PRECĪBAS.

24456. Uz precībām jāiet tikai
svētdienā un ceturtdienā.
/Latv. Avīzes, 1824, 32./

24457. Precinieki brauca ceturt-
dienās, un kad brūte apsolījās, tad
jāja brūtgāns piektdienā.
/G. Pols, Bauska./

24458. Precības dzēra ceturt-
dienā, pie mācītāja brauca sest-
dienā un laulāja svētdienā.
/G. Pols, Vecgulbene./

24459. Precinieki jājuši jāšus,
brūte bēgusi un precinieki meklē-
juši, jautādami, kur viņu telīte
pazudusi.
/J. Rubenis, Bērzaune./

24460. Precības ir jādzer pilnā
mēnesī, lai jaunajam pāram būtu
bagāta un laimīga dzīve. [Sal. kā-
zas.]
/L. Daugaviete, Smiltene./

24461. Vecā mēnesī saderinā-
jušies ir nelaimīgi.
/J. Jakāns, Bebrene./

24462. Jaunā vai pilnā mēnesī
jābrauc precībās, tad labi izdodas,
vecā - iznīkst.
/V. Miķelāns, Rubeņi./

24463. Braucot precībās, no pa-
kaļas jāmet ar sprunguli, lai lai-
mīgi sasniegtu mērķi.
/J. Jakāns, Bebrene./

24464. Kad svuotūs brauc, juo-
kar pynaklys koklā, tad meita sa-
zapyn.
/A. Borozinska, Barkava./

24465. Uz precībām tiek nosū-
tīts kāds precinieks ar kādu sievu,
un pretī viņiem nāk kāds māji-
nieks par brūtes vedēju un runā-
tāju. Precinieks stāsta, ka viņš
kādas pēdas dzīdams esot nonācis
šai mājā. Mājinieks prasa, ko tad
viņš meklējot. Šis atbild, ka mek-
lējot kādu, kas drēbes mazgā, ze-
ķes ada u. t. pr. Mājinieks saka:
"Izmeklējies pats, še jau ir meitu
diezgan!" Precinieks atteic: "Nē,
dod tu man pats!" Tad mājinieks
ved brūti šurpu kopā ar citām
meitām. Brūtei priekšā tiek nestas
divi aizdegtas sveces un tāpat arī
pakaļā divi sveces. Galvā viņai ir
spožs smags vaiņags ar glāzes iz-
greznojumiem, kas maksā kādi
četri dalderi. Tad mājinieks no-
prasa, vai brūte tiks godīgi un
kārtīgi mīlēta un uzturēta. Kad
nu precinieks to apsola, tad abi
sadodas rokās un kāds trešais tās
izšķir. Tad brūti nosēdina aiz
galda. Divas sievas, viena no preci-
nieka un otra no brūtes puses,
ņem alus kannu un dod dzert brū-
tei, vedējam, preciniekam un pē-
dīgi visiem mājas ļaudīm. Tad visi
apklāj rokas ar mutslaučiem
un tā sadodas cits citam rokas.
Pēdīgi izved brūti pa otru galda
pusi, noņem tai vaiņagu, apsien
lentu ap galvu, aizved atkal pie
galda un tad sāk visi ēst.
/A. W. Hupel, Topographi-
sche Nachrichten, 1777, II,
191./

24466. Precinieks stāsta, ka
viņš meklējot savam draugam
jaunu, godīgu un strādīgu meitu,
kas vērpj, auž, ada, šuv, mazgā,
slauka un slauc govis. Nekur viņš
neesot īsto atradis un domājot, ka
tāda esot šai daudzinātā un cieni-
tā mājā. Runātājs no brūtes puses
pateicas par parādīto godu, saaici-
na mājas meitas un saka: "Še ir
diezgan meitu, izvēlies un ņem
kādu!" Tomēr īstās tur vēl parasti
nav. Precinieks uzslavē arī tās,
bet saka, ka viņš esot dzirdējis,
ka še vēl esot viena zeltenīte, mī-
ļa balodīte, tā būšot tā īstā. Pēc
garākām runām pēdīgi atved arī
pašu brūti. Divi sveces viņai nes
pa priekšu, divi no pakaļas. Kad
nu pēc ilgākas kaunēšanās viņa
beidzot apsolās, tad precinieks un
brūtes vedējs sadodas rokās, pēc
kam tad tiek derības dzertas.
/J. G. Kohl, Ostseeprovinzen,
1841, II, 83./

24467. Bija kāds puisis sev mei-
tu pēc prāta izredzējis, tad nede-
vās viņš vis viens turpu, bet kāda
vecāka drauga pavadīts, kam va-
loda labi vedās un ko par preci-
nieku sauca. Šī pirmā aplenkšana
notika sestdienās jāšus, bet arī
kājām, ja nebija tālu ko iet. Cie-
miņi iesākumā teicās par linu
kupčiem, citām reizām par kādas
pazudušas gotiņas, aitiņas, vai
stirniņas meklētājiem. Lai nu gan
mājas cilvēki daudzreiz nomanī-
ja, ka tie precinieki, tomēr neli-
kās ne zinīt un mēdza teikt, ka
še gan visādas esot, bet tādas ne-
esot, kādas meklējot. Kad nu jau
daudz, daudz bija teikts, un mei-
tas vecāki un pati meita bija mie-
rā ar precinieku, tad tika nodzer-
tas precības un norunātas kāzas.
/Dundurs Pats, 1878. 82./

