SIEVA.

I. Sakari ar vīru.
II. Grūtas sievas izskats.
III. Grūtas sievas vārdā saukšana.
IV. Grūta sieva pirtī.
V. Grūtas sievas skatīšanās.
VI. Grūtas sievas bīšanās vispārīgi.
VII. Sievas bīšanās no uguns grēka.
VIII. Grūtas sievas smiešana.
IX. Grūtas sievas slepena klausīšanās.
X. Grūtas sievas ošana.
XI. Grūtas sievas ģērbšanās un drēbju mērīšana.
XII. Grūtas sievas ēšana.
XIII. Grūtas sievas sakari ar podu.
XIV. Grūtas sievas sēdēšana.
XV. Grūtas sievas stāvēšana.
XVI. Grūtas sievas kāpšana un staigāšana.
XVII. Grūtas sievas mīšana.
XVIII. Grūtas sievas domāšana.
XIX. Grūtas sievas runāšana.
XX. Grūtas sievas prasīšana no otra.
XXI. Grūtas sievas gulēšana.
XXII. Grūta sieva ko dod.
XXIII. Grūta sieva ko ņem jeb aizkar.
XXIV. Grūta sieva nes ko priekšautā jeb klēpī.
XXV. Grūta sieva nes padusē jeb azotē.
XXVI. Grūtas sievas mazgāšanās un velēšanās.
XXVII. Grūtas sievas dažādi darbi.
XXVIII. Sieva nekož diegu.
XXIX. Grūta sieva sit jeb kauj kustoņus.
XXX. Grūtas sievas taisīšanās uz dzemdēšanu.
XXXI. Dzemdēšana.
XXXII. Sieva nedēļās.
XXXIII. Vispārīgi māņi par sievām.

I. Sakari ar vīru.

27140. Ja sievai kreisās kājas otrs pirksts garāks par
īksti, tad sieva valdīs par vīru.
/K. Jansons, Plāņi./

27141. Kad sieva grib valdīt par vīru, tad vajaga pirmos
trīs rītos pēc salaulāšanās piespiest vīru pirmo
kāpt no gultas laukā un viņam jāpadod sievai viņas
apģērbs, kuru sievai gultā jāapģērbj.
/J. Apsalons, Sērpils./

27142. Kad jaunā sieva gāja pirmo reizi slaukt govis, tad
tai vajadzēja uzlikt uz siles gala pāru cimdus vai
zeķes. /G. Pols, Vecgulbene./

27143. Kad jaunā sieva gāja pirmo reizi malt, tad tai bija
jāliek maltuvē uz dzirnavām cimdu pāris, bet pirtī
uz lāvu prievīte. /G. Pols, Vecgulbene./

27144. Tai sievietei, sievai vai meitai, kurai uguns labi
deg, tai būs vai ir žigls vīrs, bet tai, kurai
uguns lāgā nedeg, tai ir vai būs laisks vīrs.
/H. Skujiņš, Smiltene./

27145. Kad vīrs sievu nemīl, tad sievai jāpaņem pašas
brunči vai bikses un jāsit vīram, domājot: "Mīli
mani, kā es mīlu bikses lāpīt."
/L. Valkīre, Tāšpadure./

27146. Kad māte ir ar puiku grūtniecības stāvoklī, tad
viņa branga un tēvs slikts. /K. Jansons, Plāņi./

27147. Kad vīram sieva aizbēgusi, tad kādā svētā dienā
pēc pusdienas vīram vajaga pie sievas aizbraukt un
tur jautrā garā un ar priecīgu ģīmi viņam jādzied:
"Tā kā jaukā vasariņā
Divreiz koki noziedēja,
Ai mīļā, ai, labā,
Atgriezies pie manis vēl.
Ne es slikts, ne tu slikta,
Joda māte tā vainīga!" /A. Bikse, Ērgļi./

27148. Lai sieva ņemtu labprāt pie sevis, nedrīkst no
lampas aizsmēķēt. /V. Spandegs, Pociems./

27149. Par sievas ieteikšanu dod garu kreklu.
/K. Jansons, Plāņi./

27150. Ja jaunai sievai pirmais krustbērns ir meitene,
tad vairāk neprecēsies, lai arī vīrs nomirtu.
/E. Miglava, Rīga./

II. Grūtas sievas izskats.

27151. Ja sieva, grūta būdama, smuka un sārta esot, tad
būšot puika, ja bāla, tad meitene.
/H. Skujiņš, Smiltene./

27152. Ja sievai, kad tai mātes cerības, vaigi sarkani,
tad dzimstot puika, ja bāli, tad meitene.
/J. Jansons, Plāņi./

27153. Kas grib zynuot, kū radeis gryuta sīvītja, vai
meitu, vai dālu, tod vyspyrmuok vajag pavaicuot nu
tuos sīvītis: "Sen jius kai griuti palykuot."
Sīvītja kod tev dūs atbildi un paliks sorkona kai
nu kauna, itei pīzīmēj, ka sīvītja griuta staiguo
ar meitini, a ka sīvītja paliks taida pat, kai i
beja da runys, tod byus dāls. /V. Podis, Rēzekne./

27154. Ka veirs grib zynuot, ar kū griuta palyka juo sīva,
vai jei radeis meitu vai dālu, tod jam vyspyrmuok
vajag, kab sīva nazynuotu, pajimt drusku suoļa un
padlikt sīvai zam spylvonys. Uz reita sīva
pazacelsīs un kad jei pi runys pasauks vuorda
puišu, tod var zynot, ka byus dāls, a ka vuordu
meitys, tod byus meita. /V. Podis, Rēzekne./

27155. Ja sieva uz grūtām kājām paliek skopa, tad bērns
būs puika. /P. Zeltiņa, Rīga./

27156. Kad sievai krūšu gali melni, tad gaidāms puika;
kad gaiši, tad meitene. /L. Bičole, Zaļenieki./

27157. Sieva uz grūtām kājām var tā izdarīt, ka viņai būs
smuks bērns. Viņai jāiedomājas smuks cilvēks un
par to domājot, jāpārvelk sev ar roku par ģīmi.
/H. Skujiņš, Smiltene./

27158. Mātei grūtniecības stāvoklī vajagot trīs reizes
apiet smukam cilvēkam riņķī, tad jaunpiedzimušais
būšot smuks. /K. Skujiņš, Smiltene./

27159. Lai būtu smuki bērni, tad mātei grūtniecības
stāvoklī jāskatoties smukas bildes un jāglāstot
sev vaigi. /K. Skujiņš, Smiltene./

III. Grūtas sievas vārdā saukšana.

27160. Ja pirtī grūtu sievieti nosauc vārdā, tad tā
pārmetas (dzemdē nelaikā). /K. Jansons, Plāņi./

IV. Grūta sieva pirtī.

27161. Mātei, kas uz grūtām kājām, bieži pirtī jāiet, lai
bērnam laikus zobi nāk. /K. Jansons, Plāņi./

V. Grūtas sievas skatīšanās.

27162. Sieviete grūtniecības laikā nedrīkst uz mironi
skatīties, citādi bērns šķielēs.
/V. Hāzena, Nītaure./

27163. Līķi glabājot, sieva nedrīkst uz mironu pašķielēt,
tad bērns būs šķielētājs; jāskatās tiešām, ne
sāņus. /Birkvalde, Lielsatiķi. Kuplais, Kuldīga./

27164. Lai bērns nešķielētu, mātei nebūs ne uz ko, teiksim
uz maitu, šķībi raudzīties. /K. Pētersons, Raņķi./

27165. Acis tāda sieva varot uzmest visam kam, bet
jāsargoties ar roku pieskarties miesai.
/K. Pētersons, Blīdiene./

27166. Grūtai sievai, smuku cilvēku redzot, sev vaigi
jāapglauž, lai viņai bērns smuks nolēcas.
/K. Jansons, Plāņi./

27167. Lai maziņais būtu balts, ar baltu vaigu, māte
allažiņ raugās pienā. /K. Pētersons, Raņķi./

27168. Ja grūta sieva skatās uz ugunsgrēku, tad viņas
bērns būšot sarkans kā uguns.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

27169. Sieviete, kas nav viena, nevar pa logu ugunsgrēku
skatīties, tad bērns dabonot ugunszīmi ģīmī.
/J. Treimans, Bērze./

27170. Ja kāda sieva, ieraudzīdama ugunsgrēku, pieliekot
roku pie vaiga, tad no viņas dzimušajam bērnam
tiekot sarkans bleķis tanī pašā vietā.
/A. Skuja, Mālupe./

27171. Grūtniecības laikā, ugunsgrēku redzot, nedrīkst
sev roku pielikt, tad jaunpiedzimušam tai vietā,
kur roka pielikta, būs ugunsgrēka plankums.
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./

27172. Grūtniecības laikā, ugunsgrēku redzot, nedrīkst
sev roku pielikt, tad jaunpiedzimušam būs
ugunsgrēka plankums tai vietā, kur roka pielikta.
/Z. Lāce, Veclaicene./

27173. Mātes cerībās sieviete nedrīkst pielikt roku pie
miesas, ugunsgrēku redzot, tad tanī vietā bērnam
būs ugunszīme. /M. Brīdaka, Jaunroze./

27174. Kad māte uz grūtām kājām redz murdu krāmējot, tad
bērnam būs zivs vaina. /K. Jansons, Plāņi./

27175. Ja grūta sieva skatās uz kāda zvēra, tad viņas
bērnam tur pieaugot tā zvēra spalva, kur viņa sev
pieliekot koru. [Sal. pele, lapsa.]
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

27176. Kod gryuta sīvītja, īdama ku r nebejs par mežu,
īraudzeis zaki vai vylku, jei pazavārdama
nūsabreinuojās, tod itei pīzīmēj, ka tei sīvītja
radeis bārnu, pusi cylvāka, a pusi tuo zvāra, kuru
jei redzēja un nūsabreinuojās.
/V. Podis, Rēzekne./

27177. Ja grūta sieva redz lapsu, tad viņas bērnam būs
sarkani mati. /K. Jansons, Plāņi./

27178. Kur māte, tāds cilvēks būdama, nobīstas no vilka
un sev tanī brīdī nejaušis roku pieliek, tai vietā
bērnam ir vilka vaina: mellums vai mella spalvaina
kārpa. /K. Jansons, Plāņi./

