REŅĢU VADUS.

25502. Visa vadus saime, skaitā 8 cilvēki, ar citiem
piederīgiem, salasījušies "vecā" nosacītā dienā,
visbiežāki sestdienā, jo tā esot laimīgākā.
Papriekšu noskaitījuši pātarus un tad gājuši pie
sašūtā vadus, kas parasti atradies rijā, jo
pēdējais dūmots ar sveķainu malku, egļu un priežu
čiekuriem. Āmis (vadus kule) ir pakārts ar astes
galu augšā, apakšā noliek biszāles un pie biszāliem
vēl pieliek klāt mazus galiņus, slepeni izgrieztus
no citu zvejnieku tīkliem un arī velna sūdu. Viens
zvejas dalībnieks nu aizdedzina biszāles, otrs
atkal atlaiž uzsieto āmja galu tanī brīdī, kad
aizdedzina biszāles un ļauj nokrist pēdējam tieši
dūmu mutulī. Tad nu vadus ir gatavs un viņu var
iekraut ratos aizvešanai. No mājas jāņem līdz tik
daudz akmeņu, cik zvejnieku mājām garām jābrauc,
pie katras zvejnieku mājas slepeni jānosviež pa
vienam akmenim, lai tās mājas saimnieks nevarētu
kaitēt garām vestajam vadam, bet lai tā zobi
atkostos nosviestajā akmenī.
/Zvejnieku Vēstn. 1930, 19.
B. Skuja, Kuivižu ciems./