17505. Ļaunas sievietes, raganas jeb nogalinātu bērnu
17506. Lietuvēns moca aizmigušus cilvēkus. Lietuvēns ir
17507. Lietuvēns esot nomiruša, nekristīta bērna gars.
17508. Lietuvēns ir kāda nogalināta bērna dvēsele. Viņš
17509. Ja kāds bērns, vai liels cilvēks nolietāts
17510. Lietuvēns esot neliels gars, kas uzmācoties
17511. Lietuvēns esot mazs, melns zvēriņš un naktī to
@ 17512. Man pīsacjēja pierkt jaunu izboņeņi [mālu krūzīti]
17513. Burvju un raganu gari nākuši par lietuvēniem un
17514. Lietuvēns nemocot tos lopus vai cilvēkus, kas
17515. To zirgu lietuvēns jāj, tāpēc viņš tā bubina.
17516. Kad teļi un kumeļi kūtī nosvīduši, tad velns vai
17517. Trešdienas rītā priekš saules lēkšanas griež vienu
17518. Ko lietuvāns žņaudz, tam jātura pie sevis sērmūkšļa
17519. Ja kāds pareizi zinot, kā gars lietuvēns esot, tad
17520. Kā līdzekli pret lietuvēnu lieto trīs lietuvēna
17521. Ja kādu ir iesācis lietuvēns jāt, tad vakarā tam
17522. Cilvēku, ko lietuvēns jāj, iemāna maisā un tad
17523. Kad lietuvēns jāj, tad vajaga aizsargāties ar
17524. Ja moka lietuvēns, tad ar mēli jāpārmet krusts,
17525. Kad kādu cilvēku lietuvēns mokot, tad par to esot
17526. Ja lietuvēns jāj zirgu, tad stallī uz zirga vajaga
17527. Kad kādreiz tā ātri - nemanot, tā sakot, acu
17528. Ja kāda māte savu bērnu aprakusi ne kapsētā, tad
17529. Lai aizsargātos no lietuvēna, tad piektdienas
17530. Ja lietuvēns lopus moca, tos vajaga pērt ar pīlādža
17531. Ja lops paliek slapjš un ir norasojis kā ar sarmu,
17532. Lai no lietuvēna tiktu vaļā, tad uzgrieza cilvēkam
17533. Ja kādu pa naktīm moca lietuvēns, tad vajaga
17534. Vienam saimniekam lietuvēns pa naktīm mocījis
17535. Ja zirgu jāj lietuvēns (lītūņs), tad apkar viņam
17536. Lietuvēns jāj uz cilvēkiem un lopiem. Lopi tad
17537. Kad lietuvēns moka, tad jāpakustina kreisās kājas
17538. Kad lietuvēns cilvēku mokot, tad jākustina kreisās
17539. Ja lietuvēns mokot, tad vajagot kustināt mazo
17540. Ja uzbrūk lietuvēns, tad vajag kustināt kreisās
17541. Ja nakti lietuvēns moca, tad vajaga kustināt
17542. Kad naktī kādreiz guļot uzkrīt lietuvēns un spiež
17543. Lai aizdzītu lietuvēnu, tad vajag rādīt spieģeli.
17544. Lai glābtos no lietuvēna, tad piektdienas vakarā
17545. Pret lopu lietuvēnu jānogriež, kur treju kungu
17546. Lai lietuvēns nemocītu lopus, lopiem uz muguras
17547. Kad mājas lopus lietuvēns (lietonis) jādelē, tad
17548. Lietuvēns pa naktīm dīdot zirgus, un tie rītā esot
17549. Kad lietuvēns lopus moca, tad tam lopam vajag
17550. Ja lietuvēns moca, tad jāpaņem ar kreiso roku kāda
17551. Lietuvēnu var aizraidīt ar lietuvēna krustu.
17552. Kādu mājas cilvēku iemāna maisā, stāstot, ka
dvēseles dažreiz ierodas naktī jeb dienas vidū kādā
mājā un sāk jāt jeb žņaugt kādu gulošu cilvēku jeb
arī kādu kustoni. No tādas jāšanas cilvēks jeb lops
nogurst, zaudē spēku un pārklājas ar sviedriem.
Cilvēks gulēdams it kā nomodā redz, ka pie viņa
pienāk mazs cilvēciņš, lietuvēns, kas uzgulstas uz
gulētāja ar tādu svaru, ka tas vairs nevar kustināt
nevienu locekli un tikai ar mokām vairs elpo.
Gulētāju labi pamocījis, lietuvēns atkal aiziet.
