21423. Kad māte, tādu ļaužu
būdama, par augstu sniedzas (kacē),
otras puses saitīte nereti apmetas
maziņajam viens līdz div reiz ap
kakliņu, tā ka piedzimstot tas ir
zils aizžņaugts. Tādam nav labs
mūžs: viņš pakaras, paliek par
zagli, izaug par slepkavu, mauku
un top tad saitēm saistīts. Lai
dzīvojot nedabūtu kaunu, šīs kauna
saites rauga nomantāt. Teicējas
māte tā darījusi ar savu meitiņu
L.: bērnu kad aizvedusi pirmo
reizi baznīcā, apjēmusi viņam
prievētu ap kakliņu un apvedusi
trīs reiz baznīcai apkārt.
/K. Pētersons, Raņķi./
21424. Kad bērnam saites ap
kakliņu, bērnu pirmo reizi pirtī
nesot, uzliek kārtinā pāri
prievētu.
/A. Rozenšteine, Saldus./
21425. Ja bērnam bijusi nabas
saite ap kaklu, tad mātei jāvalkā pa
sešām, līdz kamēr iet pirmo reizi
baznīcā, ap pliku kaklu prievīts,
kuru atdod kādam baznīcas
nabagam.
/Pole, Blīdiene./
21426. Prievīts jāizvalkā sešas
nedēļas ap pliku kaklu un sešās ejot
jānosviež pie baznīcas sliekšņa
iekšpusē, atpakaļ neskatoties, kas
pacels; tad jāiet baznīcā. Caur
pacēlēju Dievs tad nogriežot nelaimi
no bērniņa. Iešanu ap baznīcu
teicēja nosauca par āļošanos,
par spincošanos.
/Birkvalde, Lielsatiķi./
21427. Kad mazajam dzēnītis
(dzeinis Ventspilī) ap kakliņu, māte
valkā pa visām sešām bantīti ap kaklu;
bantīti nomet baznīcā pie
sliekšņa.
/A. Rozenšteine, Saldus./
21428. Kad bērns nāk lielāks
un pie prāta, viņam pasaka, kā dzimis,
lai zinātu pats piesargāties un
izvairīties no kauna.
/K. Pētersons, Blīdiene./