RUDEŅĀJI.

25805. Pēc labības nopļaušanas agrāk tikuši svētīti
Rudenāju svētki. Kad galds bijis apklāts ar
ēdieniem un dzērieniem, tad saimnieks palīdis apakš
galda un sacījis: "Vai jūs mani redzat?" Mājinieki
atbildējuši: "Neredzam." Tad saimnieks sacījis:
"Dieviņ dod, ka mantas un labuma dēļ jūs šai gadā
manis neredzētu!" Tāda saruna atkārtota trīs
reizes. Otrreiz saimnieks vēlējies, lai garos
rudzos un miežos viņa neredzētu. Trešo reiz
sacījis: "Lai Dievs dod, ka es šai gadā neredzētu
nekāda ļaunuma!" Pēc šādas sarunas saimnieks izlien
no pagaldes un pats pirmais pabauda uzliktos
ēdienus un tad dod citiem.
/E. Volters, Materiāli, 1890, 75./

25806. Rudeņāju laikā apklāja galdu un uzlika tur visādus
ēdienus, par visām lietām sieru. Uz grīdas jeb
kula uzklāja palagu līdz pašām durvīm un krāsnī
iesprauda skalu. Tad saimnieks ar mājas ļaudīm
sacīja: "Ej, mans Dieviņ, istabā pa baltu
paladziņu!" Tad saimnieks ar saimnieci aizgāja uz
kūti un apstaigāja visus lopus ar tvāraga bļodu un
alus spaini, dziedādami:
Aizsviežam zalta zierni
Aiz sudroba redeļeišu
Lai munami kumeļam
Jeudeņs lāse nastuovēj.
/Ē. Volters, Preiļi. Materiāli, 1890, 76./

25807. Rudeņājos jēma vienu vistu pie kājām un sita to
pret pavardu, lai plivinājas. Tad iebāza to maisā
un aiznesa uz kūti pie lopiem. Tad ielika to katlā,
izvārīja un sāka ēst un dzert.
/E. Volters, Preiļi. Materiāli, 1890, 80./

25808. Kad saņem visu labību, tad vienu dienu notur
Rudenāju. Tad dara alu, sacep maizi un pieaicina
viesus, tad visu gadu būšot visa papilnam. Katram
viesim tad vajadzējis apēst vienu vistu.
/B. Eriņa, Vārkava./

25809. Vēlāku, kad jau bija iekulta un izcepta jauna
maize, svinēja jeb dzēra Rudenājus, sevišķi
Augšzemē un Malienā. Citur turpretim Rudenāju
svinība notikusi tagadējo Miķēļu vakarā, kad
parasti jau visa labība bija nokopta.
/Konversācijas vārdnīca, 1906./