MIRŠANA.

21177. Senāk visi cilvēki zinājuši,
kad viņiem jāmirst. Reiz
viens vecītis taisījis sētu un sējis
mietus ar salmiem. Dievs brīnējies
un sacījis: "Ko tu, vecais tēvs,
mietus ar salmiem sien! Cik ilgi
tie turēs?" Vecītis atbildējis: "Man
drīz jāmirst, manam mūžam pietiks!"
No tā laika Dievs nolicis, lai
cilvēks vairs nezina sava mūža
gala.
/P. Š., Rauna. P. Zeltiņa, Ikšķile./

21178. Par miršanu nevajag runāt,
jo viena stunda cilvēka mūžā
ir tāda: ja piemin, ka grib mirt,
tad tūliņ nomirst.
/M. Macpāne, Alsunga./

21179. Nāve tiek sludināta šādos
gadījumos: kad ķirmi dzird
sienā graužam, kad circenis stipri
dzied, kad ūpis māja tuvumā vaid,
kad dzeguzi dzird pavasarī tukšā
dūšā pirmo reiz kūkojam, kad
suns gaudo galvu uz zemi noliecis,
kad vista velk kādu salmu, kad
dumpis brēc.
/Inland, 1855, 309./

21180. Kad degunā iesit līķa
smaka, tad dzirdēs, ka kāds miris.
/P. Š., Ropaži./

21181. Ja kāds drīz mirs, tad
dzird suni gaudojam, vai arī pulkstentiņš
(kokgrauzīts) sienā tikšķ.
/M. Vētra, Tirza./

21182. Mirējam pēdējā brīdī vajaga
uzsegt tikko nodīrāta vilka
ādu virsū, tad viņš vairs nemirst.
/K. Jansons, Plāņi./

21183. Mājā, kur divi vienā reizē
mirst, mirs drīz arī trešais.
/K. Jansons, Plāņi./

21184. Tie cilvēki, par kuriem
runājot, ka viņi mirs, nemirstot.
/K. Jansons, Plāņi./

21185. Priekš miršanas logu atvērt
nedrīkst, jo tad varot priekšlaikus
izlaist dvēseli.
/Skolotāji, Rīga./

21186. Kad redz cilvēku mirstam,
tad tagadējs gaiss būs citāds.
/I. Bergmanis, 1862. g., bārta./

21187. Ja kāds ģimenes loceklis nomirst vecā mēnesī, tad
palikušiem sākas grūta dzīve, ja jaunā -
viegla.
/V. Miķelāns, Rubeņi./

21188. Kas mirstot pēc pusdienas
vai vakarā, tam viņā pasaulē
klāšoties grūti; kas no rīta mitsot,
esot svēts cilvēks.
/P. Rozens, Garoza./

21189. Ja kāds nomirst ceļmalā
jeb citur, bet apglabāts tiek kapsētā,
tad to vietu, kur miris, apzīmē
un apkopj ar puķēm.
/G. Pols, Vecgulbene./

21190. Vietā, kur kāds nelabi
miris, iecērt krustu, lai mirušā
dvēsele aizietu ar mieru.
/A. Liepiņa, Lubāna./

21191. Cilvēks, kuram neviens
nav paldies teicis, nevar nomirt.
/A. Užāne, Skujene./

21192. Ļauns cilvēks nevarot
drīz nomirt, bet ilgi mocoties, un
ja kāds svešs cilvēks, kas neko nezinot
par slimnieku, pieejot slepen
pie loga, tad tas varot redzēt, kā
Dieva un velna eņģeļi strīdoties cilvēka
dvēseles dēļ.
/A. Liepiņa, Lubāna./

21193. Ja kādā vietā kāds nelabi
mirsot (ka tas pats nonāvējas, vai
to nonāvē), tad mirušā dvēsele
klīstot turpat apkārt, iekams pienākot
Dieva noliktais laiks, kad
tam jāmirst.
/A. Liepiņa, Lubāna./

21194. Kad dzimtā nomirst kāds
cilvēks, tad vajaga Dievu pielūgt.
Ja nepielūdz, tad mirušais nedodot
mājiniekiem mieru.
/H. Dravniece, Alūksne./

21195. Ja cilvēks nomirst, nokrīt
viena zvaigzne.
/H. Dravniece, Alūksne./