LAUMA.

16655. Laumas esot arī briesmīgi stipras: lielākais spēka
vīrs lai nedomājot viņas noturēt vai pārspēt. Tikai
tad tās varot pievārēt, ja slepeni uz pirmā
grābiena laimējoties laumu aiz matiem gar zemi
nosviest, jeb slepeni uzreizi ar labu cirtienu
nogalināt. Bet viņas esot dikti manīgas, tas reti
kādam izdodoties.
/LP. V, 1894, 1. J. Lēmanis, Liediķi./

16656. Laumas atraujot govīm otrās mājās pienu un
pielaižot to tiesu, ko tur atrāvušas, savām govīm.
/LP. V, 1894, 1. J. Lēmanis, Liediķi./

16657. No nolaumētām govīm izslaucot zilganu ūdeni, kas
nejauki smirdot un velkoties; bet no pielaumētām,
t. i. pašu, govīm laumas slaucot dzīvu kreimu.
/LP. V, 1894, 1. J. Lēmanis, Liediķi./

16658. Laume atzog nekristītu bērnu un ieliek savu nejauko
tai vietā. Ļaudis savu atdabūjuši tik ar lielām
pūlēm tādā kārtā, ka saulei lecot un noejot, tās
laumes bērnu neganti brēcinājuši.
/Latv. Avīzes, 1850, 52./

16659. Laumas vazājoties lielās piektdienas rītā otra
saimnieka ganībās ar baltu piena slauceni uz rokas
un lasot pa ganībām sakaltušus pērnos govs ķepu
gabaliņus, ko sakrājot slaucenē priekšdienām, kad
ies svešā kūtī laumēt. Bet ja kāds tādu raganu
ieraugot, tad vajagot no muguras puses slauceni
izraut no rokām. Dažreiz pietiekot, ja tikai labs
cilvēks slaucenei rokas pieliekot, tūdaļ lauma
lūdzoties bez gala, lai atdodot slauceni. Bet to
nepavisam nedrīkstot darīt, citādi īsā laikā pats
pagalam; turpretim, ja neatdodot jeb nesakot, ka
atdos, tad laumai jāmirstot.
/LP. V, 1894, 1. J. Lēmanis, Liediķi./