PĒRRONS.
I. Pērkons par dievību.
II. Pērkons atsvabina zemi no indes.
III. Pērkons zīlēšanā.
IV. P ērkons dziedēšanā.
V. Pērkona speršana.
VI. Pērkona lode.
VII. Kā jāsargās no pērkona.
VIII. Pērkona un zibens novēršana.
IX. Pērkons sapnī.
I. Pērkons par dievību.
23118. "Fuitque alicubi rerum
divinarum inscitia tanta, ut. . .
alii tonitrua invocarent." Garīgu
lietu nezināšana bija dažās vietās
tik liela, ka daži pērkonus pie-
sauca.
/Jezuitu ziņojuma no Rīgas,
1594. g./
23119. Observant quoque hanc
consuetudinem in hodiernum us-
que diem, quando magna est sic-
citas terrae, in defectu pluviae,
solent in collibus inter densissi-
mas sylvas tonitrua adorare, ei-
que immolare juvencam nigram,
hircum nigrum et gallum nigrum,
quibus mactatis ritu suo conveni-
unt plurimi ex vicinia, ibidem
convivantes et potitantes; invo-
cando Percunum, i. e. deum tonit-
ra, omnium primo infundentes
craterem cerevisiae, quem ter cir-
cumferentes circa ignem ibidem
excitatum, postremo effundunt in
ignem orantes Percunum, ut plu-
vias fundat et imbres. (Lidz šai
pašai dienai turas pie šāda iera-
duma. Kad ir liels zemes sausums
un nav lietus, tad viņi biezos me-
žos uz pakalniem pielūdz pērko-
nu un ziedo tam melnu teļu, mel-
nu kazlēnu un melnu gaili. Kad
tie ir nokauti, tad viņi pēc sava
ieraduma sanāk ļoti daudz no
apkārtnes, ēd un dzeŗ tur kopā,
piesauc Pērkonu, ielej viņam vis-
pirms trauku alus, ko tad trīs rei-
zes nes ap turpat aizdedzinātu
uguni un pēdīgi ielej to tai ugunī,
lūgdami Pērkonu, laī viņš dotu
lietu.
/D. Fabrīcijs, 1610. g./
23120. Kad liela vētra cēlās un
pērkons rībēja, tad ņēma tie vie-
nu salu speķa uz saviem kamie-
šiem un nesa to apkārt ar šādiem
vārdiem: "Mīļais Pērkons, nedari
man nekādu skādi uz mana lau-
ka, tad es tev došu šo speķa
salu!" Bet kad vētra pārgāja un
pērkons norima, tad tie paši apē-
da to speķi.
/J. F. Bankava Sprediķu grā-
mata, 1725./
23120. Kad liela vētra cēlās un
pērkons rībēja, tad ņēma tie vie-
nu salu speķa uz saviem kamie-
šiem un nesa to apkārt ar šādiem
vārdiem: "Mīļais Pērkons, nedari
man nekādu skādi uz mana lau-
ka, tad es tev došu šo sreķa
salu!" Bet kad vētra pārgāja un
pērkons norima, tad tie paši apē-
da to speķi.
/J. F. Bankava Sprediķu grā-
mata, 1725./
23121. Priekš pērkona mājas
tēvam bija jāņem liels pods gaļas
un jāapstaigā ap visiem laukiem
un pļavām. Kad pērkons bija pār-
gājis, nekādu skādi nepadarījis,
tad mājas tēvs ar visu saimi ap-
ēda to gaļu priecādamies, ka pēr-
kons viņus pieminējis. Bet kad
bija kāda skāde padarīta, tad ga-
ļu atstāja neēstu un sacīja, ka
ļaunais gars to esot darījis.
/E. Spricis, Mazsalaca./
23122. Vēl līdz 1800. gadam
Ventspils apkārtnē starp tāmnie-
kiem bijuši sastopami ļaudis, kas
slepus pielūguši Pērkonu un Lai-
mu.
/Brīva Zeme, 1928. 2. jūnijā./
23123. Zlēkā bijusi kāda Ozol-
birze, kur stāvējis Pērkona ozols.
To birzi ļaudis turējuši par svētu.
/J. G. Bu"tners, Inland, 1836, 139./
23124. Kad dzirdēja kur pēr-
konu rūcam, tad mēdza sacīt:
"Pērkoniņš [nekad: Dieviņš] kā-
jās!" Tāpat arī dažreiz teica:
"Perkoniņš [jeb Dieviņš] baŗas."
/P. Š., Rauna./
23125. Tautas mutē vēl tagad die-
vina pērkoni, ko neuzskata vis par
kādu dabas spēku, bet trīcēdami
klausās viņu rūcam, sacīdami:
"Dieviņš baŗas! Lūk, nedrīkst vis
tā dzīvot, kā līdz šim." Arī visus
darbus pērkona laikā met pie ma-
saka un saka: "Kad Dievs strādā sa-
vus darbus, tad mēs, pasaules bēr-
ni, nedrīkstam strādāt savus." Pēr
kona laikā strādāt veci ļaudis tu-
ra par lielu grēku.
/N. O., jaunpiebalga. Balss,
1887. 23. nr. A. L-P. Kr./
23126. Kad pērkons rūc, tad
vectēvs bērnus baŗot. Stāsta arī,
kad pērkons rūc, tad Dievs brau-
cot pa debesīm ar akmeņu vezu-
mu: tiklīdz vezums gāžoties, pēr-
kons speŗot.
/A. L.-P., Talsi./
23127. Kad pērkons rūcot, tad
Dievs braucot pa debesīm ar ak-
meņu vezmu: kad vezms gažo-
ties, tad pērkons speŗot.
/R. Bērziņš, Džukste./
23128. Ka pērkona rūkšana ce-
ļoties no Pērkona braukšanas pa
debesīm, to ticējuši arī vācieši un
krievi.
/P. Š./
23129. Kad pērkons rūcot, tad
Vectēvs bērnus baŗot.
/R. Bērziņš, Džūkste./
23130. Pērkons grāvieni esot
Dieva bārieni.
/K. Lielozols, Nīca./
23131. Lāstu vārds: "Ka tev
simtu pērkonu!"
/Ēdoles Kārlis, 1834./
23132. Pērkons ceļas tad, kad
velns strīdas ar Dievu. "Tu mani
nenositīsi, es noslēpšos." "Nē, ne-
noslēpsies." "Es cilvēkā ielīdīšu
un noslēpšos." "Kad cilvēku no-
speršu, tad piedošu viņam grēkus,
bet tevi vispirms dabūšu. "Tāpēc
pērkona laikā vajaga sēdēt mājā,
aizdedzināt sveci un lūgt Dievu.
/V. Juoņus, Pustiņa./
23133. Kad pērkons rūc, tad
ļaudis saka, ka Velns ar dievu ri-
pas sitot.
/K. Lielozols, Nīca./
23134. Arī vācieši ticējuši,
ka
Dievs spēlējot debesīs ķēģeļus,
no
kā ceļoties virs zemes pērkons.
/P. Š./
23135. Ka pērkons velnu meklē
un ka velns aplam no pērkona bē-
got, tās ir vecu bābu pasakas. . .
Tāpat tas arīdzan nieki, ko daži
par pērkona lodēm jeb akme-
ņiem sapņo, ar ko pērkons ape-
ŗot.
/G. F. Stenders, Augstas gudrī-
bas grāmata, 1796 [2] , 30./
23136. Vecais tēvs rūc un zi-
bens speŗ ar lodi tur, kur velns
piesities.
/Latv. ļaužu draugs, 1834. 183./
23137. Pērkona laikā tie [lat-
vieši] sacīja, ka Pērkons Jodu gai-
not un to meklējot ar zibeni no-
spert; kur nu tas nabags Jods
bēgdams ieskrienot, vai kādā mā-
jā, vai kokā, tur arī Pērkons zi-
beni metot pakaļ. Tādeļ tie arī ļo-
ti bijās, un driblēdami bēgošo Jo-
du no mājas atsargāt, tie apgāztu
katlu priekš durvīm lika.
/Latviešu draugs, 1840, 24./
23138. Pērkons speŗ tikai tur,
kur kāds ļauns gars paslēpies.
/P. Š., Rauna./
23139. Parkyuns sper tikai
ty-
mās budonkuos, kuruos ir apsame-
tīs nalobais (valns).
/B. Spūlis, Vārkava./
23140. Arī vācieši un krievi ti-
cējuši, ka Pērkons vajājot ļaunus
garus sevišķi velnu.
/P. Š./
23141. Pērkons iespeŗ tur, kur
apslēptas kādas mantas vai kāds
naudas pods.
/A. Aizsils, Veckalsnava./
23142. Nesaki negaisa laikā:
" Velns", jo tad mājā iespers.
/A. Brūvele un Suse, Ape./
23143. Ja lietus līstot un pēr-
kons rūcot, tad kāda ragana paš-
laiks mirstot.
/V. Līce, Nītaure./
23144. Lai pērkona laikā velns
nepaslēptos mājā, tad aiztaisa vi-
sus logus, durvis un krāsnis. Su-
ņus un kaķus dzen no istabas
laukā.
/V. Juoņus, Pustiņa./
23145. Pērkona negaisā velns bēgot
vecā ēkā.
