VĀRPAS.

32241. Senāk labībai augušas vārpas no pašas saknes līdz
salma galam, kādēļ cilvēkiem bijis daudz maizes.
Reiz kāda sieviņa tīrījusi savu bērnu ar maizi,
par ko Dievs saskaities un atņēmis vārpas pavisam.
Tad lūdzies suns, lai atstājot viņa tiesu, jo viņš
jau neesot vainīgs. Dievs tad arī atstājis suņa
tiesu un no tā laika aug vārpas suņa mutes garumā.
[Sal. suns.] /P. Š., Rauna./

32242. Agrāk labības vārpas bijušas tikai puspirksta ga-
ras. Suns lūdzis Dievu, lai audzējot arī viņa
tiesu, no kura laika vārpas esot līdzšinējā
garumā. /K. Jansons, Plāņi./

32243. Kad vārpas ir ļoti mazas, tad būs gara ziema.
/S. Gūberts, 1688./

32244. Ja melna ir labības vārpas augšējā daļa, tad
sniegs uzsnigs ziemas beigu pusē.
/A. Bērziņa, Aloja./