27179. Ja grūta sieva lāci redz, tad bērnam ir lāča
melnumi. /K. Jansons, Plāņi./

27180. Teicēja redzējusi bērnu, kam vaigs bijis spalvains;
māte, rau saskatījusies lācī, vadātājam dancinot.
/Pole, Blīdiene./

27181. Teicēja redzējusi Jelgavā bērniņu, kam seja bijusi
pēc mērkaķa un miesiņas tumšas spalvainas; liels
viņš neizaudzis, bet nomiris. Māte brīnījusies
zvēru būdā par mērkaķi. /K. Pētersons, Mežmuiža./

27182. Ja mātei grūtniecības laikā gadoties redzēt čūsku,
tad bērns piedzimstot mantojot slimību, kuru
nosauc par čūskas vaini. /Skolotājs, Burtnieki./

27183. Kad grūta sieva sit čūsku, tad bērns staipoties un
lokoties kā čūska.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

27184. Kad grūta sieva iet pie cūku kaušanas, tad bērns
uzaudzis nakti gulēdams krāc.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

27185. Kad sievas uz grūtām kājām būdamas ieraugot
smirdošu maitu, lai neturot degunu ar roku cieti,
jo caur to jaunais auglis dabūjot šo smaku un
bērnam visā dzīvē smirdot mute.
/K. Barons, Jelgava./

27186. Ja māte grūtniecības laikā redz kādu cilvēku ar
kādu kaiti, un par šo kaiti stipri domā un aizkar
arī sevi attiecīgās vietās, tad jaunpiedzimušam
būs tādas pašas kaites. /M. Hermakile, Ranka./

27187. Teicējas meitai augot zēns ar pušēju degunu un
pušējām lūpiņām; māte Jelgavā uzskatījusies nabagam
ar tādu degunu un tādām lūpām.
/Skuja, Tetelminde./

27188. Kādas saimnieces meitai atradusies pie vienas acs
uzacīm pelēka spalviņām apaugusi zīme. Saimniece,
tāda būdama, uzskatījusies vienai madāmai, kurai
bijusi smakrā tāda spalvaiņa vieta. Meita spalviņas
reiz nodzinusi, bet no tam viņai mati gluži
nogājuši. Spalvām zīmē ataugot, atauguši ar mati.
[Sal. neaiztiekamas lietas.]
/K. Pētersons, Tetelminde./

27189. Lubezerē kādai mātei piedzimis dēliņš greizām acīm,
pazīstama kurpnieka sejā. Māte proti saskatījusies
kurpniekā, kamēr viņai ņemts mērs, kam bijušas
tādas acis. /K. Pētersons, Vecauce./

27190. D. saimniece ieraudzījusi, ka P. saimniecei vienmēr
acis migojas; viņai piedzimusi meitiņa, kas tāpat
migojusi ar acīm. /K. Pētersons, Raņķi./

27191. Eda no Dundagas Dugiņu mājām saskatījusies tirgū
uz kroplaina nabaga; viņai piedzimis bērns, kam
augot vienmēr lūdušas (lūzušas) kājiņas. Pakrizdams
vai tikai kur atsizdamies, nabadziņš allažiņ
pārlaudis (pārlauzis) kājas. /Bergmane, Dundaga./

27192. Kāda māmiņa stāstījusi teicējai par savu meitu, ka
tai esot divi dēli, no kuriem viens ļoti stiprs;
lai gan vēl mazs, tomēr visiem par brīnumu ceļot
kā liels vīrs. Tas nākoties no tam, ka bērna māte
gājusi skatīties un apbrīnojusi stiprenieku, kas
rādījies par naudu. /Fridrichsone, Blidiene./

27193. Redzot ko sliktu, ko ļaunu, nebūs brīnēties
(stebēties). Teicēja brīnējusies par K. strupo
plato degunu, kas tai nebūt nepaticies. Viņai
piedzimis dēls, tagadējais B. saimnieks, ar tādu
pašu degunu. Teicēja rādīja mutē paplatu zobu
starpu, kas cēlusies no tam, ka viņas māte, būdama
tādu ļaužu, brīnējusies par kādu cilvēku ar tādu
starpu zobos. /K. Pētersons, Raņķi./

27194. Teicēja pazīstot Blīdienē meitu ar gaudenu roku.
Māte, kas bijusi tādu ļaužu, sarāvusies,
ieraudzīdama mājās ienākam nabagu ar pliku, gaudenu
roku. /K. Pētersons, Blīdiene./

27195. Teicējas vecāku mājā piedzimis puisēns bez roku un
kāju. Māte, piena iznēsētāja, reiz savā nodabā
Jelgavā uz tirgu ar piena traukiem kravādamās,
piepeši izdzirdusi sev aiz muguras cilvēku
iesaucamies. Atskatījusies un ieraudzījusi savā
priekšā vīru bez rokas; viņai tirpumi vien pa
kauliem izskrējuši. Juzdama, ka vairs labi nebūs,
jo bijusi grūta, sieva griezusies pie kādas
glābējas. Tā devusi padomu skatīties uz pirkstiem,
tad uz debesīm un skaitīt tēva reizi. Sieva to gan
arī darījusi, tomēr nevarējusi no prāta izlaist
redzēto bezrokas vīrieti. Viņa dzemdējusi bērniņu
ar stumpīšiem roku un kāju vietā.
/Vītole, Tetelminde./

27196. Ja sieva grūtniecības laikā redz kādu cilvēku ar
defektiem un pie tā piedomā vai aizkar arī sevi
attiecīgā vietā, tad jaunpiedzimušam būs tādi pat
miesas defekti. /V. Priedīte, Mālpils./

27197. Tādu ļaužu sievai, kas sabaidījusies no bezrokas
cilvēka, jānoraugās uz saviem pirkstiem.
/K. Pētersons, Blīdiene./

27198. Teicēja redzējusi Jelgavā meitiņu bez austiņas.
Māte, kad bijusi tādu ļaužu, reiz sabārusies ar
savu dzērāja vīru, kurš beigās teicis: "Ko tu te
tik daudz runā, nokodīšu tev vai ausi!"
Sabaidīdamās par šiem vārdiem un iedomādamās, ka
vīrs patiesi to varētu padarīt, sieva bailēs
aizskārusi savu ausi. Viņai piedzimusi meitiņa bez
auss. /Vītole, Tetele./

27199. Sieviete mātes stāvoklī nedrīkst skatīties uz
netīrumiem, tad bērns būs vienmēr netīrs,
notašķīts. /L. Valkīre, Tāšpadure./

27200. Ja godīgā dzimtā atgadās kāds ļauns cilvēks, tad
viņa māte, tādā stāvoklī būdama, ir paskatījusies
uz tādu ļaunu cilvēku. /P. Zeltiņa, Rīga./

27201. Kad sievai ir mēnešu ziedi, tad svešs vīrietis
nedrīkst uz viņas skatīties, jo viņš paliks tad
akls. /V. Krieviņš, Daugmale./

VI. Grūtas sievas bīšanās vispārīgi.

27202. Ja grūta sieva sabīstas, tad viņai puika piedzem.
/K. Jansons, Plāņi./

27203. Kad māte sabaidās cerības stāvoklī, tad nevajaga
rokas likt pie sejas, bet vajaga skatīties uz
pirkstiem, tad bērni augot veselīgi un skaisti.
/G. Pols, Beļava./

27204. Sieviete, kas mātes stāvoklī, nedrīkst sabaidoties
ar rokām ķert pie savas miesas: tur bērnam tad būs
uguns pleķi. /L. Valkīre, Tāšpadure./

27205. Kad grūta sieva no kaut kā izbīstas un šinī nobīļu
brīdī sev piegrūž roku pie kailas miesas, tad
bērnam tai pašā vietā uz miesas esot zīme no tās
lietas vai no tā kukaiņa, no kā māte izbijusies.
Šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar "otru pusi", tad
tās bērnam nozudīšot.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

27206. Kod sīvītja gryuta nūsabeistas un ar sovu rūku tver
sev pi mutis, tod itei pīzīmēj, kod pi juos dzyms
bārns, un bārnam byus uz mutis zīmja koleidz jis
dzeivos uz šuo pasauļa. /V. Podis, Rēzekne./

27207. No kaut kura zvēra izbīstoties un ar roku pie
miesas kur pieķeroties, mātei piedzimstot bērniņš
ar tā zvēra spalvas kušķi tanī vietā.
/K. Pētersons, Raņķi./

27208. Ja sieviete, grūta būdama, sabīstoties no kāda
zvēra, tad bērnam esot zvēra vaina. Viņam uz
miesas esot tumši plankumi (dzimuma zīmes).
/H. Skujiņš, Smiltene./

27209. Ja sieva uz grūtām kājām sabīstas no ugunsgrēka,
tad bērnam piemetas uguns vaina (sarkanums uz
miesas). Kur viņa tai laikā pieliek sev roku, tur
bērnam paliek melna āda. Ja viņa tādā stāvoklī
sabīstas no čūskas, tad bērnam piemetas čūskas
vaina. /P. Š., Rauna./

27210. Kad sieva sabīstas no peles, tad bērnam kaut kur
uz miesas uzmetas peles āda ar spalvu.
/P. Š., Rauna./

27211. Sieva sarāvusies no peles mucā un pieķērusies ar
pirksta galu pie vaiga: viņas bērniņam bijis vaigā
tumši dzeltens plankums ar villiņu virsū.
/Skuja, Tetele./

27212. Ja māte, kamēr bērns vēl nav dzimis, nobīstas no
čūskas, tad viņai čūska katrā ziņā jānosit un
miets jānoliek ar ziņu. Ja jaunpiedzimušam kāda
vaina, tad tik ar šo mietu viņš ir ārstējams.
/E. Gaile, Trikāta un Rūjiena./

27213. Ja sieviete, grūta būdama, sabīstas no čūskas, tad
jaunpiedzimušam bērnam esot čūskas vaina. Slimam
bērnam raustoties locekļi, viņš neejot kājām un
velkoties pa vēdera virsu. Vaina piemetoties tai
vietā, kur māte pieķērusi ar roku. Vaina esot arī
uz visas miesas, bērnam āda esot braunaina, čūskas
ādai līdzīga. Lai šo vainu izdziedētu, tad ūdenī,
kurā bērnu mazgājot, jāieliekot nazis un čūskas
āda, tad vaina pārejot. /H. Skujiņš, Smiltene./