/A. Cirsis, Kalupe./
23146. Pērkona laikā velns slēp-
jas no Dieva zem kokiem jeb
krūmos, tādēļ tad nevajaga stā-
vēt zem koka.
/V. Juoņus, Pustiņa./
23147. Ja pērkona laikā paiet
zem koka, tad koka mizā jāie-
griež krusts, citādi iespers.
/E. Laime, Tirza./
23148. Esot veca ieraša pie kat-
ra stipra pērkona spēriena pār-
krustīties.
/T. Ziemele, Smiltene./
23149. Pērkons dzenā ļauno
garu un speŗ, kur šis piespiedies;
tādēļ pērkona laikā aizmet krus-
tu priekšā, lai ļaunais gars bēg
projām.
/J. K. Dambergs, Ēdole/
23150. Kad pērkons rūc, tad
vajagot trīs reizes aizmest krustu
priekšā, lai paliktu svēts un pēr-
kons nevarētu iespert.
/E. Priediņa, Renda./
23151. Pašlaik, kad zibsnī, jā-
met krusts no pieres uz smakri
un tad pāri vaigiem, tad neispe-
ŗot. Priekš kādiem astoņiem ga-
diem Tirzā arī es tā tiku darī-
jusi.
/M. Vētra, Tirza./
23152. Ja cilvēks iet kaut kur
pērkona laikā, tad zibeņam parā-
doties, viņš met krustu priekšā,
lai ļaunais gars to neapsēž.
/K. Cobiks, Penkule./
23153. Kad pērkona laikā zibi-
ņo, jāpārmet krusts, lai velns ne-
varētu paslēpties, citādi pērkons
iespers.
/J. A. Jansons, Rāmuļi./
23154. Pērkona negaisā vajag
mest krustus, tad zibens neno-
speŗ.
/M. Valdmane, Zaļāmuiža./
23155. Kad pērkona laikā redz
zibeni, tad cilvēki nojem cepuri
un pārmet krustu, jo citādi var
nospert.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23156. Pērkons briedina mie-
žus un rudzus.
/Āronu Matīss, Bērzaune./
23157. Ļaudis stāsta, ka pēc
pirmā pērkona kokiem atlecot
miza, jo visa zeme tiekot satrici-
nāta.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23158. Pērkona laikā nedrīk-
stot svilpēt, dziedāt, kliegt un
stipri runāt, lai pērkons mājā ne-
iespertu.
/T. Ziemele, Smiltene./
23159. Negaisa laikā nedrīkst
svilpot citādi zibens nospers svil-
potāju.
/J. Jurēvics, Kruku pag., Šau-
ļu apr., Lietuva./
23160. Negaisa laikā nedrīkst
smieties, citādi zibens iespers.
/J. Jurēvics, Kruku pag., Šau-
ļu apr., Lietuva./
23161. Pērkona laikā neesot
brīv smieties, jo tad pērkons spe-
ŗot.
/V. Līce, Līgatne./
23162. Pērkona laikā nevajaga
ne ēst, ne strādāt.
/V. Juoņus, Pustiņa./
23163. Pērkona negaisā neesot
brīv ēst, jo tad pērkons speŗot.
/E. Priediņa, Renda./
23164. Pērkona laikā nedrīkst
neko strādāt, citādi tur iespeŗ zi-
bens.
/M. Berķis, Ozolnieki./
23165. Pērkonu laikā nedrīkst
strādāt.
/V. Amoliņa, Olaine./
23166. Pērkona laikā nestrādā.
/H. Skujiņš, Smiltene./
II. Pērkons atsvabina zemi
no indes.
23167. Pēc pirmā pērkona sāk
ledus smirdēt, ja tas vēl ir uzgla-
bājies. Visstiprākais pērkons ir
Mārgrietas dienu (20. jūlijā). Pēr-
kona spēriens nojem ģiftīgām lie-
tām ģifti, bet nekaitīgas lietas tiek
saģiftētas.
/S. Gūberts, 1688./
23168. Pavasarī zemē var sēdēt
tad, kad pirmais pērkons bijis, tad
nesaslims. [ Sal. dzeguze.]
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./
23169. Priekš pērkoņa pavasarī
nedrīkst zemē sēdēt. Papriekš jā-
nospļaujas trīs reizes, kad atsēžas
un atkal kad uzceļas, jo citādi var
piemesties kādas slimības.
/I. Mennika, Ainaži./
23170. Nevajaga pavasarī priekš
pērkoņa sēdēt uz zemes, tad vairs
nevar piecelties.
/J. Cinovskis, Snēpele./
23171. Pirms pērkoņa negaisa
pavasarī nedrīkst sēdēt zemē; kas
sēd, tam jāmirst.
/S. Dunkule, Jaunauce./
23172. Uz zemes, ko vēl pērkons
neesot iztricinājis, nedrīkstot gulēt,
tad paliekot slims.
/K. Skujiņš, Smiltene./
23173. Ja ir pērkons bijis, tad
var iet basām kājām.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
23174. Ja pavasarī nav bijis ne-
vienu reizi pērkons, tad nav brīv
staigāt ar kāilām un gulēt
pie zemes, jo pērkons neesot izvil-
cis ģiftes.
/M. Macpāne, Alsunga./
23175. Pērkons ir gaidāms, kad
karstā laika it kā migla redzama;
kad karstā laikā sāk apmākties un
izceļas vējš; kad karstā laikā pēk-
šņi izceļas viesulis; kad pēc karstas
dienas arī vakarā ir karsts un rā-
dās rūsa; kad pēc stipra vēja pa-
liek ļoti silts; kad karstā laikā pēk-
šņi izceļas melns mākons; kad kar-
stā laikā ap sauli savelkas mākoņi.
/A. Grigāns, Gārsene./
23176. Cik reiz ziemā cirīšus sit
(lauskis speŗ), tik reiz vasarā pēr-
kons speŗ.
/K. Jansons, Plāņi./
23177. Kad vasaru saulainā die-
nā pļavās uz zāles lapām ir redza-
mas tādas kā putas, tad sagaidāms
pērkons.
/K. Pavasare, Āraiši./
23178. Ja cilvēkam smagi kauli,
tad būs pērkons ar lietu.
/M. Navenickis, Zasa./
23179. No kuŗas puses pavasarī
pirmais pērkona negaiss nāk, no
tās puses negaiss nāks visu vasaru.
/A. Užāne, Skujene./
23180. Pavasarī no kuŗas puses
nāk pirmais pērkoņa negaiss, no tās
puses visu vasaru lietu nāk.
/J. Skara, Jaunpiebalga./
23181. Pavasarī kuŗā pusē pēr-
kons iet pirmo reizi rūkdams, tur
iet visu vasaru.
/V. Alke, Jaungulbene./
23182. No kuŗas puses pavasarī
pirmais pērkona negaiss nāk, no
tās puses vasarā visi negaisi nāks
un nogrims.
/I. Kažoka, Lubāna./
23183. Pavasarī, kad rūc pirmo
reizi pērkons tieši virsū jeb kaut
kur tālu kādā nomalē, tad tur, kur
pirmo reiz rūc, tur tanī vasarā
vienmēr.
/E. Aizpurve, Lubāna./
23184. Ja pirmais pērkons pava-
sarī aiziet gar malu, tad vasaru tai
apvidū nav pērkona.
/J. Laimiņš, Druviena./
23185. Kuŗu ceļu pērkons pava-
sarī pirmo reiz ieņem, pa to iet vi-
su vasaru.
/H. Skujiņš, Smiltene./
23186. Ja grib zināt, kur pa va-
saru līs maz un kur līs daudz lie-
tus, tad esot jāskatās, pār kuŗām
vietām pavasarī pirmais pērkona
lietus ejot; vēlāku tur iešot katrs
lietus padebess.
/Balss, 1878, 23./
23187. Ja pavasarī pirmais pēr-
kons nāk ar ziemeļu vēju, tad būs
auksts pavasaris; ja ar austruma
vēju, tad būs sauss un silts pavasa-
ris; ja ar dienvidus vēju, tad būs
silts laiks odiem, mušām, dundu-
riem un čūskām; ja ar vakara vē-
ju, tad būs slapjš pavasaris.
/J. B. von Fischer, Liefla"ndisches
Landwirtschaftsbuch, 1753, 94. lpp./
23188. Ja pirmais pērkona lie-
tus nāk no vakariem, tad sagaidā-
ma slapja, ja no rītiem, tad sausa
vasara, bet ja no ziemeļiem, tad
auksta, un ja no dienvidiem, tad
karsta vasara.
/E. Krafte, Iļģuciems./
23189. Pavasarā, kad uznāk pir-
mais pērkons, jāskatās, uz kuŗu
pusi tas aiziet. Ja tas ieiet zieme-
ļos, tad sagaidāma auksta un ne-
auglīga vasara, ja aiziet uz citām
pusēm, tad vasara silta.
/J. Vanags, Skrunda./
23190. Kad pirmais pērkons no-
iet pa dienvidus pusi - būs silta
vasara, kad pa ziemeļa pusi -
salta.
/Atbalss k. 1894. g. P. Lo-
dziņš, Sēļpils./
23191. Kad agrā pavasarī pēr-
kons, tad silta vasara.
