MIRĒJS.

I. Mirējs priekš miršanas.
II. Izcelšana no gultas.
III. Pēc miršanas.
IV. Mirējs sapnī.

I. Mirējs priekš miršanas.

20709. Mirējam nedēļu priekš
miršanas deguna gals esot balts un
uz augšu pagriezies.
/K. Jansons, Plāņi./

20710. Ja slimniekam deguns
paliek tievs un nāsis saplok, tad tas
vairs nebūs dzīvotājs.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20711. Ja slimniekam vairs nav
elpas vēderā, tikai krūtīs vien vairs,
tad tas drīz mirs.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20712. Ja slimnieks ir uz miršanu,
tad acis paliek miglainas.
/H. Skujiņš, Smiltene un Aumeisteri./

20713. Ja slimais ir uz miršanu,
tad viņam nagi paliek zili.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20714. Mirējam kaklā stāvot neaizrijams
kumoss.
/K. Jansons, Plāņi./

20715. Ja slimnieks taisās mirt,
tad viņš vienmēr taujā, cik pulkstens.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20716. Kad slimnieks taisās mirt,
tad viņš knibinās ap degunu.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20717. Ikkatram cilvēkam, kurš
guļ slims uz nāves gultas, nāve piesit
pie loga trīs reizes; tas nozīmē,
ka slimais pēc trim dienām mirs.
/K. Cobriks, Penkule./

20718. Ja slimnieks jau ir tuvu
miršanai, un tai brīdī ieskrien istabā
suns un sāk rūkt, tad slimniekam
visādā ziņā būs jāmirst.
/V. Arbidāns, Latgale./

20719. Ja slimais uz mirstamās
gultas prasa pēc piena vai medus,
tad tam to nedod, lai mirējs nepaņemtu
līdz laimi un svētību pie lopiem
un bitēm.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

20720. Ja slimnieks, kam medus
dots, nomirst, tad iznīkst bites.
/J. Pamplis, Garoza./

20721. Ja mirējam mirstos maizi
nedod, tad labībā mellie graudi aug.
/K. Jansons, Plāņi./

20722. Kad mirst, tad jāliek peramā
slota pagalvī, ko pērties. Zeķes
jāpiesien, lai nekrīt zemē.
/F. Rozenbacha, Nīgranda./

20723. Vilnānu drēbi nelika mirējam
pagalvī, jo mirējs to apmirstot
un tad aitas neiedodoties.
/P. Blaus, Ērgļi./

20724. Kam mirējs pēdējā brīdī
apglauž kādu miesas daļu, tam tā
vairs neattīstās.
/K. Jansons, Blome./

20725. Kura vārdu mirējs piemin
pēdējo, tam pirmajam jāmirst.
/P. Zeltiņa, ikšķile./

20726. Kuru mirējs pēdējo piesauc
pie vārda, tas pirmais mirst.
/O. pelēce, jaunpiebalga./

20727. Kad mirējs tuvu miršanai,
tad nevajag stipri raudāt, citādi
to aizkliedz, un viņš nevar nomirt.
/Z. Prauliņš, Aumeisteri./

20728. Pie mirēja nevajaga
daudz žēloties un raudāt, tad viņam
ir grūta miršana. (Sal. lopi.)
/P. Š., Ropaži./

20729. Mirēju nedrīkst aizkliegt,
t.i. nedrīkst kliegt un raudāt tai
brīdī, kad pašreiz mirst, jo tādā
gadījumā dvēsele atgriežas mirējā
un tam vēl jāvārgst trīs dienas.
/E. Jēpe, Palsmane./

20730. Nāvei tuvojoties, mirēju
nevarēja daudz žēlot un skaļi raudāt,
jo tad mironu aizkliedz un viņš
ilgi mocījās.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20731. Ja ap mirēju daudz raudot,
tad tam esot grūti nomirt.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20732. Kad slimnieks ir uz miršanu,
tad nedrīkstot stipri raudāt
un kliegt, jo tad mirēju aizkliedzot
un viņš nevarot tik ātri nomirt, bet
tam esot ilgi jāmocās.
/T. Ziemele, Smiltene./