27214. Teicēja kādreiz uzminusi basām kājām čūskai virsū,
no kam neganti sabaidījusies. Vīrs nositis čūsku
un sitamo noglabājis zināmā vietā. Vēlāk viņai
piedzimis bērns, kas brīžiem locījies kā čūska.
Tādi bērni dažkārt tinoties un locoties, ka visi
kauliņi kriukšķot; daži tā grozīdamies galviņu
ieliekot atmuguris kāju starpiņā un šaudot mēlīti
ārā. Tādos joņos nevarot ne domas bērniņu satīt.
Vecmāte prasījusi teicējai, vai staigādama ar
bērniņu neesot skatījusies zutī vai čūskā. Dabūjusi
zināt notikumu ar čūsku, vecmāte teikusi: ja dabūtu
to koku, ar kuru čūska nosista, tad bērns būtu
glābjams. Vīrs pārnesis zināmo koku un tagad
darīts tā: maisījuši ar koku bērna mazgājamo ūdeni
un nospaidījuši krustiem šķērsām muguriņu. Sitamo
ar visām nelaimēm vecmāte pavēlējusi atlikt tanī
pašā vecajā vietā. /Oše, Sigulda./

27215. Čyukai nadreikst grūtneica sist ar kuoju, lai sori
neaugtu acī. /L. Švandere, Mērdziena./

27216. Kod grūtneica ir īspāruse čyukai, tod bārnu vajag
nūmozguot ar laičeņom. Sevišķi vajag acteņas,
pleceņus un pīreiti patreit ar tuom. Jo acis labi
naizmozgoj, tod acs osoroj un bārns navar labi
redzēt. /L. Švandere, Mērdzene./

27217. Grūtneica navar sist čyusku, lai bārns naļūdzeitūs
kai čyuska. Jo grūtneica kod nabyut ir īsytusi
čyuskai, tod vajaga sameklēt tū vāzu, ar kuru syta
jai vai kas cyts, un vīgli padauzēt bārnu, tod
bārns naļūdzeisīs un byus vasals. Jo grūtneica
škeibi pazavērsīs uz čyusku, bārns škīlēs.
/L. Švandere, Mērdzene./

27218. Teicēja pazīstot Kuldīgā sievu, kuras meitai
atronoties vaigā blaiskums čūskas galvas izskatā,
kas ar gadiem metoties lielāks un skaidrāks. Proti,
māte sabaidījusies no čūskas, kas vīra sista
mētājusi galvu atpakaļ. /Kuplais, Kuldīga./

27219. Ja sieva, kas esot uz grūtām kājām, sabīstoties no
čūskas, tad piedzimušais bērns esot raudulīgs un
stiepjoties. Lai bērnu izdziedētu, tad jāapspaidot
ar čūskas nomauku (ādu). /K. Skujiņš, Smiltene./

27220. Ja grūta māte sabīstas no odzes, tad bērnam rodas
tumšs odzes attēls tur, kur tā neapzinīgi
uztraukumā piegrūž roku. /E. Jēpe, Palsmane./

27221. Kādā mājā kauts tītars, pie kam puisis meitai, kas
bijusi šāda, uzsviedis virsū nokautā putna galvu.
Nabadzīte visai pārbaidījusies un dzemdējusi pēcāk
meitiņu ar tītara degunu. Ēnavas K. mājās augot
meita ar tītara šņipi uz deguna; šņipis metoties
lielāks. Viņas mātei uzsviesta virsū tītara galva,
kad bijusi tādu ļaužu; sabaidījusies un pieķērusi
pie deguna. /K. Pētersons, Raņķi./

27222. Kad māte dabūšot no zaķa sarauties, bērnam būšot
pušējas lūpiņas. Bet sarāvējās lai tikai skatoties
uz pašas nagiem. /Kuplais, Kuldīga./

27223. Grūtnieces nedrīkst uz zaķa skatīties un smieties,
jo tad viņas bērnam būs kā zaķim saplīsušas lūpas.
/V. Krieviņš, Daugmale./

27224. Teicēja pazinusi puisi, kam vaigā augusi lāča
spalva. Sabaidīdamās no lāča, māte savās bailēs
piešāvusi roku pie vaiga.
/K. Pētersons, Blīdiene./

27225. Ja sieviete, cerībās būdama, nobīstoties no rupuča
(krupja), tad jaunpiedzimušam bērnam esot rupuča
vaina, bērnam āda esot rupuča ādai līdzīga. Lai šo
vainu izdziedinātu, tad jānoķerot rupucis un ar to
jānospaidot slimās vietas. /H. Skujiņš, Smiltene./

27226. Ja grūta sieva uztraukumā pie kailas miesas
pieliek roku, tad bērnam taisni tajā pat vietā
paliek zīme; lai šo zīmi nodzītu, tad tā vieta
jāmazgā ar miroņa ziepēm un jāslauka miroņa dvielī.
/E. Laime, Tirza./

VII. Sievas bīšanās no uguns grēka.

27227. Kad ugunsgrēku ieraugot, sieva žēlumos jeb bailēs
ar roku sev kur pieķeršoties, viņai piedzimšot
bērniņš ar sarkanumu tanī vietā. Ieraugot piepēži
ugunsgrēku, N. saņēmusi abas rokas, izsaukdamās:
"Vai Dieviņ!" Viņai radies bērniņš, kuram abas
rociņas bijušas sarkanas. Laidu pagasta B. mājās
M. tādā reizē pieķērusi vaigu, izsaukdamās: "Rau,
kur nu mana meitiņa sadeg!" Viņai dzimusi meitiņa
ar sarkanumu vaigā, ko teicēja pati redzējusi.
/K. Pētersons, Raņķi./

27228. Nevienam neredzot un neaizprasot jāpārnes
piektvakarā ogle no redzētā ugunsgrēka un jāberzē
ar to sarkanums trīs reizes, tad vaina iznīks.
Ogle tikpat slepeni atnesama atpakaļ. Otrs
dziedināms līdzeklis: vainīgā vieta jāapsmērē ar
"otru pusi", tad sarkanums izzudīs.
/K. Pētersons, Raņķi./

27229. Kad māte sabijusies no ugunsgrēka un bērnam
piedzimstot uz miesas esot uguns zīmes, tad to
varot izārstēt, ja dabūjot no tā ugunsgrēka vietas
ogli un vainu ar to apspaidot.
/T. Ziemele, Smiltene./

27230. Ogle jeb pagalīte, ar ko mātes zīme jeb uguns vaina
berzēta, atnesama tai pašā vietā atpakaļ, kur
paņemta, un noliekama tāpat, kā bijusi iepriekš.
/Kuplais, Kuldīga./

27231. Ja sieviete, uz grūtām kājām būdama, nobīstoties
no ugunsgrēka, tad jaunpiedzimušam bērnam uz
miesas esot tumši sarkani plankumi, kurus saucot
par ugunsvainu. Lai šo vainu izdziedētu, tad
jādabūjot ogle no tā paša ugunsgrēka vietas, no
kura māte nobijusies, un ar to jānospaidot vaina.
Kad tas izdarīts, tad ogle atroceniski jāsviežot
bērnam pār galvu. Tas jādarot līdz tam, kamēr
bērns neesot vēl kristīts. /H. Skujiņš, Smiltene./

27232. Kad sieva tādu ļaužu sabīstas no ugunsgrēka un
pieķer sev kaut kur pie miesas, tad bērnam tai
vietā būs sarkans pleķis.
/Latv. Avīzes, 1856, 203./

27233. Ja ir ugunsgrēks un sieviete pieķer sev kaut kur
pie miesas, tad viņas kādam bērnam tai pašā vietā
būs arī tāds sarkans pleķis. /J. Atteka, Nīca./

27234. Teicēja pati saņēmusi bērniņu, kuram labā actiņa
bijusi kā noklāta ar sarkanumu tādēļ, ka māte,
sabaidīdamās no ugunsgrēka, aizklājusi aci ar roku.
Šādus bērniņus veseļojot šitā: mazgājot tādā ūdenī,
kurā ielikts ķieģeļa (daktina) gabals no redzētā
ugunsgrēka vietas; ar šo pašu gabalu arī nospaidot
vainīgo vietu. /Oše, Sigulda./

27235. Ercognieku pagastā kādai meitiņai bijis tāds
sarkanums ap vienu actiņu. Vecmāte mācījusi tā
dziedēt: lai sakasot vecu zeltu (no laulājamā
gredzena), saslapinot ar sievietes ziediem un
liekot virsū. /Vītole, Tetele./

27236. Maģ-Jeru Siliņu māju saimniece izbijusies no
ugunsgrēka. Teicēja redzējusi viņas meitiņu, kurai
visa viena pusīte no galvas līdz kājām bijusi
sarkana kā uguns. /Bergmane, Dundaga./

27237. Teicēja, ieraudzījusi pašu māju pirti degam,
izsaukusies: "Rau, kur pirts deg!" piesizdama ar
roku pie cenkļa. Viņas dēliņam tanī vietā bijusi
ugunszīme - visi pieci pirksti. Glābt rauga tādu
sarkanumu ar otru pusi, ar galodu jeb stieģeli
piektvakaros berzējot, vai vakaros veca mēness
gaišumā ar oglīti berzējot un mēnesī raugoties:
"Lai iznīkst līdz ar vecu mēnesi", smērējot ar
pārgrieztu sīpola vai rāceņa (kartupeļa) pusi, kas
pēc tam noliekama tādā vietā, kur ātri sapūst.
Sarkanums no tā metoties, ja ne vairāk, tad bālāks.
/K. Pētersons, Ventspils./

27238. Sarkanumus vēl tā dziedē: apsmērē kaiti ar bērna
mātes mēnešziediem ( kas uz drānām); berzē vietu
ar kādu maitas kaulu; berzē vainīgo vietu ar zeltu
(laulājamo gredzenu, dukātu). /Sermule, Līvbērze./

27239. Vainu berzē ar oglīti no ugunsgrēka vietas, smērē
pa zīmi ar otru pusi, apvazā trīs reizes ar
dimantu (pie glāžu griežamā).
/A. Rozenšteine, Saldus./

27240. Puslaikā staigājot, teicēja reiz steigusies uz
ugunsgrēka vietu, ceļā siedama sev rinduku cieti
un domādama: redzēs gan, vai būs tiesa, ko par
sarkanajiem plankumiem stāsta. Viņas bērniņam
atradušies vairāk sarkanumiņu uz muguras tanī
vietā, kur rinduku siedama pieķērusi.
/Kuplais, Kuldīga./

