PĻAUŠANA.

24299. Kad pļauj pirmo reizi zā-
les, nav jāņem līdzi strīķis, jo tad
vairs tā neaugs.
/A. Stemps, Jaunpiebalga./

24300. Kas kaudžu lāvu uz-
pļaun, tam būs gods (kāzas u.t.t.).
/K. Jansons, Plāņi./

24301. Ja pļāvējam gadās ak-
mens, tad viņš taps krusttēvs vai
krustmāte.
/A. Skuja, Mālupe./

24302. Kam, barā pļaujot, pla-
kans akmins gadās, tam būs goda
galds: kāzas, bēres u.t.t.
/K. Jansons, Plāņi./

24303. Ja pļāvējs uzpļauj rupu-
ci, tas nekā laba saimniecei nene-
sa; govis nākošā gadā nene-
sa; govis nākošā gadā nedeva pie-
na jeb arī pārmetās.
/A. Skuja, Mālupe./

24304. Ja pļāvējs izbaidīja zaķi,
tas nozīmēja ugunsgrēku.
/A. Skuja, Mālupe./

24305. Ja pļāvēja bara galā strī-
ķējot iskapti (izkapti), tad aitas
blējot visu ziemu, lai barojot kā
barodami.
/A. Skuja, Mālupe./

24306. Kad labības kaudzi taisa,
tad, stāvot ar seju pret ziemeļu
tukšumiem, pie kaudzes vietas no-
liek trīs akmentiņus, lai peles ne-
ēstu labību.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24307. Kad labības gubu taisa,
tad nostājas ar seju, pirmo labības
klēpi zemē liekot, pret ziemeļu
tukšumiem, ziemeļiem, tad peles
labību neēdot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24308. Jumi ņemot, pļāvējam
bija jānovij vaiņagi no pļaujamās
labības, kādus vaiņadziņus uzgla-
bāja dzīvojamās ēkās.
/A. Skuja, Mālupe./

24309. Pļavā un tīrumā pļauju
beidzot, atstāj kādu kušķīti zāles un
labības, lai svētība paliek citam
gadam.
/K. Jansons, Plāņi./

24310. Kad beidz laukus nokopt,
tad pēdējais kūlītis jāziedo pelēm,
sakot: "Sanāciet nu, lauku pelītes,
māju pelītes!"
/R. Straudovskis, Lielplatone./

24311. Novācot laukus, viens
sieks graudu jāpamet uz lauka
putniem, lai lielāka svētība citu
gadu.
/M. Macpāne, Alsunga./

24312. Beidzot pļaut (p. p. sie-
nu), izstrīķē un iesit trīs reizes ar
strīķi pa izskapti.
/A. Sprūdžs, Varakļāni./

24313. Pļaušanu beidzot, atstāja
kādu mazumu nepļautu, ko tad
pļāve, kad visi bija beiguši, lai la-
bība labāki augtu.
/J. Rubenis, Ērgļi./

24314. Pļaujot beidzamo gabalu
rudzus vai citu ko, tas, kas bei-
dzamais paliek pļaujot, arī nākošu
gadu dabūs pļaut.
/J. Andersons, Sātiņi./

24315. Pļauju beigušas, pļāvējas
rindā nosēdās lauka malā ar mu-
guru pret rudzu lauku un atmu-
guriski pār plecu svieda sirpi.
Ja sirpis uz lauka nokrīt plakanis,
tad īpašniecei būs jāpļauj arī nā-
košu gadu. Ja sirpja gals ieduras
zemē, tad tai pļāvējai šogad jā-
mirst.
/Atpūta, 1932, 404, 21./

24316. Kad beidz pļāvi, tad jā-
sviež izkaptis gaisā: kam izkapts
salūst, tas nākošā gadā vairs ne-
pļaus (mirs).
/E.Laime, Tirza./