NEŠĻAVA.

21776. Burvis jeb ragana ienes
otra cilvēka mājā, kam grib ļaunu
darīt, kādu gabalu no nosprāguša
jeb arī nokauta kustoņa, noliek šo
savu nešļavu kūtī, dārzā, lecektī,
tīrumā jeb arī kur citur, kur nu
grib kaitēt, lai caur to savam tu-
vākam kādu skādi darītu.
/Balss, 1878, 22./

21777. Burvis jeb ragana grib
otram cilvēkam ļaunu darīt vai nu
pie mantas, vai pie kustoņiem, vai
pie mājas, vai pie laukiem, vai arī
pie miesas. Tādēļ viņi ienes nakts
laikā tai mājā kādu gabalu no no-
sprāguša vai arī nokauta kustoņa,
noliek savu nesumu kūtī, dārzā,
lecektī, tīrumā, jeb arī kur citur,
un grib caur to savam tuvākam
kādu skādi padarīt. Tādiem bur-
vjiem un raganām esot savi pāta-
ri, kuŗus tie, nešļavas noliekot,
skaitot un tā izlūdzoties ļaunā pa-
līdzību.
/Balss, 1878, 22./

21778. Viens burvis atnesis
saimnieka stallī apburtas olas.
Saimnieks izvārījis līdz ar paša
olām arī burvja olas un aicinājis
pašu burvi uz maltīti. Kad nu bur-
vis apēdis apburto olu, tad teicis:
"Kam tu man, kaimiņ, tā darīji?"
Burvis nu aizgājis uz māju un no-
miris.
/Balss, 1878, 22./

21779. Ja gribējuši noburt otra
laukus, tad skauģi tur aiznesuši
kādu maitu, kustoņu spalvas un
visvairāk olu, apsietu ar sarkanu
dziju. Dziesmās par to parasti iz-
teicas šā: "Appuškoju baltu gaili
ar sarkanu dzīpariņu." Kas no no-
buršanas grib izvairīties, tas neš-
ļavu ieliek vecā ratu rumbā un met
ačgārni ugunī. Tad burvis jeb ra-
gana nākot un prasot ko dzert. Ja
nu burvim ko pasniedzot, tad tas
paliekot atkal sveiks un vesels.
/P. Šmits, Rauna./

21780. Bieži atrod mājā vai no-
plucinātu gaili, vai sesku, vai olas,
vai gaļas gabalu . Tās ir burvja jeb
raganas nešļavas, ar kuŗām grib
maitāt mājas lopus. Lai izsargātos
no nelaimes, tad nešļavas ir labi
jāapskata un tad jāšauj uz to ar
plinti. Tad ļaunumi būs novērsts,
un arī ļaundaris nomirs, ja tam
neizdosies kaut ko no šāvēja da-
būt.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 204./

21781. Kad burvja nešļavas sa-
dzenot ratu riteņa rumbā un tad
to sadedzinot jeb nogremdējot
ūdenī, tad tas ļaunums piemeto-
ties burvim pašam.
/Balss, 1878, 22./

21782. Ja atrod zem siena vai
āboliņa apmāļa olas vanckaru vai
lupatā iesietu sāli, tad tādu apbur-
tu barību nedrīkst dot lopiem. Lai
šo burvību no mājas aizdzītu, tad
tā nešļava jāieliek rata rumbā,
rumba no abiem galiem jāaiz-
sprota ar pīlādža zariem un jā-
liek uz ugunskura, lai sadeg. Ap-
kārt stāvošiem cilvēkiem jāņem pī-
lādža rungas rokā un jāsoda katrs
svešinieks, kas tik nāk pie uguns-
kura, kamēr tas sadeg. Pēc tam
vienu dienu nedrīkst dot svešnie-
kiem neko nodzerties.
/S. Sprin'ģis, Pociems./