27241. Tetelmindes brūverene B. gājusi skatīties
ugunsgrēku. Ceļā iedomājusies, vai tas varētu būt
tiesa, ka bērns dzimstot ar sarkanumu tai vietā,
kur māte sev pieķer. Tīšām pieķērusi pie kājas
stilba. Dēlam tanī pašā kājas vietā bijis brūnums.
/Vītole, Tetele./

27242. Sarkanums tikai piesitoties, kad māte pieķeroties
it nezinot; kad atminoties, tad vairs ne, lai arī
būtu pielikusi kur roku. /Ķilevice, Saldus./

27243. Teicēja stāstīja par māti, kas trešdienā redzējusi
ugunsgrēku un nākamajā pirmdienā dzemdējusi
bērniņu ar sarkanumu. /A. Rozenšteine, Saldus./

VIII. Grūtas sievas smiešana.

27244. Grūta sieva nedrīkst smieties, ja ierauga kupru,
leinu, jeb kam cita kāda dabiska vaina. Tādu
satiekot jānogriežas nost, lai nedabū viņu redzēt;
citādi bērns izaugot tāds, par kādu tā smējusies.
/K. Barons, Jelgava./

27245. Ja grūta sieviete zaķam smej, tad bērnam būs zaķa
lūpa. /K. Jansons, Plāņi./

27246. Laidu M. mājas saimniece izsmējusi tādu, kam lūpa
bijusi pušu; viņai Dievs piešķīris bērniņu ar
pušēju lūpiņu. Maziņam bijis jānomirst, jo
nevarējis pazīst. Teicējas māte dzīvojusi kādās
mājās kopā ar gaudenu sievieti, par kuru allaž
smējusies, būdama tādu ļaužu; viņai piedzimusi
meitiņa (teicējas māsa E.) tāda pat gaudena. Kāda
sieva, liela ņirga, vienumēr smējusies par gaudenā
Krišus kājām; viņa dzemdējusi bērniņu ar tādām
pašām gaudenām kājām. /K. Pētersons, Raņķi./

27247. Teicējas māte redzējusi Siguldas apgabalā bērniņu
ar trim galvām. Tēvs piedāvājis žīdiņam seska ādu,
par ko šis devis pretim dažādas bantes. Ar bantēm
nemierā, māte uzlikusies rāceņu ķocīti uz galvas,
jokodamās: "Tad jau labāk valkāju šito uz savas
galvas nekā tavas bantes!" Māte pēc tam dzemdējusi
pieminēto bērniņu, kas pēc dažām nedēļām nomiris.
/Oše, Sigulda./

27248. Māte, atrazdamās grūtā stāvoklī, nedrīkst brīnēties
par tādu, kam kādas sliktas īpašības, lai bērnam
tās nepieliptu. /J. Jansons, Plāņi./

IX. Grūtas sievas slepena klausīšanās.

27249. Ja grūta sieviete ar noliektu galvu ko slepeni
klausās, tad bērnam būs greizs kakls.
/K. Jansons, Plāņi./

27250. Ja grūta sieviete pie durvīm klausās, tad viņai
bērns piedzem kurls. /K. Jansons, Vijciems./

X. Grūtas sievas ošana.

27251. Ejot smakai garām, nebūs aizkampt degunu, lai
bērnam nesmirdētu mutīte.
/K. Pētersons, Raņķi. K. Daks, Lielsatiķi./

27252. Sievai nebūs degunu aizspiest, tad bērnam mute
smird un viņš nevar saost. /Skuja, Tetele./

27253. Kad sieva aizspiež muti, bērnam būs nelaba smaka.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27254. Maitu redzot, nebūs nospļauties, lai bērns nedabūtu
smaku mutītē; vajaga tādā reizā tik taisni
skatīties, tad nekas. /K. Pētersons, Blīdiene./

27255. Ja māte nēsāšanas laikā bieži izrunā vārdus:
"smird" un "nelaba smaka", vai visur ostās un
viebjas, tad bērns piedzimst ar garaini ( nelabu
smaku mutē). /K. Oļļe, Mazsalaca./

27256. Maitu vai citu kādu sliktumu redzot, nav jāsaka
nekas par sliktu: "Ai, cik tas slikts", citādi
bērnam piemetoties kāda vaina.
/K. Pētersons, Raņķi./

27257. Tāda sieva nerauj un neož puķes, lai bērnam roze
nemestos. /Birkvalde, Lielsatiķi./

XI. Grūtas sievas ģērbšanās un drēbju mērīšana.

27258. Ja grūta sieva sien sev lakatiņa mazglu uz pakauša,
tad viņai bērns piedzem satinies.
/K. Jansons, Plāņi./

27259. Sieva nedrīkst pat paiet pā(r) istabu ar pliku
galvu, jo tas ķeroties pie sievas goda.
/H. Skujiņš, Smiltene./

27260. Ja grūta sieviete uzliek sev galvā kaņepju sijājamo
sietu, tad viņas bērnam būs vātaina galva.
/K. Jansons, Plāņi./

27261. Sievas nedrīkst ar neapsegtu galvu ne ēst, ne bērnu
zīdīt, ne pa celiņu iet, jo citādi zeme raudot tai
vietā.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Valmiera un Rūjiena./

27262. Grūtniece nedrīkst iet ar kailu galvu ārā, tas ir
grēks, jo tad zeme saplīst deviņos gabalos.
/V. Krieviņš, Daugmale./

27263. Grūtniece nedrīkst neko tīt ap kaklu, jo tad viņas
bērnam būs ap kaklu no miesas pavada.
/V. Krieviņš, Daugmale./

27264. Sievas, kas cerībās, nedrīkst dvieli vai diegu pār
kaklu likt, tad nevarot tik viegli dzemdēt, jo
bērnam tad pavada esot. /E. Gaile, Aumeisteri./

27265. Ja grūtu sievieti mērī, tad viņas bērnam būs mērs:
bērns ēd, ēd, bet nekas tam neiet labumā. [Sal.
mērs, suns.] /K. Jansons, Plāņi./

XII. Grūtas sievas ēšana.

27266. Tādai sievai visu vajaga ēst, sēnes, rāceņus, maizi,
putru, tad būs veselīgs bērns, bet nebūs baudīt
kafiju, alu, brandvīnu. Nebūs kārot, ko otru redz
ēdam: tad bērns visu ko kāros. Pret kārumu māte lai
tik iekožot rinduka stoti zobos, kārums būšot
pagalam. /Kuplais, Kuldīga./

27267. Ēd gaiļa vai tetera seksti; to dara, kad staigā
otrā laikā. (Pirmais laiks iet 18-20 nedēļas, otrs
laiks 20-22 nedēļas.) /A. Rozenšteine, Saldus./

27268. Sievām vajagot ēst maizes vai siera knipsīšus, tad
būšot dēliņš. /J. Daizis, Nīca./

27269. Mātes, kuras cerības stāvoklī, nedrīkst ēst: vistas
spārnus, cūkas kājas, nadziņus un snuķi (smeceri),
pa pāram odziņas jeb riekstus. Ja to neievērojot,
tad bērni slimojot ar dažādām slimībām, kā: krusta
pinekli, spārnu slimībām un citām, kā arī
piedzimstot dvīnīši. /G. Pols, Vecgulbene./

27270. Gribēdama bērnam provīgus vaigus, sieva ēd ceptu
vai vārītu gaiļa seksti. /K. Pētersons, Raņķi./

27271. Kamēr citi ļaudis ēzdami kņadī, nagojas, sieva aši,
aši paēd un iet pagulēties, lai dzimtu klusīgs
bērns; lai bērns būtu miegots (lai tam labi miegs
nāktu). /Birkvalde, Lielsatiķi./

27272. Tādai sievai nav brīv ēst pie skapja, pie katla u.
t. p., bērns tad izgribis vien būs.
/K. Pētersons, Ventspils./

27273. Ja grūta sieviete stāvot un ejot šo to ēd, tad
viņas bērns būs negalīgs. /P. Š., Rīga./

27274. Ja māte sajutusi riebumu no kāda nejauka gaļas
gabaliņa, bērnam būs piemeties kaut kur kāds
bumbulis. /K. Pētersons, Mežmuiža, Zemgale./

27275. Sēžot uz siles, no kuras vepris ēdis, bet ne grūta
cūka, jāapēd gabaliņš maizes, tad tādai sievai
nekas neriebsies ēst un bērniņš būs labs ēdējs.
/Kuplais, Kuldīga./

27276. Grūtai sievai pēc skāba kārējas.
/K. Jansons, Plāņi./

27277. Ja grūta sieva pie kukuļa atstāj aizgrieztu maizes
šķēli, tad dzimst mēms bērns. /K. Jansons, Plāņi./

27278. Kad bērns vēl neesot dzimis, tad mātei jānoēd trīs
baloži, tad bērns būšot maigas, labas dabas.
/A. Bundža, Rubene./

27279. Neēd sirdi, lai bērnam nebūtu cieta sirds.
/Kuplais, Kuldīga./

27280. Neēd plaukšņas: bērns tad plaukšņājas kā plaukšņa.
/K. Pētersons, Tetele./

27281. Neēd plaušas, lai bērns nebūtu plaušīgs, lai
neplaušotu. /A. Rozenšteine, Saldus./

27282. Tāda sieva neēd pļaušu, lai bērns nebūtu izļuris
kā pļausis, lai būtu stengrs. /Kuplais, Kuldīga./

27283. Ja grūta sieva ēd aitas kājas, tad viņas bērniem
staigājot knaukš kājas. [Sal. bērns, cūka.]
/K. Jansons, Plāņi./

27284. Neēd cūkas kājas, lai bērnam staigājot nekrikšķētu
kājiņas (dažam ejot kājas krikšķī: kriks, kriks).
/K. Pētersons, Blīdiene./

27285. Ja māte, tāda būdama, cūkgaļu ēd, bērnam būs
kašķaina seja. /J. Jansons, Plāņi./

27286. Tādas sievas vistu kājas neēd, lai bērnam nav tibas
(vistas) kājas. /K. Jansons, Plāņi./

27287. Māte, kas uz grūtām kājām, nedrīkst ēst putnu
spārnus, tad bērnam būs spārni.
/K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi./

