LĒKME.

16799. Ja kāds no bēru viesiem nebija pareizi izpildījis
bēru ierašas (Sal. bēres), tam lēcās, t. i.
piemetās lēkme, kāda grūta slimība. Lai tiktu
svabads no tādas ligas, slimajam jāiet uz kapsētu,
paņemot līdz sarkana dzīpara pavedienu sava auguma
garumā. Dzīpara pavediens līdz ar kādiem naudas
gabaliem jānoliek pie krusta uz tā cilvēka kapa,
no kura lēkme cēlusies. Tad jānoskaita Tēva reize,
jāpaņem no kapa trīs saujas smilšu un atmuguriski
jāiet no kapsētas ārā. Mājā smiltis jāieber ūdenī
un šai ūdenī slimajam trīs rīti priekš saules
lēkšanas jāmazgājas un lāse no ūdens jāiedzer.
Trešajā rītā ar ūdens atliekām jāiet pret ziemeli,
jāizvelk kāds sētas miets, mieta caurumā jāsalej
ūdens un miets jāiebāž atpakaļ caurumā. Tad slimais
būs no lēkmes atpestīts. /J. Dāvīds, Biksere./

16800. Juo pīkritine pīzamat tod tamā rītā, kur stuovieja
myrūna roti, juoizgrīž krysts, un vydā juopaņam
zemis un juopaceļ tei vītā, kur pīkritinis suopis
jyutamys. Juo vēl nateik labi, juoīt uz kopīm ar
kopa zemi apcelt, voi arī bēris juosataisa uz kopa.
/A. Borozinska, Vārkava./

16801. Jo kam ir pīkritīņs, tad treis svātdīnas nu vītas
vajaga īt uz baznīcu un vysas treis svātdīnes
nūsasvētīt obējuos baznīcas pusēs, t. i., jo
baznīckungs īt svētīdams lobū pusi, tad stuovēt
lobojā, bet kad īt atpakaļ svētīdams kreisū, tad
stuovēt kreisajā. /T. Beča, Preiļi./