20733. Vēl apmēram ap 1835.
gadu mirējam likuši degošu skalu
rokā, lai staigājot gaišu celiņu.
/J. Rubenis, Bērzune./

20734. Mirējam iedod rokā degošu
skalu, lai viņā saulē būtu sava
gaismiņa.
/J. Jaunsudrabiņš, Nereta./

20735. Mirējam iedod rokā degošu
sveci, lai viņā saulē būtu pašam sava
gaisma.
/A. Strode, Rudzēti./

20736. Ja mirējs ilgi cīnījās ar
nāvi, tad raudzīja šo cīņu paīsināt:
aizcirta rijas ārdu un lauza to ar
lielu troksni pušu. Ja arī tas nelīdzēja,
tad kāds kāpa uz ēkas jumta un sauca trīsreiz
mirēja vārdu tik stipri, ka to
pie mirēja varēja dzirdēt. Pēc tam
tūlīt iestāsies nāve.
/J. Dāvids, Biksere./

20737. Kad cilvēks mirst, tad nevejaga
viņu saukt pie vārda, citādi
viņš grūti mirst.
/K. Cobriks, Jelgava./

20738. Mirējam jānomazgā rokas,
mute, kājas.
/K. Jansons, Trikāta./

20739. Kad cilvēks ir tuvu miršanai,
tad jāpaņem pie labās kājas
lielā pirksta, tad viņš izteiks visu
ko tanī brīdī vēlas.
/H. Krastiņa, Ungurpils./

20740. Mirējam nevajaga sacīt,
lai viņš pēc nāves nāktu un stāstītu,
kā viņam klājas, jo pats mirušais
tad netiekot šai saulē un viņa vietā
nākot velns.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

20741. Mirona kreklam, kas mirējam
mirsot bijis mugurā, pārplēš
krūtis un iemet ugunī.
/K. Jansons, Plānņi./

20742. Mirēja gultu nekad nedrīkst
sadedzināt.
/K. Jansons, Plāņi./

20743. Kad kāds mirst, tad durvis
jātaisa vaļā, lai mirēja dvēsele
var iziet ārā.
/B. Daņilovs, Kacēni./

II. Izcelšana no gultas.

20744. Kad senais latvietis bija
tuvu miršanai, viņu lika istabas vidū
uz salmiem, un kad pašlaik mira,
attaisīja vaļā visas durvis, logus
un citus caurumus. Kad bija nomiris,
tad tos salmus, uz kuriem mirējs
gulēja, sasēja kūlītē, bet nomirušo
apģērba un lika uz sola. Kad
to atkal no sola noņēma, tad tanī
vietā, kur viņš bija gulējis, iedzina
nagliņu.
/Skolēnu pulciņš, jekabpils./

20745. Kad redzams, ka slimnieks
tuvu miršanai, tad pataisīja
cisas zemē, izcēla mirēju no gultas
un noloka to zemē uz cisām. Pie tam
atvēra durvis un logus, lai mirēja
dvēsele bez kavēkļiem varētu iziet
ārā. Dvēsele esot baloža veidā.
/J. Dāvids, Biksere./

20746. Slimniekam neļāva gultā
mirt, miršanas brīdī to izcēla no
gultas un nolika zemē uz salmiem.
Kad slimnieks garu izlaidis, tad attaisīja
durvis, lai dvēsele ejot uz debesīm.
/Radagaiss, Vidridži./

20747. Kad mirējs cīnījās ar nāvi,
tad tam neļāva mierīgi savā gultā
nomirt, bet taisīja siena cisas bez
kāda palaga zemē uz auksta pārta
(kula), cēla mirēju no gultas vai no
sola un lika zemē uz siena. Ticēja
ka tad dvēsele drīzāk izejot no
miesas.
/Sams, Lejasciems./