27288. Grūta sieva nedrīkst ēst nierus. [Sal. nieri.]
/K. Jansons, Plāņi./

27289. Neēd ne aitas, ne govs desmini, lai meitenei, kas
varbūt piedzimtu, neaug lielas krūtis (pupi), jo
tādas meitas neesot smukas.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

27290. Tāda sieva neēd pautus, lai nerastos bērni resnām
lūpām. Kaut kāda lopa galvu (ausis) nedrīkstot
baudīt, lai bērns nepiedzimtu ar lielu galvu
(lielām ausīm); grūta sieva tādēļ sargāsies ēst
cūkas galvas pusi. /K. Pētersons, Raņķi./

27291. Cūkas ausis nebūs ēst, lai nerastos bērns ar lielām
ausīm; teicēja dažkārt pieredzējusi, ka mātes, to
neskonēdamas, dzemdējušas bērnus, kuriem bijušas
lielas, noliekušās ausis.
/K. Pētersons, Mežmuiža, Zemgale./

27292. Ja tāda sieva cūkas dūrumu (pakaklē cūku kaujot)
ēd, tad bērni guļot krāc. /K. Jansons, Plāņi./

27293. Neēd zaķa gaļu, lai bērns nebūtu baidītājies.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27294. Juo sīvīte gryutā stuovuklī ād vylka sakūsta jāra
gaļu, tad jaunpīdzymušais bārns izaugs par zagli.
/A. Borozinska, Barkava./

27295. Sieva uz grūtām kājām nedrīkst ēst ābolus, jo tad
bērniem metoties augoni. /R. Bērziņš, Annenieki./

27296. Grūtas sievas nedrīkst daudz augļu ēst, tad bērniem
metas augoņi. /E. Laime, Tirza./

27297. Māte, kas uz grūtām kājām nedrīkst ēst ābolus, tad
bērnam būs augoni.
/K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi./

27298. Nav jāēd ne jauni āboli, ne jaunas ogas, lai bērnam
nemestos tādi kunkšļi (trumi). /Kuplais, Kuldīga./

27299. Tāda sieva neēd rieksta jumiķi (un nedod to arī
vienam pašam bērnam ēst), tad būšot dvīnīši. Pašai
ēdot vai vienam vien bērnam dodot, jumiķa otru pusi
sviež zemē. /A. Rozenšteine, Saldus./

27300. Neēd nenieka, kas jumī audzis, neēd divi dzeltānumi
vienā pautā u. t. p., citādi būs dvīņi.
/Kuplais, Kuldīga./

27301. Tāda sieva neēd jumi, tad dzimst dvīņi.
/K. Pētersons, Tetele./

27302. Kad māte cerības stāvoklī, tad nedrīkst ar adatu
zobus bakstīt, jo tad bērni slimojot ar zobu
kaitēm. /G. Pols, Vecgulbene./

XIII. Grūtas sievas sakari ar podu.

27303. Ja grūta sieva ēdienu pār poda stīpu lej, tad viņai
bērni šmurguļaini. /K. Jansons, Plāņi./

27304. Ja māte uz grūtām kājām pār poda stīpu lej, tad
bērnam uz deguna būs zila strīpa. [Sal. bērns.]
/K. Jansons, Plāņi./

27305. Ja grūta sieva ēd no katla, kamēr putra vārās, tad
viņas bērns būs pļāpa. [Sal. putra.]
/P. Š., Rīga./

27306. Ja grūta sieviete no poda izlej ēdienu, kamēr tas
vēl nav atšāvies (t. i. vēl burbina), tad viņas
bērns šļupstis runās. /K. Jansons, Plāņi./

27307. Grūta sieva nedrīkst no poda ēst. tad bērniem aug
melnas bārdas. /E. Laime, Tirza./

XIV. Grūtas sievas sēdēšana.

27308. Kad māte cerības stāvoklī, tad nedrīkst sēdēt uz
sliekšņa, lai Laimu netraucētu. /G. Pols, Beļava./

27309. Ja grūta sieviete uz durvju sliekšņa sēd, tad viņas
bērns būs vēkšķīgs. /K. Jansons, Plāņi./

27310. Ja sieva, kas ir cerībās, sēd uz sliekšņa, tad
viņas bērns būs slinks. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

27311. Grūta sieva nedrīkst uz sliekšņa sēdēt, tad bērns
vienmēr būs ļaužu valodās. /E. Laime, Tirza./

27312. Ja sieviete, kas ir uz grūtām kājām, sēd uz
sliekšņa, tad gaidāmais bērns būs ar līku muguru.
/A. Aizsils, Lubāna./

27313. Kad māte sēž uz sliekšņa, bērnam, lielam augot,
vienmēr pakaļa jākasa. /A. Rozenšteine, Saldus./

27314. Kad sieva ir uz grūtām kājām, tad viņai nav brīv
uz sliekšņa sēdēt, citādi tam bērnam visi kāps
pāri. /A. Aizsils, Kalsnava./

27315. Uz sliekšņa nesēž, tad bērns neieredzēts, zems.
/Rašmane, Saldus./

27316. Uz sliekšņa sēžot jāsargās maizi bīdīt mutē: bērns
tad būs novārtā likts. /K. Pētersons, Ventspils./

27317. Māte nesēž uz apkapāta (apcirsta) sliekšņa, lai
bērns necirstos kājās, rokās.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

27318. Uz apkapāta klucīša nesēžas, lai bērns neiecirstos
kājās, neiegrieztos rokās, lai bērns nekristu sodā,
nedabūtu pēriena. Tāpēc, ka šo škonēšanu dažkārt
neievērojot, dažām mātām dzimstot bērni, kam viena
vai abas lūpiņas pušu. /K. Pētersons, Raņķi./

27319. Ja grūta sieva uz spaiņa sēd, tad viņai bērni
ačgārni dzem. /K. Jansons, Plāņi./

27320. Māte cerības stāvoklī nedrīkst sēdēt uz spaiņa,
tad bērni esot lieliem vēderiem.
/G. Pols, Beļava./

27321. Ja grūta sieviete uz spaiņa sēd, tad viņai bērns
noslīks. [Sal. spainis.] /K. Jansons, Plāņi./

27322. Ja tāda sieva uz akmeņa sēdēšot, bērns būšot smags
savās darīšanās. /K. Pētersons, Tetele./

27323. Nesēž uz caura beņķīša, lai, savu nākamo jājēju
nesot, zirgam nemestos caura mugura.
/K. Pētersons, Raņķi./

27324. Uz cūku siles nesēžas, lai maziņajam nebūtu sari
un utis, kuru cūkām suitums. [Sal. māte.]
/A. Rozenšteine, Saldus. Birkvalde, Lielsatiķi./

27325. Nesēž uz apdegušas pagales, tad bērniem krustiem
pāri cisciņām sarkana strīpa.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27326. Ka griuta sīvītja, sēdūt vai stuovūt, dzierd, ka
īškā bārns suoks klīgt, tod itei pīzīmēj smerti
tuos sīvītis, kod jei radeis bārnu.
/V. Podis, Rēzekne./

XV. Grūtas sievas stāvēšana.

27327. Mātei nav jāstāv apakš ziedoša koka: meitenes bērns
augot mēneša ziedus vien tad nevar noglābt.
/K. Pētersons, Ventspils./

27328. Kad grūta sieviete staigā, kur koki zied, un uz
viņas uzkrīt ziedi, tad viņas bērnam būs raiba
mute. /P. Š., Preiļi./

27329. Lai bērns vīrā nemestos ātri sirms, māte nestāv un
nesēž apakš ziedoša koka, sargās pat nolauzt
ziedošu zariņu. /A. Rozenšteine, Saldus./

XVI. Grūtas sievas kāpšana un staigāšana.

27330. Ne nestavām, ne slotai, ne malkas pagalei, ne citai
kādai lietai nekāpaļā pāri, lai bērns staigādams
nekristu. /K. Pētersons, Raņķi./

27331. Kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz
lenkšanas un skonēšanas pie visām nieku lietām, ko
ne izteikt nevaru. Visvairāk par striķi un citām
tādām lietām tai jāsargās pāri kāpt.
/No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par Dieva
valstības lietām." 1852, IV. Aizliegts izd./

27332. Grūtniecības laikā sieviete nedrīkst pāri kāpt
zirga pineklim, tad piedzimst bērns sapīts [Sal.
pineklu ciršana.] /Z. Lāce, Veclaicene./

27333. Nadreikst grūtniece kuopt par suni; jo puorkuops,
tod bārns staipeisīs kai suns.
/L. Švandere, Mērdzene./

27334. Sievai jāsargās augšpēdu pakrist, citādi bērns
staigādams tā kritīs. /Kalnvagāre, Ventspils./

27335. Kas tādu ļaužu nemēdz staigāt pa kapiem, pa
celiņiem var, bet ne krustis pāri dobēm, jo nevarot
zināt, kādās slimībās mirušiem cilvēkiem jākāpjot
pāri. Ka Raņķu D. saimniecei bērni tādi gaudeni,
nākoties laikam no tam, ka viņa sastaigājoties pa
kapiem, kas rodami māju tuvumā.
/K. Pētersons, Raņķi./

27336. Kad sieva iet kapos pāri tādam, kam dzīvē krītamais
bijis, viņas auglim arī būs šī liga.
/K. Pētersons, Tetele./

27337. Grūtai sievai nevajaga kāpt par kapu, tad viņas
bērns dabūs krītamo vainu. /P. Š., Preiļi./

27338. Grūtas sievas nedrīkst kāpt pār ratu ilksi, lai
nebūtu grūti dzemdēt. /L. Rone, Ikšķile./

27339. Mātei, ilksīm pāri kāpjot, bērns izaug tāds
kulstīklis, kas kuļas ar sievišķiem, vīrišķiem.
Nestavām nekāpj pāri, lai bērnam nemestos
kājpirkstu starpās vardes acis. Apcirstai malkai
sieva nekāpj pāri, lai bērns kājās, rokās
necirstos. /Birkvalde, Lielsatiķi./

