NEAIZTIEKAMAS LIETAS UN VIETAS.

21734. Senos laikos veciem ļau-
dīm bijis daudz lietu, vietu, kusto-
ņu, augu u. t. pr., kuŗus nedrīk-
stējuši aizkart. Kas to darījis, vien-
alga, vai zinādams, vai nezinādams,
tam uzbrukusi liela nelaime, sli-
mība vai kas cits. Neaiztiekamas
bijušas burvju un raganu pievestas
lietas, uz ceļa vai kur citur nomes-
tas, lai cilvēkam darītu ļaunu. Ne-
aiztiekamas bija zemē ieraktas
mantas, nauda u. t. pr., kuŗus ie-
racējs aizvien aplādējis un uzde-
vis velna sargāšanai. Kara laukā
nedrīkstot ņemt nekādu svešu lie-
tu, jo uzņēmējs tad drīz krītot. Ne
aiztiekamas vietas bijušas vecas
ēkas, kurās agrāk dzīvojuši ļauni
cilvēki: burvji, raganas u. c. Šādu
ēku noplēsējiem aizvien lēcies liels
ļaunums. Tāpat bijuši neaiztieka-
mi iezīmēti akmeņi, veci žogi, ne-
kustinātas atmatas, svēti avoti,
upuŗu kalniņi, daži veci koki. Kas
uzplēsis ceļus un ežas, tas drīzi
miris. No kustoņiem bijuši neaiz-
tiekami, t. i. tiem nekādu ļaunumu
nedrīkstējuši darīt - varde, va-
bule (geotrupes), māriņa (cocci-
nella) un Dieva sunītis. Ja šos no-
nāvējuši, tad vainīgo vecāki drīz
miruši. Ja zalkšus, glodenes un ze-
biekstes nosituši, tad gan nekas
nenoticis, bet ja tie sitot izmuku-
ši, tad tie vēlāku bargi atriebušies.
To koku, ar kuŗu zalkti nosita, ie-
dūra stāvu zemē; kas to izrāva,
tam piemetās slimība. Vilks un
sermuliņš bijuši Dieva suņi, kuŗus
nedrīkstējuši nogalināt. Starks,
svētputns, nebijis nogalināms, kas
to darījis, drīz miris. Kas izpostī-
jis bezdelīgu perekli, dabūjis raibu
ģīmi. Neaiztiekams jeb nedziedi-
nāmas - kuŗas nedrīkstēja ārstēt
-pie cilvēkiem bija arī dažas vā-
tis, kārpas, izsitumi (svētas mei-
tas), kuŗas bija iedzimtas; ja tā-
das izdziedināja, tad cilvēkam bija
jāmirst. Arī ķirpgraužu tārpi, kuŗi
uzturējās koku dzīvokļu sienās,
gultās un citās koku lietās, bija
neaiztiekami, šos sauca par svē-
tām meitām. Dzirdot šos tārpus
graužam, veci ļaudis teic: "Klau,
svētas meitas vērpj. "Reiz pie kā-
da vīra gultas svētas meitas vēr-
pušas sienā. Tas viņam nepaticis,
viņš izurbinājis sienu un nogali-
nājis tārpiņu. Nu bijis gan miers
guļot, bet vīrs drīz saslimis un
nomiris.
/P. Pļavinskis, Sērpils./

21735. Pēc vecu ļaužu domām
dažas vietas un lietas, arī daži
dzīvnieki bija neaiztiekami, neaiz-
kaŗami. Kas tādas lietas aizkāris,
zinādams vai nezinādams, tam no-
tikusi kāda nelaime, piesitusies
kāda slimība, īpaši āriga, kā vā-
tis uz rokām, kājām u. t. t. Neaiz-
tiekamas bijušas zemē apraktas
mantas vai nauda, kuŗas ieracējs
palādējis, vai velnam uzdevis ap-
sargāt; tāpat lietas, kuŗas burvji
un raganas nolikuši uz ceļa vai kur
citur nolūkā, lai uzņēmējam caur
to kaitētu. Neaiztiekamas vietas
atradās arī vecās ēkās pie akme-
ņiem, vecos žogos, nekustinātās at-
matās u. t. t. tāpēc arī veci ļaudis
tādas vietas labprāt nekustināja.
Vēl nesen atpakaļ ļaudis ticēja
aiztikumiem. Īpaši, ja bija kāda
slimība, ko drīzumā ar aptieku zā-
liem nevarēja dziedināt, tad gāja
pie pateicējiem, kas tādos gadīju-
mos arvienu mēdza sacīt: "Te jau
aiztikumi!" turklāt izklausināda-
mi: "Vai neesi ko ceļā uzņēmis?"
"Vai neesi kādu vecu ēku plēsis?"
Dažreiz viņi taisni pateica: "Tu
esi ceļā ņēmis noliktu lietu. To un
to mietu izraujot vai akmeni izve-
ļot tu esi aizticis. Citreiz itin īsi
apgalvoja: "Tas tev ir no meža."
/Austrums, 1893./

21736. Valmieriešu Meijas Pē-
terim esot bijis starp divām klē-
tīm kāds kalniņš ar daudz akme-
ņiem, kur viņš gaļu un alu upu-
rējis. Pats viņš stāstījis, ka viņš
uz savas mātes vēlēšanos aptaisījis
šo vietu ar sētu, lai ļaudis tur ne-
staigātu un nepaliktu akli, kā viņa
mātei un vienam bērnam noticis.
/Pēc V. Baloža rokraksta no
Kampenhauzena revīzijas pro-
tokola, 1739./