VELNS.

32402. Šai zemē daudzi domā, ka velni ir miesīgi radīju-
mi, kuriem dabiskas miesas kā cilvēkiem, kādēļ
viņi tāpat dzīvo kā cilvēki un arī viņu miesas
un dzīvības uzturai ir tādas pašas vajadzības kā
cilvēkiem. Velniem esot arī savas mājas: citi dzī-
vojot mežā, citi ūdenī, citi uz lauka. Ļaužu
lādēšanā dzird jūras, meža, vēja un citus velnus.
/P. Einhorns, 1627./

23403. Velns varot pieņemt visādu dzīvnieku izskatu,
izņemot trīs. Par līdeku viņš nevarot pārvērsties,
tādēļ ka viņa galvā esot Kristus mocību rīki:
krusti, šķēpi, ērkšķi u. c. Par jēru viņš nevarot
pārvērsties, tādēļ ka Kristus esot Dieva jērs. Par
balodi viņš nevarot rādīties, tādēļ ka Svētais
Gars esot nācis no debesīm par balodi.
/P. Einhorns, 1627./

32404. Šai zemē daži domā, ka velnu un viņa ļaunos garus
varot saistīt ar vārdiem un dažādām zīmēm.
/P. Einhorns, 1627./

32405. Šai zemē domā, ka velnu un viņa ļaunos garus varot
aizdzīt ar vīrāku, kad to aizdedzinot un kvēpinot.
Tam pašam nolūkam daži nēsā līdz sīpolus un
ķiplokus. /P. Einhorns, 1627./

32406. Gaiļi ar dziedāšanu varot padzīt velnu un viņa
garus . Tiklīdz gaiļi pret rītu sākot dziedāt,
viņam jāejot projām . Tādēļ arī ļaudis tic, ka
agrāki nevarot izceļot, kamēr vēl gaiļi neesot
dziedājuši, jo tad varot būt droši no velniem un
ļauniem gariem. /P. Einhorns, 1627./

32407. Velns esot melns kā katls, tam esot ragi kā āžam,
acis kā uguns, liels līks deguns kā vanagam, ar
plašām nāsīm, rīkle kā prauls, liela gara aste,
viena lāča un otra gaiļa kāja. /G. Stenders./

32408. Velns esot melns, par visu miesu spurains, ar
platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām degošām acīm;
tam esot kuprains deguns, līki nagi, govs aste.
Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes.
Tas staigājot visur apkārt un pinoties ar burvjiem
un raganām, tiem naudu, labību un citas mantas nes-
dams. Tas varot acumirklī pārvērsties, kurā miesā
un sejā gribēdams: tas rāpot kā ķēms pa kapsētām
un tumsā baidot cilvēkus kā spoks.
/A. J. Stenders, Sēlpils./

32409. Velns esot liels, sarkans vīrs ar resnu dzelzs nūju
rokā. Viņam esot vareni spārni, ka varot īsā laikā
visu pasauli apskriet. Velns esot spalvains un
ļoti nejauku vaigu, viena kāja kā gailim, otra kā
lācim. Viņš esot ar kumpu muguru, gariem ragiem,
līku degunu un vienu aci pierē kā bundulu.
/Mājas Viesis, 1862, 18./

32410. Lielais velns ir ellē ar dzelzs ķēdēm saslēgts, un
mazie velnēni strādā apkārt šīs ķēdes griezdami.
Bet kad Lieldienā baznīcā dzied: "Alelujā", tad
velna ķēdes atkal savelkas stiprāki kopā. Kad reiz
ķēdes velnu nožņaugs, tad būs pasaules gals.
/A. Gari-Jone, Domopole./

32411. Velns jeb smuts ir melns vīrs ar govs kājām un ar
gariem nagiem pie rokām. Pērkona laikā viņš
pārvēršas par melnu kaķi un slēpjas pie cilvēka.
Akās viņš dažreiz pārvēršas par zivi. Kad sieviete
to izvelk un grib ņemt rokā, tad viņš pazūd.
/V. Juoņus, Pustiņa./