27340. Tāda sieva nekāpj par žīda vāģa ilksi.
/K. Jansons, Plāņi./

27341. Ja grūta sieviete par nesieniem kāpj, tad viņas
bērnam būs līka mugura. /K. Jansons, Plāņi./

27342. Ja grūta sieva pār kāšiem (nēšiem) kāpj, tad tā
pārmetas. /E. Laime, Tirza./

27343. Ja grūta sieviete noliek par muguru zemē nesamos
nesienus, tad bērniem būs lieli pleci.
/K. Jansons, Plāņi./

27344. Grūtneica nadreikst kuopt puori spainim, lai
nabyutu bārnam lela golva.
/L. Švandere, Mērdzene./

27345. Grūtām sievām nebūs kāpt pāri par slotu, jo caur
to tiekot bērnam gauži plats kājstarpis.
/K. Barons, Jelgava./

27346. Grūta sieva nedrīkst pār slotu kāpt, tad bērns būs
sirdīgs kā žagars. /E. Laime, Tirza./

27347. Ja grūta sieviete uzkāpj uz krāsns slaukāmās
slotas, tad viņas bērnam būs ugunsvātis.
/K. Jansons, Plāņi./

27348. Sievas vai mātes, kas ir cerībās, nedrīkstot par
maizes lizi kāpt, tad bērnam kāda kaite
piemetoties. /E. Gaile, Aumeisteri./

27349. Kad grābeklim kāpjot pāri, bērns pelcējot, esot
caurs kā grābekļa zari. /A. Rozenšteine, Saldus./

27350. Kamēr tādu ļaužu, sieva nekāpaļā pāri zirga lietām,
lai bērns neaugtu zirgu zaglis.
/K. Pētersons, Raņķi./

27351. Ilksīm nekāpj pāri, lai bērniņš nepiedzimtu ar
spalvainām, sarainām miesiņām.
/K. Pētersons, Raņķi./

27352. Ja grūta sieviete par ilksi kāpj, tad bērnam būs
varžiņa ap kaklu. /K. Jansons, Plāņi./

27353. Grūta sieva nedrīkst kāpt par streņģēm, citādi
bērnam būs ap kaklu trīs reiz aptinusies virve.
/A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža./

27354. Ja māte, pa kapiem staigādama, pārkāptu pāri
mironim, kam dzīvojot bijis krītamais, tad
gaidāmajam bērnam arī būs krītamais; pārkāpjot pa
galvu, krītamais piemetīsies jaunībā, pa vidu -
pusmūžā, pa kājām - mūža galā. Tā esot Dieva
taisnība, un mātes tāpēc stipri kodinot savām
izprecētajām meitām staigāt kapos pa starpiņām
vien. /Birkvalde, Lielsatiķi./

27355. Valgam nekāpj pāri, lai dzimstot bērniņam nebūtu
pavada ap kakliņu. /K. Pētersons, Tetele./

27356. Teicēja, kad bijusi tādu ļaužu, kāpusi virvēm pāri;
viņas meitiņai bijusi vairākkārt aptinusies ap
kaklu nabas saitīte, bet bērns ilgi nedzīvojis.
/K. Pētersons, Mežmuiža, Zemgale./

27357. Juo muote pyrms dzemdiešonys kuop par striči voi
līn cauri, tod bārns gryuti dzemdējams.
/A. Borozinska, Barkava./

27358. Tāda sieva pār valgu nekāpj, lai bērni nekaras.
/K. Jansons, Plāņi./

27359. Ja grūta sieva kāp pār virvi, tad tai būs grūti
dzemdēt, var pat mirt.
/A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža./

27360. Sievai, tādam cilvēkam, gavēnī valgu zemē redzot,
valgs ar kāju jāaizsper un jāsaka: "Lai stāv
zirgam ko kāju pīt!" /K. Jansons, Plāņi./

27361. Jo švaka sīvīte puorkops par puorkuri, kur cyukas
svylynoj, tod jai pīdzims dveiņi, un taipat jo
puorkuops par maizes luopstu, pīdzims dveiņi, divi
bārni reizē. /A. Garijone, Domopole./

27362. Kad grūta sieviete nezinot uzkāpj uz vīrieša
nodzītas bārdas un ja viņai piedzimst meitene, tad
tai aug bārda. /K. Jansons, Plāņi./

27363. Kad vīrs, bārdu dzīdams, ziepju putas izmētā pa
grīdu un sieva, kas uz grūtām kājām, tanīs iemin,
tad viņas bērnam ir spuri. /J. Treimans, Bērze./

27364. Nestaigā pāri vietai, kur bārdu dzen, lai maziņajam
nebūtu sari.
/K. Pētersons, Raņķi. A. Rozenšteine, Saldus./

27365. Aiz tā paša iemesla sieva nelej ārā vīra bārdas
ūdeni. /A. Rozenšteine, Saldus./

27366. Kad grūta sieva kāpj pāri sunim, tad bērns
vārtoties kā suns.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

27367. Sieva, kas uz grūtām kājām, nedrīkst kāpt pāri
žagariem, jo tad bērns piedzims ar līkām kājām;
pār virvēm - tad nabas saitiņa aptīsies bērnam ap
kaklu; pār zirga lietām - tad bērns būs zirgu
zaglis, pāri nestavām, slotai, malkai un līdzīgām
lietām - lai bērns nekrīt, grābeklim - tad bērns
pelcēs, būs caurs kā grābekļa zari; pāri nestavām
- būs ar varžacīm, apcirstai malkai - cirtīs kājās;
pāri ilksīm - piedzims ar sarainām miesiņām, izaugs
tāds kā kulstīklis, pīsies ar sievietēm; pāri tai
vietai, kur bārdu dzen - bērnam būs sari. Nedrīkst
kāpt arī pāri kapiem, jo bērnam būs tās slimības,
no kā mirējs miris. /Latv. konv. vārdnīca, 15530./

27368. Sieva nekāpj pāri žagariem, lai bērns nepiedzimtu
līkām kājām. /Kalnvagāre, Ventspils./

27369. Grūtas sievas nedrīkst mīt sāli pa kājām, lai
nebūtu grūti dzemdēt. /L. Rone, Ikšķile./

27370. Kad māte klēpī nēsā nažus, vai pār asām lietām
kāpj, tad bērnam asas sāpes.
/J. Jansons, Smiltene./

27371. Kad sieva, uz grūtām kājām staigādama, lej pār
slieksni ūdeni (samazgas), tad viņas bērns vems.
/J. Apsalons, Sērpils./

27372. Kad sieva pāriet krustu ceļu, tad būs nelaime.
/K. Lielozols, Nīca./

27373. Grūtas sievas nedrīkst kokos kāpt, tad bērni ir
draiskīgi. /E. Laime, Tirza./

27374. Grūtnieces nedrīkst līst caur sētu, jo tad viņai
nevar piedzimt bērns. /V. Krieviņš, Daugmale./

27375. Jāiet dzīrēs (godos) padiet, tad bērns augs dejējs;
teicēja to pati pie sevis pienākusies.
/A. Rozenšteine, Saldus./

XVII. Grūtas sievas mīšana.

27376. Kad sieva satupusies mīzt, viņai nebūs mukt, kādam
nākot; ja muks, tad bērns izmīzies tūlīt grābšot
ar rociņām pelcītē. /A. Rozenšteine, Saldus./

27377. Lai bērns nebūtu gultā tecinātājs, sieva sargās
pelci laist tekošā ūdenī un pažobelēs.
/K. Pētersons, Raņķi./

27378. Ka sievas miezn paspārnē, bērniem izsūt deguni.
/H. Siliņa, Penkule./

27379. Sieviete mātes stāvoklī nedrīkst mīzt pažobelēs,
tad arī bērns mīzīs gultā.
/L. Valkīre, Tāšpadure./

27380. Pažobelēs nepelcē, lai bērniem ciets mieznamais,
lai bērns saturētu pelci.
/A. Rozenšteine, Saldus. Kuplais, Kuldīga./

27381. Ja sieva ir uz grūtām kājām, tad viņa nedrīkst
lāstekās mīzt, citādi viņas bērns puņķosies.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

27382. Grūtniecības laikā sieviete nedrīkst palasēs
(jumtlāsēs) mīzt, tad bērni mīž gultā.
/Z. Lāce, Veclaicene./

27383. Ja tāda māte palasēs miezn, tad bērniem galvā
plāvas. /K. Jansons, Plāņi./

27384. Grūtniecības laikā sieviete velētavas galā nedrīkst
mīzt, tad bērni mīž gultā. /Z. Lāce, Veclaicene./

27385. Grūtniecības stāvoklī mēte nedrīkst upē mīzt, tad
arī bērns mīzīs gultā. /Z. Lāce, Veclaicene./

27386. Teicēja redzējusi savā mūžā četrus bērniņus, kas
piedzimuši jau ar pumpām (līķa p.), kuras nav
paglābjamas. Pumpas tik ilgi čūlājušas, kamēr
maziņie nomiruši. Viņas bijušas cēlušās no tam, ka
mātes būšot bijušas mīzušas uz pelniem vai
pažobelēs. /A. Rozenšteine, Saldus./

27387. Mātei jāsargās paspārnē mīzt, lai bērns nebūtu
gultā mīzējs. Bērns būs tāds, kad māte uzmīzīs
izsviestam salmu kušķim, kas lietāts alu tecinot.
Ja māte mīzīs ar ūdens nēšiem kaklā, bērns viņai
būs gultā čurinātājs. /Birkvalde, Lielsatiķi./

XVIII. Grūtas sievas domāšana.

27388. Kad grib teicamus bērnus, mātei jāiedomājas labi
cilvēki. Sāvenieku muižas saimniece V. teicās
nēsājusi uz plikām krūtīm gabaliņu papīra ar kādiem
svētiem vārdiem; viņas nelaiķa dēls arī bijis
taisns, godīgs cilvēks. Mātes cerībās esot, nebūs
domāt ne uz viena cilvēka neko ļaunu.
/K. Pētersons, Raņķi./

XIX. Grūtas sievas runāšana.

27389. Ka sieva manās tāda, vakaros, gultā iekāpusi, lai
sargās ar vīru pārrunāt dienas notikumus, lai bērns
būtu klusīgs. Priekš puslaika vēl var cik necik
parunāties, bet pēc puslaika ne vārda, citādi
bērns bļausies līdz pusnaktij. Līdz puslaikam nav
jāteic citam, ka tāda; kad neteiks, bērns nebūs
pļāpa, bet paturēs visu pie sevis.
/Kuplais, Kuldīga./

27390. Pirmajā mēnesī neteikt, otrā pateikt, tad bērns
drīz runā. /A. Rozenšteine, Saldus./

27391. Lai maziņais drīz sāktu runāt, sievai drīz vien
kādam otram jāpateic, ka grūta.
/K. Pētersons, Raņķi./

27392. Tādām sievām nav jābļaustās, bet jāizturas tanī
laikā klusām, lai dzimtu klusīgi bērni.
/K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi./