20748. Senākos laikos, kad mirējs
taisījās mirt, tad gultā viņam
neļāva mirt, bet to izcēla no gultas,
iedeva tam skalu rokā un teica:
"Staigā nu laimīgs! Gaišu celiņu."
/A. Aizsils, Kalsnava./

20749. Mirējus steigu cēla laukā
no gultas, lai dvēsele varētu labāk
atstāt miesu un vieglāki nokļūt
debesīs.
/P. Š., Rīga./

20750. Kad vecais tēvs taisās
iet pie miera, tad dēli ienes istabā
garos salmus, noklāj tos plānā un
noguldina tur tēvu.
/Dandēns, Gatarta./

20751. Kad slimnieks paliek tik
vājš, ka drīz jāgaida viņa nāve,
tam uztaisa vietu no zirnājiem vai
salmiem uz vecām ragavām, vai arī
zemē uz kula, kur to nogulda.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

20752. Kad slimnieks bij uz miršanu,
to izcēla no gultas un noguldīja
zemē uz salmu cisām.
/P. Blaus, Ērgļi./

20753. Slimniekam neļāva gultā
nomirt, mirēju allaž nolika zemē
uz garajiem salmiem.
/Punka, Trikāta./

20754. Kad cilvēks ļoti slims, to
vajag izlikt no gultas, jo uz grīdas
vieglāka miršana.
/M. Klēbacha, sātiņi./

20755. Ja kāds mirst, to noliek
zemē, jo tad vieglāk nomirt.
/H. Siliņa, Dobele./

20756. Mirējam mirstot pie kājām
nolikuši dēlīti, kad to nolikuši
zemē uz salmiem.
/K. Jansons, Plāņi./

20757. Pie mirēja guļas noliek
aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni,
lai dvēsele varētu ūdenī šķīstīties.
Kad sveci pēcāk izdzēš, tad skatās,
uz kuru pusi dūmi iet, ja dūmi
stiepjas uz durvju pusi, tad drīz vēl kādss
tais mājās mirs. (sal. bēres.)
/P. Rozens, Garoza./

20758. Kad cilvēks mirst, tad jānoliek
ūdens trauks, kur dvēsele
var nomazgāties, un pēc tam jāattaisa
logs, lai dvēsele var iziet
laukā.
/P. Š., Rauna./

20759. Kad kāds mirst, tad attaisa
logu, lai dvēsele tttiktu ārā.
Tai vietā, kur cilvēks miris, iesit
vienu naglu,
/Rusvurms, Inland, 1855, 20 (311)./

20760. Kad mirst, tad durvis jātaisa
vaļā, lai mirēja dvēsele var iziet
pa durvīm ārā.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./

20761. Kad cilvēks nomirst, tad
vajaga atvērt logu vai durvis, lai
dvēsele tiek laukā.
/J. Širmanis, Vilzēni./

20762. Ja kāds mirst istabā, tad
katrā ziņā jāattaisa durvis vaļā, lai
mirējam būtu vieglāki nomirt.
/A. Zavicka, Sātiņi./

20763. Slimniekam mirstot, attaisīja
durvis un logus vaļā, kā
vieni teic, lai dvēsele tiek ārā, un
otri, lai nāve tiek iekšā.
/Pukna, trikāta./

20764. Tiklīdz slimnieks izlaaida
garu, tūdaļ attaisīja durvis vai logu,
lai nelaiķa dvēsele nemaldās apkaārt,
bet svabadi iziet,
/P. Blaus, Ērgļi./

20765. Kad mirējs mirst, tad jālaiž
durvis jeb logi vaļā, lai dvēsele
tek laukā.
/Z. Prauliņš, Aumeisteri./

20766. Mirējam patlaban izdziestot,
atdara vaļā istabas durvis,
lai viņa dvēsele varētu netraucēta
iziet.
/P. Rozens, Garoza./

20767. tiklīdz mirējs vairs nepūlas.
steidzas atvērt durvis, lai viņa
gars varētu netraucēts aiziet.
/K. Treuers, Sarkaņi./

