SUMPURŅI.

28985. Latvieši ticējuši, ka sumpurņi esot izsūkuši
cilvēku asinis.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Lielvārde./

28986. Sumpurņu zemē dzīvojot cilvēki, kuriem ģīmja vietā
esot suņa purns. Šai pašā zemē dzīvojot arī tādi
cilvēki, kam esot tik viena acs, viena auss, viena
roka un viena kāja. Kad šie cilvēki saķeroties
divatā, tad viņi varot skriet tik ātri kā vējš.
Gan runājot kā cilvēki, gan rejot kā suņi. Viņi
esot ļoti nikni, sadusmoti citus cilvēkus saplēšot
un apēdot. Viņi dzīvojot mežos, ģērbjoties ar koku
lapām, guļot kā cūkas: kur vienam galva, tur otram
kāja. Par Dievu viņi nekā nezinot.
/J. Karps, Kuldīga. Jkr. IV, 53./

28987. Pasaulē ir tādi ērmi: galva pēc suņa ar vienu aci,
rumpis pēc cilvēka.
/L. P., Kroņa Talsi. L. P. VII, I, 994./

28988. Sumpurņi bijuši cilvēku izskatā, bet galvas vietā
tiem bijusi kaut kāda kustoņa galva, bez tam vēl
lopu aste. Viņi dzēruši cilvēku asinis, ēduši
cilvēku miesas.
/J. Banga, Gulbene. LP VII, I, 994-5./

28989. Sumpurņi bijuši tādi cilvēki ar lieliem deguniem
un atpakaļ stāvošu pieri. Tie cita nekā nedarījuši,
kā tikai zaguši cilvēkus un izceouši.
/E. Šteins, Gulbene. LP VII, I, 994-5./

28990. Sumpurņam bijis garš snuķis, viņš gājis cilvēkiem
asinis izsūkdams.
/J. Upīte, Gatarta. LP VII, I, 994-5./

28991. Sumpurņi bijuši cilvēki, kas ēduši citus cilvēkus.
/J. Rubenis, Gulbene. LP VII, I, 995./

28992. Sumpurņi ķēruši cilvēkus, sasējuši un saistītus
turējuši pie sevis līdz ēdamam brīdim.
/P. Liepiņa, Gulbene, LP VII, I, 995./

28993. Sumpurņi esot divējādi, vieni esot ar suņu galvām,
kas izskatoties itin dabiskas. Otri esot ar putnu
galvām, kuras arī esot līdzīgas putnu galvām. Bet
īstie sumpurņi esot tie ar suņu galvām; tie ar
putnu galvām esot sumpurņu tuvākie radinieki.
Izņemot galvas, visi sumpurņi izskatoties līdzīgi
cilvēkam. Sumpurņi dzīvojot kādā svešā salā, ko
neviens nevarot atrast; tikai retu reizi vētras
dzītiem kuģiem gadoties tur atmesties. Otri
sumpurņi ar putnu galvām dzīvojot atkal netālu uz
otras salas. Suņa galvu sumpurņi esot daudz
sirdīgāki par putna galvu sumpurņiem. Ja abu salu
sumpurņi sanākot naidā, tad tikmēr karojot, kamēr
vieni otrus uzvārot. Uzvārētiem jāatrodot savs kara
vadons, ja tas neesot karā kritis, uzvārētāju
gūstā. Sumpurņi esot arī dažreiz skaisti, sevišķi
sieviešu kārtas. Garas astes esot sumpurņu goda
zīme, un tādas mēdzot būt viņu valdniekiem. Ja
īstajiem sumpurņiem nomirstot sieva, tad vīram
jāejot līdz kapā un tāpat arī otrādi. Dzīvajam,
kam jāiet kapā līdz, dodot līdz kulīti maizes un
krūzi ūdens. Sumpurņi nerokot vis savus līķus zemē,
bet tur esot viens augsts kalns, pie kā esot
pielikti plati, glumji galdi. Pār šiem slidenajiem
dēļiem nu sumpurņi noslidinot savus līķus lejup,
kur esot dziļš bezdibenis. Tāpat darot arī putna
galvu sumpurņi. Suņa galvu sumpurņi labprāt ēdot
cilvēka gaļu. Ja gadoties kādam šejienes cilvēkam
tur nokļūt, tie to ņemot un uzbarojot ar riekstiem
un saldumiem treknu un tad nokaujot ēšanai. Tā kā
tur maz šejienes cilvēku uzklīst, tad zemās kārtas
sumpurņi maz dabūnot cilvēka gaļu ēst. Bet sumpurņu
ķēniņš esot pavēlējis, ka viņa apakšniekiem vajagot
viņam gādāt katru dienu svaigu cilvēku gaļu, lai
ņemot kur ņemdami. Apakšniekiem nu cits nekas
neatliekot, kā jātaisot cilvēku medības. Viņi
izbraucot jūrā, sagūstot kādu kuģi un velkot to pie
savas salas krasta. Cilvēki viņiem noderot barībai
un viņu preces citām vajadzībām. Suņa galvu
sumpurņi ēdot arī otras slakas sumpurņus ar putnu
galvām. Pēdējie sumpurņi gan arī neieredzot
cilvēkus, bet neēdot viņu gaļas.
/Etn. 1893, III, 127-8. Priedes Jēkabs, Dole./