27393. Teicēja pazīstot māti, kas vienumēr gānījusies:
"Es tev izduršu acis, ak tu stulbais tāds."
Bērniņam, kas viņai piedzimis, bijusi viena actiņa
smuka, otra balta. /A. Rozenšteine, Saldus./

27394. Tādai sievai jāsargās mēdīties, tad bērns ilgi
nerunā. /Kalnvagāre, Ventspils./

27395. Tāda sieva nedrīkst mēdīt tādu, kas aizraudamies
runā: bērns tad svepšķēšot. /Vītole, Tetele./

27396. Ja sieviete atrodas mātes stāvoklī, tad viņai un
arī vīram nevajag melot - jo mazam bērnam arī tad
būšot šīs īpašības. /T. Cimdiņa, Ķoņi./

27397. Ja sievietei, mātes stāvoklī atrodoties, vīrs viņai
melo, tad bērns mātei nekad taisnību neteiks.
/T. Cimdiņa, Ķoņi./

27398. Tādai sievai jāsargās melot, nav jābūt niķīgai,
nav jātur dusmas, jo kāda pa to laiku māte, tāds
būs bērns. Kā māte tanī laikā izturas, tāds būs
bērns, tādēļ viņai nebūs vaidēt, pukstēt, gaudot,
sūdzēties, žēloties, bet galvu vienumēr augšā
turēt. /Kuplais, Kuldīga./

27399. Ja grūta māte daudz skaistas, tad arī bērns ir
dusmīgs. /E. Jēpe, Palsmane./

27400. Blīdienes pilī dzīvojusi mazgātāja, kuras meita
reiz noņēmusi no princeses biksām kaut kādas
spicītes. Par vainīgo māte uzrādījusi kādu svešu
meitu, kas tad nu tikusi tik stipri kulta, ka drīz
nomirusi. Par to, ka nevainīgu cilvēku apmelojusi
un kuldinājusi, mātei piedzimis bērns ne meitiņa,
ne puisītis; viņam bijušas abas mantiņas.
/K. Pētersons, Blīdiene./

27401. Tādai sievai jāsargoties muti palaist. Reiz tāda
sieva uzbļāvusi otrai: "Es tev tā likšu, ka dabūsi
četras lūpas kā zaķim!" Bet pašai piedzimis
bērniņš tādām pušējām lūpiņām.
/K. Pētersons, Mežmuiža, Zemgale./

XX. Grūtas sievas prasīšana no otra.

27402. Sievai, kamēr tāda, nav brīv otram ko prasīt, ne
dziju, ne kamolu, ne drānu, jo kad nedod,
aizliedzējam kapājoties kājas.
/Blūme, Raņķi. Sermule, Līvbērze./

27403. Sieviete mātes stāvoklī nedrīkst neko prasīt otram,
jo, ja tad prasīto nedos, tad tam otram visu saēdīs
kodes, iznīks. /L. Valkīre, Tāšpadure./

27404. Grūtai sievai nekā neliedz ņemt, lai žurkas (?)
mantu nekapā. Nedevējam sieva no muguras puses
akminu met. /K. Jansons, Plāņi./

27405. Ja tāda sieva ko prasa, un otram tas ir, bet nedod,
tad kodis nedevējam ēd jeb kapā drānas.
/K. Daks, Lielsatiķi./

27406. Ja tāda sieva ko prasa no otra, un tas nedod, tad
tam peles ēd visu kopā. /Birkvalde, Lielsatiķi./

27407. Tā manta, ko tāda sieva prasa, liedzējam izput,
saēd kodis, vai citādi iznīkst. /Austere, Saldus./

27408. Ja tāda sieva ko prasa, tad zinātājas, kauču
prasītās lietas nemaz nebūtu, prasītājai mēdz
iedot vai ko no dzīvēm (dzijām). Gudra sieva otram
neko neprasot, lai bērns turpmākā dzīvē iztiktu
pats ar savu. /K. Pētersons, Raņķi./

27409. Viena modere prasījusi reiz teicējai miltus, bet
šī nepaguvusi iedot; nākamo nakti peles šai smalki
sagrauzušas maisu. Nedevējas izsargājoties no
skādes, uzmezdamas prasītājai ko virsū, mālus vai
citu ko; metējai nekāda skāde neceļoties, bet
prasītājas bērns grauzīšot (ēdīšot) uzmesto lietu.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

27410. Ja tāda sieva ko prasa no otras, un šī nekā nedod,
tad nedevēja laiž prasītājai akmeni pakaļ, lai
nekas neceltos. /K. Daks, Lielsatiķi./

27411. Ja grūtniece kādās mājās kaut ko lūdz, tad viņai
tas ir jādod; kad grūtniece iet projām, tad viņai
pakaļ jāmet ar pelēko akmeni. Ja grūtniecei lūgto
nedod, tad nedevējam notiek kaut kas ļauns pie
lopiem, bet ja grūtniecei met ar akmeni pakaļ, tad
pie lopiem nekas ļauns nenotiek.
/V. Krieviņš, Daugmale./

27412. Nedevēja sviež arī prasītājai sāli pakaļ, bet tad
prasītājas bērnam piemetoties kašķis jeb citi
izsitumi. Kašķis viegli paglābjams: bērniņu pa
visām sešām mazgājot, pieber ūdenim sāli klāt.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27413. Otra sieva skauzdama nedrīkst prasītājai sāli bērt
pakaļ: bērnam tad būšot izsitumi, kurus neesot
iespējams nodzīt, jo tādus atriebumus nevarot
nodziedēt. /K. Pētersons, Mežmuiža, Zemgale./

27414. Prasītājai projām ejot, nedevēja tai nemanot iedur
ar adatu drēbē, tad viņai pašai kodis saēd drēbes,
nevis liedzīgai. /K. Pētersons, Ventspils./

27415. Juozasorgoj švaku sīvīšu, jo švaka sīvīte atīt un
kū navin prosa vylnos, voi gaļis, un jo naīdūsi,
tod nūtiks kaida nalaime tam lūpeņam, nu kura
ņamams praseitais. Lai nanūtyktu nikaida nalaime,
tod vajag, sīvītei aizeimūt, pasvīst ar kū navin
pēc juos. Kod pasvīssi ar kūku, tod pīdzymušais
bārns grauzs kūkus, jo ar zemi, tod ēss zemes un
t. t., par tū daži bārni pat ūgles ād.
/A. Garijone, Domopole./

XXI. Grūtas sievas gulēšana.

27416. Grūtai sievai katru dienu kādu brīdi jāguļ, lai
bērns mierīgi gulētu. /K. Jansons, Plāņi./

XXII. Grūta sieva ko dod.

27417. Sieva, uz grūtām kājām būdama, nedrīkst otram
sviestu dot. Bet ja tāds atraidīts prasītājs ieķer
sev pie pakaļas un saka: "Lai tu tā nočūlātu, kā
mana pakaļa!" tad tas lēcoties viņas bērnam, kurš
allaž staigājot nopurdulējies.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

XXIII. Grūta sieva ko ņem jeb aizkar.

27418. Lai bērns neaugtu zaglis, mātei jāsargās otram ko
aiztikt. /Kalnvagāre, Ventspils./

27419. Ja grūta sieva zog, tad bērns būs zaglis.
/E. Laime, Tirza./

27420. Grūta māte nedrīkst zagt, jo tad arī bērns zog.
/E. Jēpe, Palsmane./

27421. Jāsargās nagus palaist (nagus kur pieķert), lai
bērns nebūtu zaglis. /A. Rozenšteine, Saldus./

27422. Grūta sieva nedrīkst aiztikt putnu olas pereklī,
tad viņas bērnam būs mūsains ģīmis. [Sal. ģīmis.]
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

27423. Ja grūta sieva aizkar bezdelīgas lizdu, tad viņas
bērnam būs raiba mute. /P. Š., Preiļi./

27424. Nav jāaiztiek cūkas un suņiem nav jāsper, lai
bērnam nebūtu sari. /Bergmane, Dundaga./

27425. Grūta sieva nedrīkst cūku ar kājām spārdīt, citādi
bērnam būs sari, kurus nevarēs izdzīt.
/A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža./

27426. Tāda sieva nenes sivēnu, lai bērnam nav saru.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27427. Mātei jāapskon, ka cūka neizskrien pa kājstarpi,
lai bērnam nebūtu sari. /K. Pētersons, Tetele./

27428. Juo muotei gryutā stuovūklī izskrīn syvāns caur
kuojstārpi, tod bārns pīdzymst ar sarim.
/A. Borozinska, Barkava./

27429. Juo muotei gryutā stuovūklī izskrīn vysta caur
kuojstārpi, voi gails uzlāc mugorā, voi arī muote
ād putna spuornu, tod bārns dzymst ar spuornu.
/A. Borozinska, Barkava./

XXIV. Grūta sieva nes ko priekšautā jeb klēpī.

27430. Grūta sieviete nedrīkst priekšautā nest putnu olas,
tad bērnam būs galva bez matiem.
/K. Jansons, Plāņi./

27431. Grūta sieviete nedrīkst nekā priekšautā nest, lai
bērns nebūtu zaglīgs. /K. Jansons, Plāņi./

27432. Ja māte uz grūtām kājām ko priekšautā nēsā, tad
bērnam (meitenei) liels vēders.
/K. Jansons, Plāņi./

27433. Ja grūta sieviete nēsā priekšautā sāli vai
putraimus, tad bērns būs vātains.
/K. Jansons, Plāņi./

27434. Grūta sieva nedrīkst ne ābolus, ne kartupeļus
priekšautā nest, tad bērnam augoņi metas.
/E. Laime, Tirza./

27435. Tāda sieva priekšautā mēslus un putraimus nenēsā,
lai bērnam utis neaug. /K. Jansons, Plāņi./

27436. Ja grūta sieva nes priekšautā zirņus, tad bērnam
būs kasus. /K. Jansons, Plāņi./

27437. Grūtai sievai priekšautā ciba jānēsā, lai meitenei
ir apaļas gūžas. /K. Jansons, Plāņi./

24738. Kad sieva, kas uz grūtām kājām, nes cūkām ēst, tad
tās bērniņam augs sari acīs.
/J. Steglavs, Jelgava./

27439. Ja tāda sieva klēpī miltus nēsā, tad bērnam
kājstarpiņas sūt. /K. Jansons, Plāņi./

27440. Lūžņas klēpī grābjot, bērnam sitas augoni.
/K. Pētersons, Tetele./

27441. Sieva neber kabatā zirņus, lai bērnam nebūtu kāsus.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27442. Ja sieva tādu ļaužu, tad tā nedrīkst bērnu pie
kristībām uz rokām turēt, jo ja tur zemāki kā savu
bērnu, tad kristāmais bērns mirs, ja augstāki kā
savu, tad pašas bērns mirs. [Sal. kristīšana.]
/M. Kalniņa, Vandzene./

