MĀJAS KUNGS.

19322. Mājas kunga cienīšana ir uzglabājusies līdz mūsu
dienām un 1836. gadā mācītāja Karlbloma izpostītās
svētnīcas, kur nauda, vilna, maize, piens un gaiļi
ziedoti, gan nebūs palikušas pēdējās.
/K. Rusvurms, Baltische Monatsschrift, 1861, 146./

19323. Mājas gars dzīvo istabā, pirtī, kūtī jeb arī sētā
un kur kalna alā. Sevišķi aukstā laikā viņš uzturas
krāsnī, ķēķī, namā vai kūtī. Visbiežāki mājas gars
piejem saimnieka izskatu. Viņa balss ir dobja un
rupja. Viņš mīļo vairāk vīriešus kā sievietes.
Sevišķi viņam patīk bēras un sirmas spalvas zirgi.
Spieģeļi viņam nepatīk. Viņš pārvēršas arī par
siena kaudzi, sniega kupeni jeb kādu koku. Tomēr
tikai reti dabū to redzēt, lai gan dzird viņa
balsi un soļus. Vispārīgi viņš ir mājas sargātājs,
lai gan to sauc arī par ļaunu garu, kam esot
nojemti spārni un daļa spēka. Mājas gars strādā
tikai nakti un palīdz saimniekam, ja viņš ar to
labi satiek. Visvairāk viņš gādā par zirgiem. Kādam
mājiniekam mirstot, viņš taisa lielu troksni.
Dažreiz viņš naktīs iekniebj cilvēkiem, no kā
ceļas uz miesas zilumi. Ja zilums nav sāpīgs, tad
tas nenozīmē neko ļaunu; bet ja sāp, tad viņš
gribot to cilvēku no mājas izdzīt. Pa sapņiem mājas
gars bieži vien apglaužot mājas cilvēkus, pēc kā
mēdz zīlēt nākamību. Ja viņš glauž ar spalvainu
roku, tad tas vēlē bagātību; ar siltu roku sludina
laimīgu dzīvi, bet ar aukstu roku bēdas un
nabadzību. /V. Pilipjonoks, Asūne./

19324. Mājas kungs esot latviešiem kāds mājas elks.
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1774, I, 151./

19325. Pie mums [Vidzemē] citiem saimniekiem ir elka-
dievi, ko sauc par mājas kungiem. Šiem ir mājas
vieta vai kādā kokā, vai kādā vecā krāsmatā, vai
sētmalā, vai pašu laukā kādā akmenī. Šās vietas ir
cienījamas saimniekam, kas mājas kungus tura, un
tur citi nedrīkst pieiet klāt. Pats saimnieks tur
tos mielo, upurus nesdams, Jurģa dienā, Miķēļa
dienā un vēl daudz citās dienās. Brandavīns un
jauns alus šiem gauži patīkot, un to izlej tai
cienījamā vietā. Cits noslaktē gaili un ierok
turpat līdzās, un cits atkal dzīvu gaili ierokot
zemē. Blēņu ticīgi ļaudis saka: šie mājas kungi
esot ļauni gari, ko vajagot apmielot, lai pie mājas
nedarot nekādu skādi.
/Latv. ļaužu draugs, 1836. 81./

19326. Cits saimnieks, kam arī tāds mājas kungs bija
cienījams, iet Jurģu dienas vakarā uz muižu pēc
brandavīna, ar ko nakti domāja savu elka - dievu
mielot. [Muižas ļaudis to dabū zināt un iet
vaktēt.]. Gandrīz jau pusnakts varēja būt, kad
dzird, ka šis apklusina suņus, sasauc namā un,
durvis aizslēdzis, atnāk uz to cienījamo vietu,
baznīcas drēbes mugurā, vienā rokā brandvīna
pudele, otrā gailis. Tik kā atnācis, noliek savu
mantu, metas pats pie zemes un runā klusus vārdus,
ko nevarēja saprast. To padarījis, ceļas atkal,
notīra to svētījamo ar rokām, uzlej brandvīnu virsū
un ierok gaili zemē.
/Latv. Gada grāmata, 1836, 82./

