RAUDAS.

25423. Quum mortuum aliquem terrae mandare volunt,
potantes circumdant illum, invitantque ad bibendum,
partem ejus super illum fundentes. Immitentes autem
eum in sepulchrum, opponunt ei securem, cibum et
potum parumque pecuniae pro viatico alloquunturque
cum talibus verbis: Perge in alium mundum, ubi
dominabis Teutonibus, sicut illi tibi hic fecerunt.
Kad viņi kādu mironi grib nodot zemei, tad dzerdami
to apstāj un uzaicina līdzi dzert, viņa daļu pašam
visrū liedami. Laizdami to kapā, noliek tam blakus
cirvi, ēdienu, dzērienu un drusku naudas ceļa
pārtikai un uzrunā viņu šādiem vārdiem: "Ej uz citu
pasauli, kur tu valdīsi par vāciešiem, kā viņi šeit
par tevi valdījuši." /S. Mūnsters, 1550. g./

25424. [Mironu kapā liekot, viņi saka], lai tas ar visu
šo [līdzdoto mantu] dodoties uz citu pasauli, kur
viņš par vāciešiem būšot kungs un pavēlnieks, tāpat
kā tie par viņiem bijuši šai pasaulē.
/S. Mūnsters, 1550. g./

25425. In exequis autem lamentari consueverunt diram
servitutem et impium Dominotum (Dominorum) jugum
detestando, gratulando vero mortuis, qui hanc
servitutem evaserunt, qua crudeles Germani eos
oppresserunt. (Bērēs viņi ir ieraduši žēloties,
lādēdami bargo verdzību un nekrietno kundzības
jūgu, turpretī novēlēdami laimi mirušiem, kas ir
atsvabinājušies no verdzības, ko nežēlīgie vācieši
viņiem uzspieduši.) /D. Fabrīcijs, 1610./

25426. Kad vecais Andrejs bija nomiris, tad vecākais dēls
tam aizspieda acis un sacīja žēlīgā balsī: "Mīļais
tēvs, kādēļ tu esi miris? Vai tev nebija bagāta
māja, labi zirgi un brangi lopi? Vai bērni un bērnu
bērni tev nebija paklausīgi? Mīļais tēvs, kāpēc tu
mūs atstāji? Tavs zirgs ir nokāris galvu, tavi lopi
bļauj, tavas bites sīc, viņiem vairs nav saimnieka.
Mīļais tēvs, kādēļ tu nomiri? Tavi bērni raud,
kurus tu esi ēdinājis un audzinājis. Mīļais tēvs,
kāpēc tu tik agri nomiri? Ej gulēt, Vēja-māte,
nedrebini apšu lapas! Netraucē mūsu tēva miegu!
Saules meitas, apraudiet mūsu mīļo un slēpiet viņu
kapā! Saņem viņu mierā, Zemes māte!"
/Rig. Almanach, 1864, Des alten Andreas Tod, 48./

25427. Mirušā Andreja māsa paņēma vienu vērdiņu, apgrieza
to trīs reiz ap galvu un ielika to mironam rokā
sacīdama: "Mīļais brāli, aizej vesels pār deviņām
zemēm un nonāc laimīgs viņā saulē! Saņem no mums
šo ceļa naudu! Pērc ratus un zirgus tai labākā
pasaulē, kur mūsu tauta vairs nebūs par vergiem,
bet valdīs par augstprātīgiem vāciešiem.
/Rig. Almanach, 1864, Des alten Andreas Tod, 52./

25427. Mirušo apraudāja ar šādiem vārdiem: "Vai, kādēļ tu
esi nomiris? Vai tev trūka ēdiena un dzēriena? Vai
tev nebija sievas, bērnu, lopu, aitu, zirgu, vistu
un zosu? Kāpēc tu miri, kad tev viss tas bija?"
/J. Meyer, Felliner Blātter, 1859, 63./

25429. Kad cilvēks nomiris, palicēji viņu nožēlo un
vairākas reizes atkārto apmēram sekošo: "Tu biji
tik labs (laba), saticīgi dzīvoji, cik bāreņiem un
nabagiem palīdzēji, cik mums katram laba nedarīji."
Te katrs atceras, ko nomirējs (-ja) viņam
palīdzējis, vai kādu labu padomu devis. "Varēji
vēl ilgi dzīvot, tavā vietā labāk es varēju nomirt,
tu būtu derīgāks (-ka) dzīvei un ļaudīm." To dara,
kamēr vēl līķis ir gultā, kad noskaitītas lūgšanas.
/L. Latkovskis, Latgale./