24468. Precības dzēra piektdie-
nas vakaros. Tas notika brūtes
mājā un uz precību dzeršanu
brauca vedēja tēvs, vedēja māte,
kas bija brūtgāna māte, un pats
brūtgāns. Vedēja tēvs ņēma līdza
šņabi, vedēja māte kulītē baltmai-
zi un sieru.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24469. Kad brauca uz precī-
bām, tad iztaisīja šādu precību
būri. Pajūgam gar malām ap-
sprauda meijas un galus augšā
sasēja kopā. Loku un zirga lietas
izpušķoja ar zaļumiem, pa kuru
starpu piesēja krāsainu papīru
pušķus un lentas. Būrī iekāpa pa-
priekšu vedēja tēvs, kas turēja
grožas, tad vedēja māte un pēdīgi
brūtgāns. Pa ceļu brauca dziedā-
dami.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24470. Vecos laikos precinieki
jāšus jājuši precības dzert. Kad nu
dajājuši pie brūtes klētiņas, tad
pieklaudzinājuši. Ja nu brūte ilgi
tūļājusies un negribējusi iekšā
laist, tad brūtgāns sacījis :"Trīs
reizas apjāšu ap klēti un ja tad
durvis nebūs vaļā, nagu vairs ne-
likšu klāt."
/H. Skujiņš, Smiltene./

24471. Precinieki, brūtes mājā
nonākuši, prasīja mājas ļaudīm,
vai viņu mājā neesot laba gosni-
ņa vai aitiņa pārdodama. Tad vie-
na vecāka mājas sieviete veda pa
pāram vien visas mājas sievietes
priekšā un ņēmās tās visādi iesla-
vēt. Pašu beidzamo ieveda brūti,
ko nu brūtgāns atzina par īsto.
Vedēju māte to nomutēja un uz-
klāja tai uz pleciem snātni. Tad
brūte deva roku vedēja tēvam un
brūtgānam.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24472. Brūte un brūtgāns snie-
dzas viens otram rokas par maizes
kukuli, pēc kam katrs vienu ga-
balu no tā apēd. Kas pirmais savu
maizi apēd, tas būšot labāks mai-
zes pelnītājs.
/G. Merķelis, Die Letten, 1797, 54./

24473. Precību maltītē pirmā
ēdienā deva ceptu vai vārītu gaļu
un otrā ēdienā rudzu miltu putru
ar dzērveņu sulu. Kad bija paēdu-
ši, tad brūte apveltīja vedēja tēvu
un vedēja māti.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24474. Precībās bijusi arī runa
par brūtes izpirkšanu. Brūtes
tēvs teicis vedēja tēvam, ka savādi
brūtes neizdos, kamēr izpirks. Nu
brūtes tēvs licis naudas zuti gal-
dā un sacījis, lai vedēja tēvs lie-
kot tikpat naudas pretī. Kad nu
vedēja tēvs varējis naudu uzlikt
pretī, tad veda brūti iekšā, kas
bijusi kaut kur ārā paslēpusies.
/H. Skujiņš, Smiltene./

24475. Preciniekos gājušas ve-
cenītes, brūtgāna mātes, ar kukuli
(sieru, plāceni) un kājām. Iegāju-
šas stāstījušas, no kurienes esot,
un dažas sacījušas, lai kukuļam
neaiztiekot, ja jāvārda nedodot.
Dažas gan ļāvušas kukuļam aiz-
tikt, bet atsakot par to prasījušas
maksu.
/P. Augstkalniņs, Vecpiebalga./

24476. Kad aplinkus izdabū, ka
vecāki gatavi atdot savu meitu,
tad velk pudeli laukā, un ja at-
braukuši negaidīti, tad arī savu
uzkožamo.
/S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11./

24477. Ja brūtes vecāki pazīst
brūtgānu, tad derības tiek tūlīt
nodzertas un viss par kāzām no-
runāts, citādi brūtes vecāki brauc
vēl vietu raudzīt, kur meitiņu aiz-
vedīs. Pēdējā ieraža pastāv vēl ta-
gad.
/S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11./

24478. Par zīmi, ka viss sade-
rēts, brūte sūtīja brūtgānam kā
dāvanu cimdus, tēvam kreklus,
mātei garās zeķes un preciniekam
arī cimdus, bet vienkāršākus, lai
būtu ar ko rādīties mājās.
/S. Novickis, Ilūkste, RKr.11./

