PŪĶIS.

25126. Alii dracones in domibus suis alunt, qui frumenta
furantur et ad suos reportant (citi kopj savās
mājās pūķus, kas zog labību un nes savējiem).
/D. Fabrīcijs, 1610./

25127. Šai tautai ir viens tāds ļauns un riebīgs bagātības
elks, kuru viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke,
vāciski Drache) un kuru līdz šai dienai daudzi
tura. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas
mantas, ko visu zogot no tādiem, kas ar viņu
neturoties. Viņš esot sarkans un laižoties kā
degoša uguns pa gaisu. Kad viņš esot tukšs un
neesot piepildījies ar labību, tad viņš izskatoties
sarkans kā uguns, bet kad viņš esot sazadzies
graudus un citas lietas, tad viņš izskatoties zils
un riebīgs. [Tālākā aprakstā pūķis liekas būt
samainīts ar mājas kungu.] Saimniekam, kas šo pūķi
glabā, vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu, kas
jāturot ļoti tīra. Tur nedrīkstot arī neviens iet
iekšā, kā tik pats saimnieks un kam pēdējais atļauj.
To nedrīkst arī katrs zināt. Tur nu pūķis esot
jāēdina un jādzirdina, viss tas tam allaž
jāpasniedz pirmajam. Kad viņš alu darījis, tad tas
tūlin jādod pūķim, kamēr vēl ne viņš pats, ne viņa
tuvinieki to nav baudījuši. Kad maize tiek cepta,
viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. Tas pats
ir jādara, ja kas tiek vārīts. Ja pūķis mana, ka
viņš netiek labi turēts jeb kāds no mājas ļaudīm
viņu apsmej, tad tas paliek tik dusmīgs, ka
aizdedzina visu saimnieka māju.
/P. Einhorns, 1636./

25128. Māņticīgi ļaudis domā, ka pūķis esot ļauns gars,
kas izskatoties kā putns ar čūskas asti, bet viņš
arī visādi varot pārvērsties, vai nu par dzīvu
kukaini, jeb arī striķa galu.
/Mājas Viesis, 1881, 23 (183)./

25129. Kam tāds pūķis mājās atrodoties, tam visās malās
esot diezgan bagātības; jo pūķis pienesot nevien
naudu, bet arī labību apcirkņos, pienu govīm,
treknumu zirgiem u. t. pr.
/Mājas Viesis, 1881, 23 (183)./

25130. Ir bijuši ļaudis, šodien un uz priekšu vēl būs,
kas tādai māņticībai jo cieti vien pieķeras un
nekāda vara viņus tik drīz no šās nelaimīgās sērgas
neatsvabinās. /Mājas Viesis, 1881, 23 (183)./

25131. Jāņu nakti ap pašu pusnakti zied papardes ar
spožiem zeltītiem ziediņiem, bet tikai vienu
acumirkli vien viņus var iegūt. To vajaga nogaidīt
un tad vienu ziediņu noraut, bet kad rauj, ta
jāsaka: "Papardīte līgaviņa!" Citādi viņa neļaujas
rauties. Ziediņš jāieliek trinītā lupatā, jāapsien
trijdeviņas reizas krustiski ar melnu vilnainu
dziju un jāaizsien ar trim mezgliem. Tad jāsakur
pusnaktī uz krustu ceļa uguns no cūku žņauga (ar
ko kaujamām cūkām šņukuru aizžņaudz) un no tāda
ozola zariem, kas ir pērkona sperts. Tanī ugunī
jāiemet tās papardītes, trijdeviņi graudiņi no
katras labības un trijdeviņas spalviņas no
lietuvēna jātas govs. Tas viss jāizdara klusu
ciešot un uz vienas kājas stāvot. Kad viss
sadedzis, tad pelni un ogles jāsaber asiņu traukā
(kurā, asinis laižot, asinis tecinātas) un jānes
tas ačgārniski ejot mājā. Nesot vienādi jāsaka:
"Nāc, pūķīt, nāc! Es tevi katru dieniņu pamielošu
kā mīļos radiņus veļu laikā." Kad pelni tā mājā
pārnesti, tad tie jāparok ar visu trauku tanī ēkā
zem vērbaļķa, kurā grib pūķim mājas vietu dot. Tā
nu var pūķi dabūt, bet tad nedrīkst ne pie
dievgalda, ne pātarus skaitīt; un kad pūķa turētājs
mirst, tad viņa dvēsele paliek ļaunajam.
/Vensku Edvards, Balss, 1879, 91./

