LATVIEŠI.
16471. In malitia quoque
innatam quandam habent
calliditatem, ut fallere, decipere, mentiri
artificoise, quod est illis proprium, adeo ut
aliquando ingenia eorum mirari debeas cum videantur
tam simplices et inculti... Gens laboriosa nimis
et foecunda, vix aliquot horas tribuit quieti, diu
noctuque operatur. Externorum familiaritatem maxime
fugiunt. Si Polonus aut Germanus advenerit
insperate, mox latebras quaerunt et sylvas consolunt.
Benifici autem sunt in eos quos noverunt, nec
viatori cibum denegant. (Latviešiem ir kāda
iedzimusi viltība, ka viņi ļoti prot mānīt,
vilt
un melot, ka tiešām ir jābrīnās par viņu
spējām,
lai gan izliekas vienkārši un neattīstīti. Viņi
ir
ļoti strādīga un auglīga tauta, kas lieto tikai
dažas stundas mieram, bet strādā dienās un naktīs.
Bet baidās no draudzības ar svešniekiem. Ja viņiem
polis jeb vācietis nāk negaidot pretī, tad tie
meklē paslēptuves un iegriežas mežos. Turpretī
laipni viņi ir pret tiem, ko pazīst un neliedz
ceļiniekiem barību). /D. Fabrīcijs, 1610./
16472. Latvieši ir mierīga tauta, strādīgāki,
saimniecis-
kāki, taupīgāki un ar labākām tieksmēm
kā igauņi.
/A. V. Hūpelis, Top. Nachrichten I, 1774, 136./
16473. Baltija ir zeme, kur kungs ir viss, zemnieks
nekas... Likās, ka cilvēkam še nebija daudz
vērtības, zemniekam pret ierēdni un sulainim pret
cienīgu lielkungu... Nesaprotama man palika zemnieku
nabadzība pie tik plašiem laukiem, pļavām, ganībām
un mežiem, pie tik nabadzīga ēdiena, dzīvokļa
un
apģērba. Nesaprotama arī mežonībai līdzīga
rupība,
šis patstāvības trūkums, kas Amerikas mežoni
paceļ
par aukstu kungu, salīdzinot ar šiem nabaga ļaudīm.
Un tas par spīti sešu gadu paraugam no slavenāko
rietumnieku puses. Vai nu šo senāk brīvo tautu
apspiedēji ar savu pārāko prātu ir pratuši
kalt
stiprākas važas kā spānieši, portugālieši
un
holandieši citās pasaules malās, vai arī šīs
tautas
(t. i. latvieši un igauņi) bija gļēvākas,
sliktākas
un vairāk piemērotas verdzībai. /Prof. J. Krauze,
1784. g., Baltische Monatsschrift, 1900./
16474. Dzimtbūšana ir cieši saistīta
ar visu mūsu satversmi,
kādēļ piepēža dzimtbūšanas atcelšana
būtu pārdrošs
solis... Brīvība latviešiem un igauņiem būtu
tas
pats, kas ass nazis neprētīga bērna rokā.
/F. Tiebe (Liezeres mācītājs). Lief- und
Esthlands Ehrenrettung, 1804./
16475. Čaklums, paklausība, viesmīlība,
draudzība ir
raksturīgās īpašības, kuras Kurzemes latviešiem
ar
pilnu tiesību var piešķirt.
/Beschreibung d. Prov. Kurland, 1805, 265./
16476. Bargākā dzimtbūšana Lauzicā,
Moravijā, Meklenburgā,
Holšteinā un senāk Ungārijā un Bohēmijā
ir nieks
pret to vergu jūgu, kas nospiež latviešu un igauņu
kaklu. /J. Petri, Neuestes Gemahlde, 1809, 414./
16477. Krievu zemnieks dzīvo mērenā
turībā un sakrāj
nereti arī krietnu kapitalu; pie latviešiem un
igauņiem turpretī turība ir liels retums.
/J. Petri, Neuestes Gemahlde, 1809, 421./
16478. Es esmu pilnīgi pārliecināts,
ka tāpat igauņiem,
kā arī latviešiem ir iedzimtas spējas tapt par
čaklu, veiklu, drošu un tikumīgu tautu, ja tikai
viņi tiktu atsvabināti no briesmīgā vergu jūga.