Bet kas lietu prot, tas var arī lietuvēnu noķert,
jo lietuvēns var izlīst atkal tikai pa to pašu
caurumu, pa kuru tas ielīdis. To caurumu nu vajaga
aizbāzt ar tādu sērmūkšļa koka gabalu, kas
nogriezts ar kreiso roku, jeb arī atrocenis ar labo,
un atnests mājā ar tievgali pa priekšu. To vajaga
izdarīt nakti, kad lietuvēns jau iesācis jāt.
Neatrazdams vairs izejas, lietuvēns bieži pārvēršas
par skaistu jaunavu un paliek tai mājā, kamēr
caurums ir aiztaisīts. Bet kā tik attaisa caurumu,
tā arī skaistule tūliņ aizbēg. Cīņā pret
lietuvēniem, svarīgākā loma pieder tā sauktajiem
lietuvēnu krustiem, kas ir vienkārši un divkārši.
Krusti jāuzzīmē ar vienu vilcienu. Tādus krustus
bieži redz uz durvīm, sliekšņiem, logiem, silēm un
citām lietām. Zīmē tos arī uz govu un zirgu nagiem,
un pat cilvēki, kas cieš no lietuvēna, zīmē tos uz
saviem nagiem. Šos krustus lieto arī rozes un nakts
pamašu dziedēšanai.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 153. un 154./
nožņaugtu bērnu, pakārušos, slīkoņu vai nosisto
dvēsele, kurai jāmaldās pa šo pasauli tik ilgi,
cik ilgi tai bij nospriests dzīvot. Ja nu gadās
tai vietā gulēt jeb ap pusnakti garām iet, kur tāds
cilvēks izlaidis savu garu, tad gars uzbrūk
gulētājam vai gājējam dažādu kustoņu jeb cilvēka
veidā un gulētāju moca kā lietuvēns. Tas pats arī
notiek pašā dienas vidū. Bet dienas laikā tas
cilvēku visvairāk maldina, citādi reti uzbrūk. Kad
pienāk tādas dvēseles mirstamā stunda, tad saceļas
bargs pērkoņa negaiss un caur zibeņa spērienu
aizvada nabaga maldošo dvēseli uz citu pasauli.
[Sal. smuts.] /A. Žeibe./
Lietuvēns mokot kā lopus, tā cilvēkus, it īpaši to
varot redzēt pie govīm. Govīm tas kāpjot mugurā un
nojājot slapjas. Cilvēkiem tas pa naktīm gulstoties
virsū un nospiežot tos tīri slapjus. Lietuvēns savu
mocīšanas darbu strādājot dienā un naktī. Cilvēkam,
kad to lietuvēns mokot, vajagot pamostoties sākt
kustināt kreisās kājas mazo pirkstiņu, tad tūliņ
lietuvēns noveļoties nost. Pie govīm un citiem
lopiem turpretim jāuzvelkot trīs lietuvēna krusti
uz durvīm un arī kūts iekšpusē lopu apkārtnē. Tad
lietuvēns tūliņ atstājoties. /J. Priede, Rīga./
rādās virs zemes tik ilgi, cik ilgi tam būtu
jādzīvo. Bet ja viņa kaulus apglabā kārtīgi kapsētā,
tad viņš vairs šai saulē nerādās. /P. Š., Rauna./
(noslepkavots), tad tam jāmaldās kā lietuvēnam tik
ilgi apkārt, līdz viņa īstā mirstamā stunda pienāk.
/H. Siliņa, Dobele./
cilvēkiem un lopiem. Cilvēks, kam lietuvēns
uzbrucis, jūtot stipru nelabumu, svīstot un nevarot
kustēties. Ja saliekot kājas krusteniski, vai arī
kustinot kreisās kājas īkšķi, tad lietuvēns
aizbēgot. /A. Vaskis, Tukums./
varot kūtī redzēt dabūt. Nosist to varot vienīgi
tad, ja saķerot lopam aiz kreisās auss, kamēr tas
vēl esot lopam uz muguras, tad lietuvēns vairs
netiekot nost. Lietuvēnu varot aizdzīt, ja ņemot
pīlādža rungu, vislabāk Jāņu vakarā grieztu, tad
velkot ačgārniski mājā un iespraužot kūts griestos.
