RAGANA.

25285. Par latviešu sievām stāsta, ka viņas zinot tādu
mākslu, ka varot naktī ar uguni apkārt laisties.
/P. Einhorns, 1649./

25286. Es pieminos redzējis sievu, katra ik augstos
svētkos pie Dieva galda gāja... Viņa priekš tiesu
tapa apsūdzēta burvības dēļ, pati izsacījās ragana
esoti, un ka viņa, pie Dieva galda bijusi, darījusi
jir, tas neklājas man ikkatram šinī vietā sacīt.
/J. Mancelis, 1654. II, 154./

25287. Tagad ļaudis vairs nezina starpību starp raganām,
laumām un spīganām. Vienā vietā tās sauc par
raganām, otrā par laumām, trešā par spīganām.
Tādas ļaunas sievietes stāvot sakarā ar velnu,
apmeklējot otra lopus un pieburot no tiem visu
labumu sev. Viņas nevien atņemot otra pienu, bet
arī maitājot pašus lopus.
Tam nolūkam viņas atstājot ciemā mājā visādas
nešļavas, kā: olas, kaulus, gaļas gabalus un par
visām lietām tā sauktos "raganas vēmeklus".
Uz piestas uzsēdušās, viņas varot laisties pa gaisu.
Viņas pārvēršoties arī par žagatām, kukaiņiem,
mušām un bitēm. Pret viņām varot cīnīties tikai ar
burvības palīdzību.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163 un 164./

25288. Raganas ir tādas sievietes, kuru dvēseles varot
atšķirties no miesas, apmeklēt kaimiņus, atņemt
tiem pienu un maitāt lopus. Kad raganas dvēsele
aizlaidusies un ka kad kāds viņas miesu apgriežot
uz otru pusi, tad dvēsele vairs nevarot miesā ieiet
un ragana ar to nobeidzoties.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./

25289. Kas grib palikt par spīganu, tai vajagot Vasaras
svētku sestdienā pirtī nopērties, tad ietīties
baltā palagā un uz mutes nogulties krūmos. Tad
atnākšot velns bites izskatā, dūkšot kādu laiku ap
to apkārt un pēdīgi ielīdīšot tai pakaļā. Pēc tam
šī sieva jau esot īsta spīgana un piederot velnam.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./

25290. Citi stāsta, ka spīgana esot kā degoša slota, jeb
kā siena guba, degoša ar zilu uguni.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./

25291. Burvjus un raganas var saukt par amata brāļiem un
māsām. Tāpat kā burvji tīko savam tuvākam ļaunu
darīt, tāpat arī raganas... Raganas varot atņemt
otra lopam pienu, un pašas saviem jeb arī kāda
cita lopiem to atkal pieburt, vai arī cita lopu
pienu samaitāt, tā ka tas stiepjoties un ar asinīm
esot sajaukts. Kad ragana gribot kādas saimnieces
lopiem pienu atņemt, tad viņa ejot uz tās ganībām
un salasot vecus lopu mēslus. Turklāt arī jāzinot,
kurus der ņemt un kurus nē. Sameklētos lopu mēslus
ragana papriekšu sakaltējot, samaļot smalkus,
apvārdojot un iedodot ar barību tām govīm, kurām
gribot pievest svešo pienu.
Kad ragana gribot otra lopiem tikai pienu samaitāt,
tad viņa rītā priekš saules lēkšanas ejot pa
ganībām krustām un šķērsām un taisot rasā sliedes.
Kura govs nu ēdīšot zāli uz raganas sliedēm, tās
pienam tāds sliktums klāt, kādu ragana novēlē.
Raganas varot nevien lopiem kaitēt, bet arī saimei,
maziem bērniem, ēkām, saimniecībai, tīrumiem u. t.
t. Daudzreiz atrod tīrumā sapītus rudzus, kviešus
jeb citu labību, kas esot raganu darbs; caur to
viņas gribot atņemt tīrumam auglību un labībai
briedumu. Par raganām tiek arvien turētas vecas,
nesmukas, salīkušas vecenītes. Visas raganas arī
neesot vienādas, bet viena par otru stiprāka un
gudrāka. Viena ragana varot arī strādāt pretī otras
raganas darbiem. Tāpat arī citiem cilvēkiem, kas
zinot īstos līdzekļus, esot iespējams padarīt
raganas darbus nekaitīgus. /Balss, 1878, 23./

