SVĒTAS MEITAS.

I. Meitas dvēseles.
II. Sakars ar bērniem.
III. Svēto meitu govis.

I. Meitas dvēseles.

29924. Svētas meitas esot to meitu dvēseles, kuras kungi
nomocījuši. /F. Brīvzemnieks, 1881.6, 137./

29925. Svētas meitas esot arī tādu meitu dvēseles, kas pa
svētdienām strādājušas. /F. Brīvzemnieks, 1881.6, 137./

29926. Vecas meitas, kad padara sev galu, tās ir svētas mei-
tas. /Kuplais, Kuldīga./

29927. Svētas meitas, sevišķi ja tiek apvainotas, uzsūta
cilvēkiem un lopiem slimības. Par svētām sauc kādu
ļaunai ēdei līdzīgu slimību. Ja teļš jeb sivēns ne-
var uz kājām stāvēt, tad svētas meitas ir to sapinu-
šas. /F. Brīvzemnieks, 1881.6, 137./

29928. Svētas meitas dzīvojušas pilskalnos un iznākušas no
turienes pa kādu caurumu, kas esot nogrimušās pils
skurstenis. /F. Brīvzemnieks , 1881.6, 137./

II. Sakars ar bērniem.

29929. Kāda māte iemīto nīkuļa bērnu jēmusi trīs piektva-
karus krietni velējusi. Te atskrējusi svēta meita un
atdevusi pajemto bērniņu atpakaļ, teikdama: "Es tavu
bērniņu tik mīļi turu, bet tu manu tā velē!"
/K.Pētersons, Raņķi./

29930. Kad bērni vēl nav kristīti un svece naktī izdziest,
tad svētas meitas paņemot to cilvēku bērnu un ie-
liekot savu tai vietā. Kad bērnam ir tāda slimība, ko
ārsti sauc par ūdensgalvu, tad tāds bērns esot pār-
mitots. /Latviešu ļaužu draugs, 1834, 199./

29931. Svētās meitas zog bērniņus, kamēr tie nekrustīti;
krustītus vairs ne. /Pole, Blīdiene./

29932. Iemītais bērns jāperot trīs piektvakarus uz istabas
sliekšņa, tad svētā meita atnesot pajemto atpakaļ.
/K.Pētersons, Raņķi./

29933. Teicējai bijis četras nedēļas vecs bērns, vēl ne-
krustīts. Vienu vakaru viņa kā pa miegam manot, ka
viens viņai kacoties pāri un prasot, lai dod bērniņu
audzināt. Svētā meita jau bērnu bijusi saķērusi pie
galvas un vilkusi ārā. Te māte atmodusies.
/Kuplais, Kuldīga./

29934. Sieva atstājusi savu bērniņu istabā, kurā puisis gu-
lējis slims. Puisis redzot: iznākot no pabeņķes veca
sieviņa, pajemot atstāto bērniņu, ieliekot bērza klu-
cīti gultā un pazūdot pabeņķē. Ienākusi māte un at-
radusi bērnu bļaujam. Puisis izstāstījis mātei noti-
kumu un devis padomu, nolikto bērnu sviest krāsnī.
Iemests tas palicis par klucīti.
/K.Pētersons, Tetele./

29935. Vecajai Madai L. mājās bijis tāds iemīts bērns: galva
kā piena spainis, resnām lūpām , platām acīm. Tāds
bērns esot arī K. saimnieces meita, kura izskatoties
gluži vecīga (tāda dzīkslaina, krokaina ) , lai gan
tai neesot daudz vairāk par divdesmit gadiem.
/K.Pētersons, Raņķi./

29936. Svētās meitas piemetas, kad bērna ūdeni izlej tādā
vietā, kur viņas piemājo. /Kuplais, Kuldīga./

29937. Mīļa Māra, laba sieva,
Gaiņā nost svētas meitas!
Tavs dēliņš Jēzus Kristus
Svētu meitu virsenieks. /Kuplais, Kuldīga./

III. Svēto meitu govis.

29938. Svētās meitas nākot šai zemē savas skaistās zilās
govis ganīt. Kad klusām pielienot un uzsviežot ko
virsū, drānu vai ko, tad svētai meitai jāpaliekot
šinī pasaulē. Kuiku mājenieki (pie pašām Dundagas
robežām, Lonesta muižas galā, Popes pagastā) šad tad
notālēm redzējuši svēto meitu līča mauriņā savas
zilās govis ganām. Reiz viņas izdevies noķert. Naba-
dzīte lūgusies, lai palaižot, atstāšot par to vienu
govi. Tā tad palaiduši. Govs bijusi kā mūsu govs, tik-
ai turīgāka, pienīgāka. Visas mūsu zilās govis, mūļi,
neragainās, esot cēlušās no svēto meitu govīm. Svētās
meitas visvairāk redzamas uz Jāņiem. Notāliem varot
noraudzīties, bet viņas sargājoties, ka mūsu ļaudis
nemana. /K.Pētersons, Ventspils./