VĀRDOTĀJS.

31979. Ja bērns rodas, kamēr iepriekšējais ir vēl zīdāms,
tad viņš var būt par labu pūšļotāju.
/P. Š., Ropaži./

31980. Dažs, kad viņam pašam jeb viņa lopam kāda kaite
piesitas, tek pie pūšļotājiem jeb apvārdotājiem,
kas lielās slimības aprunāt.
/W. Maczewski, Sprediķu grāmata, 1793, 697./

31981. Kad pie burvjiem iet, tad šie veras brandvīnā, pūš
sālī un tabakā, lej savā kausā brandvīnu, met ar
roku savā priekšā un uz biķera krustu, tad liek uz
tā roku un brandvīnu stipri sakrata. Nu skatās
apdomīgi uz brandvīna pērlēm un runā lēni, it kā
stāstītu, no kā tā vaina cēlusies... Tad saka,
valodu vilkdami un arvienu vērdamies: "Tā kā no
naida, tā kā prasīts, tā kā nedots", un tā vēl
vairāk, kamēr no otra visu noprot, kas vajadzīgs.
Visupēc saka, kāda vaina esot un māca, kas jādara.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

31982. Slimnieka dziedēšanai vārdotājs jeb vārdotāja
ielej kādā traukā ūdeni, brandvīnu jeb citu kādu
šķidrumu un aiziet kādā klusas istabas, klēts jeb
rijas kaktā. Tur viņš pūš, vārdo, glābj jeb aprunā
to šķidrumu ar slimībai vajadzīgiem vārdiem,
kreisā rokā turēdams trauku, labā kādu īpašu
kauliņu jeb nazi, ar kuru beidzot taisa trīs
krustus un vēl nočukst: "Dievs Tēvs, Dievs Dēls,
Dievs Sv. Gars" un tāpat vēl noskaita tēva reizi.
Kāda vārdotāja teikusi par vārdojamo kauliņu: "Tas
ir ņemts no suņa, kas godīgi nosprādzis."
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 113./

31983. Vārdotājiem mēdz būt divējādi vārdi: senlaiku un
kristīgu laiku vārdi. Pirmos tur allaž par
stiprākiem. /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 113./

31984. Kad slimība ir ārīga (augons, roze, izmežģījums u.
t. pr.) tad vārdotājs dažreiz tikai pārdomā vārdus
jeb nočukst tos par slimo vietu un uzspļauj tai
trīs reizes. /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 114./

31985. Pie lopu slimībām slaveni vārdotāji nemaz negājuši
lopu apskatīt, paprasījuši tik, kāda lopam ir
spalva, un tad nokaitījuši savus vārdus.
/P. Š., Rauna./

31986. Par riebšanu vārdotājam visādā ziņā ir jādod kāds
zieds. Pēc tautas domām tāds zieds nav alga, bet
tik aizsargu līdzeklis, lai vārdotājs nezaudētu
savu spēku un svētību. Ja vārdotājs nedabū ziedu,
tad viņš vēl var pielikt piepūšamos vārdus, ar
kuriem nevien dziedējamais spēks tiek atņemts,
bet slimajam tiek pieburts vēl lielāks ļaunums.
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 114./

31987. Ja kādam vārdotājam, pūšļotājam jeb citam
labdarim, kas pats naudas neprasa, dod ziedam
naudu, tad kapara naudā nevar dot tādu maksu, ko
var sadalīt trīs līdzīgās daļās.
/E. Zommere, Rauna./