/K. Lielozols, Nīca./
23192. Ja pavasarī agri uznāk
pērkons, tad būs ražīga vasara.
/H. Jankovska, Rīga./
23193. Ja pērkons klusajā nedēļā
braukā, tad naktssalnas vairs ne-
slaika rudzu agros ziedus.
/Dienas Lapa, 1890, 76./
23194. Ja pavasarī pirmais pēr-
kona debess pāriet pāri un nelīst,
tad būs sausa vasara.
/J. Skara, Jaunpiebaga./
23195. Ja pērkons rūc no dienvi-
diem vai no rītiem , tad raža būs
laba. Ja rūc no rietumiem, tad gai-
dāma neraža.
/P. Ortmans, Nogale./
23196. Ja pērkons pirmo reizi
nāk no dienvidiem, tad vasara būs
silta, ja no ziemeļiem, tad salta.
/E. Lacis, Tirza./
23197. Ja pavasarī pirmais pēr-
kona lietus nāk no Polijas puses,
tad gaidāms bagāts gads.
/K. Lindbergs, Jelgava./
23198. Ja pavasarī pirmais pēr-
koņa lietus no Kurzemes puses, tad
būs auglīga vasara.
/L. Rone, Ikšķile./
23199. Ja pirmais pērkons nāk
no Rīga puses, tad būs bagāts
gads.
/K. Jansons, Plāņi./
23200. Kad no pirmā pērkoņa lie-
tus nelīst, tad tai gadā ir sausa va-
sara, bet ja līst, tad neviens pērko-
ņa lietus neiet gaŗām.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./
23201. Ja pērkons ierūc kailos
mežos, tad ir gaidāma slikta raža.
/L. Lauksaimnieks, 1921, 10.
Limbažu un Valmieras ap-
kārtne./
23202. Ja pavasaŗos kailos kokos
iespeŗ pērkons, tad tukšs gads.
/K. Kristape, Olaine./
23203. Ja pērkons ierūc kailos
mežos, bet ezeros vēl nav ledus iz-
gājis, tad tomēr sagaidāma ne visai
slikta raža.
/L. lauksaimnieks, Dzērbene.
1921, 10./
23204. Ja pērkons ierūc pavasarī
kailos kokos, tad gaidāma auksta
vasara.
/R. Šmits, Ezere./
23205. Ja sniegā un tukšos (bez
lapām) mežos pirmo reiz pērkonu
dzird, būs auksts pavasaris.
/E. Laime, Tirza./
23206. Ja pērkons pavasarī pir-
mo reiz ierūc kailos kokos, tad būs
kaila vasara.
/K. Corbiks, Svēte./
23207. Ja pavasarī pirmais pēr-
kons ierūc kailos kokos, tad pare-
dzama auksta vasarā.
/K. Linbergs, Jelgava./
23208. Pavasarī, kad pērkons ar
zibini nāk, pirms kokiem vēl nav
lapas plaukušas, tad būšot neauglī-
ga vasara.
/K. Corbiks, Jelgava./
23209. Ja pavasarī uznāk pēr-
kons, kad kokiem vēl nav lapu, tad
būšot tukšs gads.
/K. Corbiks, Tukums./
23210. Pērkons kailos kokos -
gaidāms neražas gads.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
23211. Ja pērkons pirmo reiz rūc
pavasarī, kad koki vēl pliki, - būs
sausa vasara.
/Fr. Prūsis, Virbi./
23212. Ja pērkons ierūc kailos
kokos, tad būs slikta raža.
/J. A. Jansons, Rīga./
23213. Ja pērkonu dzird priekš
lapu plaukšanas, būs auksta vasara.
/R. Vītiņa, Tukums./
23214. Kad pērkons pirmo reiz
iespeŗ kailos kokos, tad būs neaug-
līgs gads.
/K. Corbiks, Valgunde./
23215. Kad pērkons rūc, kamēr
kokiem vēl lapas nav plaukušas, tad
būs auksts pavasaris un tukša va-
sara.
/P. Zeltiņa, Jaunpils./
23216. Arī Vācijā ļaudis ticējuši,
ka tad būšot neraža laukos un ne-
laime pie lopiem, ja pirmais pēr-
kons parādoties, kamēr pavasarī vēl
kaili koki.
/P. Š./
23217. Ja jau priekš Lieldienām
rūc pērkons, tad būs barga vasara.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
23218. Ja pērkons aizrūc ledu
upēs un ezeros, tad būs auksta va-
sara.
/A. Zaķe, Lizums./
23219. Ja pērkons rūc, kamēr vēl
ir ledus, tad būs auksts pavasaris.
/J. Jansons, Īle./
23220. Ja agrā pavasarī, pirms
sniegs vēl nav nokusis, uznāk pēr-
koņa negaiss, tad gaidāms auksts
un gaŗš pavasaris.
/A. Užane, Skujene./
23221. Ja pērkons aizrūc pilnus
mežus sniega, tad ir laba vasara.
/V. Alke, Jaungulbene./
23222. Ja pērkons ierūc pavasari,
kad kokiem ir lapas, tad nākošā
vasara auglīga, bet ja ierūc pēr-
kons, kad nav lapu, tad neauglīga
vasara.
/L. Kļaviņa, Cesvaine./
23223. Ja pērkons pirmo reiz ie-
rūcas neaplapotos kokos, tad būs
auksta vasara, bet ja pērkons pir-
mo reiz ierūcas aplapotos kokos,
tad būs silta vasara.
/A. Lau, Mežotne./
23224. Ja pērkons pavasarī pir-
mo reiz ir spēcīgs un zibins izpla-
tās lielās strīpās uz leju, tad vasa-
ra būs barga, bet zāle augs liela.
/M. Breikša, Līgatne./
23225. Kad ķirši zied un ir pēr-
kons, tad vasarā būs daudz augļu.
/M. Ķikuts, Nīca./
23226. Kad pavasarā pirmais pēr-
kons stipri bargs, tad vasarā nebūs
bargu pērkonu.
/Atbalss k. 1894. P. Lodziņš,
Sērpils./
23227. Ja pērkona negaiss aiziet
rūkdams uz ziemeļiem, tad pēc tri-
jām dienām tas nāk atkal atpakaļ.
/J. Cinivskis, Alsunga./
23228. Ja vasaras sākumā pēr-
kons mēģinājis divi dienas kāpt uz
vakariem, bet ziemelis viņu atspiež,
tad trešā dienā katrreiz uznāk pēr-
kons.
/K. Lielozols, Nīca./
23229. Ja pērkona debess iegrie-
žas ziemeļu pusē, tad līdz nāka-
mam pērkonam pastāvēs vēss laiks.
/H. Skujiņš, Smiltene./
23230. Pēc pērkona laika sagai-
dāms auksts laiks.
/J. Banazis, Nīca./
23231. Ja priekš Jāņiem pērkons
rūc pa nakti, tad būs neauglīga
vasara.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
23232. Ja pirmo reizi pērkons
jūŗa dzirdams, tad bagāta jūŗa būs.
/J. Neimanis, Aloja./
23233. Kad rudeņos vēlu vēl pēr-
kons rūc, tad būs vēls un slapjš
pavasaris.
/K. Lielozols, Nīca./
23234. Pirmo pērkonu dzirdot
nauda ķešā jāžvadzina, lai tai gadā
naudas neaptrūkst.
/K. Jansons, Plāņi./
23235. Kad pavasarī pirmo reizi
dzird pērkoni rūcam, tad jāsit ar
naudu par pieri, lai būtu daudz
naudas.
/K. Celmiņš, Balvi./
23236. Ja vēlu rudenī pērkons,
tad būs kaŗš.
/E. Miglava, Rīga./
IV. P ērkons dziedēšanā.
23237. Kad Zane pirmo reiz dzir-
dēja pērkonu rūcam, tad paņēma
akmeni un grieza trīs reizes par
galvu, jo tad šai gadā galvas sāpes
nemanīšot.
/C. Fuchss Zane, 1852, 12./
23238. Kad pavasarī dzird pirmo
reiz pērkonu, tad, nekustoties no
vietas, jāpaņem no zemes akmens,
jāpadauza ar to trīs reizes par gal-
vu un jānoliek atkal vietā, kur
tas stāvējis. Tad visu gadu nesāpēs
galva.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194./
23239. Kad pirmo reiz pērkoni
dzird, tad ar akmeni jāspaida gal-
va, pēc tam akmens jānoliek tanī
pašā vietā, kur bijis, tad galva ne-
sāp.
/A. Ozoliņš, Bakarkava./
23240. Jaunā gadā pirmo reiz
kad pērkonu dzird, tad jāņem ak-
mens un deviņi reiz jāpiesit pie pie-
res; akmens jānoliek atkal tai pašā
vietā. Tad galva nesāpot.
/M. Koškina, Elēja./
23241. Kad pirmo reizi vasaru
dzird pērkoni rūcot, jāpaņem ak-
mens, jāsit ar to trīs reiz pa pieri
un jāpārmet pār galvu, tad visu va-
saru galva nesāp.
/M. Baltiņa, Meņģele./
23242. Kad pavasarī pirmo reizi
pērkons rūc, tad jāņem akmens,
jāliek pie pieres un jāsviež prom
pār galvu, tad galva nesāp.
