LIELDIENA.

I. Dažādi ticējumi.
II. Lieldienas paražas.
III. Lieldienas rotaļas.
IV. Lieldienas šūpošanās.
V. Lieldienas olas.
VI. Lieldienas sakarā ar lopiem, vistām, bitēm.
VII. Lieldienas sakarā ar labību, augiem un augļiem.
VIII. Lieldiena sakarā ar modrību un veselību.
IX. Laika pareģošana Lieldienās.
X. Skaistuma kopšana Lieldienās.
XI. Lieldienas sakarā ar kukaiņiem un čūskām.
XII. Lieldienas saule, laime.
XIII. Lieldienas sakarā ar nākamību.
XIV. Lieldienas sakarā ar turību un bagātību
XV. Lieldienas precību zīlēšanā.
XVI. Putniņu un lietu atrašana.
XVII. Lieldienas sakarā ar gariem, burvībām.
XVIII. Šaušana Lieldienā.
XIX. Lieldienas sapņi.

I. Dažādi ticējumi.

17167. Lieldienai nākot, jāizvelējot visi logu aizbāžņi.
/E. Lācis, Tirza./

17168. Lieldienā mēdz šā vanagu plucināt. Mietu pāram,
kas ar rīksti sasiets, viens nostājas vienā, otrs
otrā pusē. Viens traukā paņēmis līdz ūdeni, kur
novārītas lieldienas olas, un lej to mietu starpā
uz rīkstēm. Otrs jautā: "Ko tu tur plucini?" Lējējs
atbild: "Vanagu plucinu." Tas atkārtojams trīs
reizes no vietas, tad vanags vistas neaiztiek.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17169. Lieldienas rītā, kad baznīcā zvana, ir jākāpj uz
istabas augšu. Tur pie skursteņa redzēs vecu vīriņu
sēdam, kam galvā būs cepure. To cepuri nu vajaga
steigšus noņemt un bēgt. Kas paspēj ar to cepuri
nokāpt zemē, tam būs tāda cepure, kas nesēju padara
neredzamu. Bet ja vīriņš noķer ņēmēju, tad jāmirst.
/V. Juoņus, Pustiņa./

17170. Pirmā Lieldienas diena ir krusas jeb ledus diena.
/P. Š., no P. Smeltera, Rapole./

17171. Lieldienas rītā caur zīda drēbi skatoties var
Laimu redzēt. /Jaunākās Ziņas, 1932, 26. III./

17172. Lieldienas rītā agri saule danco un visa zeme trīc.
/Jaunākās Ziņas, 1932, 26. III./

17173. Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad Lieldienu rītā
priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz
akmeņa. /M. Macpāne, Alsunga./

17174. Velikās saule lēkā nuo rīta, kad tik nozdabā, dabū
redzēt. /A. Šlesere, Kuršu kāpas./

II. Lieldienas paražas.

17175. Lieldienas rītā ikkatram jāapvelk jauns krekls, jo
Kristus uzcēlies lieldienas rītā ar jaunām miesām.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17176. Lieldienas rītā jāvelkot gluži jauns krekls mugurā,
tāds, kas vēl esot nevalkāts un vēl gluži zaļš
(nebalināts). /H. Skujiņš, Smiltene./

17177. Uz Lieldienām vajagot jauna krekla, lai arī zils.
Uz Ziemas svētkiem lai vecs, kad tik balts.
/E. Lācis, Tirza./

17178. Lieldienas sestdienas vakarā sataisās kādi puiši
saulītei norietot ar groziņiem un kādām pudelēm
šņabja savus kaimiņus apceļot. No mājas uz māju
lenterēdami, viņi iemet tiem, kas pautus dod, pa
svētku malkai, bet tos, kas nekā nedod, izper viņi
ar žagariem. [To sauc par pautu šaušanu.]
/Dunduru pēcnākami, 1876, 5./

17179. Kad Lieldienas tuvojas, tad jau zināms, ka kadeģis
ir pie laika pagādājams. Cits skuju koks še neder,
tikai kadeģis. Kad Lieldienas atnākušas, tad
pamanās, kurš ātrāk var piecelties un otru izšaust.
Šaušot ir sekoša dziesma: "Lieldien, Lieldien,
slimība laukā, veselība iekšā! Dodiet olas, naudu,
sieru un citus ēdienus." Kad ienācējs atron visus
guļam, tad ņem gultas segas nost un ceļ viņus augšā.
Kad pieceļas, tad iet un uztaisa lielu mielastu;
tur arī visu dod, kas ticis prasīts. Ēdot katru
reizi izšaustie ļoti strīdas, un tad tur tādas
vainas esot bijušas. Parasti saka, ka neesot labi
izšausts, un kad esot bijusi priedes vai nu egles
skuja. Šis paradums notiek otru Lieldienas dienu,
jo pirmā dienā visi ir tādi noskumuši un vairāk
lasa pātara grāmatas. Šaušanu var arī izdarīt ar
izplaukušiem bērziem, un tad viņi jāizplaucē
istabā kādā traukā. Kad ar bērza žagaru šaust, tad
ir lielāks gods. /J. Ļaņķis, Nīca./

17180. Lieldienas rītos gājuši šautinieki ar žagariem
apkārt un situši gulētājus, prasīdami: "Ko soli?"
Vajadzējis dot olu, tad šautinieki likuši mierā.
/Pēc K. Ulmaņa vārdnīcas, Džūkste./

17181. Lieldienā gājuši olotāji šautinieki, kas olas
pēruši: lielam vai mazam lieldienu naktīs situši
ar žagariem, teikdami: "Olas, olas!"
/K. Jansons, Plāņi./