32412. Velnam ir kazas kājas, cilvēka ģīmis, bet ar
ragiem galvā. Kad noslēdz ar velnu līgumu un
paraksta to ar savām asinīm, tad velns tam visu
izdara, ko tik vien tas vēlas, bet pēc notecējušā
laika velns sajem līdzēja dvēseli.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

32413. Velnam esot ugunīgas acis, divi ragi pierē, viena
zirga un otra gaiļa kāja un liela aste aiz
muguras. /Lapas Mārtiņš, Rūjiena./

32414. Vecais velns ir ar trim acīm, garu degunu, asiem
gariem zobiem, ādas cepurīti, pazeltītu mēteli,
sarkanām biksēm un mīkstiem zamša cimdiem un
zābakiem. /J. Danovskis, Dagda./

32415. Velnam esot aste un melni zobi.
/F. Brīvzemnieks, "ÁÑŽpÝØÚē". 47. lpp./

32416. Velni jem raganas par sievām un viņiem piedzimst
kropli bērni. Kad viņi precējas, tad ir slikts
laiks; gāžas lietus, griežas viesulis, putina
sniegu u. t. t. /V. Juoņus, Pustiņa./

32417. Vīrs uzlūdzis trīs velnus uz vakariņām. Bet velni
gribējuši apēst pašu vīru. Tad nācis Dievs palīgā
un pārvērtis to velnu, kas daudz gaļas prasījis
par kaķi. Otru velnu, kas prasījis daudz miltu,
Dievs pārvērtis par žurku. Trešo velnu, kas
vēlējies toveri ar asinīm, Dievs pārvērtis par
blakti. Trešais velns arī tūliņ pārvērties par
blakti un ielīdis sienas šķirbā. Tāpēc arī blaktis
tik nejauki smirdot, ka esot radušās no velna.
/Teikas par Dievu, 1929, 32 (41). J. Plaudis,
Dzērbene./

32418. Cik reiz cilvēks savā mūža piemin velnu, tikreiz
tas viņam parādās. /K. Corbiks, Kroņa-Vircava./

32419. Ja vakarā velnu piemin, tad viņš barojas.
/L. Kārkliņš, Elēja./

32420. Vārdu "velns" nevar pieminēt, jo citādi viņš var
runātājam parādīties savā īstā izskatā.
/V. Juoņus, Pustiņa./

32421. Tam, kas vienmēr sakot: "Lai tev velns", pats
velns arī stāvot pie labās rokas, bet kas Dievu
pieminot, no tā velns stāvot tālu.
/M. Miezone, Kusa./

32422. Ja bieži velnu piesauc, tad deldējas ķēde, ar ko
tas piesiets. /M. Poriete, Ēvele./

32423. Tad velnu varot redzēt īstajā izskatā, kad uz to
skatoties caur zirga sakām.
/Lapas Mārtiņš, Rūjiena./

32424. No dēļa jāizgriež zara caurums un svētdien baznīcā
caur to jāskatās uz kanceli, tad pie mācītāja
varēs redzēt velnu kā sulaini mācītājam.
/L. Lupiķis, Dzelzava./

32425. Svēti cilvēki varot redzēt vellu. Reiz vellam
baznīcā, grēciniekus rakstot, esot pietrūcis uz
teļādas rūmes, vells esot ādu stiepis ar zobiem,
svētais, to redzēdams pasmējies. Vells to tūlīt
pierakstījis. [Sal. baznīca.] /G. Pols, Baldone./

32426. Ja grib vellu satikt, tad vajag pusnaktī nostāties
uz krustceļiem. /A. Korsaks, Ezere./

32427. Velni nāca pie cilvēkiem dažādos veidos, maldināja
pa naktīm ceļotājus, ķircināja muižas rijniekus,
saderēja pie kungiem un saimniekiem par kalpiem un
sanesa tiem bagātību, kad iepriekš bija salīguši,
ka pēc tik un tik gadiem tiem jāatdod sava dvēsele
viņiem, un kad šāds līgums bija parakstīts ar
cilvēku asinīm, tad no šā līguma dvēseles pārdevē-
jiem vairs nebija iespējams atkāpties.
/Lapas Mārtiņš, Rūjiena./