25292. Lielā piektā jeb arī Jāņa dienā raganas staigā ar
vaļējiem matiem un slaucenēm rokā pa ganībām un
salasa sakaltušus govju mēslus, ar ko varot sev
pieburt svešu govju pienu. Ja tai laikā redz savu
lopu tuvumā sievieti ar baltu slauceni, tad vajaga
to panākt un noņemt viņai slauceni. Viņa tad ļoti
žēlīgi lūgsies, lai atdod slauceni, bet to nevajaga
darīt, jo citādi būs pašam nāve klāt. Ja ragana
slauceni nedabūs, tad viņai būs jāmirst. Ragana ir
tik stipra, ka visstiprākais vīrietis to nevar
pārspēt. Tik tad to var uzvarēt, ja ķer starp
kājām. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203./

25293. Raganas darot krusu un vētru un plēšot sauli un
mēnesi. /G. F. Stenders, Kurzeme./

25294. Raganas skrienot uz kruķiem jeb uz slotām pa
gaisu. /G. F. Stenders, Kurzeme./

25295. Raganas jājot pa gaisu uz slotas kāta, vai arī uz
bluķa. /V. Pilipjonoks, Asūne./

25296. 1808. g. lūdz viena saimniece Grobiņas mācītāju
aizlūgt par viņu Dievu, jo ļauni ļaudis esot
izrunājuši, ka viņa esot ragana un nojemot svešiem
lopiem pienu un sviestu.
/Kurzemes draudžu chronikas II, 96./

25297. Kad govis nav pienīgas, tad raganas, ganiem
neredzot, esot gājušas, slaukdamas no pakaļas.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

25298. Tauta tic raganām, kas pārvēršoties par kaķiem un
žagatām un uz āža pa gaisu jājot.
/B. Bergmanis, Magazin, 18838, VI, 151./

25299. Ļauni runova, ka ragaņas var skrīt vai uz
luopstas, vai uz slūtas, aba uz pīstas pa augši tai
kai putni. Juos skraidjēja naktīs uz taida a taida
kolna, kur ar valnim dancova un dasalaidja vysaidu
nagūdjeigu un bezkauņeigu dorbu. Spāku un gudreibu
juos aptur nu valna.
/J. Macilewiez, Pawujciejszona, Viļņa, 1850, 213./

25300. Raganas un laumas pārvēršot cilvēkus par zirgiem
un jājot ar tiem par nakti. No rīta tādi cilvēki
jūtoties ļoti nomocīti.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 153./

25301. Kas par raganu jeb vilkaci grib pārvērsties, tam
jāuzmeklē liepa jeb ozols, pie kura baroti veļi,
jāatrok vaļā tā koka saknes, jāizģērbjas gluži
plikam un jāizlien caur atraktu sakņu starpu.
/J. Jansons, Plāņi./

25302. Kas par raganu gribējis palikt, tam caur zirga
sakām vajadzējis izlīst. /K. Jansons, Plāņi./

25303. Ja kas grib palikt par raganu, tad tam jāiet Jāņa
naktī uz mežu tik tālu, kur nedzird ne suņa
riešanas, ne gaiļa dziedāšanas, tur tad viņu velns
iemāca raganas amatā. /A. Smagars, Ludza./

25304. Reiz dzīvojusi kāda paregone, ko kāds lielskungs
Rīgā caur stojām dzinis par to, ka viņa teikusi,
ka viņu velns jau dzīvu kā savu zirgu braucot.
/K. Jansons, Plāņi./

25305. Šī meita paregone pasacījusi, kad būs sausie gadi,
slapjas vasaras un ārstējusi arī dažādas slimības.
Priekš paregošanas tai notrūkusi valoda: tā
rādījusi rokām visādas māžīgas kustības un zīmes.
Pēcāk, kad viņa varējusi runāt, tā visu
izskaidrojusi. Rīga tanī laikā vēl bijusi tik maza,
ka šai meitai sadevuši rokā visas Rīgas atslēgas,
lai tā viņas izdala, kam katra ir piederīga, ko
meita arī uz mata izdarījusi. /K. Jansons, Plāņi./