17182. Lieldienas rītā puiši ceļas mazā gaismiņā augšām,
iet mežā pēc kadiķu zariem, ar ko tie rudzu sēju
izpušķo, un pāru jaunas eglītes jūrmalī uz kāpu
iemej, ap kurām tad meitas sanāk lēkāt un dziedāt,
it kā ap kādu elku, un ar pīrāgiem, ko līdz
atnesušas, puišus ciena. Atpakaļ nākdamas, nolauž
no bērziem rīkstes un ar tām graizīdamas visus māju
ļaudis pieceļ. Saimnieks ar rīkstēm stallī zirgus
pieceļ un saimniece ar sievām laidarā citus lopus
tāpat. To pirmo svētku dienu vēl gan puslīdz tā kā
linc; bet no tās nākošas nakts un otras svētku
dienas var būt to vienu daļu Dievs no mums dabū,
bet tās septiņas tiek velnam ar dzeršanu,
plītēšanu, dancošanu, kāršu spēlēšanu un maukošanu
svinētas. Tie vecie dzer un spēlē kārtes, tie
jaunie danco un maukojas un tie mazie to visu līdz
brangi mācās un ātri visus tādus stiķus tik labāk
prot. /No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par
Dieva valstības lietām." 1852. IV. Aizliegts izd./

17183. Kad lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs
apvārkšņa, tad viņa šupojoties trīs reizes uz vienu
uz otru pusi, no kā cēlusies ieraša lieldienās
šūpoties. Puiši allaž mēdz lieldienās meitas jo
augsti izšūpot, par ko tie atkal kā atalgojumu
saņem skaisti krāsotas olas.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17184. Lieldienas rītā ikkatrs, kas tikai spēj, steidzas
uz baznīcu. Mājās paliek tikai bērni, slimnieki un
nespējnieki. Baznīcā ceremonijas ir garas, kādēļ
mājinieki nevar baznīcēnu sagaidīt, jo bez tiem
nevar iesākt ēst. Šo ēšanu sauc par atgavēšanos.
Vispirms skaita kopā lūgšanas. Tad māte pasniedz
katram savu svētīto olu, jeb arī vienu svētīto olu
sagriež gabaliņos, lai katram iznāktu savs. Ēdot
piemin visus, kas pagājušās lieldienās ēduši, kur
neaizmirst arī mirušos. Pēc brokastīm iesākas olu
sišanās un šūpošanās, kas notiek šūpolēs jeb airēs.
Senāk notikusi arī lunkošanās ar olām, kur olas
vāļātas pa smiltīm, lai aizķertu otru olu. Pēc
brokastīm saimniece rūpīgi noslaucījusi no galda
čaulas, kaulus un maizes druskas, lai tās netiktu
cūkām. Citiem lopiem tās atliekas varot dot.
Svētīto ēdienu neapēd pirmā dienā, bet atstāj
drusku arī otrai un trešai dienai.
/B. Eriņa, Latgale./

III. Lieldienas rotaļas.

17185. Sētas vidū izkaš mazu bedrīti, kur nu jāiedzen
koka klucītis, saukts par cūciņu. Viens nostājas
pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas
sargātājs, bet pārējie stāv ar nūjām pie savām
bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātāja bedrītē.
Ja kādam spēlētājam tas izdodas, tad spēlīte ir
vinnēta. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17186. Ja pie šūpolēm ugunskurs sakurts, tad mēdz nažus
dancināt. Kāds no pulka, cepuri uz uguns pamatīgi
nokvēpinājis, pienāk pie citiem un solās nažus
dancināt. Kas to nezina, pienāk klāt skatīties.
Tad aicinātājs nosmērē šim ar cepuri seju un saka:
"Lūk, kā nažus dancina!" Izjokotais lūko nu atkal
kādu citu piemānīt.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17187. Lieldienas rotaļa ir vistiņas ķeršana. Vienam
aizsien acis, un tas nu prasa: "Kur tu mani
vedīsi?" - "Uz cūkkūtiņu putru ēst." - "Vai karote
ir?" - "Meklē pats!" Tad visi sāk bēgt un ķērējs
lūko kādu sagūt. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17188. Lieldienas rotaļa ir sietiņa dzīšana. Rotaļas
iesācējs paņem lakatu, sagriež to gurstī un, citus
dzenādams, lūko kādam iesist. No pulka kāds jautā:
"Ko tu dzen?" - "Sietiņus dzenu." - "Cik augstu
sietiņš?" - "Deviņas jūdzes." Tiklīdz to izsaka,
visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa
vietā. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

IV. Lieldienas šūpošanās.

17189. Lieldienās šūpojas jairēs un kaulē olas.
/M. Navenickis, Zasa./

17190. Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu
nenāks miegs. /M. Hermakile, Ranka./

17191. Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu
tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par
to. /J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca./

17192. Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru
ne, tad to apsēž ļauni gari. /A. Broža. Naukšēni./

17193. Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās
Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.
/E. Aizpurve, Lubāna./

17194. Ja kāds, kas agrāk taisījis šūpotnes, tās vairs
neceļ, tad labie gari atriebs pie tā lopiem un tos
iznīcinās. /V. Strautiņš, Zelgauska./

V. Lieldienas olas.

17195. Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17196. Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot
tikpat pliks kā ola.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17197. Kad olas vāra, tad nevajaga uguni pūst, lai tās
neiet pušu. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17198. Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad
olas plīst. /I. Kažoka, Lubāna./

17199. Lieldienu olas vārot, nedrīkst uguni pūst, lai
olas nesasprāgtu. /J. A. Jansons./

17200. Olas senāk krāsoja tikai ar sīpolu mizām.
/P. Š., Rauna./

17201. Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas.
/J. Banazis, Nīca./

17202. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu
apaļi kā olas. /A. Kondrāte, Cēsis./

17203. Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā
ola. /A. Aizsils, Lubāna./

17204. Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra
olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi
un kaimiņiem. /Latvis, 1929. III, 31./

VI. Lieldienas sakarā ar lopiem, vistām, bitēm.

17205. Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos
daudz piena. /K. Corbiks, Kroņa-Vircava./

17206. Ja pirmā Lieldienā caur pirts lodziņu liedot, tad
aitām gara vilna augot. /J. Bitaks, Litene./

17207. Lieldienas rītā ar šautnieku žagariem kuļ lopus,
lai tie nebizotu.
/J. E., 1889, Valmieras apkārtne./

17208. Lieldienu rītā šķidrā nātnā lupatiņā jāieber svaigs
kurmja rakums un ar to jāsaberž govij mugura, tad
viņa nebizos. Pēc zeme jāizber turpat atpakaļ.
/L. Žagata, Krūte./

