klēpi liek pret ziemeļiem, tad ne-
viena pele nekapā labību. [Sal.
stirna. maita.]
/H. Skujiņš, Smiltene./
16180. Lai peles neēstu labību
gubās jeb stirtās, tad jākraun no
dienvidus puses sākot. (Sal. sē-
šana.]
/J. Rubenis, Ērgļi./
16181. Labību gubā liekot jā-
liek pirmais klēpis ziemas pusē,
tad peles neēd labību, kā ari la-
bība nepelē.
/K. Krastiņš, Jaunpiebalga./
16182. Labību gubās liekot, pir-
mais klēpis jāliek pret ziemeļiem,
lai peles neēd.
/M. Pelēce, Cirsti./
16183. Kad labību liek statiņās,
tad pirmais klēpis jāliek pret zie-
meli, tad peles neēd labību.
/O. Līde, Rauna./
16184. Kad gubas liek tīrumā,
tad pirmais klēpis jāliek no zie-
meļa puses, lai peles nekapā linus
un nesadzen zemes gubās.
/V. Spandegs, Pociems./
16185. Ja labību grib mest uz
lauka kaudzē, tad iepriekš, kad
ziemeļa vējs pūš, vajag tur nolikt
tris akmentiņus, tad peles neizēd.
/K. Corbiks, Jelgava./
16186. Kad labību liek gubās,
tad katru gubu iesākot, pirmā ko-
piņa tur jāieslien, nepieskaŗot tai
kājas, pie kam gubas krāvējam
jātura ģīmis pret ziemeļiem.
/R. Jansons, Plāņi./
16187. Labība jāliek kaudzēs,
vai gubās pārdienās, tas ir: otr-
dienās, ceturtdienās, sestdienās, jo
tad peles neēdis graudus.
/J. Zvaigzne, Rēzekne./
16188. Vasaras labību liekot gu-
bās, pirmā guba jāmet ziemeļu
pusē, tad vasarāju neizložņā peles.
/A. Šķēre, Skaistkalne./
16189. Labību liek gubā tā, kā
saule iet.
/K. Jansons, Plāņi./
16190. Labību glabājot salmos,
maisa galus vajaga labi sakratīt,
un galus nolikt uz ziemeļiem, bet
nedrīkst piedurties ar kāju pie
maisiem, tad žurkas un peles la-
bību neēdis.
/J. A. Jansons, Piņķi./
16191. Kad labību laiž apcirk-
nī, tad pirmais maiss ir jālaiž pret
ziemeli, tad peles nelaiž graudus
caur apcirkni. [Sal. milti.]
/O. Līde, Rauna./
16192. Labību klētī nesot, maisi
jānoliek pret ziemeļiem, tad to
neēd peles.
/Blate, Lielstraupe./
16193. Lai maize nesaplaisātu,
tad jaunkultas labības pirmais bē-
rums jābeŗ pret ziemeļiem.
/J. A. Jansons./
16194. Labību šķūnī vedot
pir-
mais klēpis jānoliek ziemeļu pusē,
tad labība nepelēs un to neēdīs pe-
les.
/J. Gulbis, Aizkraukle./
16195. Lai peles uz lauka labī-
bu neizēstu, tad zem gubiņas vai
statiņas vajagot ar kāju krustu
uzvilkt.
/H. Skujiņš, Smiltene./
Labība sapnī.
16196. Kas sapnī redz labību
kūļos vai graudus piedarbā gubā,
tas dabūs pie līķa darboties.
/J. Dāvids, Bikseri./
16197. Kad sapnī ap labību pū-
lējas, to laiž, vētī, sēj u. t. t., tad
drīz jāpūlējas ar līķi pa kapsētu.
/Āronu Matīss, Bērzaune./