25132. Kas pūķi tur, tas cienī velnu.
/Manceļa Lettus, 1638./

25133. Kas pūķi mielo, tas ciena pašu velnu.
/Veca vārdnīca no 17. g. s./

25134. Ciekāds, gribēdams liels būt, metas vellam ceļos,
dodas uz burvību, tur un cienī pūķi.
/G. Mancelis, Lett. Postill, 1654. I, 293./

25135. Nodod pūķim tādu spēku, Darīt kādu nelaimīt',
Uguns šaut uz manu ēku, Man ņemt manu nabadzīb',
Ar ko tu man' apsvētījis, Ko viņš dažam nolaupījis,
In to savā rīklē rijis. Laid tas paliek, kur tas
bijis. /Kr. Furekers./

25136. Pūķis ir tukšs, ja redz pie debesīm sarkanu svītru;
melna un tumša krāsa liecina, ka viņš nes laupījumu.
Daži tura krītošas zvaigznes par pūķiem.
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1777. II, 14./

25137. Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. Es dažu reizi
ar savām acīm esmu redzējis, ko latvieši par pūķi
daudzina. Skaidrā vakarā liekas, it kā zvaigznes
no debesīm kristu. Bet tās nav ne zvaigznes, ne
pūķis. /G. F. Stenders, Kurzeme./

25138. Bez elkudievības bija tiem citāda neganta māņu
ticība, kā tā ticība iekš pūķiem, pesteļiem un
vella spēka.
/W. Maczewski, Spred. grāmata, 1793, 90./

25139. Kad pūķi ierauga, tad saka, ka tas tām mājām mantu
nesot, uz kuru pusi tas skrien.
/W. Maczewski, Spred. grāmata, 1793, 698./

25140. Veci ļaudis tic, ka pūķis saviem draugiem labību
un naudas nesot.
/Latv. gada grāmata, 1797, 3, 22./

25141. Pūķis - mājas kauķs. Nuo citu zuog, nes mājās. Kā
ugun, kā zvaigzne, aste pakaļā.
/A. Medne, Kuršu kāpas./

25142. Pūķis kad ir pills, tad ir šviess [gaišs], un kad
ir tukšs, tad mells. /A. Šlesere, Kuršu kāpas./

25143. Nezinātāji gaisa spožumu par pūķi sauc un domā, ka
tas nesot naudu. /Latviešu Avīzes, 1822, 24./

25144. Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi, kad pie
debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā
naktī ... it kā zvaigznes zemē krīt, tad tumši
ļaudis saka, ka pūķis naudu un labību nēsājot, un
trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

25145. Saimnieks, kam slikti klājies, aicinājis zīlnieku
palīgā. Zīlnieks pavēlējis, lai šaunot krustāniski
rijā un kūtīs. Kad zīlnieks prasījis, ko tur šauni,
tad saimniekam bijis jāatbild: "Mirušam saimniekam
acis izšaunu." Tad tie domājuši, ka tur vairs pūķi
nenākšot. /Latv. draugs, 1839, 70./

25146. Dažs ieraudzījis gaisā uguns lodi jau dusmu pilns
dziras uz kaimiņu, jo tas savu pūķi esot izsūtījis
cita svētību nest savos laidaros un klētīs.
/Latviešu draugs, 1840. piel., 7. lapa./

25147. Mežuļa vecā Līze pati esot redzējusi, ka liels
ugunīgs pūķis Kalnieša skurstenī nakti ieskrējis,
saimniekam naudu un citu mantu pienesdams.
/Latviešu draugs, 1840, 25. lapa./

25148. Pūķis bija tas, kas mēdza labību no vienas vietas
otrā aiznest un parādījās kā uguns liesmiņa ar garu
asti pa gaisu skriedams.
/Jauni Dunduri, 1875, 55./

25149. Lai pūķis netiktu klētī, tad pie klēts lodziņa
jāpakar veca rata rumba, kas no abiem galiem
aizbāzta ar sērmūkšļa tapām.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./

25150. Kas grib, lai pūķis netiktu klētī, tam jāpakar pie
klēts lodziņa veca rata rumba, kam abi gali
aizbāzti ar sērmūkšļa vadžiem.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./

25151. Pūķis esot ļauns gars, bet kāds viņš bijis, to
nezina neviens teikt. Tik to ļaudis redzējuši, ka
viņam bijusi gara, ugunīga aste, kad tas pa gaisu
skrējis. Tiem pūķis nevarot nekā ļauna darīt, kas
esot ticīgi cilvēki.
/Kleinhofs F., Naudīte. Jrn. V. 150./