/J. Petri, Neuestes Gemahlde, 1809, 539./
16479. Sērpils apgabalā dzīvo četras
piektdaļas latviešu,
kamēr viena piektdaļa pastāv no krieviem, vāciešiem,
poļiem un žīdiem. Latviešiem par godu jāsaka,
ka
kriminalnoziedznieku ir starp citām tautām desmit
reiz vairāk kā starp latviešiem.
/Ostsee - Provinzen - Blatt, 1826, 66./
16480. Latvietis ir, vispārīgi jemot, cilvēks,
kas ātri
un pareizi saprot, viņam ir laba atmiņa un pēc
brīvlaišanas viņš ļoti cenšas tikt labākā
stāvoklī.
/Inland, 1836, 319./
16481. Par latviešu tautas izglītību
gan tiek maz gādāts;
bet tomēr šai tautai par godu mums jāatzīst, ka
salīdzinot ar citām tautām viņi stāv garīgās
izglītības ziņā daudz citām tautām
nevien blakus,
bet pat pārāki. /Inland, 1836, 818./
16482. Jautrība un uzcītība šķir
latvieti no igauņa, bet
abi stāv šai ziņā krievam pakaļā.
/Inland, 1848, 231./
16483. Latvietis ir mīkstākas dabas cilvēks
kā vācietis
un slavs. Pie zemes darbiem latvietis ierīko visu
labāki kā vācietis.
/E. Trautfeters, Inland, 1851, 685./
16484. Latvietis ir lēnākas un maigākas
dabas kā vācietis
un slavs. /E. Trautfeters, Inland, 1851, 39./
16485. Nav pasaulē tādas tautas, kas no
dabas būtu
verdzīga un kalpīga, un tāpat arī latviešiem
ir
tieksme pēc brīvības un neatkarības, bet viņiem
laikam trūkst enerģijas uzsākt šādu cīņu...
Viņiem
laikam ir arī vājāka dziņa pēc biedrošanās.
Viņa ir
tik nespējīga, ka pat nav pamudinājusi tautu dibināt
savus ciemus, nemaz nerunājot par pilsētām un
valstīm. Ir tautas, pie kurām visi spēki savienojas
un savā starpā pabalstās, lai veicinātu lielo
sabiedrības darbu. Pie latviešiem laikam ir
valdījis pretējais princips, kas saskaldījis visus
viņu spēkus un sadrupinājis viņu tautas masas.
Jau
no seniem laikiem viņi dzīvo izklaidu, jau sen viņi
nav pazinuši lielāku vienību par dzimtu un nav
domājuši par darbu dalīšanu... Lai arī viņiem
netrūkst nekādu gara dāvanu, bet sabiedriskās
tieksmes trūkuma dēļ viņi nav neko ievērojamu
sasnieguši... Eiropā nevarētu minēt nevienu tautu,
par kuru latvieši nebūtu gļēvāki, neizjemot
pat
igauņus, kas nes to pašu jūgu. Viņi ir mīkstsirdīgi,
bailīgi, bērnišķīgi, poetiski, fantastiski
un pilnīgi
padevīgi savam liktenim... Cik labprāt krievs grib
tirgoties un ceļot, tik pretīga ir latvietim
tirdzniecība un ceļošana. Kā kāds augs viņš
ir
iesakņojies savas dzimtenes zemē, kas ir viņa
paradīze, par spīti visām mokām un raizēm,
ko šī
paradīze viņam dod. Viņu gara poetiskais virziens
padara tos politiskai praksei par nespējīgiem.