17209. Lai govis nebizenē, tad lieldienas rītā priekš
saules lēkšanas jāsaberzē govīm muguras ar ledus
gabalu. /J. Cinovskis, Snēpele./

17210. Lieldienas rītā zirgi jāpeldina tekošā ūdenī, bet
lopi jākuļ ar žagariem, lai tie nebizotu.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17211. Saimniecēm un ganiem jāšūpojas Lieldienās, jo tad
govis nebizo. /A. Užāne, Skujene./

17212. Pa Lieldienas svētkiem vajaga augsti šūpoties, jo
tad aitām ir lieli jēri. /M. Treibergs, Talsi./

17213. Lieldienās augstu jāšūpojas, lai aitām aug gara
vilna. /A. Kabuce, Bulduri./

17214. Lieldienās vajaga šūpoties, tas būs brangas aitas.
/K. Corbiks, Jelgava./

17215. Lieldienās vajag katram šūpoties, jo vairāk, jo
labāk. Kad šūpojas, tad vasarā odi nelien acīs un
lopi labi barojas. /V. Strautiņš, Zelgauska./

17216. Ja Lieldienās nemaina olas, tad cāļi nepadosies.
/A. Bulēne, Turaida./

17217. Lieldienās ir jāmainās ar olām, citādi nākošajā
vasarā vistas nedēs. /M. Šķipsna, Gulbene./

17218. Lieldienas olas ēdot, čaumalas jāsadrupina labi
smalki, lai vistas labi dēj.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./

17219. Lieldienās, olas ēdot, to čaumalas jāsadrupina
smalki, lai vistas labi dētu.
/J. A. Jansons, Olaine. A. Upmanis, Dobele.
A. Drāzniece, Nīca./

17220. Jo vairāk olu bija saimniecei lieldienās, jo vairāk
nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.
/Latvis, 1929. III, 31./

17221. Ja ar olām sitas Lieldienās, tad aug brangi zirgi.
/Edm. Zirnītis, Lubāna./

17222. Lieldienās jāšūpojas, tad teļi labi barojas.
/A. žeibe, A. Berķe, Mētriene./

17223. Lieldienās jāvāra olas, lai telītes labi barojas.
/Boriss Daņilovs, Kacēni. J. A. Jansons, Olaine.
E. Aizpurve, Lubāna. Bieziņš, Ropaži./

17224. Lieldienās vajaga olas ēst, lai tajā vasarā labi
teles augtu. /E. Puriņš, Skujene./

17225. Lieldienās jāvāra olas, lai telītes brengas
barojas. /A. Broža, Naukšēni./

17226. Par Leldīnom juovuora ūlas, lai opolas teleites
barojas. /A. Ancāns, Eglūna./

17227. Lai vistas dētu labi olas, tad tās Lieldienas rītā
jāsabarojot ar sakapātām pupiņām un sakapātiem
kartupeļiem. /E. Aizpurve, Lubāna./

17228. Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksām,
tad vārnas cāļus neēd. /K. Jurjāne, Penkule./

17229. Ja grib, lai vanagi cāļus nezog, tad vajaga pa
Lieldienām ielikt olu kādā caurumā un tad ar mietu
viņu sasist. /K. Corbiks, Kroņa-Vircava./

17230. Lieldienas rītā vajagot ņemt vecus nīšu diegus un
deviņiem mezgliem sasiet kopā trīs mietus, tad
vanags vistas neaiztiekot.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17231. Lieldienas olu ūdeni vajagot liet pār sētu un
sacīt: "Puž, puž vanagam acis cieti ar olu pervi!"
tad vanags vistas nenesot projām.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17232. Lai vanags vistu nenestu, tad lieldienas rītā bez
saules pirmajam vai pēdējam bērnam jāsapin sētiņas
mieti (ar to sapin vanagam kājas).
/E. Laime, Tirza./

17233. Lai vanags vistas nezagtu, tad Lieldienas rītā
vistas pereklis izliekams sētā mietu starpā un
salejams ar ūdeni, kurā vārītas lieldienas olas.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17234. Lai vistas kopā dētu, tad Lieldienas rītā jāapvelk
striķis apaļā riņķī, vidū jāieber mistris un jālaiž
vistas ēst. /E. Laime, Tirza./

17135. Lieldienu rītā bez saules jāizslauka istaba, sākot
no durvīm uz dibenu, un jāaiznes mēsli tur, kur
grib, lai vistas dēj, tad visu gadu vistas citur
nedēj. /N. Dārziņa, Ranka./

17136. Priekš Lieldienas vajagot apdzīt vagu ap lauku,
tad žīdam neizdodoties zirgu nozagt.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17137. Pa Lieldienām vajaga dzīt vagu gar lauku, tad
zaglim neizdodas tajās mājās zagt.
/R. Bērziņš, Džūkste./

17238. Nu leldīnas leidz Jura dīnai navar sētiņu taisīt,
tamdel, lai vylks nalāc par sētiņu. Ka taisa da
Jura dīnai, tad vylks 3 reizes lāc.
/B. Spūlis, Vārkava./

17239. Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos
ūlas izīs skaista un dējīga visteņa.
/Jaunais Vords, 1932. III, 22./

17240. Kas reiz kāris Lieldienās šūpotnes, tam tās atkal
ir jākar, jo citādi labie gari atriebjas pie viņa
lopiem. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./

17241. Ja lieldienās apēsto olu čaumalas atdod vistām,
tad vistas dēj skaistas cietčaulainas olas.
/H. Vieglais, Vecpiebalga./

17242. Ja lieldienās ēd daudz olu, tad vistas labi dēj.
/H. Vieglais, Vecpiebalga./

17243. Lai vasarā govis nebizotu, tad jāuzkāpj jāteniski
uz slotas kāta pašā Lieldienu rītā, cik agri vien
ir iespējams, un jāapjāj trīs reiz ap visu māju un
tīrumu. /M. Macpāne, Alsunga./

