VADĀTĀJS.

31470. Par vadātāju ierauga tādu cilvēka garu, kas
bezlaikā nelaimīgi nomiris. Viņa gars tamēr
netiekot uzņemts debesīs, kamēr tas laiks pienākot
kad viņam ir nolikts mirt. Līdz tam laikam nelaiķa
garam esot jāmaldās pa zemes virsu, tāpēc tad viņš
parādoties cilvēka miesās un piesoloties tādam par
ceļa biedru, kas naktī viens pats kaut kur patālu
ejot. Vadāšana notiekot visvairāk naktī, bet daž-
reiz arī dienā. Citureiz viņš pats nemaz neesot
redzams, bet viņš gājējam jeb arī braucējam tikai
acis apmānot, ka tas vairs nezina, kur iet. Dažreiz
atkal tikai viņa balss esot dzirdama un tā esot
tāda, kā viņš kliedzis vai nu slīkdams, vai
kārdamies, vai slepkavas nonāvējams. Bieži vien
viņš parādoties arī kāda kustoņa izskatā. Vadātāja
griba esot arī citus cilvēkus tāpat sliktā nāvē
iegrūst, kādā viņš pats miris. Daudzreiz vadātājs
cilvēku pievedot pie pašas nelaimes malas; pie
ezera, pie dziļas upes krasta, bet gluži iekšā
iegrūst jeb ievilkt gan nepaspējot, jo tad acis
atveroties, kad nāvei jau zobos varot skatīties.
Tāda vadāšana varot notikt pat pie pašu mājas.
Ja vadājamais esot braukšus, tad esot vislabāki,
ka laižot zirgam savu vaļu; tad tas atrodot īsto
ceļu, jo pie zirga vadātājs neķeroties.
/Balss, 1878,22./

31471. Veci ļaudis stāsta, ka šur tur uz krustceļiem,
mežos un purvos dzīvojot ļauni gari, kas maldinot
cilvēkus, kamēr tie beidzot galu dabūjot. Dažiem
gan vēl pusdzīviem izdodoties pārnākt mājā. Šie
vadātāji neesot nekas cits, kā nomocītas dvēseles,
kas parādoties dažādos veidos, gan kā cilvēki, gan
kā dažādi kustoņi. Viņi skraidot apkārt, gribēdami
atriebties un agrāki nerimstot, kamēr neesot
ieguvuši savu skaitu cilvēku, kas viņu mieram esot
vajadzīgi. Vadātāji mituši tik tādās vietās, kur
kāds nokauts, noslīcis jeb pats nogalinājies. Gar
šādām vietām tad arī ļaudis baidījušies garām
staigāt, īpaši pusdienās un pusnaktīs, bet labāk
gājuši ar riņķi apkārt.
/Balss, 1891, 36. Silamalas Vaivariņš./

31472. Vadātāji esot nomocītu cilvēku dvēseles, kuras tik
ilgi pasaulē apkārt dauzoties un meklējot
atriebties, kamēr iegūstot vajadzīgo skaitu upuru.
Viņi nākuši arī uz krustceļiem, upmalām, purviem
un tiltu apakšām. Vadātāji bieži vien ievedot
cilvēku kādā meža biezumā un apmulsinājot prātus,
tā ka vairs neatģiedot laukā tikt un tur bieži
dabūjot galu, vai atkal ievilinājot ūdenī, kur
cilvēks noslīkst, jo izglābties neesot iespējams.
/V. Siliņš, Inčukalns./

31473. Par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tos
garus, kuri vientuļus gājējus vai nu nakts vai
dienas laikā vadā un maldina, ka nespēj atsniegt
to vietu, kurp tie nodomājuši iet. Šie pa lielākai
daļai bijuši tādu cilvēku gari, kuri savu mantu
priekš nāves apglabājuši, vai arī tādi, kas
nelaikā dabūjuši vai padarījušies sev galu. Šie
parādoties cilvēkam vai nu redzamā veidā, vai arī
rīkojoties neredzami.
/Etn. 1894. IV, 86. J. Siķēns, Vecumnieki./

31474. Vadātājs nākot dažreiz par melnu debesi virsū,
griežoties apkārt un apmaldinot cilvēku.
/E. Zommere, Rauna./

31475. Vadātājs esot liels, pelēks vīrs, kas ģērbies
mākoņu mētelī. Viņš piemājojis Burtnieku ezera
krasta priedēs un nodevies cilvēku maldināšanai.
Apmulsinātais cilvēks varot vadātāju redzēt, kad
saliekot roku īkšķus krustiski un caur tiem
skatoties. /Brīvā Zeme, 1929. I, 7./

31476. Neviens nedrīkstējis lielīties ar savu neticību, ka
tādu maldinātāju nav, jo tad tūliņ ticis
maldināts. /J. Zaļokalns, Rāmuļi./

31477. Vietas kurās maldina, ir pa lielākai daļai
uzkalnīši vai purvi, dažreiz arī tādas, kur senāk
stāvējušas ēkas, bet ir šīs vietas neatrodas tālu
no purva vai kalna.
/Etn. 1894. IV, 87. J. Siķēns, Vecumnieki./

31478. Ja mežā apmaldās, tad vajaga pāraut kājas no labās
uz kreiso kāju, lai vadātājs atstājas.
/A. Vikmane, Liepupe./