32428. Velnam esot trīs ienaidnieki: pērkons, vilks un
pīlādža koks. Pērkons nosperot velnu, vilks
saplosot velnu un ar pīlādža koku varot nosist
velnu, jo vienīgi no sitieniem ar pīlādža koku
velns sajūtot sāpes. /Lapas Mārtiņš, Rūjiena./

32429. Velnu ar svina lodi nevarot nošaut, bet tikai ar
zelta vai sudraba lodi. /Lapas Mārtiņš, Rūjiena./

32430. Ja velnam šaun ar svina lodi, tad tā lec atpakaļ
un ķer pašu šāvēju. Velnu var nošaut tikai ar
sidraba lodi. [Sal. ēni.] /P. Š., Rauna./
32431. Velnu varot tikai ar sudraba lodi nošaut.
/K. Lielozols, Nīca./

32432. Ja grib nošaut pašu ļauno garu, tad flinte jālādē
ar dzīvsudrabu. /A. Zālīte, Bērzpils./

32433. Lācis ir stiprāks par velnu un cīņa to allaž
pārspēj. /P. Š., Rauna./

32434. Pērkons meklējot velnu un velns arvien no pērkona
bēgot. /G. F. Stenders, Kurzeme./

32435. Kamēr elle vēl nebijusi gatava, Velns dzīvojis
apakš ozola saknēm alās. Vēl tagad viņš pa tām
alām nāk laukā spokoties. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

32436. No tādas vietas, kur kāds sevīm galu darījis jeb
ātrā nāvē nomiris, pēc septiņiem jeb deviņiem
gadiem nakts laikā stipri esot jābīstas, jo tā
esot nevieta un ļaunais tur ceļa gājējus ilgi
vadājot apkārt. /K. Šilings, 1832.g., Tirza./

32437. Velns dzīvojot lielos bezdibinos, kur cilvēki
slīkstot. /A. Bīlenšteina rokraksts, Zaļenieki./

32438. Velli mājojot tumšās vietās un ūdeņos, jo tie esot
tumsības valdnieki. /G. Pols, Baldone./

32439. Velni senāk dzīvojuši rijās un gulējuši krāsns
priekšā. /G. Pols, Staburags./

32440. Velni dzīvo ellē un vāra svekus, kur mocīt grēci-
niekus. Velni parādās zemes virsū pusnaktī un pus-
dienā. Svētdienās viņi parādās tiem, kas pa mišas
laiku zvejo zivis, lasa sēnes jeb dara citus lī-
dzīgus darbus. Tiem tad arī velni palīdzot.
/V. Pilipjonks, Asūne./

32441. Blēži... saka aizbildināmies: "Laikam mums ļaunais
piesities, ka mums to bija darīt."
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

32442. Lāstu vārds: "Ka tev deviņi velli !"
/Ēdoles Kārlis, 1894./

32443. Izrunāt vārdu velns ir liels grēks, tā vietā bieži
saka: ļaunais gars. /V. Pilipjonks, Asūne./

32444. Ja kāda lieta acu priekšā uzreiz pazūd, ka viņas
nevar uzskatīt, tad Velns viņai ir savu asti virsū
uzlicis. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

32445. Ja kautkas piepeši pazudis, tad saka, ka velns uz-
sēdies virsū. /A. Ēdelmanis, Raņķi./

32446. Ja mājā kas izgaist, tad jādur velnam acīs: sieta
acīs jādur ar zirklēm un jāprasa : " Atdosi, ko
paņēmi?" Tā tas jādara trīs reizes, tad pazudušo
lietu tūlīt atradīs. /A. Zālīte, Bērzpils./