17244. Saimniecēm lieldienas rītā jāsteidzas priekš saules
uz kūti govis kopt, tad viņām izdodas labi lopi.
/M. Driņķe, Ranka./

17245. Lieldienās jāvāra un jāēd olas, lai telītes barojas
apaļas. /M. Driņķe, Ranka./

17246. Lieldienā jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas
olas. /J. Gulbis, Aizkraukle./

17247. Ceturtā lieldienas diena bijusi ganu diena.
/P. Š./

17248. Ja lieldienā daudz mainās ar olām, tad vistas labi
dēs. /E. Brīnums, Rūjiena./

17249. Lieldienas rītā olas jāmaina, tad vistas labi
padodas. /A. Bērziņa, Aloja./

17250. Lieldienās vajaga mainīt olas, jo tad vistas labi
dēj. /E. Ārgals, Naukšēni./

17251. Lieldienas rītā bites jākuļ ar žagariem, lai tās
uz vasarai laistu bērnus.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17252. Lieldienas rītā ar šautnieku žagariem kuļ bites,
lai tās bērnus dotu.
/J. E., 1889., Valmieras apkārtne./

VII. Lieldienas sakarā ar labību, augiem un augļiem.

17253. Pa lieldienām vajag šūpoties, tad augs lieli
veldaiņi rudzi. /A. Korsaks, Ezere./

17254. Kad Leldīnē nūsvētēj gaļu, tad kaulus vajaga īsēt
mīžu teirumā, tad mīži augs bolti un cīti kai
kauls. /T. Nagle, Varakļāni./

17255. Lieldienās jāšūpojas, tad liniem aug šķiedra kā
zīds un sēklas tīras kā vējā vētītas.
/P. Zeltiņa, Lielvārde./

17256. Lieldienās šopojoties, šūpulim jāļauj lēnām
nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu
druva. /K. Atgāzis, Nītaure./

17257. Lieldienā uz šūpolēm jānogaida, kamēr šūpoles
paliek mierā. Tad lini labi noziedēs.
/I. Mennika, Ainaži./

17258. Jo augstāki Lieldienās šūpojas, jo garāki aug lini.
/V. Saulīte, Mālpils./

17259. Kuru gadu visaugstāk uzšūpojas, to gadu visgarāki
lini aug. /P. Š. jun., Vidzeme./

17260. Saimniekiem jāšūpojas Lieldienās, jo tad aug gari
lini. /A. Užāne, Skujene./

17261. Lieldienās augstu jāšūpojas, lai augtu gari lini.
/A. Pilskalns, Skrunda. A. Mencis, Puikule./

17262. Lieldienās vajag augsti šūpoties, tad aug gari
lini. /F. Maķevics, Nogāle. K. Kristape, Olaine.
A. Bulle, Zvārde./

17263. Lieldienā jāšūpojas, lai odi nekož un lai lini aug
līdzeni. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

17264. Ja Lieldienu olām čaumala labi atlec, tad būs labi
lini. /A. Zālīte, Bērzpils./

17265. Kad ēd lieldienās olas un mizojot miza noiet visa,
nepārtrūkst, tad saka, ka nākošā gadā augot gari
lini. /E. Aizpurve, Lubāna./

17266. Kad olām čaula neatlūp, tad neaug gari lini, bet
gari lini aug tad, kad olas ir strīpainas.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17267. Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas
un aug gari lini. /M. Sikle, Nīca./

17268. Ja grib, lai labi zirņi paaugtu, tad pa lieldienām
jāvāra pūpoli. /M. Macpāne, Alsunga./

17269. Ja Lieldienas olām labi čaumalas atlec, tad vasarā
liniem izaugs laba šķiedra. /P. Krievs, Lubāna./

17270. Ja lieldienas rītā dzird šaujam, tad tas nāk no
kāda burvja. Šāvējs grib uzsūtīt uz otra laukiem
vai mežiem tārpus vai kukaiņus. Uz tādu šāvienu ir
jāatbild: "Tavā laukā pieēst, manā sētas malā
gulēt!" Cits saimnieks, dzirdot šāvienu, šauj
pretī un sūta nelaimi atpakaļ. Tas beidzot paspēlē,
kas vairs nevar atbildēt. Vienam saimniekam
pietrūcis biszāļu, tad tas uzkāpis uz lubu jumta
un sitis tur ar kāju, kamēr palicis pēdējais.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./

17271. Pirmā Lieldienas rītā jāpurina ābeles, lai vasarā
būtu daudz ābolu. [Sal. Ziemas svētki.]
/K. Jansons, Trikāta./

17272. Lieldienas rītā priekš saules vajagot iet ābeles
kratīt un kratītājiem jāapsedzas ar baltām villainēm.
Viens prasa: "Ko tu tur dari?" Kratītājs atbild:
"Ābolus kratu." Jautātājs piebilst: "Krati, krati,
kamēr izkratīsi!" Tā iegūstot bagātu augļu ražu.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17273. Lieldienā nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.
/P. Krievs, Lubāna./

17274. Leldīnē vajag pajemt svēteituos tukluos gaļis
gabaleņu un nulikt leidz tam laikam, kad suoc
labību pļaut, un pyrmū reizi ejūt pļautu, vajag
nusmērēt sierpu ar tū tuklū gaļi, tad pelis naēss
labības. Svēteibas vajag cīši sorguot nu pelēm, jo
peles daboj ēst svēteitu maizi voi goļi, tad polīk
par plykspuornim un dora cylvakim vysaidus ļaunumus.
/A. Gari-Jone, Dricāni./

17275. Lieldienā nededzina uguni, jo tad neaug kāposti.
/Latv. konv. vārdnīca, 15507./

17276. Lieldienā jāvāra gaļa, un kauli jāaprok visos
četros stūros, lai kurmji zemes neizceltu.
/B. Indriksone, Burtnieki./