24479. Kad vīra māte brauca
pie vedeklas, tad tai vajadzēja tai-
sīt kuli, kur bija jāsaliek pārtika
uzturam; bet kad kule bija tukša,
tad vedeklas mātei vajadzēja ie-
likt kulē kreklu, znota mātei par
dāvanu.
/G. Pols, Vecgulbene./

24480. Precības notiek brūtes
mājā, kur dod viesiem brandvīnu,
kviešu maizi un sieru. Brūte tur
pati nerādās, bet tiek beidzot ar
varu atvesta. Tad abi jaunie pār-
maina gredzenus.
/Wo'chentliche Unterhaltun-
gen, Mitau, 1806./

24481. Pēc aizdzeršanas un ap-
dzirām, nedēļā priekš kāzām,
otrdien vai ceturtdien, jauniķis
brauc pie jaunives ar lielo alu,
vecāku un svātu pavadībā, ņemot
līdzi alu, degvīnu, pīrāgus un jau-
nivei baltu kleitu un kurpes. Pie
jaunives arī mielasts sataisīts un
viesi salūgti. Priekš projām
braukšanas jaunive apveltī jauni-
ķa radus ar cimdiem vai zeķēm,
jauniķa zirgu apklāj ar skaistu
puķēm izrakstītu segu un pašam
iedod izrakstītus cimdus, lai rokas
nesalst.
/Latvis, 1925, Nr. 1072, Asūne./

24482. Kad brauc pie mācītāja,
ļaudis aiztaisa vārtus ciet. Ja grib,
lai attaisa, vajag dot dāvanas. Ja
negrib dot, taisi pats.
/M. Kalniņa, Vandzene./

24483. Pie laulībām ejot, jāmet
divas rožu lapas ūdenī; ja viņas
turas kopā, tad var iet pie mācī-
tāja, ja neturas - tad nevar.
/M. Drūģe, Iecava./

24484. Brūtes pārim, rādīties
braucot, jāpiesien zirgam cimdu
pāris, lai pie mācītāja laba laime.
/A. L.-Puškaitis./

24485. Ja brauc rādīties, jāpie-
sien pie zirga cimdu pāris, tad pie
mācītāja laimēsies.
/J. A. Jansons./

24486. Ja brūtes pāris, rādīties
braucot, satiek tukšus ratus vien,
tad drīzi vienam no viņiem jā-
mirst.
/A. L. Puškaitis./

24487. Kod pi saimineika ir
meitys un pi vīnys juo meitys at-
brauc svotūs puiss ar svuotu, un
kod svuots ar jauniču brauc prū-
jam un vīna nu meitu salosa va-
cus slūtus cik pi juos ir muosu, un
kab naradzeitu svuots, īlīk jam
rotūs, itys pīzīmēj, ka nu tuos
ustobys vysi meitys izīs pi veira
dreižā laikā.
/V. Podis, Rēzekne./

24488. Kuli vīra māte taisīja
tad, kad gāja pātaros (derībās).
/G. Pols, Vecgulbene./

24489. Pēc pirmajām precinie-
ka derībām nāk arī pats brūtgāns
derības apstiprināt. Tas nenāk ne-
kad citādi kā tikai jāšus. Savu
zirgu viņš liek tā apkalt, ka pa-
kavi skan, no kā tūliņ var pazīt
brūtgānu. Līdza viņam jāj kāds
precinieks un abiem ir izpušķoti
zirgi. Kad brūte preciniekus pie-
ņem, tad abiem viņu zirgiem tiek
uzsietas astes. Redzot jātniekus ar
uzsietām astēm, sievietes ceļmalā
mēdz tos saņemt ar dziesmām.
/J. G. Ostseeprovinzen,
1841, II, 85./

24490. Pēc precībām brūti aiz-
ved uz brūtgāna māju, nesdami pa
priekšu kādu kārti, kur ir piesie-
ta sarkana un zila drēbe. Tur vi-
ņus ieslēdz kādā klētī. Pēc div
stundām nāk radinieki ar nūjām
rokā un nu brūtgānam ir ar veik-
lu lēcienu jāizmūk, jo citādi viņš
dabū pērienu. Nu tiek brūte izpra-
sīta, vai viņa ir ar brūtgānu mierā.
Ja viņa nav mierā, tad brūtgānu
aplej ar patakām un aizdzen pro-
jām... Bet ja viss ir bijis labi,
tad uz mājas jumta uzliek zaļu
koku un nu sāk ēst un dzert. Pēc
ēšanas sievas un meitas sasēst uz
gara beņķa, visādi kustas un gro-
zās, ko sauc par deju, lai gan ne-
viena nekustas no vietas. Tāpat arī
vīrieši dzied un lēkā, palikdami
tomēr katrs savā vietā.
/J. A. fon Brands, 1673. g.,
Kurzeme./

24491. Tas nejauks ieradums
sāka zust, kas diemžēl vēl tagadin
citās draudzēs iraid, proti ka to
brūtgānu pēc precībām pie
brūtes ved mājās jeb to brūti pie
brūtgāna.
/G. S. Brāže. Paleijas Jānis,
1844, 13./