32447. Ja ganos ejot kas izgaist, tad jāgriež velnam mati:
jāsaņem rokā garākā zāle uz cintiņas, jāsagriež,
jāuzliek akmens virsū un jāprasa (velnam) : "Vai
atdosi, ko paņēmi?" Tā tas jādara trīs reizes. Tad
tūlīt atradīs zudušo mantu. /A. Zālīte, Bērzpils./

32448. Velni jeb smuti klejo apkārt pa pasauli un pastā-
vīgi grib ievest cilvēkus kādā nelaimē.
/V. Juoņus, Pustiņa./

32449. Velns esot atradis brandavīnu un arī izmācījis
cilvēkus smēķēt tabaku. /V. Pilipjonks. Asūne./

32450. Velns gan visu zina, bet tomēr nezina, kur sieviete
katrreiz nazi trin. /K. Jansons, Plāņi./

32451. Velns visu zina, tikai tā nezina, kur saimniece
nazi trin. /Z.Prauliņš, Aumeisteri./

32452. Ja par velna labumu brīnoties, tad ik uz katru
vārdu zināma tiesa viņam no bagātības atejot nost.
/LP II, 12. P. Štauers, Iecava./

32453. Velna nevajaga pie vārda saukt, bet par nelabo jeb
kā citādi. [Sal. vilks, čūska, bites, vārds.]
/P. Š. Rauna./

32454. Es par velnu nebēdāju,
Es velnam vārdu zinu:
Velna tēvs Indriķītis,
Velna māte Mārgrietiņa.
[Sal. mēris.] /V. Vankins, Zelgauska. LD 34119./

32455. Bērniem piekodina, ka neesot labi velnu pie vārda
saukt, bet tas jāsaucot par ļauno jeb melno kungu.
/Mājas Viesis, 1862, 18./

32456. Vella vietā lietoja vārdus: Jupis, spoks, sātāns,
nelabais u.c. /G. Pols, Baldone./

32457. Vakarā nevajaga pieminēt velnu, jo citādi velnam
dilstot ķēdes; viņš esot piekalts elles dibenā ar
ķēdēm. /O. Darbiņš, Birži./

32458. Lielais velns vienmēr stāvot ķēdē piesiets. Tik-
līdz noliek nazi ar asmeni uz augšu,- ķēdē robiņš.
Un ja lielā ķēde pārdils, velns spruks vaļā un
pasaulē būs pastardiena. /A. Šķēre, Kurmene./

32459. Kas grib, lai viņa mājā dzīvo labi gari , tam
septiņi gadi nevajaga piesaukt vellu.
/G. Pols, Baldone./

32460. Ja tādā vietā izgadās gulēt, kur velni un spoki
māc, tad jāapvelk ar nazi trīs reiz ap guļas vietu
apkārt un nazis jāuzdur galvgalī zemē. Tad velni
saka, ka gulētājam ir dzelzu sēta apkārt.
/J. Rubenis, Ērgļi./

32461. Ja velns piesitoties cilvēkam un sākot kopā
staigāt, tad jākraujot tam ar sērmūkšļa rungu,
kur tikai pietiekot. Ja tā viņu arī tiešām neno-
sitot, tad tomēr tiekot vaļā. Jeb arī esot jāsa-
vienojot trīs mieti kopā un jāsitot ar tiem, tūlin
tai vietā palikšot tikai asinis un ūdens
/LP V, 128. Strāķis, Lielvārde./

32462. Velnam var sist tikai ar sērmokšļa koku un sitie-
nus vajagot skaitīt tikai pa nepārniekiem: 1, 3, 5
u. t. t., bet ja skaitot arī pārniekus: 2, 4, 6
u. t. t., tad sāpot pašam sitējam.
/J. Kļava, Nīca./
32463. Ja velnam sit, tad iesit pats sev. [Sal. ēni.]
/P. Š. Rauna./

32464. Velnu var nosist ar cērmokša rīksti, sakot: "Še
reize , še reize !" Velns teiks: "Sit otrreiz !"
Bet tā nedrīkst darīt, jo tad velns tiks vaļā un
nositīs pašu sitēju. /A. Zālīte, Bērzpils./