31988. Riebējam paldies nesaka. /K. Jansons, Plāņi./

31989. Tie vārdi, ar ko zīlnieki apvārdo vājības un
visādas vainas, pavisam nepazūd starp tumšiem
ļaudīm jo viņiem ir tāda ticība, ka neviens tos
vārdus, ko viņš no cita dabūjis, nedrīkst ņemt
kapā līdz, bet uz miršanas gultas tie atstājami
kādam citam. Ja nu kam, uz miršanas gultas guļot,
nebūtu neviena, kam tos vārdus atstāt, tad viņš
ņem skalu, izsaka tos vārdus pēc kārtas, uzvelk ar
ogli pie ikkatra vārda izteikšanas vienu strīpi uz
skala. Kad ir nobeidzis, tad iemet skalu ugunī,
lai sadeg, un nu viņš ir svabads un var mirt.
/K. Šilings, 1832.g., Tirza./

31990. Kas par apriebēju grib palikt, tam gavēnī jānosit
čūska, kurai jānogriež galva, kas jāizkaltē un
jāiešuj zili sarkanā mazā, mazā spilventiņā. Ar to
tad varot aizdedzināt visas vainas, ja slimās
vietas apspaidot ar šo spilventiņu un piesaucot
Jēzus Kristus vārdu beigās. /J. Jansons, Plāņi./

31991. Kad viens māk pūst, un ka pateicot otram tos
pūšamos vārdus, un tas teicot, ka nelīdzot, tad
vajagot pirmai sestdienas vakarā noiet pirtī,
uzmest garu un saukt: "Mans gars stiprāks kā
tavs", tad arī pūšamie vārdi atkal līdzot.
/J. Daizis, Nīca./

31992. Burvības vārdus nevarot stāstīt jaunākam, jo tad
tie pārejot uz jaunāko un stāstītāja vārdiem
neesot spēka. /H. Skujiņš, Smiltene./

31993. Mirstot vārdotājs jeb vārdotāja nodod slepeni
savus vārdus kādam no saviem tuviniekiem, kuram
tad arī pāriet pirmā vārdotāja spēks. Ja vārdus
izstāsta citam, tad arī viss spēks pāriet pie tā,
un pats stāstītājs vairs nevar ar saviem vārdiem
dziedēt. /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 113./

31994. Vecāki atstāj vārdus vecākajam jeb jaunākajam
bērnam, vidējiem bērniem atstātie vārdi neesot
vairs tik spēcīgi. /A. Bīlenšteina rokraksts./

31995. Kad pūšļotājs izstāsta otram savus vārdus, tad
viņš pats vairs nevar pūšļot. Bet priekš nāves
vārdi ir citam jānodod, citādi pūšļotājam ir grūta
miršana. Vīrietis savus vārdus mēdz atstāt sievie-
tei, sieviete atkal vīrietim.
/A. Bīlenšteina, rokraksts./

31996. Burvības ir visādā ziņā jāatstāj slepeni citam, jo
citādi burvību zinātājs nevar mierīgi nomirt. Tauta
zina daudz pasaku, kur burvis jeb ragana, juzdami
savu galu, lūkojuši uzspiest savu noslēpumu citiem,
bet, nevarēdami to izdarīt, miruši briesmīgās
mokās. /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 113./

31997. Kad pūšļotājs izstāsta savus vārdus citam, tad
viņš pats vairs nevar slimību dziedināt.
/P. Š., Rauna. K. Pavasare, Drabeši./

31998. Kādam bijusi ļoti laba māksla zobu sāpju remdinā-
šanā. Kurš tikai aizgājis pie viņa pēc palīdzības,
viņš izrakstījis tam kādu zīmīti, licis to uz
slimā zoba saēst un tūliņ zobs vesels. Kāds viņam
reiz visus noslēpumus nozadzis, kuri pie ārstēša-
nas vajadzīgi, un no tā brīža viņš vairs nespējis
nevienu zobu sāpi glābt, bet arī zaglis ne.
/T. Dzintarkalns, Talsi./

31999. Kad riebējs pāriet uz citu māju dzīvot, tad viņš
pajem kādu sauju skudru un uzsviež tās uz jaunās
mājas sliekšņa; tad pie viņa nākšot slimnieki kā
skudras no visām pusēm un nesīšot labu ziedu.
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 207./