XXV. Grūta sieva nes padusē jeb azotē.

27443. Grūta sieva padusē maizes donu nenēsā, lai bērniem
paduses nesūt. /K. Jansons, Plāņi./

27444. Sieva nebāž azotē ne cimdus, ne pliku roku, lai
pašai nemestos roze krūtīs. Lai bērnam nebūtu
neskaidra galviņa, nemestos kraupis, nav jāgrābj
gruži klēpī. /A. Rozenšteine, Saldus./

27445. Kad sieva, kas uz grūtām kājām, bāž ābolus azotē,
tad tās bērniņam metīsies augoņi.
/J. Steglavs, Jelgava./

27446. Plikā azotē nav bāžami ne āboli, ne rāceņi, ne
pauti, lai bērnam augoņi nesistos.
/K. Pētersons, Raņķi./

XXVI. Grūtas sievas mazgāšanās un velēšanās.

27447. Māte, kas tāda, nemazgājas neskaidrā ūdenī; tiklab
ūdenim, kā traukam jābūt tīram.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

27448. Kad grūta sieva, drēbes mazgādama un drēbes gabalu
no ūdens nogriezdama, to iekož zobos, tad bērns
sliekājot. /M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

27449. Kad grūta sieva, drēbes mazgādama krekla piešuvu
griež uz baļļas pusi, tad bērns esot dzērējs.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

27450. Ja grūta sieviete pie baļļas velējoties miezn, tad
viņas bērns miezn gultā. /K. Jansons, Plāņi./

27451. Juo muote gtyotā stuovūklī izveliejusi veira biksis
izkar uz sietinys tai, ka storp storām mīts, tod
dzemdej divi bārnus. /A. Borozinska, Barkava./

XXVII. Grūtas sievas dažādi darbi.

27452. Malku krāsnī bāžot, jābīda rezgalis pirmais;
atsprāklis bīdot, maziņais dzemot ar kājiņām pa
priekšu. Teicēja to stingri likusi vieķī pie
saviem bērniem. /K. Pētersons, Raņķi./

27453. Ja grūtniece bāž žagarus plītī ar tievgali pa
priekšu, tad viņai dzimst ačgārni bērns.
/V. Krieviņš, Daugmale./

27454. Žagarus nebāž ugunī ačgārnis (adžigārnis), rezgalim
jāiet pa priekšu, lai bērni un arī lopi kārtīgi
dzimtu. /Birkvalde, Lielsatiķi./

27455. Grūta sieva nedrīkst, alu darot, mucai tapu griezt,
lai bērns nebūtu gultā tecinātājs.
/K. Pētersons, Raņķi./

27456. Sienu grābjot, sievas necilā rokas pāri galvai,
bet jem sienu klēpiskis: rokas uz augšu sviežot,
dzēnītis apmetas bērniņam ap kaklu.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27457. Kas tādu ļaužu, nebāž atslēgas aiz rinduka bantes,
lai bērnam austiņas nesāpētu, lai nebūtu tumšas
ausis, lai būtu labi dzirdīgs.
/K. Pētersons, Raņķi./

27458. Tāda sieva necērp aitu, lai bērns nedabūtu
dzirkles, t. i. lai sāpju mocīts neraustītos.
/Vītole, Tetele./

27459. Ja sieva, kas tādu ļaužu, pametot zaru aizlauztu,
bērnam veselu gadu jābrēcot; zars vējodamies
čīkstot, no kam auglim neesot miera. Mātei, kas to
nav ievērojusi un kam bērniņš vienmēr brēc,
piektvakaru jāuzmeklējot un jānolaužot aizlauztais
zars. /K. Pētersons, Raņķi./

27460. Teicēja redzējusi maziņo ar dzēnīti; māte, slotas
zaros iedama, liekusi bērziņus.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27461. Sievai jāsargās augstu kacēties, lai dzemdējot
bērniņam nemestos ap kakliņu vadols (nabas saitīte,
pavadiņa). /K. Pētersons, Raņķi./

27462. Ja sieviete ir zināmā stāvoklī, tad tā nedrīkst
līķi mazgāt, citādi nākošais bērns būs melnā sejā.
/A. Aizsils, Lubāna./

XXVIII. Sieva nekož diegu.

27463. Gaidāmam bērniņam drēbītes šūdama, māte diegu
nenokož zobiem, lai bērns sapiktojies nekristu
otram klāt ar zobiem. /K. Pētersons, Raņķi./

27464. Kad sieva, kas uz grūtām kājām, kož diegu, tad tās
bērniņam būs reti zobi. /J. Steglavs, Jelgava./

XXIX. Grūta sieva sit jeb kauj kustoņus.

27465. Teicēja pazinusi Snēpelē meitu, kas, vecu ļaužu
būdama, sasitusi grūtu cūku tik stipri, ka lopiņš
izmeties. Meitai radījies bērniņš pēc it nekā, kā
gaļas gabals. Tādai sievai stipri jāsargās lopam
visvairāk grūtam pārestību darīt: tas pie pašas
atdarās. /Kuplais, Kuldīga./

27466. Lopu kaujot, tāda sieva neskatās lopam acīs, tad
bērnam tādas briesmīgas acis, balti vien skatās.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27467. Sieva atturas no lopu kaušanas, pat tuvumā neiet,
lai nedzirdētu krākšanu. Ja to dzird, bērns
gulēdams, sēdēdams vai runādams krācot. Kāda sieva
nokāvusi zostēvaini; viņai pārnācis zēns ar
plikumu pakausī. [Sal. zoss.]
/K. Pētersons, Raņķi./

27468. Māte, kas uz grūtām kājām, nevar cāļus kaut, tad
bērnam būs trīcēšana.
/K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi./

27469. Kāda sieva, kas pirmo reizi bijusi tāda, vēžojot
dzīvām vardēm plēsusi ādu zemē. Viņas bērns 13
nedēļu mutīti vien plātījis; ne dzēris, ne ēdis,
izticis no tam, ka dzēriens liešus mutītē ieliets,
jo prasīt nevarējis. /A. Rozenšteine, Saldus./

27470. Mežā zalktis nav jāaiztiek, jo tad bērnam ačiņas
tā vien šaudīsies un miesiņas būs dzeltānas.
/K. Pētersons, Ventspils./

27471. Tāda sieva nekādā ziņā nedrīkst zalkti nosist, ja
negrib dzemdēt bērnu vai pavisam bez pantu, vai
kam panti nav saturīgi, kas ir gaudens. K.
vecsaimniecei esot tāda gaudena meita, tāpēc
ļaudis ir sakot, ka māte būšot zalkti nositusi.
/K. Pētersons, Raņķi./

27472. Teicēja redzējusi puisēnu, kas līdz kādam
desmitajam dzīves gadam vienā gabalā kliedzis,
locījies, un kam miesa bijusi zvīnaina. Tēvs proti
aizdedzinājis pļavā žagaru čupu ap augošu koku.
Žagariem degot, izlīdis zalktis, glābdamies kokā.
Tēvs raudzījis zalkti atsist ugunī, pie kam
kustonītis visai spiedzis. Māte, kas bijusi tāda,
gan lūgusies, lai zalkti atstātu dzīvu, bet tēvs
negribējis. /Bergmane, Dundaga./

27473. Nekož blusu, citādi bērnam aizsmacīs balss un būs
dzelteni zobi. /A. Rozenšteine, Saldus./

XXX. Grūtas sievas taisīšanās uz dzemdēšanu.

27474. Sievai, kas ir uz grūtām kājām, jāviļājas tādā
vietā, kur ķēve viļājas, tad ir vieglāki dzemdēt.
/A. Ozoliņš, Barkava./

27475. Beidzamo mēnesi jānēsā uz plikām krūtīm grāmatas
lapa, bībeles vai dziesmu grāmatas.
/A. Rozenšteine, Saldus./

27476. Ja sieviete ir mātes stāvoklī, tad viņai jālasa
kāda grāmata, lai bērns varētu labi lasīt
iemācīties un būtu gudrs. /L. Neimane, Ikšķile./

27477. Grūtām sievām jālasa grāmatas, tad arī bērni mīlēs
grāmatas. /E. Laime, Tirza./

27478. Grūtām sievām daudz jādzied, tad bērni būs
dziedātāji. /E. Laime, Tirza./

XXXI. Dzemdēšana.

27479. Dzemdēšanas sāpju ziņā visas sievietes arī esot
trejādas: kuņas, Mārija un ? I viegli izmetot
bērnu, II grūši (grūti)-(Mārija) ("Man jau tas ir
kā suņam par sētu pārlēkt.") /K. Jansons, Plāņi./

27480. Bērnu skaišķa ziņā visas sievietes esot trejādas:
ķēves, cūkas, (ērzeļi). /K. Jansons, Plāņi./

27481. Sievu atmuguriski neved, lai ačgārni bērni nedzem.
[Sal. iešana un bērns.] /K. Jansons, Plāņi./

XXXII. Sieva nedēļās.

27482. Kad sieva sešās nedēļās ar miegu guļ, tad bērns ir
kluss. /K. Jansons, Plāņi./

XXXIII. Vispārīgi māņi par sievām.

27483. Kur jauna sieva pirmo reiz miezn, tur tai zemē
jānomet veltis, lielsaites. /K. Jansons, Plāņi./

27484. Daudzi reižu sīvītes sasalomoj sevišķi, kad ir
divi ītales, un dusmēs skrīn nu ustobas uorā, jo
ūtra trepēs īsvīst pēc juos durovuos ar buteles
dybynu, tod tai ūtrai ītalei pīdzims kusls bārns.
/A. Garijone, Domopole./

27485. Meitene guļ mātes miesās kreisajā pusē, puika
labajā pusē. /L. Bičole, Zaļenieki./