/A. Aizsils, Kārķi./
23243. Pavasari pirmo reiz pēr-
koni dzirdot, vajaga apdauzīt galvu
ar akmeni, tad tai gadā galva ne-
sāp.
/P. Zvirgzdiņš, Mārciena./
23244. Pirmā pērkonā rāpus ar
galvu akmins jābada, lai galva ne-
sāp.
/K. Jansons, Kurzeme./
23245. Pērkonu pirmo reiz dzir-
dot, jāsit ar pieri pret akmeni, lai
tai gadā galva nesāp.
/V. Spandegs, Pociems. K
Jansons, Plāņi./
23246. Ja pirmo reiz dzird rūcam
pērkoni, tad uz galvas jāuzliek ak-
mens, lai galva nasāpētu.
/A. Bulēne, Turaida./
23247. Pavasarī pirmo reizi pēr-
koni dzirdot, jādauza galva ar ak-
meni, lai nesāp.
/A. Brože, Naukšēni./
23248. Kad pirmais pērkons rūc,
tad ar akmini 3 reizes jāsit par pie-
ri, tad galva nesāp un laba atmiņa.
/J. Steglavs, Jelgava./
23249. Kad pavasari pirmo reiz
pērkonu dzird, tad jāņem apalš ze-
mes akmins un jāsit trīs reizes
bērniem par pieri, tad viņiem gal-
va nesāp.
/E. Linge, Salaspils./
23250. Kad pavasarī pirmo reiz
dzird pērkonu rūcam, tad jādauza
galva pie akmeņa, lai nesāp.
/A. Zālīte, Bērzpils./
23251. Ja pirmo reiz dzird pēr-
konu rūcam, tad vajaga ar akmeni
piesist pie galvas, tad galva nesā-
pēs.
/T. Rigerte, Brunava./
23252. Kad izdzird pirmo reiz
pērkonu, tad jāsit galva pret ak-
meni, lai nesāp.
/I. Kažoka, Lubāna./
23253. Pavasarī, pirmo reizi pēr-
koni dzirdot, jāsit ar akmeni pr
galvu, lai galva nesāpētu.
/J. A. Jansons, Piņķi./
23254. Kad dzird pirmo reizi pēr-
koni, tad jāsit ar akmeni pa galvu,
lai galva visu gadu nesāpētu.
/K. Corbiks, Jelgava./
23255. Ja pirmo reizi dzird pēr-
konu rūcam, tad vajaga pieri trīs
reizes pie akmens mūŗa pabraucīt,
tad galva nesāpēs.
/V. Priedīte, Mālpils./
23256. Arī vācieši ticējuši,
ka pir-
mā pērkona laikā jāpiesit ar akme-
ni pie pieres, lai vēlāku galva jeb
mugura nesāpētu.
/P. Š./
23257. Pirmo reizi pērkonu dzir-
dot, jāsit galva pret mūri, tad ne-
sāpēs.
/M. Poriete, Lubāna./
23258. Lai galva nesāpētu, pie
pirmā pērkona negaisa jāvelk gal-
va gar mūŗa sienu no apakšas uz
augšu.
/M. Vētra, Tirza./
23259. Kad pirmo reiz dzird pēr-
konu, tad vajaga mest zemes uz
galvas, lai nesāp galva, vai arī ar
akmeni pa galvu sist, tad arī tanī
gadā galva nesāp.
/R. Bērziņš, Džukste, J. Trei-
mans, Bērze./
23260. Kad pirmo reiz dzird pēr-
konu, tad jāņem trīs reiz no zemes
smiltis un jāapspaida piere, lai tai
godā galva nesāp.
/K. Jansons, Plāņi./
23261. Kad pavasari dzird pirmo
reizi pērkonu, tad vajaga trīs reizes
kūleni mest, lai pērkons nenospertu
un pats visu gadu būtu vesels.
/V. Juoņus, Pustiņa./
23262. Kad pirmo reizi dzird per-
konu rūcam, tad vajaga trīs reizes
pārmest kūliņus; tad nebūs bail un
pērkons nenospers.
/J. Apsalons, Sēlpils./
23263. Kad dzird pirmo reizi pēr-
koni rūcinām, tad vajag trīs reizes
mesties pār galvu; tad nesāp galva.
/N. Stepanovs, Nīca./
23264. Kad pirmo reizi dzirdi pa-
vasaŗa pērkoni, tad vajadzīgs mest
kūliņus, jo tad visu gadu nesāpēs
galva.
/A. Aizsils, Zilupe./
23265. Pavasarī, kad pirmo reizi
dzird pērkonu, jāmet trīs reizes kū-
lenis, tad tanī gadā nesāp galva.
/V. Krieviņš, Mārupe./
23266. Pirmo pērkonu dzirdot
kūleni met, lai mugura nesāp.
/K. Jansons, Viļāni./
23267. Pavasarī, pirmo reizi dzir-
dot pērkoni, jāmet kūlieni, lai va-
saru pie darba mugura nesāp.
/V. Miķelāns, Dunava./
23268. Pavasar, kai izdzierdēs
pyrmū pārkyuni, tyulīt juomat
kyuliņi, tad vosorā nasuopēs mu-
gura.
/T. Beča, Preiļi./
23269. Kad pērkons pirmo reizi
pavasarī rūc, vajag pārmest kūle-
ņus, lai nesāpētu mugura.
/J. A. Jansons./
23270. Kad pavasar grauž
pyr-
mais pārkyuņs, vajag mest kyuli-
ņus, lai vosor, rudzus pļaunūt, na-
suopātu mugura.
/T. Beča, Preiļi./
23271. Pirmo pērkonu dzirdot, 3
reiz uz rokām "rats jāapmet," lai
kauli nesāp.
/K. Jansons, Pilda./
23272. Kad pirmo reizi gadā
dzird pērkoni, vajaga valstīties pa
zemi, tad nebūšot kaulu sāpju.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
23273. Kad pirmo reiz pērkons,
tad vajag trīs reizes kūleņus ap-
mest pie kailas zemes, tad būs
slaids augums.
/T. Cimdiņa, Ķoņi./
23274. Arī Vācijā bijis vecs iera-
dums pirmā pērkona laikā kūle-
ņus mest, lai mugura jeb galva ne-
sāpētu.
/P. Š./
23275. Kad pirmo reiz dzird pēr
konu rūcam, tad jāspaida galva ar
sudraba naudu, tad nesāpēs.
/Z. Lancmanis, Aduliena./
23276. Ja pirmo pērkonu dzird
ārā, tad nesāpēs galva, ja istabā,
tad visu gadu sāpēs galva.
/V. Priedīte, Mālpils./
23277. Kad naktī rūc pērkons un
kāds saka, ka viņš no pērkona sa-
bijies, tad veci cilvēki sacīja tā:
"Pērkonīts neviena nebaida!"
/K. Veinberga, Aumeisteŗi."
23278. Lai nebūtu no pērkona
bail, tad jādzeŗ pērkona lietus
ūdens.
/E. Laime, Tirza./
23279. Ja kam ir bailes no pēr-
kona, tad pērkonam rūcot jāpaņem
akmens no zemes un ar to jāap-
spaida galva, bet akmens jānoliek
atkal vecā bedrītē, no kurienes tas
ņemts. Tad vairs nebūs bailes no
pērkona.
/E. Zommere, Rauna./
23280. Ja bailes no pērkona, pēr-
kona laikā jāpaņem no lauka ak-
mens, jāapvelk tas trīs reizes ap
galvu un jānoliek agrākā vietā. Tad
bailes pāries.
/A. Šķēre, Skaistalne./
23281. Pirmo reiz pērkonu dzir-
dot, jāsit trīs reiz ar akmeni pa pie-
ri, tad nav bailes.
/Z. Prauliņš, Aumeisteŗi./
23282. Lai nebūtu bailes no pēr-
kona, tad jādzeŗ ūdens no akmens
dobumiem.
/L. Kluce, Jaungulbene./
23283. Ja bailes no pērkona, tad
jāēd zivs acs.
/V. Baltais, Lubāna./
23284. Kas baidās no pērkona,
tam jāēd zivju acis, tad nebīsies.
/J. Apsalonus, Sēļpils./
23285. Kad pavasarā
grauž pyr-
mais pārkyuņs, ir juoskrīn uorā.
Jo aizgrauss uorā, tad byus vīgls
gods, bet jo ustubā, tad gryuts.
/T. Beča, Preiļi./
23286. Kad pārkyuņs
grauž kaidu
cylvāku, asūt ustubā, tad tam gryu-
ta vysa vosora, bet jo uorā, tad ir
vīgla, prīcīga.
/P. Rubyns, Vārkava./
23287. Kad grauž pyrmais
pār-
kyuņs, tad juskrīn nū ustobas
uorā, lai vosor nasuopātu mugura.
/T. Beča, Preiļi./
23288. Kad pirmo reizi dzird pēr-
konu, tad ūdenī jāiemet sidraba
nauda un tanī ūdenī jānomazgā
mute, tad saule nenodedzina.
/A. Oše, Lubāna./
23289. Kad grauž pyrmais
pār-
kyuņš, tad mute juomozgoj ar
yudini, lai vosor nanūcaptu nū sau-
les.