VIII. Lieldiena sakarā ar modrību un veselību.

17277. Kurš lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu
vasaru nekad neizguļas. /J. Jurjāns, Jaungulbene./

17278. Lieldienas sestdienas naktī jāmazgājas zirgu stallī
zirgu dzirdamā ūdenī un tas pats zirgu ūdens arī
jādzer, tad būs modrīgs miegs. /P. Zeltiņa, Rīga./

17279. Ja Lieldienas rītā priekš saules lēkta nomazgā muti
tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir
jautrs miegs. /K. Corbiks, Svēte./

17280. Pirmo Lieldienas rītu priekš saules vajag skriet
basām kājām uz kādu upīti jeb strautiņu, kas tek
pret sauli, muti mazgāt, tad visu gadu varot agri
uzcelties. /K. Corbiks, Jaunsvirlauka./

17281. Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi
muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties,
nenāk miegs. /L. Biedriņa, Jelgava./

17282. Kas lieldienas rītā priekš saules lēkšanas iet pie
upes muti mazgāt, tam nākošā gadā nenākot miegs.
/J. A. Jansons, P. Kļaviņš, Jumurda./

17283. Lieldienas rītā priekš saules jāmazgā mute, tad
vasarā miegs nenāk.
/G. Pols, no nespējniekiem, Skaistkalne./

17284. Lieldienas rītā bez saules jāizkurina krāsns, tad
darbi veicas visiem pa priekšu. /E. Laime, Tirza./

17285. Pirmos lieldienas svētkos agri rītā nedrīkst gulēt,
ja gulēsi, tad velns no papēžiem sūc asinis.
/Br. Puksts, Aglona./

17286. Ja Lieldienas pirmo rītu iet priekš saules
lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.
/M. Ķaupelis, Nīca./

17287. Lieldienas pirmās dienas vai arī Lielpiektdienas
rītā priekš saules vajagot iet uz upi mazgāties,
tad neesot miegains, bet visu gadu modrīgs.
/E. Ābole, Vijciems./

17288. Veci ļaudis stāstīja, ka tie, kas lieldienās
saulei lecot tekošā ūdenī muti nomazgāšot, tie
vasarā nenodegšot melni, tiem pie darba nenākšot
miegs. /Fr. Mekons. Latv. Avīzes, 1870. 15./

17289. Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī,
kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz
rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad
esot gaišs prāts. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17290. Lieldienas rītu vajaga priekš saules lēkta celties
un iet uz avotu, kas pret sauli tek, muti mazgāt.
Tad atnāk atpakaļ, salasa skaidiņas, apskrej trīs
reizes ap māju. Tad izslauka istabu un iet gulēt.
Ja visu to tā padara, tad visu gadu ir čakls.
/J. Cinovskis, Snēpele./

17291. Ja Lieldienu rītā nomazgājas strautiņā, kas tek
pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs
kā strautiņš. /A. Gulbe, Nogale./

17292. Lieldienas rītā priekš saules jāmazgā mute strautā,
kas tek pret rītiem, tad vasarā nenāk miegs no
rītiem. /V. Ozoliņa, Lautere./

17293. Lieldienas rītā jāiet upē mazgāties, lai visu gadu
būtu vesels. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./

17294. Lieldienas pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt,
jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu.
/M. Macpāne, Alsunga./

17295. Veliku rīt, kad saule lēkā, iet ūden semt. Ūdens
var gulēt iekš metu metus un vis tāds sķīsts. Kad
serga kāda - nuosamazgājas - kļūst šķīsts.
/A. Šlesere, Kuršu kāpas./

17296. Pirmo Velik, prieš saule tekuot, tur iet jūrmalē
pārsanesties ūden. Kad tuo ūden pasem netur
raudzīties apokaļ, kāļ pāriet mājās. Un tuo ūden
var laicēt ieš pudeles kādu simtu met pret ligām.
/A. Šlesere, Kuršu kāpas./

17297. Velikūs skrej ūdeņa nest, saulei tekot, iet semt
[smelt], pa visam ligam [ligām, slimībām] labs.
/A. Medne, Kuršu kāpas./

17298. Lieldienas otras svētdienas rītā izšauš citus
cilvēkus, lai tie slimi nepaliek.
/J. Banazis, Nīca./

17299. Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāuzliek sāls
uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam, -
derīgs visām slimībām. /J. Jakāns, Bebrene./

17300. Ja pa lieldienām apēd nepāru olu, tad tam notiks
kāda nelaime. /M. Macpāne, Alsunga./

IX. Laika pareģošana Lieldienās.

17301. Ja Ziemassvētki melni (t. i. bez sniega), tad
Lieldienas baltas. /P. Š. jun., Inčukalns./

17302. Kad vardes pa Lieldienām iet pāri par lielceļu,
tad sagaidāma lietaina vasara.
/T. Ķenga, Jelgava./

17303. Lietus pirmā lieldienā norāda, ka līdz vasaras
svētkiem katra svētdiena būs lietaina.
/Latvis, 1930. III, 19./

17304. Cik daudz rasas priekš lieldienas, tik daudz salnu
pēc lieldienas. /Latvis, 1930. III, 19./

17305. Cik rasas priekš lieldienas, tikpat rasas arī
augustā. /Latvis, 1930. III, 19./

17306. Ja Lieldienu sestdien lāpās, tad pirmā lieldienā ir
putenis. /M. Baltiņa, Meņģele./

17307. Lieldienas nakti, pulksten divpadsmitos jāšauj ar
plinti, tad būs laba vasara.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./

17308. Kad pāriet lieldienas, tad iesākas silts laiks.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

17309. [Senos laikos] lieldienas sestdienā iededzināja
sveces un priesteri iesvētīja to uguni. Ļaudis
ticēja, ka vasku gabaliņš no tādas sveces varot
pasargāt no pērkona uguns. Šī liekā ticība dažā
malā vēl nav zudusi, jo daži lūdz no ķestera
baznīcas sveču vasku, kas degot nopil... [Ar to
viņi] gribot drudzi aizdzīt.
/Latviešu draugs, 1840, 16./

