LĀCIS.

I. Lāča īpašības.
II. Lācis kā ļaunu garu vajātājs.
III. Lācis sapnī.

I. Lāča īpašības.

16694. Lācis bijis pats senāk cilvēks un tādēļ baidās no
cilvēka acīm. Cīnoties ar cilvēku, viņš lūko noraut
tam ādu no pakauša, lai ar to apsegtu acis.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

16695. Senos laikos lāčiem bijuši gari kakli kā aitām un
stirnām, bet zvēru karā viņš lēcis no koka un
satriecis savu tievo, garo kaklu. [Sal. gailis,
kaķis, lapsa.] /J. Jukmanis, Smiltene./

16696. Lāčam esot deviņu vīru spēks; vilkam deviņu vīru
prāts. /H. Skujiņš, Smiltene./

16697. Ja zirgi ierauga lāci, tad tie bēg no viņa tik ilgi,
kamēr ierauga cilvēku, tādēļ ka lācis, cilvēku
ieraugot, atstājot zirgus.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

16698. Mārtiņa dienā lācis apgulstas, kustoņu dienā
pamostas un griežas uz otriem sāniem, un kāpostu
Māras dienā ceļas augšā. /P. Š., Rauna./

16699. Lācis Ģērdacī augšā celdamies prasot: "Ģērd, kur
mani vakarējie kāposti?" /K. Ozoliņa, Jaunroze./

16700. Ģērdacī lācis ceļoties no savas migas augšā, kur
bija Mārtiņā apgūlies. Uz tiem sāniem, uz kuriem
atgūlies, tas noguļot līdz sveču dienai. Šai dienā
viņš griežoties uz otriem sāniem un guļot tā līdz
Ģērdačam. /S. Jurģis, Jaunroze./

16701. Lācis griežoties pa pušgavēni uz otriem sāniem.
/R. Straudovskis, Lielplatone./

16702. Lācis, par ziemu migā gulēdams, zīžot savu kāju.
[Sal. āpsis.] /P. Š., Rauna./

16703. Lācis par ziemu guļ mežā sūnās un zīž savu delli.
/M. Navenickis, Zasa./

16704. Lācis par ziemu guļ savā midzenī un zīž ķepu.
Ģertrūdes dienā viņš pirmo reizi pamostoties un
apgriežoties uz otriem sāniem, bet Binda dienā
ceļoties augšā. /E. Zommere, Rauna./

16705. Priekš 300 gadiem zemnieki Kurzemē medīja lāčus ar
sevišķiem slazdiem, kurus ierīkoja biezos mežos uz
lāču tekām. Kad lācis gāja pār tādu slazdu, tad
slazdā ietaisītais šķēps iedūrās tam sirdī.
/J. Krūmiņš. B. Zemes pielikums 1933, 28./

16706. Lāči taisot rudenī no koka lapām bumbu un sviežot
to gaisā. Ja bumba, zemē krītot, neizšķīstot, tad
viņi varot ziemu mierīgi nogulēt, bet ja šķīstot,
tad kāds tos iztraucēšot. Kad bumba nokrītot zemē,
tad lāči to apēdot, drīz vien aizmiegot un guļot
līdz pirmai pavasara dienai.
/A. Aizsils, Meirāni./

16707. Lāčiem tika taisītas tā saucamās nāves bultas. Šīs
bultas nostādīja tādās vietās, kur bija novērotas
lāču tekas. Pie bultas pietaisīja stipru auklu ar
cilpu galā, ko nolika uz tekas. Kad nu lācis iedams
aizķēra auklu, tad bulta jeb šķēps skrēja no stopa
ar tādu spēku, ka lāci neretis smagi ievainoja.
/Mājas Viesis, 1880, 18 (142)./

16708. Ģertrūdes dienā lācis griežoties uz otriem sāniem,
Benediktā ceļoties augšā. /K. Skujiņš, Smiltene./