Varot arī lopu notraipīt ar franču eļļu, sākot
traipīt no astes. /A. Vaskis, Tukums./
bez torgavuošonos, a juo, kū nokti uz sjevi sagyušu,
īsādynuot tymuo izboņeņā un aizbuozt. Cyti sacjēja,
kabes aukleņi un durovu kļamkas atgrīstum. Cyti
ruodjēja runuodami: "Puorstuos jei tjevi mūcjeit,
kad tu prasjeisi un brūkostjas."Ūtry ruodjēja, kab
eilynu durovuos īdurtum. A cyti runova, kab
pidurovu nakti uz slīkšņa paliktu krystiski slūtu
ar ciervi.
/J. Macilewicz, Pawujciejszona, Viļņa, 1850, 185./
mocījušo lopus un dažreiz arī cilvēkus.
/Etn. 1924. IV, 84. J. Siķēns, Vecumnieki./
dzimuši dienas laikā.
/Etn. 1894. IV, 84. J. Siķēns, Vecumnieki./
/Langius./
lietuvēns tiem esot kāpis mugurā un nojādījis.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./
lazdas spieķi uz četri griezieniem. Pie pirmā
grieziena saka: "Miķēli!" pie otra: "Gabriēli!"
pie trešā: "Rāpaēli!" pie ceturtā: "Uriēli!". Pēc
tam noslauka lietuvēna mocīto lopu ar vecu kreklu,
liek to kreklu uz staļļa durvju sliekšņa un sit ar
nogriezto spieķi, tad trāpī vainīgo raganu, un ja
grib, var to pavisam nosist.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 154.
A. Baumanis, Rūjiena./
nūja. Kad lopam ir lietuvēns vai vīveles, tad šo
vajaga pērt ar sērmūkšļa nūju.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./
šā to varot aizdzīt. Jāuzrakstot nomirušā burvja
vai raganas vārds vai nu uz papīra vai drēbes, tad
jāņemot sērmaukšas miets, jāizdurot kūts vidū
mēslos caurums; tanī jāiesviežot uzrakstītais
vārds, pēc tam miets jāuzdurot atkal virsū un kūts
jāizkvēpinot ar nātrām. Ja nu tā paglabātais vārds
esot tā paša lietuvēna, kas agrāk lopus mocījis,
tad nākošā pusnaktī kūtī esot dzirdama vaidēšana
un stenēšana, kas nākot no mieta apakšas. Lopi nu
paliekot neaizkarti.
/Etn IV, 84. J. Siķēns, Vecumnieki./
krustus: vai nu ar pieciem vai deviņiem stūriem,
kurus uzvelk uz kūts durvīm. Ja lietuvēns gudrs,
tad piecstūru krusti to nespējot atbaidīt, bet gan
deviņstūru. Lietuvēnu aizdzenot arī ar kabatas
nazi, ja to uzsienot lopam uz muguras, attaisītu
vaļā un ar zobiem uz augšu. Ja lietuvēns mocot
cilvēku, tad nazis jāieliekot pagalvī.
/Etn IV, 84. J. Siķēns, Vecumnieki./
jāuzsien izkapts virsū ar zobiem uz augšu. Tad
lietuvēns uz tās sagriezīsies un rītā būs redzamas
viņa asinis. Bet lietuvēns var izkapti apgriezt
otrādi un tad slimnieks var sagriezties un mirt.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./
padauza riņķus, kaulus un citas vecas lietas,
stāstīdami, ka tās esot lietuvēna dāvanas. Beidzot
uzlej tam maisā aukstu ūdeni. Tad veselu gadu esot
brīvs no lietuvēna.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./
sērmūkšļa kūju. Ja lopu jāj lietuvēns, tad tas
jāper ar sērmūkšļa rīksti.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./
vai atkal jāpakustina labās kājas lielais pirksts,
tad lietuvēns vairs nemocīs.
/M. Macpāne, Alsunga./
ar mēli krusts jāmet. /J. Banāzis, Nīca./
pakārt žagatu ar asti uz zemi un tik zemu, ka
zirgs, asti svaidot, var žagatu aizkart.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./
priekšā kas nozūdot, tad to paņemot lietuvēni savām
vajadzībām.
/F. Kleinhofs, Naudīte. Jkr. IV, 58 (53)./
tai pārgadus jāiet uz kapsētu un pusnaktīs jāsviež
trīs saujas smilšu kapu baznīcas durvīs, tad viņu
lietuvēns nemocīšot. /A. Dragone, Palsmane./
vakarā vajag zem sliekšņa palikt pīlādža zaru.
/J. Pamplis, Garoza./
nūju, tad lietuvēns atstāsies.
/T. Rīgerte, Brunava, 1928./
tad viņu jāj lietuvēns. Tad ir jāpaņem sērmūkļā
kūza, kurai galā krusts uzgriezts, un ar to
atžubeniski jāsit trīs reiz lopam par sāniem.