/T. Beča, Preiļi./
23290. Ja pavasarī pirmo reizi
dzird pērkonu rūcam, vajag iekost
kāda kokā vai citā cietā priekšme-
tā, tad visu gadu zobi nesāp.
/A. Ķirse, Ruba./
23291. Pirmā pērkona lietū jāiet
ārā ar kailu galvu, tad mati augs
kupli.
/V. Rimpele, Saldus./
23292. Pirmo reiz pērkonu dzir-
dot ir jāpurinās, lai vasarā ne-
būtu blusu.
/J. Jakāns, Bebrene./
V. Pērkona speršana.
23293. Ja pērkona laikā stāv zem
liela koka, ta ātri nospeŗ. Labāk
uz klaja lauka stāvēt.
/H. Skujiņš, Smiltene./
23294. Kad no pērkona spēriena
izceļas ugunsgrēks, tad, nekam ne-
kā nesakot, jāizslauc govs un ar kū-
pošu pienu jāapiet ugunij apkārt,
tad uguns pati no sevis izbeidzas.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23295. Ja pērkona sperta koka
šķembele atsitas pret kādu ēku, tad
tā ēka degs.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23296. Lietas, kuŗām pērkons pie-
skāries, nav mājā nesamas, jo tad
tur atkal var iespert.
/A. Vaskis, Tukums./
23297. Ja gribot zināt, kur par
vasaru daudz līs un kur atkal maz,
tad jānoskatoties, pār kuŗām vie-
tām ejot pavasarī pirmais pērkona
lietus, tur iešot pēc tam arī katrs
lietus padebess.
/Balss, 1878, 23./
23298. Ja pirmais pērkons aiziet
uz Rīgu (uz vakariem), tad būs
dārgs gads (t. i. viss tanī gadā būs
dārgs).
/A. Aizsils, Kalsnava./
23299. Ja pirmais pērkons aiziet
uz rītiem, tad būs lēts gads (t. i.
viss tanī gadā būs lēts).
/A. Aizsils, Kalsnava./
23300. Kad pērkons aizrūc vistu
perējot, tad perējums neizdosies.
Tad pērkons satricinot olas.
/A. Aizsils, Lubāna./
23301. Ja pirmais pērkona lietus
nāk no vakaru puses, tad būs slap-
ja vasara.
/A. Aizsils, Lubāna./
23302. Ja mugura sāp, tad, pirmo
reizi dzirdot pērkoni rūcam, jāmet
pārkūleņi, tad nesāpēs.
/J. Gulbis, Aizkraukle./
23303. Pērkona laikā nedrīkst
melnu suni glaudīt, jo tas pievelkot
pērkonu.
/E. Zommere, Rauna./
23304. Lietus laikā, kad ir pēr-
kons, nedrīkst slaukt govis, jo tad
slaucēju nospers.
/A. Plaudis, Kosa./
23305. Pērkona laikā nedrīkst
ēst, jo tad ēdēju nospeŗ.
/A. Plaudis, Kosa./
23306. Ja pavasarī priekš pērko-
na rūkšanas sēd zemē, tad sagai-
dāma liela slimība pat nāve.
/M. Breikša, Līgatne./
23307. Agri pērkoni zīmē slapju
vasaru.
/H. Andersons, Kaugurciems./
23308. Ja pirmajam pērkonam
uznākot, vēl kokiem lapu nav, tad
būs auksta vasara.
/I. Melngalve, Melluži./
23309. Ja pirmo reizi dzird pēr-
koni rūcot, vajaga mest kūleņus, tad
rudzus pļaujot nesāpēs mugura.
/A. Lazdāna, Kalupe./
23310. Rudenī, kad zibiņo tad
pērkons briedē labību.
/A. Upmane, Jaungulbene./
23311. Ja pērkons rūc priekš Va-
saras svētkiem, tad būs auglīga va-
sara.
/J. Brūnis, Dzērbene./
23312. Pērkona laikā istabā uz
loga jāuzliek grausmju zāles (aug
grāvjmalās un ir līdzīgas vērme-
lēm), lai istabai neiespertu.
/V. Kancāns, Asare./
23313. Pērkona saspertā kokā
dažreiz var atrast tādu lietu, kas
nesasilst karstos saules staros, nedz
sasalst stiprā salā. To vajaga jemt
uz māju līdz, labi paglabāt un ve-
cumā atstāt bērniem par mājas svē-
tību.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./
23314. Ja pērkons apriļa beigās,
tad pavasari nav gaidāmas salnas.
/A. Bērziņa, Aloja./
23315. Bargs pērkons mēslu ve-
damā laikā norāda uz bagātu gadu.
/A. Bērziņa, Aloja./
23316. Pērkona laikā iznesams
podiņš pagalmā un jāapgāž, tad
pērkons nespers mājā.
/A. Bērziņa, Aloja./
23317. Ja pērkons pirmo reizi
dūc ziemeļu pusē, tad to gadu tukšs
gads gaidāms, jo dienvidus pusē, -
tad bagāts.
/A. Bērziņa, Aloja./
23318. Daudz pavasaŗa pērkonu
vēsta labu vasaru.
/A. Bērziņa, Aloja./
23319. Agri pērkoni zīmējas uz
slapju vasaru.
/A. Bērziņa, Aloja./
23320. Ja dzirdēts pērkons, tad
drīkst sēdēt zemē, jo zeme vairs
nav ģiftīga.
/E. Brīnums, Rūjiena./
23321. Pērkona laikā jānodzeŗas
lietus ūdens, tad nebūs bailes.
/M. Auziņa, Zemīte./
23322. Ja pavasarī kokos vēl nav
lapu, un jau uznāk pērkons, tad
tajā vasarā pērkons būs ļoti bieži.
/K. Bruņinieks, Emburga./
23323. Ja pirmais pērkona ne-
gaiss aiziet uz ziemeļiem, būs auksta
vasara, bet ja uz dienvidiem, tad
silta.
/V. Oinaskova, Ungurpils./
23324. Pērkona laikā nevajaga
pie loga sēdēt, jo tas pievelk pēr-
konu.
/A. Luste, Ozoli./
23325. Kad ziemā rūc pērkons,
tad būs auksts laiks.
/A. Āboliņa, Ļaudona./
23326. Pērkona laikā nevar iet
ārā ar kādiem ievainojumiem, jo
kad pērkons tos aprūcot, tad varot
izcelties brants.
/E. Zommere, Rauna./
23327. Ka pērkons velnu meklē
un ka velns aplam no pērkona bē-
got, tās ir vecu bābu pasakas. Tā-
pat tas arīdzan ir nieki, ko daži par
pērkona lodēm jeb akmeņiem
sapņo.
/G. F. Stenders, Augstās gudrī-
bas grāmata./
23328. Ja pavasarī sāk agri rūkt
pērkons, tad būs slapja vasara.
/A. Āboliņa, Ļaudona./
23329. Pēc pirmā pērkona ķīši
bēg.
/J. Juškevičs, B. Z. II. piel.,
1933, 275./
23330. Pirmais pērkons padzen
salnas.
/J. Juškevičs, B. Z. II. piel.,
1933, 175./
23331. Kas baiduos nū
pārkyu-
ņa, vajag tam pirmū krusu uzmest
uz guns un pašam stuovēt puorsa-
līkušam.
/L. Švandere, Mērdzene./
23332. Ja kādā vietā bijusi māja
un tā nodegusi no pērkona spērie-
na, tad tur navajagot atkal celt
māju, jo to sagaidot tas pats lik-
tenis.
/A. Aizsils, Lubāna./
23333. Lai pērkons nenospertu,
tad pirmo reizi pavasarī to dzirdot,
jādauza ar akmeni trīs reizes pa
galvu.
/A. Aizsils, Lubāna./
23334. Ja pērkonu dzirdot rūcot
tad nedrīkstot ātri skriet, jo citādi
varot nospert.
/A. Aizsils, Lubāna./
23335. Pērkona negaisa laikā
krāsns slaukāmā slota un skruķis
jāsamet pagalmā krustā, tad ne-
gaiss nenodarīs nekādu ļaunumu.
/A. Aizsils, Meirāni./
23336. Pērkona sasperta koka
plaisā dažreiz var atrast kādu aug-
stu radījumu, kas nu ir jānes uz
māju un jāpaglabā. Vecumā tas jā-
atdod bērniem, visas mājas par svē-
tību. Šis radījums saulē nesasilst
un salā nesasalst.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV. 198./
VI. Pērkona lode.
23337. Kur pērkons iespēris, tur
jāuzmeklē pērkona lode. Šī lode
darīs brīnumus.
/A. Aizsils, Veckalsnava./
23338. Kad pērkons speŗ, tad viņš
sviež uz zemi melnu lodi jeb bultu
[akmeņa cirvi]. Kas šādu lodi at-
rod, tas var dziedēt visādas slimī-
bas. Ja par piemēru augonu ap-
spaida ar pērkona lodi, tad augons
izzūd.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 195./
23339. Melni, apaļi akmentiņi ir
pērkona lodītes, kuŗi pēc 7 gadiem
iznāk no zemes tais vietās, kur pēr-
kons kādreiz iespēris.
