VĀRDOŠANA.

31973. Vārdotājam nevajaga tik stipri vārdot, ka to iz-
dzirstu ; ja citi dzird , tad šai reizā no apvār-
došanas neattiekas. Kad vārdo , tad vajaga ar visu
sirdi un dvēseli cerēt , tad tā izdosies kā vēlas.
/K. Mūlenbachs, Ērgļi./

31974. Raudzīt rauga ikreiz trim lāgām , t. i. vārdi trīs
reizas sakāmi . Vārdiem beigās pieliek : " Dievs
Tēvs, Dievs Dēls, Dievs sv. Gars." Dzeramo (ūdeni,
tēju, brandvīnu) vislabāki raudzīt tīru, t. i.
nemest nekā klāt (piem. sāli). Kad saraudzītais
dzeramais iedzerts , var uzjemt virsū sukuru,
sāli. Daži raugot ar sāli, - sāls raudzītāji, sāls
pūšļotāji , bet tas neesot labi . Skatoties kāda
vaina, ar saraudzīto dzērienu apmazgā arī miesas
(vainīgās vietas). /A. Rozenšteine, Saldus./

31975. Vārdojamos vārdus nevajaga citiem atstāstīt; ja
tos citiem atstāsta , tad viņi vairs pašam neder.
ņus nevajaga arī nelietīgi velti valkāt, bet stip-
ri tos slēpt un glabāt.
/P. Š. Rauna. K. Mūlenbachs, Ērgļi./

31976. Jaunai sievai māte vai vīra māte uztic visus sa-
vus pūšamus vārdus, kurus tā līdz šim glabājusi kā
lielu noslēpumu, ticēdama, ka izpļāpājot viņi
zaudē savu brīnuma spēku. Kurai mātei meitas nav,
tā vai nu ņem savus pūšamus līdza kapā, vai tikai
uz pašas miršanas gultas tos atstāj kādai radinie-
cei, ko atzīst par cienīgu. /J. Vinklers, Vanga./

31977. Uz vārdotāju ejot vajaga izvairīties, lai
nesastopas ar citiem cilvēkiem, un ja tomēr
atgadās, tad nevajaga nevienam teikt, no kurienes
nākdams un kurp iedams. /K. Mūlenbachs, Ērgļi./

31978. Ja gavēnī nogriež čūskai galvu, tad izkaltē un
iešuj zilā drēbītē, tad ar to var izdziedēt visas
vainas, piesaucot trīs reiz Dieva vārdu.
/K. Jansons, Plāņi./