Nogrimuši savu slavas un bēdu dziesmu valstī, viņi
aizmirst reālās dzīves nelaimi... No dabas latvieši
ir smalkjūtīgi un padevīgi. Ar tādām un citām
līdzīgām īpašībām viņi būtu
varējuši tālu uz
priekšu tikt. Bet kalpība ir viņu padevību tik tālu
salauzusi, ka latvietis ir tapis par nedrošu un
pretīgu būtni. Latviešu nacionalitāte būtu
varējusi
pacelties kā skaists kupls koks, bet viņa ir
pielīdzināma tinekļa augam, kas vijas tikai ap vācu
egli uz augšu. Latviešu gara jūtelība varētu
pacelties līdz augstākai izglītībai, bet tā
ir
izvērtusies par rupju glaimošanu un zemisku
padevību... Baltijas vācietis runā par latvieti
tikai ar nicināšanu: "Nevienam latvietim nevar
uzticēties. Vienādi vajaga būt uzmanīgam uz viņu
meliem un mānīšanos. Tikai viens līdzeklis ir, ar
ko viņu var mācīt, tā ir pātaga, ko allaž
vajaga
turēt darbā. Labsirdība latvieti samaitā un padara
to pārgalvīgu un negrozāmu... Nevienam latvietim
nevar ticēt, jo tie glaimo un liekuļo visrupjākā
kārtā. Viņi ir nekrietnākie nodevēji pasaulē
un
pastāvīgi viens otru apsūdz, kādēļ
pie viņiem
vienādi var atrast vainīgos. Nodevējam tik vajaga
apsolīt pudeli brandvīna, lai izdabūtu visus
zādzības un blēdības dalībniekus" ...
Bet šie
vācieši aizmirst, ka viņi paši ir latviešus par
tādiem izaudzējuši, kādi tie ir. Tādēļ
arī
latvietis var viņam tikai no tādas puses rādīties,
no kādas paši uz viņu skatās. Šādam vienpusīgam
spriedumam nevar ticēt... Bet ja kāds svešnieks
pie viņiem nonāk un grib satikties kā cilvēks
ar
cilvēku, tas atradīs pie viņiem draudzību,
viesmīlību un atklātību lielā mērā...
/J. Kohl, Ostseeprovinzen, II, 1841, 35 - 45./
16486. Latgales latviešu temperaments ir flegmatisks,
bez
kādas enerģijas, bet viņu raksturs ir tomēr
labs.
Viņi ir slinki, pret visu ļoti vienaldzīgi -
izjemot tikai katoļu ticību - padevušies dzeršana,
netīrīgi un zaglīgi. Kā jau dzimtsļaudis pieraduši
pie apspiešanas un pātagas, viņi ir acu priekšā
pārāk pazemīgi un padevīgi, bet kur trūkst
uzraudzības jeb kur viņi jūtas drošāki, tur
tie ir
stūrgalvīgi, viltīgi un ļaunprātīgi.
/A. Brants, Ludza. Inland, 1845, 450./
16487. Šī tauta nav gan īsti ne slikta,
de dumja, pavisam
otrādi: visur lietojama, lēti izmācāma, netrūkst
viņiem arī talanta. Tikai dzimtsbūšana saista ar
samagiem valgiem visu viņu attīstību.
/A. Brants, Ludza. Inland, 1845, 450./
16488. Valoda ir tīri latviska, tikai ar citādu
zilbju
intonāciju un dažu vokaļu pārmaiņu; ir ieviesušies
arī daudz krievu vārdu. Vidzemnieks viegli saprot
šejienes latviešu valodu, bet ne otrādi,
šejienietis nesaprot tik lēti vidzemnieku.
/A. Brants, Ludza. Inland, 1845, 454./
16489. Ka latvieši un igauņi it kā nemaz
nevēloties
brīvību, pret to liecina pastāvīgā zemnieku
bēgšana
no savas muižas, kas notiktu vēl biežāki, ja
bēgšana nebūtu tā apgrūtināta ar stingriem
likumiem.
Un tomēr katru nedēļu aizbēg kāds zemnieks
uz
Zviedriju, Somiju, Poliju un Prūsiju. Ja nu arī
bēgļi tiek bieži noķerti un ļoti bargi sodīti,
tas
tomēr nebūt neatbaida citus zemniekus no jauniem
bēgšanas mēģinājumiem. /J. Petri, Neuestes
Gemahlde
von Lief- und Ehstland, 1803, 414./
16490. Kad latvietis runā ko vāciski, tad
gaidāms draņķa
laiks. /J. Skara, Jaunpiebalga./