19327. Pērnajā pavasarā kāds [saimnieks] nocirta lielu
egli, ko tēvs bija ilgu laiku svētu turējis, un kur
arī pats dažu gadu bija mielojis mājas kungu.
/Latv. Gada grāmata, 1836. 82./

19328. Šodien [8. maijā, 1836. g.] nocirtām [Ērģemē] lielu
vecu meža ābeli... kas no vecu veciem laikiem bija
mājas kungam par svētu dzīves vietu. Apakšā akmeņi
bija sadzīti kaudzē un kad tos nocēlām, uzgājām
visādas ērmīgas lietas: divi jaunus vistas pautus,
vistas kaulus un spalvas, vecas deneškas, dzīparus.
Šās lietas saimnieks Jurģu naktī bija atnesis Mājas
kungam par ēdamo... Pašam saimniekam svētā
Krustadienā bija jāņem cirvis līdz un koks bija
jācērt zemē... Saimnieks pateica gan mācītājam,
sacīdams: viņam nu esot prieks, ka vaļā ticis no
šiem niekiem... Teic, ka tiem, kas mājas kungus
gribot atmest, vajagot iet Valmieras kaventē
nabagus apdāvināt. Šie nabagi turot aizlūgšanas un
tās esot gauži spēcīgas un Debesu tēvs tās drīzāk
klausot nekā citu cilvēku lūgšanas.
/Latv. gada grāmata, 1836. 83./

19329. Citā vietā mājas kungu saucot par Vecaini un viņu
mielojot paša istabā krāsns augšā. Tur liekot
maizi, sviestu, putru, gaļu un citas ēdamas lietas.
Tad visi mājas ļaudis ejot ārā un atstājot istabas
durvis vaļā un suņi un kaķi nākot iekšā to maltīti
apēst. Kad nu par kādu brītiņu atkal nāk iekšā,
tad visiem esot liels prieks, ka Vecainis labi
paēdis. /Latv. gada grāmata, 1836. 118./

19330. [13. maijā, Ērģemē]. Mācītājs pats ar baznīcas
pērminderiem iet apkārt pa visu draudzi ... [un]
ikkatrā ciemā, kur vēl mājas kungu uziet, tos
pagalam iznīcina. Vakar pat mācītājs izstaigāja 28
mājas; deviņās vēl vienā Jurģa dienā bija mielojuši
Mājas kungus; tie citi 19 saimnieki gan jau bija
atmetuši, bet tās svētās vietas vēl bija veselas...
Citam mājas kungam bija akmenū ērbēģis uztaisīts,
citam atkal koka būdiņa no veciem ecēkšu zariem,
citam bija sēta riņķī apkārt aptaisīta. Kad akmeņus
un koka gabalus nocēlām, smirdēja vien: nejauka
smaka no zemes nāca augšā no tiem sapuvušiem
pautiem, ko tur zemē bija glabājuši, rupuči izlīda
ārā, vistas spalvas un kauli, dzīparu gali, ar
gaiļa asinīm aptecināti, koka gabali, maizes
kukulīši, graši, veci vērdiņi un vecas deneškas,
tā bija tā manta, ko izrakām no zemes. Sakrājām
vakar vairāk kā divi rubļi labas kapara naudas no
tiem iznīcinātiem elkiem. Zāle tur nekad nebija
pļauta, koki nekad nebija cirsti... Cits saimnieks
prasīja, kad nu mājas kungs bija iznīcināts, kas
nu ar viņa zirgiem būšot būt? Kas nu audzināšot
kāpostiņus? Šie tumši cilvēki saka, mājas kungs
cilvēkus, lopus un zirgus uzturot pie veselības,
audzinājot dārza augļus; Dievs tīrumus vien
sargājot un audzinājot labību un mežu.
/Latviešu ļaužu draugs, 1836. 85-6./

