VĀRDS.

32000. Kad bērns pēc kristīšanas stipri raud un nav ap-
mierināms, tad viņi domā, ka tas ar savu kristībā
dabūto vārdu neesot mierā, bet vēloties citu. Tad
viņi tam dod vārdu pēc savas pagānu māņticības un
nosauc viņus parasti pēc kāda putna, kā es pats
esmu pazinis dažas sievas, kurām bija putnu vārdi.
Kādus vārdus vīrieši dabūjuši, nav izzināts. [Sal.
kristīšana.] /P. Einhorns, 1649./

32001. Bērza sieksta sapuvusi, tāsis vien palikušas;
Nomirt bija, sapūt bija, vārdiņam še palikt.
/LD 27675, 27753./

32002. Kad kāda vārdu nezinīt, negribīt izrunā, tad tas
tanī brīdī piemin. /K. Jansons, Plāņi./

32003. [Māņticīgais Balcers] velnu un vilku nesauca pie
vārda, bet tai vietā ļauno un zvēru. Velna vārdu
minot dzirdēdams, viņš allažiņ izspļāva, ka velns
caurumu neatrastu, kur ielīst.
/A. J. Stenders, Sērpils./

32004. Kad skaidri nezin, kas sauc, tad nedrīkst atskatī-
ties vai atsaukties, lai neatsauktu nelaimi.
/A. Kabuce, Bulduri./

32005. Ja pusdienas laikā vai pusnaktī pa ausu galam
dzird savu vārdu saucam, tad nekad nedrīkst at-
saukties, citādi ir jāmirst.
/V. Hāzena, Nītaure./

32006. Ja nakti guļot dzird savu vārdu saucam, tad notiks
kāda nelaime. Tad vajaga tūliņ uzcelties un pa-
staigāties, pēc tam var atkal iet gulēt.
/Balss, 1879, 61./

32007. Ja dzird savu vārdu saucam, un ja nevienu cilvēku
neredz, tad nevajaga atsaukties, jo nāve sauc; ja
atsaucas, tad tam ir jāmirst.
/J. Miķelsone, Rencēni./

32008. Balss, kas tevi nezināmi no kurienes sauc vārdā,
nozīmē nāvi. /P. Jaunzemis, Nīca./

32009. Ja kāda balss no nezināmas vietas sauc vārdu, tad
tas zīmējas uz nāvi. /V. Pilipjonoks, Asūne./

32010. Ja runājot netīšām izsaka kāda cilvēka vārdu, kas
nav klāt, tad tas, kura vārds pieminēts, domā par
to, kas pieminējis. /E. Reinbacha, Vecpiebalga./

32011. Ja aiz pārskatīšanās kādu cilvēku nosauc otra
vārdā, tad tie abi kļūs bagāti.
/L. Rone, Iecava./