NOBRĪNOŠANA.

21835. Kad viens kādu mantas
gabalu izslavē, tad to vairs nevar
paturēt.
/Latv. Avīzes, 1894, 32./

21836. Bērniņa māte vis negrib
dzirdēt, kad kas viņas bērnu no-
sauc par jauku un skaistu.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

21837. Kad kāds uz otra bērnu
saka, ka tas smuks, tad bērns pa-
liekot nesmuks, tādēļ bērna vecāki
šādu uzslavu necieš.
/P. Rozēns, Garoza./

21838. Mazu bērnu nedrīkst rā-
dīt cilvēkam, kam ļaunas acis. Tas
bērnu var noskatīt, tā kā sāk
nīkt un nomirst.
/A. Šķēre, Skaistkalne./

21839. Kad bērns guļ šūpulī, tad
viņu svešiem nevajag rādīt, jo no
sveša acīm piemetas dažādas sli-
mības, kā roze u. c.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

21840. Ja skauģis bērnu "apbrī-
no", tad bērnam no tā lēcās allaž
kāds ļaunums, sevišķi tas paliek
ļoti gražīgs un raudulīgs. Šī kaite
dziedējama šā: bērns jānes kādai
lielai ļaužu sapulcei trīs reizas ga-
ŗām jeb apkārt, lai ļaudis bērnu
raudāšanas dēļ apbrīno. Tad bērns
atstāšot raudāšanu un būšot jopro-
jām mierīgs.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

21841. Ja kāds nosaka uz bērnu
vai lopu, ka tas ir smuks, tad tū-
daliņ ir klusām jāsaka: "Tev dirsa
ir smuka." Ja bērns vai lops pēc
tam saslimst, tad no teicēja jāda-
būn slepeni matu kušķītis jeb no
viņa drānām jānoraun kāds gaba-
liņš, jāapsvēpē slimais, jeb arī vi-
ņam jāiedod par pulveri iekšā.
/E. Linge, Salaspils./

21842. Lai svešs cilvēks neva-
rētu ne kustoņus ne bērnus no-
brīnēt, nosaucot par skaistiem, tad
tam jāatbild: "Tev pašam pakaļa
skaista!"
/E. Zommere, Rauna./

21843. Ja kāds saka: "Tāds
smuks bērns!" klusām jāatsaka:
"Tāda smuka dierša!"
/K. Pētersons, Raņķi."/

21844. Gaiķos tādās reizās čuk-
stot: "Pūt manam bērnam dirsā!"
/S. Cunka, Lielsatiķi./

21845. Kad kāds nobrīnot: "Kāds
smuks (balts) bērns!" tad klusām
jāatbildot: "Smuka tava pakala!"
Tāds nobrīnots bērns sāk dilt, me-
tas vājš. Tad novārdo ūdeni un
samazgā bērnu ar to.
/Ode un Muciniece, Tetelminde./

21846. Kad par bērnu brīnās:
"Cik smuks (balts) bērns!" tad klu-
sām jāatbild: "Viņš vakar bija
smukāks un baltāks kā šodien",
vai atkal: "Apskauž savu diršu, ne
manu bērnu!"
/Kuplais, Kuldīga./

21847. "Brīnies savam gaŗam
degunam, ne manam bērnam!" sa-
ka, kad kāds bērnu par smuku
nosauc.
/K. Jansons, Plāņi./

21848. Kad bērns nobrīnīts, tad
no 3 durvju paslieksnēm jāņem 3
naža gali smilšu, ar kuŗām bērns
jānomazgā. (Sal. bērns.)
/K. Jansons, Vijciems./

21849. Ja kāds bērnu pabrīnījis,
tad bērns jāapkvēpē ar apbrīnītāja
matu kušķīti vai drēbes gabaliņu.
/K. Str., no 80 g. v. Cerbuku
mātes, Kraukļi./

