VEĻI.

32483. Vecie cilvēki zina daudz stāstīt par vecajiem. Par
vecajiem tie dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb
garus, kuri gadā divi jeb trīs reizes apmeklējuši
dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem
svētību, bet naidniekiem ļaunumu. Vecaji bijuši
cilvēku izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā;
viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem, gar
ceļa malu, kā arī gar sētmalām. Vārds "vecaji"
cēlies no tā, ka visiem bijis vecs, gandrīz vienāds
izskats. Vecaji jeb paurīši bijuši neredzami gari,
bet redzēt tos katrs dabūjis, kad tik mājas čukura
galā jāšus uzsēzdamies, uzbāzies aramās sakas kak-
lā, aizsējies sietiņu priekš acīm un tad atmugu-
riski skatījies pret kapsētu, no kuras puses tie
arvien ceturtdienas un piektdienas vakaros atnāku-
ši un kurp sestdienas vakaros atkal aizgājuši.
Vecaju atnākšana notikusi Mārtiņos, Ziemassvētkos
un Vastlāvjos.
/Etn. 1891. I, 62. Fr. Kalniņš, Liepupe./

32484. Veļi paši esot mironu dvēseles, kuras melnā kamolā
satinušās veļoties tumšās naktīs gājējiem uz kā-
jām. Reiz kāds vīrs gājis tumšā naktī uz riju.
Ejot tam sācis velties uz kājām melns kamols
(velis), un vēlies tā projām, kamēr ievēlies rijā.
Vīrs no tam tā pārbijies, ka palicis tūdaļ slims
un pēc maz dienām nomiris. /M. Šimiņš, Brukna./

32485. Veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes
apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un
kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par
saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Bet lai izzinā-
tu, vai piederīgie labi dzīvo, tad veļi veļu laikā
dažreiz izklīstot pa druvām, ēkām un visiem kak-
tiem, pat gultas cisas izokšķerējot un naudas krā-
tuves pārraugot. Tā ložņādami veļi smalki noklau-
soties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi
arī iečukstot labus padomus ausīs. Vecās drēbēs
veļi negribot apkārt staigāt, kādēļ viņiem vajagot
dot labu apģērbu. /S. Hāze, Talsi./

32486. Ja rudens vakaros kaķi ņaud, tad veļi staigā
apkārt pa mājām. /M. Macpāne, Alsunga./

32487. Veļus Smiltenē sauc par ēniem, māžekļiem un mā-
nikļiem. /P. Š., Smiltene./

32488. Pie pirts lodziņa jāpieliek kārts, lai veļi labāk
tiek iekšā. /A. Vilciņš, Līgatne./

32489. Pa rudens vakariem nevajaga pārāk stipri runāt, jo
tad varot iztraucēt veļus.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./

32490. Ēdiens, ar ko baroti veļi, jādod slimam kustonim,
tad tas paliks vesels. /T. Cimdiņa, Ķoņi./

32491. Tos traukus, no kuriem ir veļi ēduši, nedrīkst
mazgāt ar akas ūdeni, jo tad šis ūdens būs rūgts
un nelietojams. /A. Mūrniece, Cēsis./

32492. Veļiem jāliek rijā ēdiens, lai tie atnestu svētī-
bu. /M. Ezertēva, Cirsti./

32493. Velēniešiem esot arī citādi ēdieni, piem., sutnes
no smiltīm. /P...ters, Odziena./

32494. Lietiņš bija saulītē: velēnieši kāzas dzēra. Mans
bāliņš jauns nomira, veļās ņēma līgaviņu.
/LD 27798-800./

32495. Ja sienu, pa kuru vēlušies veļi, aiznes uz pļavu,
tad nākošā gadā būs laba zāle.
/T. Ķenga, Jelgava./