/K. Jansons, Pilda./
23340. Dažam esot pērkona lode,
ar kuŗu augonu apriebot un au-
gons esot izdeldēts.
/Latv. Avīzes, 1877, 6./
23341. Senos trītos akmeņa cir-
vju tura par pērkona lodēm un do-
mā, ka ar tām var slimības dziedēt.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
VII. Kā jāsargās
no pērkona.
23342. Kad uznāk bargs pērko-
na negaiss, jānoņem cepure un jā-
noskaita tēvareize, lai izglābtos no
bardzības.
/H. Skujiņš, Smiltene./
23343. Kad pērkons dikti rūc un
speŗ, tad vajaga bieži šos vārdus
skaitīt: "Uguns mani nesvilinās,
paisums man neuzstās!"
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV,
156. M. Muzikants, Rūjiena./
23344. Ja negaisa laikā ir jāiet
ārā, tad jāsit trīs reiz ar roku pa
pieri un jāsaka: "Pērkon, mani ne-
sper!" Tad to cilvēku nekad pēr-
kons nesperšot.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./
23345. Māte man stāstīja, ka tā
bērnība Tirzā negaisa laikā skai-
tījusi: "Ziben, ziben, žēlīgs tēvs,
parādi savu balto ķēvi!" Tad tas
sakrustojoties un speŗot.
/M. Vētra, Tirza./
23346. Ja vasaru iet pērkona ne-
gaiss, nedrīkst teikt: "Melna de-
bess", - teicēju nospers.
/V. Miķelāns, Slate./
23347. Pērkonim - zibenim ne-
drīkst rādīt ar pirkstu. - Pērkons
atnācis var iespert kādā ēkā.
/V. Gru"nbergs, Jaunpiebalga./
23348. Pērkona laikā nevajaga
rādīt ar pirkstu, uz kuŗu pusi pēr-
kons, tad tam iespeŗot.
/J. Banazis, Nīca./
23349. Ja pērkona debesij rāda
ar pirkstu, tad pirkstā iespeŗ.
/J. A. Jansons, Rāmuļi./
23350. Pērkona laikā nevar rā-
dīt ar pirkstu uz debesīm, jo tad
pērkons nospers.
/J. Zvaigzne, Rēzekne./
23351. Pērkona padebesim ne-
drīkst ar pirkstu rādīt - iespers.
/A. Rudīte, Rīga./
23352. Kad pērkona negaiss tu-
vojas, tad istabai jāaiztaisa visi lo-
gi ciet un durvis. Jāaizšauj juškas,
jo tad pērkons nespers.
/A. Užāne, Skujene./
23353. Pērkona laikā nedrīkst
skriet, tad ļauni gari paslēpjas
apakš drēbēm un Pērkons tos speŗ.
/P. Š., Rauna. P. Zeltiņa, Ikšķile./
23354. Ja kāds pērkona laikā
skrien, tad tam pērkons iespeŗ.
/A. Ēdelmanis, Raņķi./
23355. Pērkona laikā nedrīkst
skriet, bet jāiet pamazām, citādi
iespeŗ.
/A. Aizsils, Lautere./
23356. Pērkona laikā nevajaga
bēgt, jo tā var uzskriet velnam vir-
sū, kas tad bēgdams skraidot ap-
kārt.
/V. Līce, Līgatne./
23357. Ja pērkons rūc, tad ne-
drīkst bēgt. Ja bēgs, tad iespers.
/J. Austrums, Krape./
23358. Pērkona laikā nav jā-
skrien, jo tad var nelabajam uz-
skriet, kuŗš tādās reizēs pieņem gan
cūkas, gan suņa veidu un tādā vīzē
nepazīts mēģina cilvēkam pieglaus-
ties.
/A. Žeibe./
23359. Pērkona laikā nedrīkst
skriet, - Dieviņš par to dusmojas
un skrējējam drīz var iespert.
/J. A. Jansons, Salaca./
23360. Bargā laikā nedrīkst
skriet, tad pērkons iespeŗ.
/A. Zandere, Dole./
23361. Pērkona laikā nevar ātri
iet jeb skriet, jo tad pērkons nospeŗ.
/E. Lācis, Tirza./
23362. Pērkona laikā nedrīkst
skriet, lai neiespeŗ.
/A. Biša, Rencēni./
23363. Pērkona laikā nedrīkst
gulēt, tas pievelk zibeni.
/L. Zvirbule, Jaunlaicene./
23364. Kad bargs pērkons naktī
uznāk, tad jādedz uguns un visiem
jābūt nomodā, jo tā esot Dieva
valoda.
/H. Skujiņs, Smiltene./
23365. Pērkona laikā uz logiem
jādedzina sveces.
/A. Kalniņa, Jaunpiebalga./
23366. Pirmo pērkonu dzirdot,
akmens jāmet ūdenī.
/K. Jansons, Plāņi./
23367. Pērkona laikā nedrīkst
svilpot. Ja to dara, tad nelabais
piesitas un pērkons, kas nelabo ar-
vienu meklē, var tad cilvēku no-
spert.
/A. Žeibe./
23368. Pērkons speŗ suņus un ka-
ķus, tādēļ pērkona laikā viņi
jā-
dzen no istabas laukā.
/S. Gūberts, 172. P. Š., Rauna./
23369. Pērkoņa laikā nedrīkst
su-
ņus ustubā turēt, jo tad tai mājā
iespeŗ.
/J. Ulmanis, Ļaudona./
23370. Pērkoņa un lielā nagaisa
laikā gans nedrīkstot savā un lopu
tuvumā turēt suni, saka, ka tad
ātri varot iespert.
/A. Podniece, Ogre./
23371. Kad pērkona laikā suni
turot istabā, tad pērkonu pievelkot.
/K. Streidiņš, Veļķi./
23372. Pērkona laikā nedrīkst
suni turēt istabā, lai mājā neie-
spertu.
/E. Lācis, Tirza./
23373. Pērkona laikā nedrīkst
suni istabā turēt, tas pievelkot pēr-
konu.
/J. Niede, Gžūkste./
23374. Bargā laikā nevar turēt
suni istabā, tad nospeŗ mājas.
/R. Bērziņš, Džukste./
23375. Ja pērkons cilvēku pār-
steidz uz laika, tad vajaga sargā-
ties no suņa tuvuma. Suns pievelk
zibeni.
/V. Gru"nbergs, Jaunpiebalga./
23376. Pērkona laikā nedrīkst
suni pie sevis turēt, tas pievelk zi-
beni.
/L. Zvirbule, Jaunlaicene./
23377. Lai pērkons neiespertu
mājā, tad vajaga aizšaut šīberi un
izdzīt laukā suni.
/J. Cinovskis, Alsunga./
23378. Pērkona laikā nedrīkst
suni pie sevis turēt, tad iespeŗ.
/A. Bisša, Rencēni./
23379. Ja pērkons iespeŗ skurste-
nī, tad tur bijis velns.
/J. Rudītis, Jaunpiebalga./
23380. Kod vosorys laikā
pazace-
ļis lels pārkiuns, tod nikod navajag
turēt ustobā trubi vaļī. Pārkiuns
var īsist tymā ustobā un sadadzy-
nuot ustobu.
/V. Podis, Rēzekne./
23381. Pērkona laikā nedrīkst
stāvēt apakš kokiem, sevišķi apakš
ozoliem, jo tur ir Velnam alas, kur
viņš senāk mājojis, kādēļ arī
pēr-
kons bieži iespeŗ kokos. [Sal.
Velns.]
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
23382. Pērkona laikā nevar zem
koka stāvēt, jo velni glābjas zem
kokiem. Kad pērkons speŗ velnus,
var aizķert arī cilvēku.
/J. Lazdāns, Kalupe./
23383. Pērkona laikā nedrīkst
stāvēt apakš koka.
/A. Korsaks, Ezere./
23384. Bargā laikā nedrīkst slēp-
ties zem augstiem, kupliem kokiem,
bet labāk zem zemiem krūmiņiem,
jo pazemīgos Pērkontēvs mīļo un
sargā.
/A. Zvejniece, Lubāna./
23385. Pērkona laikā vajagot pie
paegļa stāvēt, jo Kristus krusts arī
taisīts no paegļa koka, kādēļ vēl
katrai paegļa ogai esot krusts galā.
/K. Jansons, Vijciems./
23386. Pērkona laikā jāstāv zem
koka, kuŗa ogām ir krusts galā
(sērmūkšļa un paegļa), tad neie-
speŗ.
/Z. Zobiņa, Burtnieki./
23387. Pērkona laikā nevar stāvēt
pie akmeņiem.
/A. Korsaks, Ezere./
23388. Pērkona laikā nedrīkst
pie akmeņa stāvēt, tad iespeŗ.
/Z. Biša, Rencēni./
23389. Ja kāds pavasarī pirms
pirmā pērkoņa ir sēdējis uz ak-
mens, tad viņš visu gadu būs ne-
veikls (ļoti smags).
/A. Lillenurms, Veclaicene./
23390. Pērkona laikā nevar pie
loga stāvēt, tad nospeŗ.
/E. Lācis, Tirza./
23391. Pērkona laikā nevajaga
līst pie loga, nedz lūkoties tanī, jo
tad Dieviņš baŗas.