19331. [8. jūlijā Ērģemē.] No 62 mājas kungu vietām
salasīja gandrīz 6 rubļi labas kapara naudas un
lielu pulku vecas naudas. Dabūja arī sudraba
naudiņu, ko 1551. gadā licis kalt poļu ķēniņš
Sigismunds II. /Latviešu ļaužu draugs, 1836, 118./

19332. Zem Mājas kunga svētā oša vecā Andreja bērēs nometa
dažus ēdienus un nolēja dzērienus.
/Rig. Almanach, 1864. g.
Des alten Andreas Tod, 55./

19333. Ticība Mājas kungiem jeb Mājas vecākiem ir vēl tik
stipra, ka pat tādi cilvēki, kas tiem vairs netic,
baidās aizkart viņu svētās vietas.
/B. Bergmans, Magazin, VI, 1838, 153./

19334. Mājas dievus noliktos laikos ar upuriem un dāvanām
piepilda. Mārtiņos, Sīmon-Jūda dienā, Jura dienā
un citās svētījamās dienās četrus gaiļus kauj, alu,
plāceņus uz galda uzliek. Tad mājas dieviem
papriekšu kādu daļu atšķir un tad vēl paši ēd, pēc
dzied un dej. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./

19335. Vēl priekš dažiem gadiem, varbūt arī vēl tagad,
dažos apgabalos nesti Mājas kungam par upuri maize,
alus, piens, vilna, nauda un gaiļi.
/Inland, 1836, 39./

19336. Mājas kungiem jāsargā dārzi un veselība pie
cilvēkiem un lopiem. Tādēļ viņiem arī ziedoja no
dārza augļiem un no mājas kustoņiem. No gaiļa iedod
tikai asinis un spalvas; citi atkal gaili ierokot
dzīvu zemē. Mājas kungiem nes upurus Jurģos un
Miķēļos. /Inland, 1836. g., 39, Ērģeme./

19337. Ērģemes draudzē vēl līdz šim tiek cienīti mājas
kungi, kuriem Jurģa un Miķēļa dienā nes upurus.
Viņi gādājot par dārzu augļiem, par mājas lopiem
un cilvēku veselību, kādēļ lauku augļus viņiem
parasti neziedojot, arī zirņus un pupas ne.
Visvairāk upurējot gaiļus, naudu, vilnas dziju un
arī kāpostu sēklas. /Inland, 1836, 641./

19338. Ērģemes draudzes mācītājam (Vidzemē) nācis zināms,
ka pa Jurģiem un Miķēļiem, bet citi arī biežāki,
upurējot mājas kungiem jeb mājas gariņiem. Upuru
dārzu žogmalēs, dažās vietās bijušas vēl sevišķi
apžogotas. Citās mājās tās atradušās arī zem vecu
koku saknēm vai pat tīruma vidū. Visas upurvietas
bijušas noklātas ar dēļiem vai akmeņiem. Neesot
bijis nevienas mājas, kur nebūtu upura vietas mājas
kungam. Ja arī kādās neesot ticis pēdējā laikā
upurēts, tad pašas upurvietas stāvējušas
neaizskartas, jo neviens neesot drīkstējis tās
postīt. Domājuši, ka aizkarot upuru vietas,
notikšot nelaime pašam saimniekam, viņa zirgiem un
lopiem. Vienā mājā Jurģa naktī upurēts mājas kungam
gailis, no kura vēl bijušas redzamas svaigas asinis.
Mājas kunga cienīšana izbeigusies Ērģemes draudzē
ap 1840. gadu. /Brīvā Zeme, 1928, 2, VI./

19339. 1739. g. Valmiermuižā sapulcējušies baznīcas
pārlūki un saukuši priekšā Pīlātu Bērtuli, ko
baznīcas pērminderis uzdevis par zīlnieku. Kad
apvainotais liedzies, tad viņa kalps Ancis
uzstājies par liecinieku pret saimnieku. Tas vecis,
par ko Bērtulis runājis, neesot vis no sevis
atklīdis, bet saimnieks to esot pats uzmaklējis.
Vecis nu esot meklējis elka dievu pie viena un
otra sliekšņa, kamēr pēdīgi nonācis pie viena
akmeņa aiz vārtiem, par ko tad vecis teicis, ka
elka dievs te esot. Uz šo akmeni Bērtulis esot
katru gadu, 1738. gadā jau 9. reizi, lējis alu,
metis trīs saujas gaļas, upurējis vienu gaili un
vēl uzlējis trīs karotes zupas, kas noticis Miķēļa
dienā. /Baznīcas vizitacija./