17310. Lieldienas rītā nedrīkst istabā uguni kurt, lai
pērkons neiespertu. /V. Saperovs, Vecpiebalga./

X. Skaistuma kopšana Lieldienās.

17311. Ja grib, lai būtu sārti vaigi, tad vajag Lieldienu
rītā priekš saules apēst vismaz 13 dzērveņu ogas
(ja ēd vairāk, tad vaigi ir sārtāki).
/V. Greble, Kalnmuiža, Valkas apr./

17312. Lieldienas rītā, saulei lēcot, mati ar zaķa kāju
jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.
/K. Lielozols, Nīca./

17313. Priekš saules lēkta jāiet apiņos ar zaķa kāju galvu
sukāt, tad augot gari mati.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17314. Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad
vasaru āda nenodegs. /J. A. Jansons./

17315. Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānomazgājas
strautā, tad vasaru saulē nenodeg.
/J. Cinovskis, Snēpele./

17316. Ja pirmās lieldienās agri priekš saules lekšanas
nomazgā strautā acis, tad to vasaru nenodeg.
/V. Holcmane, Vandzene./

17317. Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar
saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek
no vakariem uz rītiem. /G. Pols, Bauska./

17318. Lieldienas rītā jāapēd vismaz 12 dzērvenes, tad
tai gadā būs sārti vaigi.
/Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./

17319. Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo
tad tiekot skaists. /E. Bokura, Vecauce./

XI. Lieldienas sakarā ar kukaiņiem un čūskām.

17320. Lieldienās bija jāēd tikai olas, jo kas tad daudz
gaļas ēda, to visu gadu mocīja kukaiņi.
/Latvis, 1929. III, 3./

17321. Lieldienas rītā vajagot izpostīt divus skudru
pūļus, tad kukaiņi neēdot labību.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17322. Izslauka istabu Lieldienas rītā un mēslus aiznes
uz citu pagastu robežām, tad mušas nemājojot istabā.
/J. Cinovskis, Snēpele./

17323. Lai mājā nebūtu mušu un knišļu, tad Lieldienas rītā
jānoslauka druskas no galda un jānes pār robežu.
/O. Grenševica, Vietalva./

17324. Pirmā Lieldienas svētdienas rītā priekš saules
lēkšanas paņem slotu, izslauka istabu un mēšļus
izsviež pret ziemeļu vēju, tad nav blusas.
/A. Drāzniece, Nīca./

17325. Pirmo Lieldienas svētdienas rītu saulei lecot
vajaga slaucīt istabu bez krekla un mēšļus izbērt
uz ciemiņa druvām, tad nebūs blusu, bet būs
ciemiņam. /J. Banazis, Nīca./

17326. Lieldienas rītā jāslauka istaba un mēzumi jākaisa
uz krustceļa, tad istabā nebūs blusas.
/A. Broža, Naukšēni./

17327. Lieldienas rītā jānomazgā ar ledus gabaliņu govīm
mugura, lai dunduri vasaru nekož. [Sal. lielā
piektā.] /A. Broža, Naukšēni./

17328. Lieldienās jāšūpojas, lai telītes barojas un lai
odi nekož. /M. Baltiņa, Meņģele./

17329. Uz Lieldienām vajaga šūpoties, lai vasarā odi un
dunduri nekož. /P. Zvirgzdiņš, Mārciena./

17330. Lieldienās vajagot šūpoties, tad nākamu vasaru
nekodīšot odi, mušas un dunduri. /J. A. Jansons./

17331. Pa Lieldienām labi jāizšūpojas, lai knaušļi neēd.
/A. L. Puškaitis, A. Žeibe./

17332. Lieldienās labi jāšūpojas, lai knišļi neēd.
/J. A. Jansons, Olaine./

17333. Lieldienās vajaga šūpoties, lai odi neēd.
/K. Corbiks, Līvbērze. J. A. Jansons, Sigulda./

17334. Ja Lieldienās šūpojas, tad vasarā neēd odi.
/A. Lāce, Lubāna. M. Navenickis, Zasa.
J. A. Jansons, Matkule./

17335. Ap lieldienām jāšūpojas, lai vasaru odi neēstu.
/Atbalss k. 1894. P. Svariņš, Sērpils./

17336. Lieldienās vajaga šūpoties, tad vasarā odi nekodīs.
/Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
K. Corbiks, Jelgava./

17337. Pa Lieldienām jāšūpojas, lai vasarā nekož odi.
/K. Corbiks, Jelgava, Valgunde.
J. A. Jansons, Salaca./

17338. Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad odi nekož.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./

17339. Lieldienās augsti jāšūpojas, tad odi nekož.
/E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
K. Corbiks, Tukums, Kroņa-Vircava./

17340. Puišiem un meitām lieldienās jāšūpojas, jo tad odi
nekož. /A. Užāne, Skujene./

17341. Kas Lieldienās nešūpojas, to odi vasaru kodīs.
/J. A. Jansons, Jaunpiebalga./

17342. Lieldienās augstu jāšūpojas, lai gadā odi nekož.
/J. A. Jansons, Jaunrauna./

17343. Lieldienā vajaga šūpoties, tad vasarā odi nekož.
/P. Š., Rauna. Z. Lancmanis, Lejasciems.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta. P. Zvirgzdiņš, Mārciena./

17344. Latviešiem ir māņticība, ka ar šūpošanos
atsvabinoties visu gadu no kukaiņiem.
/Inland, 1850, 659./

17345. Ja pirmās lieldienās šūpojas bez saulītes vakarā,
tad nekožot čūskas, odi, dunduri.
/S. Ābele, Valle./

17346. Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāmazgā cūka
dīķī, kura jāvelk atmuguriski ūdenī, tad visu gadu
būs mājās tīrība, arī zirnekļi tad neapplēkos
griestus. /M. Macpāne, Alsunga./

17347. Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāizslauka
istaba, un mēsli jāiznes ārā, tad visu gadu blusas
neaugot. /Lejasciems./