/A. Cirsis, Kalupe./
23392. Pērkona laikā nedrīkst
stāvēt pie loga , adīt vai šūt un arī
suņus nedrīkst turēt istabā, jo
tad pērkons iespeŗ.
/A. Zavicka, Sātiņi./
23393. Bargā laikā nevar sēdēt
pie loga.
/A. Korsaks, Ezere./
23394. Pērkona laikā nedrīkst
skatīties pa logu, jo tad mājā
speŗ, tāpat nedrīkst dziedāt laicī-
gas dziesmas un velna vārdu pie-
minēt.
/L. Pogule, Gatarta./
23395. Pērkona laikā nedrīkst
sēdēt uz mūrīša, jo tad pērkons
nosperšot.
/M. Ezertēva, Cirsti./
23396. Pērkona laikā nedrīkst
skatīties pa logu ārā uz zibeni, tad
pērkons nosperšot.
/M. Ezertēva, Cirsti./
23397. Pērkona laikā sievietes
nedrīkst sacelt (uzpraust) lindra-
kus, jo tad velns, no zibeņa bēg-
dams, paslēpjas lindrakos un vel-
nu speŗot, zibens var nospert cil-
vēku.
/Alksnis-Zundulis, Naudite./
23398. Pērkona laikā sievietes
nedrīkst celt brunčus, jo velns, no
negaisa bēgdams, var ieskriet
brunčos.
/V. Līce, Līgatne./
23399. Ja pērkona laikā sievie-
te staigā saspraustiem brunčiem,
tad to pērkons speŗ. Tā reiz pēr-
kona laikā gājusi kāda sieviete
un zibeņi vien tai apkārt šaudīju-
šies. Te viņai no brunčiem izkri-
tusi pele, ko pērkons tūliņ no-
spēris.
/K. Jansons, Plāņi./
23400. Pērkona laikā vīrietis
nedrīkst staigāt uzlocītām biksēm,
vaļā drēbēm, jo tad drēbju vīlēs
velns slēpjas.
/K. Jansons, Plāņi./
23401. Pērkona laikā nevajaga
turēt apgāztus traukus, tur Velna
māte paslēpjas, kad pērkons to
triec.
/Z. Prauliņš, Aumeisteŗi./
23402. Pērkona laikā vajaga
apgāzt katlus, tad pērkons neie-
spers. Pērkons velnu dzenājot, bet
ja apgāzts katls, tad velns neva-
rot paslēpties.
/J. Širmanis, Vilzēni./
23403. Pērkona laikā jāapgāž
uz mutes visi katli, lai Jodam ne-
būtu kur paslēpties, un lai pēr-
kons neiespertu.
/K. Corbiks, Jelgava./
23404. Pērkona laikā nedrīkst
turēt klāt metalla lietas, tad ie-
spers.
/A. Rudīte, Rīga./
23405. Kad ir pērkona negaiss,
dzelzs lietas nevar turēt sev klāt,
jo tad var zibens iespert.
/K. Arājs, Virbi./
23406. Pērkons speŗot tādā mā-
jā, kur dzīvojot kāds ļaundaris
jeb atkritējs no kristīgas ticības.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23407. Pēc jezuitu ziņām no
1606. gada kāda pērkona sperta
ēka tikusi dzēsta ar pienu.
/P. Š./
23408. Tas ir nieki, ka teic,
pērkona uguns neesot dzēšams.
/G. F. Stenders, Augstas gudr.
grāmata, 1796(2), 35./
23409. Kad pērkons mājā ie-
spēris un nabaga cilvēka māja un
manta visa noslīkst, tad māņticīgi
cilvēki ne pirkstu neliek pie dzē-
šanas, jo tādu uguni nedrīkstot
dzēst.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./
23410. Ja pērkons iespeŗ kādā
ēkā, tad šo uguni nedrīkst dzēst,
citādi visas ēkas nodeg.
/K. Steinbergs, Skrunda./
23411. Ugunsgrēku, kas cēlies
no pērkona, nedrīkst dzēst -
Dievs sodīs.
/J. Rudītis, Rīga./
23412. Ja kādā mājā iespeŗ
pērkons, tad nekādā ziņā to ne-
drīkst dzēst ar ūdeni, bet jādzēš
ar saldu pienu - citādi to nevar
nemaz nodzēst. Ja degošo māju
nodzēš, tad no tās jāpaņem kādi
apdeguši koka gabali un jāieliek
tai mājā, kuŗu grib pasargāt no
uguns, sevišķi no pērkona bries-
mām.
/A. Zavicka, Sātiņi./
23413. Ja pērkonis kādu ēku
nospēris, tad citādi nevarot uguns-
grēku glābt un nodzēst. kā ar pie-
nu. Kur to uzlejot, tur pērkoņa
uguns uz reizi nodziestot. Bet tā
tikai esot tā nelaime, ka tik daudz
piena nekad nevarot sadabūt, ko
visu ugunsgrēku apliet.
/A. Lerchis-Puškaitis, Džūkste
un Talsi. LP VI, 467. I. p./
23414. Pērkona uguni var tikai
ar saldu pienu nodzēst.
/H. Skujiņš, Aumeisteŗi./
23415. Pērkona uguni nevarot
ar citu neko nedzēst, kā ar saldu
pienu.
/T. Ziemele, Smiltene./
23416. Kad pērkons kaut kur
iespēris, tad uguni varot nodzēst
tikai ar pienu.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
23417. Ja pērkons kur iespeŗ,
tad to uguni var nodzēst tikai ar
rūgušu pienu.
/V. Cepļaks, Eglūna./
23418. Pērkona uguni nevar
dzēst ar ūdeni, tā ir dzēšama tikai
ar skābu pienu.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23419. Pērkona uguns jādzēš ar
rūgušpienu, tad viegli var apdzēst.
/R. Kalniņš, Lubāna./
23420. Pi mums ir taida runa,
ka guņis nu pārkiuņu navar
dzjāst ni ar kū cytu, kai tik ar
kozas pīnu.
/J. Macilewicz, Pavujciejszona,
Viļņa, 1850, 268./
23421. Ēku, kas aizdegusies
no pērkona, vajaga trīs reizes ap-
liek ar kazu pienu, tad uguns
nodzisīs.
/A. Salmāns, Balvi./
23422. Ja pērkons iespeŗ, tad
vajag uzliet kā slauktu kazas pie-
nu virsū, tad uguns nodzisīs.
/H. Lindberga, Jaunrauna./
23423. Kad nū pārkyuņa
sper-
šonas izaceļ guņsgrāks, vajaga līt
ar kozas pīnu, tad var aplīt un cy-
tas muojas vairs naaizadag.
/T. Beča, Preiļi./
23424. Arī krievi ticējuši, ka
tas esot grēks, no pērkona izcēlu-
šos ugunsgrēku dzēst ar ūdeni,
varot dzēst tikai ar pienu.
/P. Š./
23425. Ugunsgrēku, kurš cēlies
no pērkona spēriena, citādi ap-
dzēst nevar, ka trīs reizes jāap-
nes ap degošo ēku maizes klai-
piņš, kuŗš pirmais no krāsns iz-
vilkts, un tēvareizi skaitot, jāie-
met liesmās.
/A. Šķēre, Skaistkalne./
23426. Ja pērkons ir saspēris
kādu cilvēku, tad vajaga ņemt tā-
du drēbi, kas svētdienā šūta, jeb
Lielā piektdienā austa, to sade-
dzināt un tos pelnus saspertajam
iedzert, tad tas paliekot vesels.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./
23427. Ja pērkons nospeŗ cil-
vēku, tad tas jāliek zemē. Zeme
izvelk vainu, un cilvēks kļūst ve-
sels.
/Z. Lāce, Veclaicene./
23428. Ja pērkona nospertā ko-
ka šķēpeles dedzina, tad pērkons
nespeŗ mājās.
/J. Fleišers, Skrunda./
23429. Mājā nedrīkst nest pēr-
kona sasperta koka šķembeles, tad
mājā izceļas ķildas.
/A. Aizpurve, Lubāna./
23430. Kur pērkons iespeŗ ko-
kā, no tās vietas vajaga nogriezt
kādu skaidiņu un izbakstīt zobus,
tad tie nekad nesāpēs.
/V. Krieviņš, Daugmale./
23431. Ūdens dibenā Pērkona
lode velnu nevarot aizņemt, kā-
dēļ velni labprāt ezeros un atva-
ros meklējot patvērumu, kad tai-
sās uznākt pērkona lietus.
/Lapas Mārtiņš, Rūjiena./
23432. Ja pavasarī pirmo reiz
pērkons iespeŗ kaut kur tālumā,
tad to gadu nav jābaidās no spē
riena.
/K. Corbiks, Līvbērze./
23433. Ja ir bargs laiks un zi-
beņi speŗ, tad vajaga skaitīt; līdz
cik var izskaitīt, kamēr parādās
zibens svītra un atskan spēriens,
tik vērstis tālu ir kaut kur ie-
sperts.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
VIII. Pērkona un zibens
novēršana.
23434. Pērkons sienlaikā aiziet
garēm, ja saimnieks sāk plēst
kārkla krūmu. Kārkls jāgriež pret
sauli un miza jāplēš no galotnes
sākot. [Sal. lietus, mākoņi.]