19340. Katru reiz, kad liek uz galda bļodu, vajaga ar
karoti drusku ēdiena nomest zemē Mājas kungam.
Vecos laikos katrreiz, darbu sākot un beidzot,
vajadzējis dot ziedu Mājas kungam, kuru cienājuši
vai nu mājinieki mājā vai visi radinieki pie kāda
koka. Ja saimniece vāra kādu ēdienu jeb cep maizi,
pirmais kumoss arvien bijis jādod šim garam. Ja
svinējuši Ziemassvētkus, Jāņa dienu jeb citus
svētkus, jeb vīkšuši kādas bēres vai kristības,
garam bijis jāatmet gardākais kumoss, labākais
dzēriens. Ja tas nav ievērots jeb arī aizmirsts,
tad Mājas kungs uzsūtījis lielu nelaimi, pat nāvi.
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 207./

19341. Pirms sāk jaunus augļus ēst, daži augļi jāmet uz
krāsns velnam [gan Mājas kungam], lai citu gadu
būtu laba raža. /A. Upītis, Strenči./

19342. Vienam saimniekam bijis velns mājā, ko vienmēr
barojuši. Kad vien vārījuši kaut kādu ēdienu, tad
pa priekšu aiznesuši uz laidari, kur bijis liels
akmens, un tur uz tā nolikuši, tad tik bijis saimei
brīv ēst. /Raudaviete, Bērzaune. Etn. I, 1891, 63./

19343. Vecos laikos vienai saimniecei bijis tāds savāds
paradums. Kad viņa ko izvārījusi vai izcepusi, tad
no katra ēdiena pirmo kausu vai gabalu (maizes,
gaļas u. c.) lējusi aizkrāsnē labajam tēvam (Mājas
kungam). /H. Skujiņš, Aumeisteri./

19344. Jaunu māju iedzerot, saimnieks gar dārza sētmalu
vīzē vilcis Mājas dieviņu uz jauno māju un runājis
sevī: "Nāc, nāc, Dieviņ, uz jauno māju, kā dzīvoji
vecā mājā!" /K. Jansons, Mēri./

19345. Ja pāriet uz jaunu dzīvokli, tad vecajā ir kaut
kas jāatstāj, jo citādi vecā dzīvokļa gars vajā
pārgājējus jaunā dzīvoklī.
/E. Bērziņa, Rīgas jūrmala./

19346. Reiz, vecos laikos, kāds saimnieks ēdinājis Zemes
dievu pirtī. Viņš nesis vienmēr uz pirti visu, ko
pirmo reiz cepuši vai vārījuši. Kad saimnieks
ienesis bļodiņu pirtī, tad teicis: "Nāc nu, ciemiņ,
pasmeķē no mana mazumiņa!" Saimniekam nekad, visu
mūžu, naudas un maizes netrūcis.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./

19347. Reiz saimniece teikusi uz saviem graudniekiem, lai
tie iet malkas cirst. Graudnieki gājuši. Viņi
sākuši cirst upes malā lielu alksni. Bet darbs
nepagalam neveicies. Graudnieki nostrādājuši pie
alkšņa visu dienu. Ap krēslu tik to nozāģējuši.
Kad graudnieki pārnākuši mājā un stāstījuši
saimniecei, cik grūti bijis lielo alksni nozāģēt,
tad saimniece vaimanādama sasitusi rokas un
izsaukusies: "Kādēļ jūs manu Maizestēva alksni
nozāģējāt?" Darīt neko vairs nav varējuši. No tā
laika saimniecei vairs negājis labi un viņa
izputējusi no mājas. /H. Skujiņš, Aumeisteri./