17348. Lieldienas rītā priekš saules jāiet uz mežu pēc
čiekuriem, kurus tad kaltē 99 dienas uz krāsns
augšas; pēc tam saberž smalkus un nēsā līdzi, lai
čūskas nedzeļ. /M. Ābele, Jaunjelgava./

17349. Cik čūskas Lieldienās nosit, tik grēkus Dievs
piedod. /A. Broža, Naukšēni./

17350. Lai vasaru neredzētu čūsku, tad Lieldienas rītā
jāpieceļas priekš saules un jāsaka: "Visas desas
ceplī sadegušas." /V. Miķelāns, Kaldabruņa./

17351. Ja Lieldienās runā par čūsku, tā gadās istabā.
/V. Liepiņa, Penkule./

XII. Lieldienas saule, laime.

17352. Lieldienas rītu saulei lēcot vajagot caur zīda
lakatu skatīties, tad varot redzēt, ka saule
dancājot. /K. Lielozols, Nīca./

17353. Lieldienas rītā jāceļas priekš saules, lai redzētu,
kā saulīte šūpojas. /O. Līde, Rauna./

17354. Lieldienas rītā saule šūpājas.
/K. Jansons, Plāņi./

17355. Lieldienas rītā saule lēkdama sūpojas.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

17356. Lieldienas rītā saulīte lēcot 3 reizes šūpojoties.
/A. Zandere, Jēkabpils./

17357. Lieldienā saule uzlecot lēkādama un diedama.
/P. Einhorns, 1627./

17358. Lieldienas rītā vajagot celties agri, tad varot
redzēt, ka saulīte danco un arī visa zeme trīcot.
Pa to brīdi Kristus ceļas augšām.
/J. Laņķis, Nīca./

17359. Ja Lieldienas rītā agri pieceļas un nomazgājas
tekošā ūdenī, tad saulei lecot dzird rūkšanu un
redz sauli rotājamies. /E. Aizpurve, Lubāna./

17360. Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas
rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā
saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
/J. Cinovskis, Snēpele./

XIII. Lieldienas sakarā ar nākamību.

17361. Lieldienas rītā caur zīdu skatoties var Laimi
redzēt. /K. Lielozols, Nīca./

17362. Kas lieldienas rītā izdzird šāvienu, tam nelaime.
/J. Rubenis, Ērgļi./

17363. Ceturtā lieldienas dienā nekādu darbu nedarīja, jo
citādi mājas bērni sāktu klibot.
/C. Tuters, Zane, 1852, 12./

17364. Kas lieldienas rītā pirmais paēdis, tas arī pirmais
mirs. /St. Kokins, Aglona./

17365. Ja Lieldienas olu čaumalas nejaušis kājām samin,
tad tai mājā ļaudis nemierš dzīvos.
/K. Jansons, Plāņi./

17366. Lieldienas naktī jānoņem dziesmu grāmata, kādu
dziesmu nakti uzšķir, tas būs jādara.
/T. Dzintarkalns, Talsi./

17367. Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā,
tam tai gadā laba laime. /R. Bērziņš, Džūkste./

17368. Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās,
cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.
/I. Ozoliņa, Rīga./

17369. Vecu vecā lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola
stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu. Dažreiz sasistā
ola tiek arī atdota uzvarētājam.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 30./

17370. Kad lieldiena iekrīt jaunā mēnesī, tad gaidāms
pasaulei drīzs gals.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

XIV. Lieldienas sakarā ar turību un bagātību.

17371. Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu,
tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks.
/V. Podis, Rēzekne./

17372. Lieldienas rītā jāsalasa skaidiņas, tad pārvēršas
par naudu. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./

17373. Kas leldīnā pyrmais atbrauc nu bazneicas, tys vysu
godu pyrmais pī darba un tureibas.
/Jaunais Vords, 1932. III, 22./

XV. Lieldienas precību zīlēšanā.

17374. Lieldienas rītā jāiet gavilēt, uz kuru pusi atskan
atbalss, no turienes gaidāmi precinieki.
/A. Aizsils, Lubāna./

17375. Lieldienas rītā ārā jākliedz, - no kuras puses nāk
atbalss, uz to pusi aizvedīs tautas.
/A. Oše, Lubāna./

17376. Lieldienas rītā vajagot laukā saukt jeb šaut. No
kuras puses atskanot atbalss, no tās puses nākšot
brūte vai brūtgāns.
/Kurzemes Vārds, 1930. III, 30./

17377. Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā lieldienas
dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un
puisim par to nezinot jāiedod.
/K. Jansons, Plāņi./

17378. Puisim, kurš vēlas, lai visām jaunavām patiktu,
lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānoķer
varde un tā dzīva jāiemet skudru pūznī. Pēc deviņām
dienām tas atradīs tur mazu āķīti ar pātadziņu. Ar
šo āķīti var tad visas meitas pievilkt pēc sirds
patikšanas, un ja kāda vairs nepatīk, vajaga drusku
uzsist ar mazo pātadziņu un tā tūdaļ aizbēgs.
/T. Dzintarkalns, Talsi./

17379. Lieldienas rītā meitai jāuzklāj skaisti sava gulta;
kurā tad pirmais tur iesēdīsies, tam meita būs
jāņem par sievu. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

17380. Lieldienas pirmā rītā, kad meitas uzklāj gultas,
tad kuram puisim gadās iesēsties kādas meitas
gultā, tad tam tā jāprecē. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

17381. Jo meita grib zynuot, nu kuras puses nuoks
precinīki, tad leldīnas prīkšvokorā uz dzirnuovom
juomaļ odamū odotu; kurā dziernovu pusē caur
akmiņim odota izīs, nu tuos puses precinīki brauks.
/Jaunais Vords, 1932. III, 22./

17382. Lieldienas rītā izejot ārā, jāpēta, no kuras puses
vējš pūš. No tās puses tad arī jās meitai
precinieki. /M. Macpāne, Alsunga./