/J. Rubenis, Ērgļi./
uz nagiem un lopiem uz muguras trīs lietuvēna
krustus. Ja tādu krustu uzgriežot uz kūts durvīm
vai stenderes, tad lietuvēns neejot iekšā. - Reiz
vienam saimniekam, zirgi slapji vien nostāvējuši.
Viņš aizgājis pie kāda burvja pēc padoma. Tas
mācījis, lai ejot ap pusnakti un apskatot zirgus
ar sveci. Saimnieks tā arī darījis un redzējis divi
zirņus pa zirga muguras virsu vālājamies. Licis
uguni klāt. Te saimniece sākusi brēkt: "Manas acis,
manas acis!" un palikusi akla. Zirgi arī no tās
reizes vairs nav svīduši.
/Etn. 1894. IV, Jaunpils./
saplūkt linos idras, sakaltēt to sēklas uz pannas
un pārliekties par to dūmiem, tad lietuvēns aizbēg.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
zirgus. No rītiem saimnieks atradis zirgus vienās
sprogās gluži slapjus. Saimnieks visādi
izmēģinājies, bet nekas nepalīdzējis - lietuvēns
pa naktīm zirgus nodīdījis gluži slapjus. Bet tad
nejauši kāds vecs cilvēks izmācījis saimnieku, kā
lai dara. Saimnieks piesitis pie siles gala zirga
pakavu un no tās dienas zirgiem bijis miers.
Lietuvēna vairs zirgu kūtī nemanījuši.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
ap kaklu zvaniņu: lietuvēns neieredz zvana skaņu
un bēg projām. /A. Sprūdžs, Varakļāni./
spārdās ar kājām un pārklājas ar sviedriem, tādēļ
viņiem uz ragiem vajaga uzzīmēt krustu ar svētītu
krītu, tad lietuvēns atstājas. Ja viņš māc cilvēku,
tad vajaga tikai pakustināt ar labās rokas mazo
pirkstiņu un viņš nokritīs zemē kā maiss. Dažreiz
lietuvēns atlaižas vairāk tūkstošs jūdžu. Viņš ir
tāds pats cilvēks kā mēs, tikai citas ticības.
/St. Ulanovska, Lotysze Inflant Polskich,
1801, Krakow./
mazais pirkstiņš. /P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta./
kājas mazais pirkstiņš, tūdaļ atstāšoties.
/J. Bitaka, Litene./
pirkstiņu, tad tas aizejot.
/H. Lindberga, Veselauska./
kājas lielo pirkstu. /J. Pamplis, Garoza./
kreisās kājas lielo pirkstu. /J. Pamplis, Garoza./
cilvēku, tad vajaga noskaitīt kādu lūgšanu un
pakustināt kreisās kājas mazo pirkstiņu.
/M. Freiberga, Talsi./
/H. Lindberga, Jaunrauna./
vajag zem sliekšņa palikt pīlādžu zaru.
/J. Pamplis, Garoza./
robežas saiet, sērmaukslis un tanī jāiegriež
piecstūrains raganu krusts. /K. Jansons, Plāņi./
jāuzsien biksas. /J. A. Jansons, Piņķi./
tādam lopiņam jāuzsien uz muguras nošauta vārna un
lietuvēns atkāpsies. /O. Treimane, Jaunrumba./
slapji nomocīti. Tas esot kāds nelabs gars. Vajagot
pie staļļu durim piesist pūci vai vanagu, tad
lietuvēnc tur vais nenākot, jo tas no pūcēm un
vanagiem bīstoties. /K. Skujiņš, Smiltene./
iegriezt labajā ausī, tad lietuvēns vairs nenāks.
/R. Bērziņš, Džūkste./
čupiņa un jāieliek kaut kādā zaru caurumā. Otrā
dienā, caur čupiņu skatoties, var redzēt, vai
lietuvēns vīrietis vai sieviete.
/A. L.Puškaitis./
/R. Bērziņš, Džūkste./
lietuvēns tam dos kādas dāvanas. Kā nu tas ielien
maisā, tā tam sāk liet ūdeni virsū. Kad tas sāk
kliegt, tad uzver uz aukliņas riņķus, kaulus un
citas lietas, sāk tos purināt un stāsta, ka tās ir
lietuvēna dāvanas par to, ka tas līdis maisā. Tā
varot aizbaidīt lietuvēnu uz veselu gadu. [Sal.
metenis.] /F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./