21850. Ja kāds otru apbrīno (pa
sliktu) un tas paliek slims, tad pa-
slepen jādabon no apbrīnotāja
kāds drēbes gabaliņš, jāsagruzdina
un tā dūmos jāapkūpinās, tad pa-
liek vesels.
/L. Strute, Šķibe./

21851. Bērnam ar netīro villā-
nīti no šūpuļa ņemot muti slauka,
lai viņu nevar nobrīnīt.
/K. Jansons, Plāņi./

21852. Mājas saimniece negrib,
ka viņas lopu izliela.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

21853. Ja kāds svešs cilvēks,
kaut arī kaimiņš, kādam citam pa-
lielot p. p. vai nu govi, zirgu, bēr-
nu u. t. t., ka tas priekšmets esot
ļoti skaists, tad lai sargoties, ar
tādu slavēšanu slavētai lietai tiekot
uzsaukta uz galvas liksta. Cits ne-
kas vairs tur nelīdzot, kā pretim
jāsaka: "Tava dirsa ir smuka."
/A. Skuja, Mālupe./

21854. Nevajaga teikt uz jau-
niem lopiņiem: "Cik tie skaisti!",
arī uz puķēm un labību nē. Var
nobrīnīt.
/A. Mednis, Limbaži./

21855. Par otra cilvēka lopiem
nevajaga teikt: "Vai, cik tas
brangs", tad tas lops izdilst un no-
nīkst.
/V. Priedīte, Rencēni./

21856. Uz lopu nekad nedrīkst
teikt "skaists", tad viņam pieme-
tas kaites.
/A. Zabndere, Dole./

21857. Ja kāds apbrīno teļu,
jēru, pīles u. c. un saka: "Ai, cik
jauks, cik trekns", vai: "Uja, kas
pīlēnu!" u. t. p., tad tie nīks un
sprāgst.
/A. L - Puškaitis./

21858. Mazus kustoņus nevajag
apbrīnot un slavēt par skaistiem,
jo tad tie nobeidzas.
/V. Greble, Valka./

21859. Par maziem teļiem un si-
vēniem nedrīkst teikt, ka tie skais-
ti, lai tiem nepiemestos kāda kaite.
/M. Liniņa, Valka./

21860. Mazu dzīvnieciņu apska-
tot nedrīkst to nosaukt par skais-
tu, tad tas nonīkst.
/E. Kampare, Skrunda./

21861. Priecājoties par mazu
dzīvnieciņu, kas vēl nav mēne-
si vecs, nekad nedrīkst sacīt:
"Skaists lopiņš", bet jāsaka: "Košs
lopiņš!" Ja lietos vārdu "skaists",
jaunais dzīvnieks nobeigsies.
/V. Bērziņa, Priekule, Liepājas apr./

21862. Uz govi vai citu kādu
mājas lopu nedrīkst nekad sacīt:
"Skaists", tad lops saslimstot. Jā-
saka: "Labs, patīkams:, vai kā ci-
tādi.
/F. Heidene, Talsi./

21863. Ja grib, lai otram kāds
lops nebūtu vesels vai skaists, tad
vajaga apbrīnojot teikt: "Vai, cik
skaists!" vai citu ko tamlīdzīgu.
/V. Rūnika, Skujene./

21864. Nedrīkst apbrīnot bagā-
tību.
/A. L- Puškaitis./

21865. Ja kāds slavē otra lo-
pus, tad lopu saimniekam jāsaka:
"Adatas tavā mēlē", lai lopiem
nepielīp skaudība.
/A. Šķēre, Skaistkalne./

21866. Ja kāds kaut ko apbrīno,
tad, lai nenoskaustu, jāsaka: "Suņ-
mut, še akmens, pipari uz mēles!"
/A. Bulēne, Turaida./

21867. Ja kāds apbrīno, tad va-
jaga viņam acīs spļaut, jo tad ne-
nobrīnīs.
/A. Užane, Skujene./