25306. Kā jau zināms, raganas reizām ir neredzamas. Ganos,
kad govis stāv, var tik vien dzirdēt, kad kāda no
stāvošām govīm sāk žēli dīkt, to nu ragana katrā
ziņā slauc. Tad tik vajaga pieskriet klāt, iesist
govij un to patrenkāt, lai izjauktu raganas ļauno
darbu. Lai nu varētu viņu redzēt, tad vajaga
vispirms nosist čūsku. Kad čūska nosista, tad
tūlīt to vajaga aizgādāt drošā vietā un viņas mutē
ielikt zirni. Tikmēr jāpagaida, kamēr zirnis uzaug
un sāk ziedēt. Tad nu tas zieds jānorauj un
piespraudušam pie cepures jāiet ar to baznīcā. Jau
tūlīt baznīcā varētu raganu redzēt, ja tik tā tur
būtu ienākusi. Visu laiku šādā vīzē iegūtu zirņa
ziedu pie cepures nēsājot, var dabūt redzēt raganu.
Un kad nu to ierauga pie govju slaukšanas, tad,
zināms, cita nekā nevajaga, kā to tikai kantēt un
īsteni iešaustīt. Daudzreiz jau ar gani pēc govs
dīkšanas sākuši to dzenāt, bet tik vien dzirdējuši,
ka aizgājusi pa mežu, šņākdama vien un kokus
lauzīdama, bet redzēt jau nevarējuši. Bet ja nu
izdara augšā minētās lietas, tad esot dažam
izdevies to redzēt. /K. Bika, Gaujiena./

25307. Raganas varot pārvērsties par čūsku, rupuci,
vaboli, mušu un citiem kustoņiem.
/G. Pols, Vecgulbene./

25308. Raganas varot pārvērsties par visu visādiem
kustoņiem, pat par mušu un krupi. Par krupi tā
ierodoties allaž citu saimnieču kūtī un izzīžot
govīm pienu. /V. Runtulis, Vilce. Jrn., V, 147./

25309. Raganas, laumas, mēdzot nereti žagatas izskatā
apkārt blandīties, tikai šīm žagatām neesot astes.
Tādas bezastes varot vienīgi ar skaidru sudrabu
nošaut. /L.-P. V, 1894, 1. J. Lēmanis, Liediķi./

25310. Raganām ir bijuši sūtņi lietuvēni, vardes un
rupuči; lai tos atturētu no ielaušanās kūtīs un
citās telpās, tad vajadzēja uzvilkt krustu uz
durvīm. /G. Pols, Vecgulbene./

25311. Ja pirtī raganai uzlej aukstu ūdeni, tad viņa
izšauj asti. [Sal vilkatis.]
/L. Lupiķis, Dzelzava./

25312. Kas gavēņa pirmo piektdienu iet pie otra dzert, tā
esot ragana. /J. Daizis, Nīca./

25313. Raganas vēlējušas svētdienās pa dienas vidu purvu
malās. /K. Jansons, Plāņi./

25314. Jāņa naktī raganas jājot uz krāsns slaukāmās slotas
ap kūtīm un beidzot pārskrienot šķērsu par kūts
jumtu. Govis tad esot apburtas, nedodot vairs piena
un cilvēki sakot: "Ragana apjājusi."
/K. Skujiņš, Smiltene./

25315. Raganai ne uz kādu jautājumu nedrīkst atbildēt,
pavisam nebūs sacīt, ka tas tā ir, kā prasa.
/C. Fuchss, Zane, 1852, 7./

25316. Lai atsvabinātos no raganām jeb spīganām, vajaga
salasīt viņu mēslus un nolikt tādā vietā, kur tos
var atrast. Pusdienā jāiet uz to pusi, kā neviens
neredz, un jāskaita tēva reize, bet: "Izpestī mūs
no ļauna", vietā jāsaka: "Neizpestī mūs no ļauna!"
Tad jāizurbj rijas ziemeļa puses sienā caurums,
jāiebāž tur tie mēsli un caurums jāaizsit ar
sērmūkšļa vadzi. Bet to nedrīkst neviens ne redzēt,
ne zināt. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203./

25317. Kad govis nedod piena, jeb kad piens ir zilgans,
bez krējuma un drusku pastāvējis velkas, tad govis
ir apburtas. Lai uzmeklētu vainīgo, jāņem slota un
no visiem kaktiem jāsaslauka mēsli istabas vidū.
Tad jāņem sievietes krekls, jānoberž ar to kāda
govs no galvas līdz kājām, jāieber tur saslaucītie
mēsli, jāsasien kreklam abi gali ar auklu, tad
jāliek krekls uz sliekšņa un jāsāk sist. Nevajaga
tomēr sist pa saites vietu, jo tad ragana būs
beigta. Drīz vien atskries ragana un lūgsies
piedošanas. Ja ragana jeb burvis neatnāks, tad no
kaimiņiem dabūs dzirdēt, kas pa zemi vāļādamies ir
tai laikā kliedzis, kad krekls tika sists. Tas ir
tas vainīgais. Ja tā māja nav tālu, kur ragana jeb
burvis dzīvo, tad sitējs pats dzirdēs kliegšanu.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203./