20768, Kad mājā kāds mirst, tad
attaisa krāsns krišku vaļā, lai dvēsele
tiek laukā.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20769. Mironam, kad tas tikko
izdzisis, trīs reizes jāapsien sarkana
mataukla.
/K. Jansons, Plāņi./

20770. Ja kāds no mājas iedzīvotājiem
mirst, tad no dzīvajiem
neviens nedrīkst gulēt, jo tanī brīdī
gulētājs paliek uz mūžu miegains.
/K. Cobriks, Dzelzava./

20771. Ja slimniekam gadijās
nakti mirt, tad uzmodināja visus
mājā gulošus cilvēkus, jo aizmigušos
mirējs apmirst.
/P. Blaus, Ērgļi./

20772. Tai brīdī, kad mirējs izlaida
pēdējo dvašu, visiem mājas
ļaudīm bija jābūt nomodā, jo citādi
tie guļot kā miruši un nevarot
ceļamā laikā uzmosties.
/J. Upīte, Gatarta./

20773. Ja mājā kāds mirst, tanī
brīdī neviens nedrīkst gulēt, jo tad
mirons tam atdod savu miegu.
/M. Klause, Jaunpiebalga./

20774. Kad mājā kāds mirst, tad
ceļ citus augšā; ja atstājot guļot, tad
tiem esot visu gadu ciets miegs.
/H. Skujiņš, Smiltene./

20775. Slimniekam uz nāves gultas
guļot, iznesa no istabas visus
stādus un sēklas, lai neapmirstot, jo
apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot
un neaugot un sīpoli izziedot.
Ja mirējam tuvojas nāves
stundiņa naktī, tad visus tais mājās
gulošos uzmodināja, lai uz aizmigušiem
nepārejot mirēja kaites.
/P. Lodziņš, Sēļpils./

20776. Kad vecais Andrejs nomira,
tad viņa vecākais dēls zvanīdams
paziņoja zirgiem, govīm
aitām un bitēm, ka saimnieks ir
miris. Alus mucas un bišu stropi
tika pārcelti citās vietās.
/Rig. Almanach, 1864. Des
alten Andreas Tod, 50./

20777. Ja tai istabā, kur nomirst
cilvēks, tai pašā brīdī atrodas
kādas sēklas, tās nespēj vairs
dīgt.
/V. Miķelāns, Rubeņi./

20778. Nevajag tādu ēdienu ēst,
kas izvārīts priekš cilvēka miršanas,
jo savādāk nepaklausīgajam jāmirst.
/K. Strautiņš, Mēdzūla./

20779. Neturēja arī ēdienu istabā,
lai mirējs to neapmirst, un
apmirtu ēdienu vairs neēda.
/P. Blaus, Ērgļi./

20780. Ja kāds mājā mirst, tad
pulkstens apstājas.
/H. Skujiņš, Smiltene un Aumeisteri./

III. Pēc miršanas.

20781. Netaisnam cilvēkam
mirstot no mutes nāk zili dūmi,
taisnam - balts taurenītis un uzlaižas
uz krāsns.
/E. Laime, Tirza./

20782. Ja mirst kāds cilvēks,
tad pie galvas viņam stāv ļaunais
gars, pie kājām labais gars un
gaida, kam piekritīs dvēsele.
/M. Macpane, Alsunga./

20783. Ko mirējs noteicis, tas pakaļpalicējiem
svēti jāizpildī. (Sal. bēres.)
/J. Dāvids, Biksere./

20784. Ja mirējs kādam novēl
kādu kustoni, bet kam kustonis
vēlēts, tas to nedabū, tad kustoņa
paturētājam tie kustoņi nīkst.
/K. Jansons, Plāņi./

20785. Tanī vietā, kur kāds miris,
iesit grīdā naglu, lai nomirējs
nenāktu atpakaļ.
/A. Liepiņa, Lubāna./

IV. Mirējs sapnī.

20786. Ja sapnī redz mirēju,
tad redzētāja gars saistās ar mirēja
garu.
/M. Nevenckis, Zasa./