PIRTĪŽAS.

24063. Vakaru priekš bērna
kristīšanas vecā māte kurina pirti
ar īpašu ziņu un uzmanību. Vis-
pirms viņa aizbāž visus pirts lo-
dziņus un šķirbiņas. Tad izskaita
malkas pagales pa pāriem. Pir-
mai pagalei, ko krāsnī bāž, pie-
liek klāt, ja bērns puisēns, ozola,
ja meitene, liepas zariņu. Bez tam
tiklab puisēnam, kā meitenei pie-
liek pie pirmās malkas vēl pīlāga
zaru, lai līdz ar pirmiem dūmiem
ietu ārā visi ļaunumi jeb ļaunie
gari, un bērns ar māti tiktu no
tiem pasargāti. Ozola, liepas un
pīlāga zari jau iepriekš griežami
un apgādājami veco Jāņu vakarā.
Pirti aizkūrusi, vecā māte iet uz
istabu kaut, t.i. upurēt vistu. Vis-
tu noķērusi, tā paklusu noskaita
pantiņu:
Pavaicāju mīļu Māru, ko es
kaušu piertīšām,
Vai aitiņu sprogainīti, vai vistiņu
cekulīti?
Ņem vistiņu cekulīti, lai palika
sprogaitiņa,
Lai palika sprogaitiņa pādītei
pušķoties.
Māru pielūgusi, vecā māte kauj
vistu tai vietā, kur bērns piedzi-
mis. Kur dzīvība radusies, tur par
pateicību atkal dzīvība jāupurē;
citādi māju gars dusmojas, ka tas
aizmirsts, un ņem bērna garu drī-
zumā atpakaļ. Arī pirts slota bija
ar ziņu pagādājama. Sievas, kas
gaidīja uz dzemdēšanu, jau ie-
priekš nogrieza veco Jāņu vakarā
no jauna bērziņa zarus un sasēja
slotiņā. Zarus ņēma tikai no viena
paša bērza, ne no vairākiem. Slo-
tiņā ielika arī kādu ozola, liepas
un pīlāgu zariņu. Šādu slotu tad
sasēja ar villānu dziju un uzgla-
bāja līdz tai dienai, kad vajadzēs.
Kad bērniņš trīs svētvakarus pērts,
tad slotiņu aiznesa uz aitu stalli
un tur slotiņu aiznesa uz aitu stalli
un tur izkaisīja viņas zarus. Māte,
ar bērniņu pirtī nogājusi, nometa
kādu naudas gabalu un nopēru-
sies, iziedama atkal atstāja tai vie-
tā, kur mazgājusies, kādu prievītu
par ziedu. No pirts istabā atnāku-
si, bērna māte apdāvināja da-
žus mājas ļaudis: deva citam cim-
dus, citam zeķes, citam prievītus.
/A. Rītingers, Lutriņi./

24064. Sestdienas vakarā priekš
jaunpiedzimuša bērna kristīšanas
tika viņš pirmoreiz pirtī nests. Uz
pirti ņēma līdz dažus ēdienus, kā
gaļu, plāceni, sviestu, pienu, arī
alu un šņabi. Pirtī gāja tikai sie-
vietes, vīriešiem atstāja ēdienu un
dzērienu istabā. Pirtī sievietes iz-
ģērbās, salēja karstu garu un tad
vecmāte pliku bērnu, aiz kājām
gaisā turēdama, pēra par gurniem,
lai neplēšot drēbju, par ģīmi, lai
aplam nerunājot u. t. pr., pie tam
vēl sacīdama: "Ēd oglis, pelnus,
nes zeltu, sudrabu, nesvied meitu
ūdenī, necērt cirvi akmenī, svied
meitu gultā, cērt cirvi ozolā!" (Sal.
bērns, pirts.)
/J. Rubenis, Ērgļi./

24065. Pa nedēļu pēc dzemdē-
šanas tura piertīžas. Bātenes pa-
vadīta, māte iet pirtī sevi un bēr-
niņu nomazgāt. Kājas noaudama,
atsperas triju baļķu augstumā no
zemes, lai pa trim gadiem būtu at-
kal bērns. Pirtī ieejot uzsviež uz
krāsni ziedam kādu naudu un pa-
kar kārtiņa prievītu (zeķi, cimdu
pāri). Jau kāzās, pūru dalot, dzie-
dātājas atgādināja, ka piertīžās
ziedi dodami.
/K. Pētersons, Raņķi. Ser-
mule, Līvbērze./

