19545. Viens vīrietis sūdzējās,
ka tam esot noslīdējusi
māte, un prasīja kādu pulveri.
/A. Laurenty, Baltishe Monatsschrift, 1860, 192./
19546. Ļaudis tic, ka dzīvības māte
atstājot savu vietu
un izdaloties pa locekļiem līdz pirkstu galiem. Ar
vārdiem un braucīšanu to varot dabūt atkal savā
vietā.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Kalsnava un Jelgava./
19547. Kad (dzīvības) māte vairs nav
savā vietā, tad slimo
vajag nobraucīt jeb nostrīķēt.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Kalsnava.
K. Boivics, 1862. g., Lubāna./
19548. Māte (uterus un kāda iedomāta
miesas daļa). Pēc
riebēju izskaidrojuma katram cilvēkam, tāpat
vīriešam, kā sievietēm, esot miesā kāda
cieta
dzīslaina miesas daļa dūres lielumā, kas atrodoties
tuvu pie muguras, pret muguras kaulu. Tā esot māte,
no kuras mierīga stāvokļa atkarājoties cilvēka
veselība. Māte izskatoties kā varde ar četrām
kājām
jeb rokām, kas esot dzīslas krietnas auklas resnumā.
Kad cilvēks saraustījies, tad māte esot nobīdīta
no
savas vietas, un tad tā apķerot ar savām rokām
cilvēka iekšas, kuras šņaugdama tā saceļot
lielas
sāpes vēderā un arī galvā. Sevišķi
sievietēm šāda
kaite esot bīstama. It īpaši dzemdētājām
māte
izejot no savas vietas un saceļot bīstamu slimību.
Lai māti noguldītu, tad slimo ved uz pirti, kur
kāda riebēja to laita. Laitot ar rokām slimā
vēderu, braucītāja runā arī vajadzīgos
pūšamos
mātes vārdus.
/F. Brīvzemnieks, Trudi, 1881, VI, 115./
19549. Māte esot kaut kuram cilvēkam. Kā
ķaupis (naģe,
krupis) viņa kājām (pirkstiem) esot apķērusies
ap
sirdi un guļot ietinusies dzīslās, kas visas tur
satekot kopā. Kamēr viņai pāri neko nedarot,
viņa
guļot it mierīgi, bet cilvēkam saraustoties topot
nemierīga klīzdama pa visām malām. Kad uz augšu
kāpdama iekāpjot kaklā, tad cilvēku nevarot vairs
glābt. Varot skaidri dzirdēt, ka māte dažreiz
brēcot... Teicēja sakās daudziem palīdzot
braucīdama, sapūzdama un dažādas tējas zālēm
iedodama. Arnikājas tēju, deviņvīru spēku,
mātes
mētras (trūcenes, kā brūklenes, bet raņķainām
lapiņām). /K. Pētersons, Raņķi./
19550. Kas saraustījies, māte nāk kā
kumāss kaklā. Reiz
uzšķērsts tāds, kas ar māti miris. Esot izjemtas
asinis, tādas kā pirksti. Kad uzlikuši uz šķīvja
un uzlējuši spirtu virsū, viņa pārvērtusies
balta.
Vārdi, kad sievām māte saceļas: "Čuči,
guli,
māmiņa, savā vietiņā ar saviem bērniņiem
kā pele
savā pūsmiņā. Dievs tēvs, Dievs dēls,
Dievs svētais
[gars]. Mūsu tēvs u. t. p." Pašās beigās:
"Kas tic,
tas dabū no tām Dieva mantām visu labu" (itin pie
visiem raudzījumiem tā var pielikt).
/A. Rozenšteine, Saldus./
19551. Sieva stāsta, ka vīrs muižā
dabūjis dikti
sastrādāties, tad viņam tā gan tā māte
tapusi vaļā.
Tā nu viņam nāk brīžam uz sirdi, brīžam
ieguļ
sānos, brīžam mugurā, brīžam izklīdusi
par visiem
kauliem; tad atkal ņem viņam iekšas raustīt, ka
kliedz pilnā kaklā. Es lūgtos, ka jūs viņam
dotut
tādas zāles, kas viņam atkal to māti ietaisa savā
vietā. /Latviešu Avīzes, 1848, 13./