25318. Ja ierauga raganu, kas kā sarkana svītra laižas
pār debesīm, tad jāņem zilas vilnas dzija un ar
diviem pirmiem pirkstiem jāiesien tur 9 mezgli.
Tad ragana būs piesieta un drīz vien nāks prasīt
dzert. Ja viņa dabūs dzert, tad tā būs brīva; bet
ja tas neizdosies, tad tai jāmirst.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203./

25319. No spīganām jeb laumēm var šā izglābties. Jāuzņem
viņu vēmekli jeb nešļava, jāieliek govs kreisajā
ragā un jāaizsit caurums cieti. Uz aiztaisāmā koka
jāizzīmē 9 krusti un rags jāaizliek aiz devītā
sētas mieta, kas stāv sētas ziemeļa pusē. Kas ragu
noliek, tam nebūs nekādas nelaimes, bet spīganas
vairs tai mājā nenāks lopus maitāt.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203./

25320. Lai uzzinātu, kura ragana, tad vajaga ņemt vēmekļus
un cepurē pakārt skurstenī. Otrā dienā ragana nāks
dzert prasīt. Ja dzert nedos, tad ragana nomirs.
/P. Āboliņa, Jelgava./

25321. Jāuzmeklē spīganas mēsli un jāiemūrē krāsnī. Trešā
dienā atnāks spīgana un lūgs dzert jeb pīpi
iepīpēt. Bet nevajaga nekā dot, jo citādi tā būs
kā zivs ūdenī. /F. Brīvzemnieks, 1881. Vi, 203./

25322. Plintē jāielādē dzīvsudrabs un jānoskatās, kad
spīgana sāks maitāt lopus. Spīgana gan jau laikā
sargu pamanīs, pacelsies un gribēs aizlaisties,
bet ja sargs tūliņ šaus un trāpīs sirdī, tad
spīgana mirs. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203./

25323. Ja kādā mājā raganas pa nakti govis slauc, tad zem
sliekšņa jāpaliek govju nagi un spalva; tad raganas
netiek iekšā. /H. Kreicberga, Lestene./

25324. Viena skrīveriešu saimniece, Siksnēnu Trīne, senāk
agri Jāņu rītā salikusi rupučus vīzē un ačgārni
vilkusi pa savu un kaimiņu olnīcu. Kurš rupucis
izlēcis, to sapērusi un iedzinusi atpakaļ vīzē
teikdama: "Pikim kamim manā ķērnē, kaimiņ', mātei
šķīstumiņš." Pati bijusi plika un mati vaļā. Tad
atkal agri no rīta skrējusi ap kaimiņu rudzu lauku
un sējusi rudzus pušķīšos, lai viņai būtu vairāk
svētības kā citiem. Vēl ļaudis smējušies, ka viņa
no kapiem cēlusies un jājusi uz slotas kāta. [Sal.
labība, rudzi, Jāņa diena, Krustdiena.]
/A. Lomane, Aizkraukle./

25325. Kad raganas gribējušas iedzīvoties daudz pienā un
krējumā, tad tās vilkušas saiti pa kaimiņu ganībām
un teikušas: "Pikiem māliem manā ķērnē, citām mātēm
klajas sulas!" Pēc tam saiti ieliek piena kambarī
kublā, lai tur satek. /G. Pols, Vecgulbene./

25326. Kad ragana uziet pulka piena, tad nobur un saka:
"Maniem bērniem pieniņš, sviestiņš, citiem bērniem
sūkaliņas." /R. Bērziņš, Džūkste./

25327. Lai izburtu otram pienu, tad raganas iebāž mutē
vilnas kamolu un tur, kamēr tas paliek slapjš. Tad
ņem ārā un velk pa kaimiņa ganībām līdz savai
mājai, nevienam neredzot. /G. Pols, Bauska./

25328. Ja raganas grib kaimiņam ielaist viņa mājā peles,
tad tās pulksten divpadsmitos naktī sasien peles
kopā un iemet kaimiņa sētā. Bet ja kaimiņš zina
pretlīdzekli, tad tas, iedzīdams mietu zemē,
iztaisa caurumu, tur ieliek peles un uzdzen mietu
virsū. Tad nāks raganas un prasīs dzert, ja dod,
tad ļaunums paliek, bet ja nedod, tad raganām
jāmirst. /G. Pols, Baldone./

25329. Kāds saimnieks reiz redzējis pulksten divpadsmitos
dienā pie augsta kalna, uz kā atrodas ganības,
staigājot sievieti ar slauceni rokā. Viņa laikam
bijusi ragana un meklējusi govju pēdas, uz kurieni
viņas aizdzītas. (Govis tad par pusdienu bijušas
mājā.) Pati bijusi baltās drēbēs ģērbusies un ar
baltu villaini (sedzeni) apsegusies. Saimnieks
skrējis uz māju pēc plintes, ar ko šaut, tik vien
sievietes neesot ļāvušas šaut, lai pats sevis
nenošautu, jo tādos gadījumos šāviens lec pašam
atpakaļ. /K. Bika, Gaujiena./

