MĒRIS.

20377. Stāsta, ka mēra laikos
tādi mānekļi esot staigājuši, citi
kā lopi, citi kā putni.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

20378. Citi esot redzējuši, ka
mazs smuks sunītis ar zvārguli pie
kakla pa mājām lēcis riedams; un
kad kādā mājā gājuši gulēt, tad
tur putns ieskrējis pakaļā; citā
mājā kaķis trīs dienas griezies uz
kukņas čores, bet neviens viņu neaizskāris
nedz uz viņu savas acis
metis.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

20379. Viņi salikuši naudu kopā,
nopirkuši vienu lopu, upurējuši
to un beidzot apēduši. Šādu upuri
sauc par sobaru. Tāpat viņi salikuši
labību kopā, darījuši alu un
cepuši maizi, piesaukuši pagānu
ceremonijām Dievu, lai viņš novērstu
mēri... To viņi darījuši
1602. gada lielā mērī un arī 1625.
gadā, kad atkal izcēlies mēris.
/P. Einhorms, 1636./

20380. Es par mēri nebēdāju,
Mēram vārdu i zināju:
Pats mērītis Indriķītis,
Mēra māte Madaliņa.
(Sal. velns.)
/E. Klintskalns, Dzērbene. LD 34119, 1./

20381. Kad bīstas no mēra, tad
svētam Zebastjānim vai Rokam
apsola ko dāvināt.
/Latv. ļaužu draugs, 1840,23./

20382. Kad mēris plosījies, tad
viņš visa - visādi izmeties; gan
par dzīparu kamoltiņu, gan par
valdziņu, gan par citu kādu lietiņu.
Kurš šādu lietu paņēmis, tam
bijis mēris klāt, bet kurš izsargājies
un neņēmis, tas palicis vesels.
/J. Rubenis, Ērgļi./

20383. Pie Blomes Kangaru kalniņa
mērim vāģi salūzuši, pēc tam
cilvēki vairs nemiruši, bet mēris sacījis,
ka pēc tūkstoš gadiem nākšot atpakaļ.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

20384. Mēris mēra laikā braucot
apkārt kā cilvēks.
/G. F. Stenders./

20385. Mēris kala ambīlīti,
Tēraudāi mērcēdams.
Sargies, mana balta
galva, No tā mēra ambīlīša.
/LD. 27369./

20386. Kad mēris tuvumā, tad
stipri jākvēpē istabā uz pannas vecas
ādas, saku silksnis u.t.t. un
tad jāskaita: "Mēra Indriķi! nanāc
manā mājā, man ir divi melni suņi,
divi melni kaķi, tie tevi ēdīs,
tie tevi plēsīs, tie tavus kauliņus
skrubinās."
/J. Vītoliņš, Rīga./

20387. Kad slims ar mēri, tad
jāierok aitu kūtī, tad paliek vesels.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

20388. Vecos laikos, kad vēl mēris
plosījies, tad to varējuši vienīgi
izārstēt ar žurku kauliem. Žurkas
kauli bīši jāizkaltē un jāsaberž
gluži smalki un jādzer iekšā, tad
cilvēks palicis no mēra vesels.
/H.Skujiņš, Rauza./

20389. Mēness aptumšošanās
laikā vajaga vērpt, bet tā, ka pavediens
griežas uz otru pusi. Šādas
dzijas vajaga uzglabāt. Kad apkārtnē
parādās mēris jeb cita līdzīga
sērga, tad ar to dziju vajaga
apvilkt ap sētu, lai izsargātos no
tās sērgas.
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 198./