XVI. Putniņu un lietu atrašana. [Sal. Pavasara Māra. Lielā
piekta, Zaļā ceturtdiena.]

17383. Vecas māmiņas mācīja: "Bērni, kad jūs gadā ko gribat
atrast uz lauka vai ceļa, tad ienesiet lieldienas
rītā priekš saules lēkšanas, tā ka neviens putniņš
neredz, kukņā skaidiņas."
/Fr. Mekons, Latv. Avīzes, 1870, 15./

17384. Lieldienas rītu bērniem jālasa skaidiņas un
jāskrien ar klēpjiem trīs reizes ap istabu, tad
ganīdami atron nazi un citas lietas.
/A. L.-Puškaitis./

17385. Ja grib naudu atrast, tad lieldienu rītā jālasa
skaidas. /Bērziņš, Ropaži./

17386. Ja grib naudu pacelt, tad lieldienas rītā jālasa
skaidiņas. /M. Sikle, Nīca./

17387. Ja grib naudu atrast, tad lieldienas rītā jālasa
skaidiņas. /J. A. Jansons, Olaine./

17388. Ja grib, lai atrastu naudu, tad lieldienas rītā
jālasa skaidas. /A. Broža, Naukšēni./

17389. Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas agri
jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni
(istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties. Labāk,
ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā),
kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un
cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un
jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā
var daudz ko atrast, kā naudu u. c.
/M. Auziņa, Rīga./

17390. Pa lieldienu jāiet skaidienā skaidas lasīt, tad
atradīšot zudušas lietas.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17391. Lieldienas rītā agri jāuzceļas un jāsalasa daudz
mazu sprungulīšu, tad vasarā uziet daudz putnu
lizdiņu. /J. Cinovskis, Snēpele./

17392. Lieldienu rītā pieceļoties no gultas jāizskrien
ārā, jāpaķer vienā ķērienā skaidas un jāienes
istabā, cik būs skaidu, tik atradīsi putnu ligzdiņu.
/J. Jakāns, Bebrene./

17393. Lieldienas rītā priekš saules jālasa skaidas, lai
vasarā varētu daudz putnu perekļu uziet. [Sal.
Māras diena, Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena.]
/J. Rubenis, Ērgļi./

17394. Lieldienas rītā ar skaidu klēpi jāskrien trīs
reizes ap māju, tad putniņus uziet.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./

XVII. Lieldienas sakarā ar gariem, burvībām.

17395. Ja Lieldienu rītā priekš saules nomazgājas skaidrā
avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī
neviens nevar nekā ļauna padarīt.
/M. Macpāne, Alsunga./

17396. Ka cylvāks grib zynuot savus grākus, tod lai pyrmā
leldīnijs dīnā da pacelšonas krysta padzer auksta
yudiņa. Tu dīnu da pacelšonas krysta yudins ir
soldons. Kod cylvāks padzers yudiņa un yudins byus
soldons, tod itei pīzīmēj, ka pi tuo cylvāka grāku
nav. A ka byus na soldons, taids kai jis ir, yudins
kai yudins, itys pīzīmēj, ka pī to cylvāka cīši
daudz grāku, koč ar maisu nuosuoi.
/V. Podis, Rēzekne./

17397. Ar pirmā lieldienas rītā melnas vistas dētu olu
var tikt vaļā no visādām klimažām.
/K. Jansons, Plāņi./

17398. Lieldienas sestdienas vakarā kubuls kūts vidū
jāpielej ar ūdeni un pulksten 12 jāiet un jāapgāž
uz mutes, lai ūdens iztek, tad viss ļaunums, kāds
bijis, paliks zem tai kubulā.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./

17399. Ja Lieldienas nakti pulksten divpadsmitos nosūkstī
melna kaķa novārītus kauliņus, tad varot zagt
dienas laikā, neviens nevarot noķert.
/K. Lielozols, Nīca./

17400. Kas Lieldienā dzimis, tas kapsētā garus redzot.
[Sal. lielā piekta.] /K. Jansons, Plāņi./

17401. Ja Lieldienas nakti ar pīlādža rungu aptek apkārt
mājai, tad burvji netiek tai mājā iekšā.
/V. Līce, Nītaure./

XVIII. Šaušana Lieldienā.

17402. Ja Lieldienas rītā dzird kur šaujam, tad tas
nozīmē, ka šāvējs sūta uz tavu lauku kaitīgus
kustoņus. Lai nu no tiem izsargātos, tad šāvējam
jāatbild: "Tavā laukā paēst, manā sētmalā gulēt."
Ja ir bise mājās, tad uz šāvienu jāatbild. Paspēlē
tas, kas pirmais beidz šaut. Vienam saimniekam
nebija pulvera, ko pretī šaut. Viņš uzkāpis uz lubu
jumta un dauzījis to ar koku, līdz tomēr dabūjis
virsroku. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

17403. Ja lieldienas rītā dzird šaujam, tas nav labi:
šāvējs tad sūta niknus kustoņus no meža uz taviem
laukiem. Lai no ļaunuma atsvabinātos, tad uz
šāvienu ir jāatbild: "Tavā laukā pieēst, manā sētas
malā gulēt!" Cits saimnieks, dzirdējis šāvienu,
šauj pretī un sūta nelaimi atpakaļ. Ja pirmais
atkal šauj un otrs nepadodas, tad tas pazaudē, kas
pirmais atstājas. Vienam saimniekam pietrūcis
pulvera, lai varētu uzvarēt savu stūrgalvīgo
pretinieku. Tad viņš paņēmis nūju, uzkāpis uz sava
lubu jumta un atbildējis uz šāvieniem ar stipriem
sitieniem pa jumtu un ar tādu viltību paturējis
virsroku. /F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./

17404. Ja lieldienā kāds šaun uz otra mājas pusi, tad
vilks tur kādu lopu nokož. Kad tādu šāvienu dzird,
tad vicina ar uguns pagali ap galvu, lai tāda
nelaime nenotiktu. /Z. Lancmanis, Lejasciems./

XIX. Lieldienas sapņi.

17405. Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.
/M. Macpāne, Alsunga./