NOBĪLIS.

21830. Kad bērns nobīlī sarau-
jas, māte viņu nosūc (nobučo) no
labās pieres uz kreiso uzaci un ot-
rādi - no kreisās pieres uz labo
uzaci, un spļauj pāri kreisajam ka-
miesim, pie kam saka: "Nost dru-
dži, nost krampji, nost klemme,
nost rozes! Iekš trīsvienīgā Dieva
tā Tēva u. t. p. vārda."
/Kuplais, Kuldīga./

21831. Kad bērns sabaidījies,
māte viņam ar mēli trīs reiz ap-
laiza vaidziņus.
/S. Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi./

21832. Māte trīs reizas laiza
pārkrustis bērna pierīti un actiņas,
no kreisās acs uz pierītes labo pusi
un otrādi, un saka zināmus vār-
dus klāt. Bērnu svēpē arī dūmos,
dedzinot pasliekšņa zemes.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

21833. Kad bērns sabaidās, sa-
raujas, jādabon tā cilvēka vai lopa
mati jeb spalva (villa), no kuŗa
bailes cēlušās, jādedzina un dūmi
jākvēpina deguntiņa.
/K.Pētersons, Raņķi./

21834. Kad bērns sabijies, tad
tam dod zīdalu jeb ūdeni iedzert.
/Ūdre, Tetelminde./