25152. Pūķi parādoties visādos veidos: dažs par gaili,
dažs par briesmīgi lielu kaķi ar lielām acīm, dažs
atkal citādā veidā. Viņi tikuši turēti mājā sevišķā
kambarītī un tos vajadzējis labi uzpasēt. Kad maizi
cepuši, tad vajadzējis pūķim papriekšu dot, jo
citādi, kad viņu aizkaitinājuši, tas nodedzinājis
mājas, vai arī aizskrējis projām. Šie pūķi
varējuši visur iekšā un ārā tikt: kā pa atslēgas
caurumu, tā arī pa vismazāko šķirbiņu. Naktīs viņi
gājuši citu ļaužu klētīs, piebēruši maisus un
nesuši saviem saimniekiem. Naktīs daudzreiz varējis
redzēt, ka viņi skrējuši, uguns vien nostiepusies
pakaļ kā slotiņa. Bet kad tādu pūķi šāvuši, vai
arī citādi kā maitājuši, tad labība vien pabirusi.
/K. Celmiņš, Lubāna./

25153. Kad pūķi redz skrienam, tad vajaga tikai nogrūst
bikses vai brunčus, un pūķi tūliņ samaitājuši,
viņam izbiris maiss. /K. Celmiņš, Lubāna./

25154. Stāsta, ka tas un tas redzējis pūķi kā sarkanu
gaili, aste tam bijusi gara, gara kā uguns.
Skriedams tas zeltu sadedzinājis oglēs; bet kad
saimnieks tās savāc, ieber šķirstā un prot pūķa
vārdus, tad tās paliek par naudu.
/Māteru Juris, Balt. Zemkopis, 1880, 99./

25155. Pūķis laižoties pa gaisu. Viņš esot ar lielu asti.
Galva viņam esot spīdīga kā zvaigzne un aste
zilgani sarkana. /H. Skujins, Aumeisteri./

25156. Pūķis, stiepdams savam saimniekam mantu, skrien pa
gaisu tāpat kā putns, un tā šim džirksteles vien
no pakaļas put. Viņš diezcik augstu neskrien, bet
tā taisni vien prom. /H. Skujiņš, Aumeisteri./

25157. Pūķus izšķirot divās daļās: maizes pūķi un naudas
pūķi. Varot arī pazīt, kurš pūķis (ejot) skrienot
pa gaisu ar svētību uz māju un arī kurš tikai vēl
dodoties to saraust. Pirmais esot sarkani zils un
uz darbu skrejošais gaiši spīdoši sarkans.
/K. Bika, Gaujiena./

25158. Pūķis parādoties kā liela čūska, kas pa gaisu
skrienot. Tas gals, kas pilns ar labību, esot zils,
tukšais gals esot sarkans. /P. Š., Rauna./

25159. Vecāki ļaudis piedarbā, vētījot labību, arvien
durvju slieksnī iesprauž nazi, lai pūķis viņa
labību nenovilktu uz kaimiņu.
/L. Latkovskis, Latgale./

25160. Ja grib pūķi pieradināt, tad jāsamērcē siers sukura
ūdenī un jānoliek uz dzirnavām. Siers jātaisa
burvim. /J. Jakāns, Bebrene./

25161. Septiņi gadi vecs gailis izdēj olu, no kuras var
pūķi izperēt. [Sal. gailis.] /P. Š., Rauna./

25162. Sarkans gailis pēc deviņiem gadiem dējot vienu olu,
kas apprecējušam vīrietim jānēsā dienu un nakti
kreisajā padusē, tad tur tiekot pūķis izperināts.
/Mājas Viesis, 1881, 23 (183)./

25163. Ja gaili turot 7 gadi, tad septītā gadā viņš
izdēšot olu. Šī ola jānes 3 gadi padusē, tad no
šīs olas iznākšot pūķis. /J. Bitaks, Litene./

25164. Kad gaili tur trīs gadus, tad trešo gadu viņš izdēj
olu, no kuras var izperēt pūķi. Tikai ola jāperē
cilvēka padusē. /L. Žagata, Krūte./

25165. Jāizmeklē pavisam melns gailis, tas jātura deviņi
gadi, devītā gada beigās gailis izdēj vienu olu.
Tā ola saimniekam jānēsā septiņas nedēļas padusē,
tad no tās izšķiļas melns putniņš, kas prasa, lai
saimnieks šim atvēlot visu savu saimi. Kad
saimnieks apsola, tad putniņš par septiņām dienām
izaug par pūķi. /A. Gari-Jone, Domopole./