32465. Lai aizdzītu velnu, tad durvīs vajag iedzīt
sērmūkšļa tapu. /H. Lindberga, Jaunrauna./

32466. Velns zogot nekristītus bērniņus.
/Špāne, Ventspils./

32467. Bērnus pārmainot nelabs gars.
/Kalnvagāre, Ventspils./

32468. Vīns veirīts palīk par nakti uz kluona. Īlein
kopnā un guļ. Nakts vydā nazkas izruopuoj uz kopnas
un tai pīmīdz gulātuoju sīnā kopnā, ka tys tikkū
elpot spēj. Bailēs suok klīgt un kristītīs un tomā
acumirklī nalobais nušlyuk nu sīna kopnas. [Sal.
lietuvēns, smuts.] /Gari-Jone, Dricēni./

32469. Tepat pie kāda saimnieka šuvis skrodelis. Redzot
naktī ienākam istabā melnu vīru, kurš pajemot
slotu, satinot un noliekot uz galda. Tad pajemot
sievas kuslo bērnu no šūpuļa - māte bijusi aizmi-
gusies - un noliekot tāpat uz galda. Kamēr vīrs
satīto slotu licis šūpulī, tikmēr skrodelis pakam-
pis slepu īsto bērnu un turējis pie sevis, skaitī-
dams tēva reizi un dažādus bībeles vārdus. Nela-
bais gars, neatrazdams vairs bērnu, iesaucies tik
"u" un pazudis. Tad skrodelis devis mātei padomu,
lai tik cērt kaklu nost tādam bļāvam. Māte negri-
bējusi, bet kad skrodelis visu notikumu izstāstī-
jis, bijusi ar mieru. Kā skrodelis uzlicis uz
slieksni un cirtis, tā bērns atkal palicis par ve-
cu slotu. /Kalnvagāre, Ventspils./

32470. Mājās, kur saimniece bijusi satinusies, atnācis
nabags un nolicies vakarā uz mūrīša gulēt. Te
nakti viens ienākot, paskatoties un sakot, ka vēl
nevarot bērnu dabūt. Pēc kāda laika ienākot
otrreiz un sakot, ka nu varot. Izgājis ārā un
cirtis namā kaut ko! Pa to starpu nabags pajēmis
saimnieces bērnu, savīstījis kaut kā no drānām
citu un ielicis vietā. Ienākot tas no nama, pajemot
nabaga ielikto bērniņu un atstājot savu tur. Bet
šis briesmīgi bļāvis. Nabags licis krāsni izkuri-
nāt un teicis, lai viņam tik iedodot šo bļāvu. Kā
pajēmis, tā iesviedis krāsnī, kur tas pārvērties
bērza pagalē. Nabags tad atdevis mātei īsto bērnu,
sacīdams: "Še tas, rau, jūsu bērniņš!" Saimniece
aiz pateicības vairs nelaidusi nabagu projām, bet
paturējusi savā sētā, kamēr mirs.
/K. Pētersons, Raņķi./

32471. Budēļu vakarā visi mājenieki aizgājuši budēļos;
palikusies mājās tikai saimniece ar savu nesen
piedzimušo meitiņu. Te saimniece redz ienākam
ciemiņa puisi kā budēli. Ienācējs dziedājis:
Tu nezini, saimeniece,
Ko vajaga budēlime:
Cāļa gaļu, pēļu gultu,
Jaunu meitu klāt gulēt!
Saimniece pajēmusi bērniņu un pa jokam teikusi:
"Še jauna meita klāt gulēt!" Budēlis izrāvis bēr-
niņu mātei no rokām un uzskrējis uz istabas augšu.
Māte tikai vēl dzirdējusi savu maziņo iebrēcamies.
Otrā rītā atraduši bērniņu pažobelē nost (paga-
lam). Atnācējs nebijis vis ciemiņu puisis, bet
kāds jopķis (ļauns gars). /K. Pētersons, Raņķi./