25330. Pēc citām ziņām ragana jau pati aŗ nemaz neejot
slaukt, bet viņas gars, kas pieņēmis kādu citu
izskatu. Pati ragana tik guļot mājā, un ja nu kāds
viņu aiztiekot, tad viņas darbā aizsūtītam garam
izjaucot viņa lomu. /K. Bika, Gaujiena./

25331. Kad pautnese ragana, gavēnī kādā mājā nolikusi
aitas kājas vai vecu olu, tad tā gājusi otrā dienā
uz turieni un lūgusi, lai viņai ieverot adatā
vedienu. [Sal. gavēnis.] /K. Jansons, Vijciems./

25332. Lai raganu padarītu sev un saviem lopiem nekaitīgu,
tad jāsadedzina šīs raganas kaut kāda drēbe:
lakatiņš, zeķe, cimds, priekšauts vai arī kāds
lielāks drēbju gabals, tā kā viņa varētu dabūt
nolādēties. /K. Šuberts, Bramberģe./

25333. Aizsardzībai no raganām klusajā nedēļā jāvij
pātadziņa. Priekš Jāņiem jāiet cirst pīlādzis.
Nocirstais pīlādzis aiz galotnes jāvelk uz mājām.
Šādos gadījumos parasti uzbrūk raganas, no kurām
var atgaiņāties ar klusajā nedēļā vīto pātadziņu.
/Skolnieku pulciņš, Jēkabpils./

25334. Kas raganu gribējis novaktēt, redzēt, noķert, tam
pirmā gavēņa piektdienas rītā kaut kur priekš
saules no mājas jāiziet un pēc saules jānāk mājā,
par ko neviens no mājiniekiem nekā nedrīkst zināt.
/K. Jansons, Plāņi./

25335. Ja grib redzēt raganu, tad vajaga Lielajā
piektdienā aiziet baznīcā un skatīties caur zirņa
ziedu, tad, kurai slaucene rokā, būs ragana.
/L. Andersone, Jelgava./

25336. Raganu sviestu tā varot pazīt: lai kalējs par trīs
gavēņu piektdienām pēc pulksten divpadsmitiem naktī
tīri pliks, kails nokaļ dunci. Kad ar tādu dunci
raganu sviestā krustiņu iegriež, tad tūdaliņ asinis
tecot ārā. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./

25337. Raganas sviestu varot pazīt. Īpaši Rīgas tirgotāji,
sviesta kupči, tādēļ griežot lūkodami ar sidraba
nazi: kurš nu esot raganās savākts sviests, no tā
griežot izlecot asins lāse. /K. Bika, Gaujiena./

25338. Ja ar sidraba nazi pārvelk par raganas sviestu,
tad griezums paliek asiņains. /P. Š., Rauna./

25339. Ja briesmīgs negaiss plosās, tad saka, ka kāda
ragana mirusi. /H. Siliņa, Dobele./

25340. Ja gribi zināt, kura ragana tavas govis slauc, tad
Vasaras svētkos no kādas zāles, esot jāsāk brilles
vīt pamazām arvien tā, ka Jāņa vakarā beidz. Tad
tai Jāņa dienā iet uz baznīcu un uzliek šo brilli,
tad visas raganas pazīšot ar piena spainīti pie
rokas. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./

25341. Ja grib zināt, kas ir ragana un burvis, tad jādara
tā. Gavēņa laikā jāsaķer melnā čūska un jāuzliek
uz staba gala, lai to appūstu visi vēji. Čūskas
galvā jāieliek zirnis un jāiestāda zemē.
Kad zirnis izaudzis, tad ar zirņa ziedu jāiet Jāņa
dienā baznīcā. Tur tad nu varēs redzēt, kas ir
ragana un kas burvis.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./

25342. Jādabū tāds veca zārka dēļa gabals, kam ir zara
caurums. Ar to tad jāiet uz baznīcu un jāskatās pa
to caurumu uz ļaudīm. Tur tad dabūs redzēt ka
raganām ir rokā vara slaucene un galvā vara
kausiņš. Var pieiet raganai klāt, noņemt tās lietas
un parādīt visiem ļaudīm.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./

25343. Ja baznīcā sprediķa laikā skatās caur 9 graudu
zirņu pāksti, tad redz, kas no baznīcēniem ir
raganas. /V. Līce, Līgatne./