25166. Pūķi varot iegūt arī tā: kad vecs gailis izdējot
olu, tā cilvēkam azotē jāizperinot. No viņas
izšķiļoties pūķis. /H. Skujiņš, Aumeisteri./

25167. Pūķis cēlies no gaiļa olas. Senāk kādam saimniekam
ir bijis deviņi gadi vecs gailis, tas izdējis olu
un no tās olas izperinājies pūķi. Tas novietots uz
kūts augšas un ēst tam nests arvien pirmajam. Pūķis
esot varējis pārvērsties par dažādiem dzīvniekiem,
kā: peli, putnu un cilvēku. /G. Pols, Vecgulbene./

25168. Ja grib pūķi izperēt, tad vajag turēt gaili pieci
gadi. Tad šis gailis izdēs olu; šī ola jāperē seši
gadi vecai vistai. /J. Jakāns, Bebrene./

25169. Reiz kādam bagātam saimniekam bijuši pūķi, tie
gājuši uz kaimiņu rijām un nesuši ārā labību. Reiz
pūķi iegājuši kādā rijā un ar maisiņiem nostājušies
pie graudu ķirpas, likdami graudus maisiņos,
teikuši: "Cik graudiņu, tik pūriņu." Tos pamanījis
nabaga saimnieks, gājis rijā un sitis mazos vīriņus
ar spriguli. Tiem nu maisiņi pārplīsuši un graudi
izbiruši, kur pēc esot radies pilns klons graudu.
/G. Pols, Sece./

25170. Pūķi atnes visādu svētību saimniecībā, it īpaši
sviestu un pienu. Ja saimniece grib tos uzturēt
labā prātā, tad tā tos ēdina ar biezu putru, kuru
tā ieliek ratu rumbā. Ja kāds cits izēd pūķim
nolikto barību, tad pūķis sadusmojas un aizdedzina
ēku. /R. Kalniņš, Udze./

25171. Ja redzot pūķi skrejam, tad jānolaižot bikses un
jāsaucot: "Pūķim biksas nokrita!", tad viss nesums
paliekot tai vietā. /J. Bitaks, Litene./

25172. Ja redz pūķi pa gaisu skrejam, tad vajag ūzas raut
un valcīt ap koku. /N. Stepanovs, Nīca./

25173. Ja ieraugi pūķi skrejot, tad atpogā bikses, lai
tās nokrīt; tad pūķis nometīs savu nesamo.
/J. Jakāns, Bebrene./

25174. Ja, malējai maļot, pūķis labību pieber klāt, tad
vajag izvilkt maļamo milnu un ar kreiso roku sist
pa to vietu, kur milns augsa piestiprināts; pūķis
tad tūliņ aizbēg. /J. Jakāns, Bebrene./

25175. Kur pūķis mita, tur arvienu bij visāda pilnība.
Dienas gaismai nodziestot, (vakarā) tas pārnāca
mājā. Kad tas nāca pilnu nastu, tad bija zils, bet
kad tukšu, tad bija sarkans. Pūķis skrēja ļoti
ātri, pa dienu kā viesulis. Kur tas skrēja, tur
nolasīja visu labāko, kas tam ceļā gadījās. Kad to
lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu
kunkuļiem, tad tas aizgāja, kur nācis. Kāds
zemnieks reiz viesulim metis ar mazu duncīti
(tuteniņu). Pēc kāda laika viņš aizbraucis uz Rīgu
un tur, savas preces izdevis, ticis no tirgotāja
pamielots, pie kam uz galda ieraudzījis savu pašu
tutenu. /A. Žeibe./

25176. Ja pūķi redzot mājā ieskrienam, tad tutens sienā
jāiedur. Tad pūķis vairs prom netiekot. Tai pašā
dienā atnākšot pūķa pieturētājs un lūgšot pēc kādas
lietas. Ja nedodot, tad saimniekam jānomirstot.
/J. Bitaks, Litene./

25177. Lai pūķis nevarētu tikt klētī, tad uz klēts lodziņa
vajaga pakārt veca rata rumbu, aizsistu no abiem
galiem ar sērmūkšļa vadžiem.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./

25178. Skopiem bagātiem saimniekiem klētī uz apcirkņiem
sēž pūķis, kas sargā viņu mantu.
/J. A. Jansons, Jelgava./