24066. Uz krāsni uzmeta trīs pa-
pirkšņi sāls, lai bērns būtu vesels,
lai viņam nekas nesistos klāt.
/A. Rozenšteine, Saldus./

24067. Pirtī maziņo uzjem lāvā
un tam trīs reizas ar slotu vēdina
pa mutīti, lai būtu klusīgs, nepļā-
pātu niekus un būtu vecākiem pā-
zemīgs; tad nomazgā un dod aiz-
nest uz istabu. Kreklīti pie tam
nedrīkst pirtī pamest: to piesprau-
da klāt, lai bērns augdams vāktu
savas drānas, jo ko sešās iegrozot,
tas esot.
/K. Pētersons, Raņķi./

24068. Kur pirmo reizi maza-
jam uzsit, tanī vietā, bērnam au-
got, visvairāk plīst drānas, tālab
pirmā uzsišana (ar pirts slotu) no'
tiek uz lieliņiem.
/K. Pētersons, Raņķi. Birk-
valde, Lielsatiķi./

24069. Bātene māti izbrauka,
nomazgā un apvelk kreklu;
pašai neļauj vilkt, lai nesacilātu
rokas, Bērniņu tikai vienreiz at-
nesa pirtī bet mātei bija jāiet trīs
svētvakarus no vietas un jāperas
ar to pašu slotu. Ja bērns bija
meitene, slotā ielika liepu zaru un
piesēja pie kāta dzīparus, ja zēns
tad ozola zaru. Citiem pērties slo-
tu nedeva, to nesa paglabāt kam-
barī; bet pēc trešās reizes izārdīja
un zarus izkaisīja meitenei aitu
stallī, puišelim zirgu stallī. Rau-
goties uz tam, vai puišelis vai mei-
tene, piertīžām pirti kurinot, uz-
bāza malkai virsū ozola vai liepas
zariņus, lai aug vīrs kā ozols, mei-
ta kā liepa. Slotā liekamos liepas
un ozola zarus jau turēja gatavus.
Pirti nekurināja ar egles malku:
tā daudz sprēgā, un bērns tad iz-
aug kašķīgs, nesaticīgs.
/K. Pētersons, Raņķi. Birk-
valde, Līvbērze./

24070. Pirti kurināja ar ozola
malku, kad bērns puisēns, ar liepas
(priedes), kad meitene. Iekšpusē
apakš (-pie) sliekšņa, pa kuru mā-
tei ar bērniņu pirtī ieejot jākāpj
pāri, noliek Jāņu puceņu krusti-
ņu. Slotai jābūt sasietai no visā-
dukoku zariņiem. Kurinātājai at-
stāj pāri cimdu, bērnam uz lopu
laimi. Bērnu perot saka: "Lai tev
labi zirgi, labas aitas, lai tev ne-
trūkst sāls, ūdens u. t. p."
Dzert pirtī nav jādzer ne mātei,
ne bērnam, lai šis neaugtu dzērājs.
Lāvu atstāj skaidri nomazgātu.
Slotu izmazgā, izrisina un izkaisa
palāvē, Svētajām meitām ko pēr-
ties. Slotas zari stāv palāvē, līdz
turpat sapūst. Ja to nedara, Svētās
meitas iet pakaļ, metas acīs.
/Kuplais, Kuldīga./

24071. Piertīžās izvāra visiem
mājiniekiem gaļu un apdod visiem
brandvīnu. Ja maziņais ir puiše-
lis, vecmāte kauj gaili, ja meitene
- vistu; bet šito gaļu ēd tikai mā-
te, kamēr citi dabon teļa vai ai-
tas gaļu. Gaili (vistu) kāva tai
vietā, kur bērns piedzimis, vietu
notecinot ar asinīm. Teicēja re-
dzējusi, ka nokautā putna galva
parakta ar lāpstiņu kambara plā-
nā. Biezputru piertīžās nevārīja,
lai bērns pulka nerunātu ("verd
kā biezputra"); arī cūkas gaļu tai
reizai nevāra, lai bērns augot ne-
svīstu.
/K. Pētersons, Raņki./

24072. Kas daudz vārās (runā).
tam saka: "Tev biezputra vārīta
piertīžās." Kam daudz svīst, tā-
dam mēdz sacīt: "Tev piertīžās
vārīta cūkas gaļa"; pulka runātā-
jam vēl saka: "Tev piertīžās lini
mīstīti."
/K. Pētersons, Raņķi./