/P. Š., Rauna un Smiltene./
23435. Pērkona laikā kārkla
krūmā ieplēš 3 zarus staklēs pret
pērkona debesi, lai pērkons aiz-
iet gaŗām.
/K. Jansons, Plāņi./
23436. Kārklu krūmu arī še
plēsuši staklēs pret lietus debesi,
lai pērkons aiziet gaŗām. Sacījuši:
"Debestin, aizej uz tai pusi, tur
tavi ceļi!"
/K. Jansons, Gatarta./
23437. Kad siena laikā esot ie-
raudzījuši pērkona debesi, tad
esot plēsuši kārkla krūmus, lai de-
bess aizietu gaŗām.
/K. Skujiņš, Smiltene./
23438. Kad pērkons ar negaisu
nāk, tad plēš kārklus, pēc kam
mākoņi izšķiŗas uz abām pusēm.
/Z. Prauliņš, Aumesteŗi./
23439. Ja siena laikā nāk pēr-
kona debess, tad jāskrien uz kā-
du kārkla krūmu, jāplēš kārk-
liem miza un jāsalauž kāds grā-
beklis, tad pērkons nogriežas uz
citu pusi.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
23440. Lai sienlaikā nogrieztu
pērkona lietu, tad lauza un locī-
ja kārkla krūmu uz visām pusēm.
/K. Mu"lenbachs, Kandava./
23441. Lai novērstu pērkona
negaisu, tad plēsa kārklu.
/M. Navenickis, Zasa./
23442. Reiz pērkona mākoņiem
ceļoties, viens vīrietis piesteidzās
pļavā pie kārklu krūma, iestājās
krūma vidū un lieca zarus uz
abām pusēm. Viņš to esot darījis
tādēļ, lai arī mākoņi tāpat
pār-
šķirstos uz abām pusēm un lietus
tā aizietu gaŗām.
/Grabovskis, Pampāļi./
23443. Ja nākot virsū negaiss,
tad vajagot plēst kārklus, tad tas
aizejot.
/H. Lindberga, Veselauska./
23444. Ja redz lietu nākam, bet
negrib, lai lītu, tad jāskrien ač-
gārni kārklu cerā (krūmā), jo tad
lietus debess izšķirsies tāpat kā
kārklu krūms (cers).
/K. Strautiņš, Mēdzūla./
23445. Kas pērkona laikā ap
roku aptin kārkla lūciņu, tam
pērkons nespeŗ.
/K. Jansons, Smiltene./
23446. Pērkona laikā jātaisa
namā (kukņā) uguns, lai dūmi
kūp; tad pērkons tur nespers, bet
dūmus redzēdams, ies tālāk.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./
23447. Ja nakti uznāk pērkona
negaiss, tad krāsnī jāiekurina
uguns, tad negaiss aiziet un tai
mājā nespeŗ.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
23448. Lai nogrieztu pērkonu
sānis, tad jākūpina vībotnes (vī-
boknes).
/M. Macpāne, Alsunga./
23449. Pērkona laikā jākūpina
ar svētītām zālēm visas ēkas, lai
pērkons neiespertu.
/M. Macpāne, Alsunga./
23450. Pērkona laikā kūpina
istabas ar Pūpolsvētdienā svētī-
tiem pūpoliem.
/V. Pilipjonoks, Asūne./
23451. Zibens neiespeŗ ēkās, ja
negaisa laikā iznes pagalmā po-
diņu un apgāž to uz mutes.
/K. Jansons, Plāņi./
23452. Ja pērkona negaiss tu-
vojas, tad jāapgāž podiņi, lai ne-
gaiss nebūtu tik liels.
/J. Neimanis, Aloja./
23453. Pērkona debess aiziet
gaŗām, ja pret to noliek podiņu
uz mutes.
/K. Jansons, Plāņi./
23454. Ja pērkona laikā visi
katli būs apgāzti otrādi, tad pēr-
kons nekad mājā neiespers.
/A. Mūrniece, Cēsis./
23455. Pērkona laikā jāliek
laukā apgāzti trauki, tad pērkons
aiziet gaŗām.
/E. Zirnītis, Lubāna./
23456. Ja ārā bargs pērkons,
tad pagalmā jāliek nokvēpis pods,
tam krustā pāri krāsns slaukāmā
slota un maizes lize, tad pērkons
mājā nesperšot.
/A. Dragone, Palsmane./
23457. Pērkona laikā katls, slota
un skruķis ir jānoliek pagalma
vidū. Katls jāapgāž ar dibenu uz
augšu un ar skruķi jāsaliek krustā-
niski, tad pērkons nekad mājā ne-
iespeŗ.
/P. Zvirgzdiņš, Mārciena./
23458. Pērkona laikā jāsviež
laukā no istabas podi , kruķi un
citas lietas , tad izklīdīs mākoņi.
/J. Zvalgzne, Rēzekne./
23459. Kad ir lels pārkyuns
ar
zibšņim, tad vajag svīst nu ustu-
bas uorā pūdus, skručus un t. t.
Tad izleiss muokuļi.
/M. Apeļs, Stoļerova./
23460. Kad pērkona negaiss tu-
vojas, pagalmā krustiski jāsaliek
kruķis un krāsns slota, jo šie ir
raganu jājamie zirgi, kuŗos pēr-
kons var iespert.
/A. Žeibe./
23461. Pērkona negaisam nā-
kot, sargājamās ēkas vēja pret-
pusē vajaga salikt krustiski mai-
zes cepļa kruķi un pažagu, tad zi-
bens tai ēkā neiespers.
/J. Simbruks, Bauska./
23462. Ja dienu uznāk pērkona
negaiss, tad negaisam pretī krus-
tām jāliek skruķis un krāsns slau-
kāmā slota, tad pērkons izdalās
un negaiss aiziet projām.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
23463. Lai pērkons neiespertu
mājās, tad pirmā pērkona laikā
jānoliek mājas durvju priekšā
krustām saliktas divas slotas.
/T. Ķenga, Jelgava./
23464. Pērkona laikā jāliek
skruķis ar krāsns slaukāmo slotu
krustā, tad neiesper.
/E. Laime, Tirza./
23465. Pērkona laikā istabas
priekšā krustā jāsaliek skruķis,
krāsns slaukāmā slota un virsū
jāuzgāž katls, tad pērkons neie-
speŗ mājā.
/L. Reiteris, Lubāna./
23466. Pagalmā krustis saslien
slotu un krāsns biguli, lai pērkons
mājā neiespeŗ.
/K. Jansons, Plāņi./
23467. Pērkona laikā Zane no-
lika krustiski divi slotas priekš
mājas durvīm, tad pērkons neva-
rot iespert.
/C. Fuchss, Zane, 1852, 12./
23468. Pērkona laikā istabas
priekšā uz pagalma jāliek krustā
istabas slaukāmā slota un krāsns
skruķis, lai pērkons neiespertu
istabā.
/K. Preiss, no 80 g. v. M.
Pušķes, Auguliena./
23469. Pērkona laikā uz celiņa
izmet krustis skruķi un slotu.
/K. Jansons, Plāņi./
23470. Ja nakti uznāk pērkona
negaiss, tad mājas tēvam jāgriež
krustiņi no koka un jāliek pie
durvīm krustā.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
23471. Pret pērkonu un krustu
var lietot ālantu jeb padebešu
(inula) lapas. Kad ceļas bīstama
tūce - tādas visvairāk parādās
pusdienā, tad Zāļu dienā svētītu
padebeša lapu vajaga pārplēst,
iemest ceplī un pielikt uguni klāt.
Tūce tūliņ izšķirsies uz div' pu-
sēm un krusas negaisa nebūs.
/T. Beča, Preiļi./
23472. Pērkona laikā met ugu-
nī bišu šūnas, lai debess aizgrie-
žas.
/K. Jansons, Palsmane./
23473. Kad ģēvelē un spāres
augšgalos iecērt trīs krustus, tādā
ēkā tad zibens nespeŗ.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./
23474. Ja vasarā gana lopus uz
lauka un uznāk lietus, sāk rūkt
pērkons, tad vajag paņemt akme-
ni, apskriet lopiem trīs reiz ap-
kārt un tad akmeni iesviest lopu
baram vidū, tad neiespers pēr-
kons.
/L. Biedriņa, Jelgava./
23476. Ja pa sapņiem dzird pēr-
konu, tad tas ir naidā.
/H. Skujiņš, Smiltene./
23477. Ja sapnī dzird pērkonu
speŗam, tad satiks bargus kungus.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
23478. Kad sapnī redz diktu
pērkona lietu, tad būs ienaids un
tiesāšanās ar kungiem.
/Āronu Matīss, no vecas mā-
miņas, Bērzaune./
23479. Ja sapnī pērkons mājā
iespeŗ, tad naids mājās.
/A. Aizsils, Prauliena./
23480. Kad jaunas meitas redz
sapnī no kādas puses pērkonu ce-
ļamies, tad no tās puses nāks pre-
cinieki; ja uznāk arī lietus, tad
precība izdosies, ja neuznāk, tad
neizdosies.
/Āronu Matīss, Bērzaune./