16709. Ja lācis uzceļas no migas priekš Māras dienas, tad
būs agrs pavasaris. /A. Aizsils, Lubāna./

16710. Lācis pamostas no ziemas miega Ģertrūdes dienā,
bet tad tikai pagriežas uz otriem sāniem. Kājās
viņš pieceļas kāpostu Māras dienā. Līdz ar saulīti
viņš tad ceļas augšā un uzsauc lācenei: "Griet,
pasildi nu tos vecos kāpostus!"
/L. konv. vārdnīca 15510./

16711. Kad lācis posta mežā apšu jaunaudzes, tad ienāksies
arī vēla labība; bet ja tas apgrauž vienīgi jaunu
zaru galus, tad vēla labība nosalst.
/J. Juškevics. B. Z. II. piel. 1933, 275./

16712. Ja cilvēks nevar no lāča izbēgt, tad tam
jānogulstas zemē, jāaptur elpa un jāizliekas par
beigtu. Tad lācis gan gulošo cilvēku apostīs, bet
nekā tam nedarīs, jo beigtu kustoni tas neaiztiek.
/P. Š., Rauna. H. Skujiņš, Smiltene./

II. Lācis kā ļaunu garu vajātājs.

16713. Kūtī jāieved lācis, lai izdzītu ļaunus garus. [Sal.
kūts.] /K. Pavasare, Drabeši. P. Š., Rauna./

16714. Lācis jāved ap laukiem, dārzos, kūtī u. t. t., lai
viņš apsvētī un lai viss labi izdodas, jo no lāča
visi ļaunie gari bēg. /J. A. Jansons, Mežotne./

16715. Kad ieved lāci stallī, tad lācis izdzen raganas no
staļļa. /L. Druķe, Virbi./

16716. Lāci ved kūtī, lai ļauno garu aizdzītu.
/Edm. Zirnītis, Lubāna./

16717. Burvjus un raganas var izdzīt no kūts, ja tanī
lāci ieved. /A. L.-Puškaitis./

16718. Ja lācis nokremt apses līdz galam, tad vēlā sēja
labi izdosies. Bet ja viņš tik galotnes aplauž,
tad vēlā sēja nosals. /S. Gūberts, 1688./

16719. Ja kādā mājā ļaudis slimojuši, tad agrākos laikos
veduši lāču dīdītāju ar lāci tai mājā, lai to māju
labi izrūktu un aizdzītu slimības. Visvairāk lāci
veduši kūtīs, lai izdzītu lopiem ļaunumu.
/E. Zommere, Rauna./

III. Lācis sapnī.

16720. Ja sapnī redz lāci, tad būs kāda laba vēsts.
/P. Š., Rīga./

16721. Ja sapnī redz mājās ievestu lāci dejojot, tad būs
ugunsgrēks. /M. Navenickis, Zasa./

16722. [Māņticīgais Belcers teica]: "Eita labāk un
glābiet savu mantu - še tiešām degs - es šonakt
sapnī redzēju lāčiniekus, kas sētasvidū plosījās."
/A. J. Stenders, Sērpils./

16723. Kad sieva redz sapnī lāci, tad viņas vīrs nāks
mājās piedzēris. /Alksnis-Zundulis, Naudīte./

16724. Kad pa sapņiem redz lāci mājā ieejam, tad tai mājā
nomirst kāds cilvēks. /M. Ārons, Bērzaune./

16725. Ja lāci redz sapnī, tad mājā būs ugunsgrēks.
/A. Ulmane, Jaunsvirlauka./

16726. Kad sieva sapnī redz lāci, tad vīrs pārnāks
piedzēries. /V. Saperovs, Vecpiebalga./

16727. Ja sapnī redz lāci, kas saķer meitu, tad meitai
drīzumā gaidāmas kāzas. /V. Poriete, Palsmane./

16728. Kad sapnī lāci redz, būs ugunsgrēks.
/I. Bergmanis 1862. g., Bārta./

16729. Sapnī lāčus jaktēt jeb šaut - tu sāksi iet uz
meitām. /F. Krēsliņš, Beļava, Vecgulbene./

16730. Ja sapnī redz lāci vai vilku, tad nākšot precinieks.
/Vidzemes Maliena./