21783. Ja kritušu lopu atkritu-
mus jeb citas līdzīgas burvju vai
raganu nešļavas atrod lopu barībā,
tad to vajaga ielikt ozola ratu
rumbā, aizķīlēt rumbu no abiem
galiem cieti un iemest tādā ūdenī,
kas nekad neizkalst. Tad vainīgais
burvis jeb ragana tiekot briesmīgi
mocīts un tūlin skrienot uz to mā-
ju dzert prasīt. Ja burvim pado-
dot ko nodzerties, tad tas tiekot
no visām mokām vaļā; bet ja tam
nekā nedodot, tad viņam jānobei-
dzoties.
/E. Zommere, Rauna./

21784. Ja mājā atrod kādu neš-
ļavu, tad tā tūlin jāmet ugunī ar
vārdiem: "Kas lād, lai top lādēts."
Tad tas ļaunums nāk pašam neš-
ļavas licējam atpakaļis.
/E. Zommere, Rauna./

21785. Kad mājā atron ļaunas
nešļavas, tad tās jāpakaŗ skurste-
nī. Vainīgais nu nāks lūgties, lai
tam dod ūdeni, uguni, maizi jeb
krēslu, kur atsēsties. Ja nekā ne-
dabūs, tad tas mirs.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 204./

21786. Nešļavas ieliek rata rum-
bā un aiztaisa abus caurumus ar
sērmūkšļa zaru, kas ar kreiso ro-
ku atroceņi nogriezts un ar labo
roku ačgārni, t. i. ar galotni pa-
priekšu, pārnest mājā.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 204./

21787. 1772. gadā viens saim-
nieks atradis savā stallī pusnodī-
rātu kaķi un lūdz Grobiņas mācī-
tāju Dievu nolūgt, lai viņam nekas
nekaitētu.
/Kurzemes draudžu chronikas II, 60./

21788. 1789. gadā viens zem-
nieks lūdz Grobiņas mācītāju Die-
vu nolūgt, lai viņam burvju nešļa-
vas nekaitēju. Šogad viņš rudzos
atradis gabalu maitas un pagājušu
gadu kūtī nosprāgušas žurkas.
/Kurzemes draudžu chronikas II, 76./

21789. 1790. gadā viens zem-
nieks lūdz Grobiņas mācītāju, lai
lūgtu Dievu par viņa lopiem un
laukiem. Uz ceļa viņam ierakta
mirona galva un tīrumā nomesta
sprāguša teļa āda.
/Kurzemes draudžu chronikas II, 77./

21790. 1796. g. viens zemnieks
lūdz Grobiņas mācītāju lūgt Die-
vu par viņa lopiem, jo savos sal-
mos tas atradis nosprāgušu jēru.
/Kurzemes draudžu chronikas II, 80./

21791. 1798. gadā viens zem-
nieks lūdz Grobiņas mācītāju no-
lūgt Dievu par saviem laukiem, jo
savā rudzu laukā viņš atradis ze-
mē ieraktu vienu vīšķi salmu.
/Kurzemes draudžu chronikas II, 83./

21792. 1798. g. (Griezes drau-
dzes mācītājs aizlūdz Dievu par)
Podu Jāni, kas savā zirgu stallī
kumeļa kāju atradis.
/Kurzemes draudžu chronikas, II, 129./

21793. 1799. g. (Griezes drau-
dzes mācītājs aizlūdz Dievu par
Jušku Krišjāni), kas jaunā mājas
vietā iegājis, bet ļauni cilvēki viņi
jau apsmējuši, jo viņi uz rudzu gu-
bās kurmi uzlikuši.
/ķurzemes draudžu chronikas II, 131./

21794. Kad (Briežu Pēteris) kā-
du skrandas gabalu ceļa vidū ie-
raudzīja, tad tas viņam bija burvju
darbs, kam ar riņķi bija jāiet ap-
kārt.
/Latv. gada grāmata, 1798, 132./

21795. Viens (blēdnieks) pildīja
olu čaumalas ar veciem smirdo-
šiem taukiem un spalvām, un like
tos lopu kūtīs un silēs.
/Latv. gada grāmata, 1798, 133./