SKABARGA.

27812. Izvilkta skabarga jānokož un tad jāsaka: "Pie suņa,
pie kaķa, ne pie mana (piem., pirksta)!" kad tad
noskatās, kur skabarga bijusi, tad vairs nesāp.
/Etn. 1894, IV, Koknese./

27813. Kad ieduras pirkstā skabarga, tad kad izrauj
skabargu no pirksta, vajaga sakodīt, lai citu reizi
vairs neduras. /J. Daizis, Nīca./

27814. Ja kādreiz skabarga ieduras pirkstā, tad viņu
izraujot vajag sakost, lai citās reizēs nekad
nedurtos. /T. Grīnbergs, Dundaga./

27815. Ja ieduras skabarga, tad pēc izvilkšanas brūci
vajaga apkvēpināt ar linu drēbes dūmiem, jo tad
nemilzt. /E. Jēpe, Palsmane./

27816. Ja ieduras skabarga un ja viņu izvelk, tad to vietu
vajaga sakošļāt, jo tad neaugs.
/A. Pelēcis, Jaunpiebalga./

27817. Kur skabarga iedūrusies, tur čūskas nomauku uzsien,
lai skabarga pati izlien laukā.
/K. Jansons, Plāņi./

27818. Ja pirkstā ierauta skabarga un tā apmilzusi
(appūžņojusi), liek klāt čūsku novalku, tad
skabarga pati izskrienot laukā.
/E. Vēvere, Ļaudona./

27819. Ja pirkstā iedūries, tad uzliek rupju maizi ar sāli
jeb svaigu speķi, lai izvelk. /E. Barbaka, Rīga./

27820. Kad ieduras (ierauj skabargu), tad pēc tam, kad
skabarga izrauta, piesien klāt ar sāli sagrūstus
kniplokus. Kad vieta jau apaugusi, sien klāt skābu
kreimu ar stāda lapu. /Rašmane, Saldus./