VEĻU LAIKS.

I. Garu dienas.
II. Veļu mielošana.
III. Dažāda zīlēšana un prātošana.

I. Garu dienas.

32496. To laiku no Miķēļa līdz Mārtiņam, kad garus mielo,
sauc Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu
laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru
laiku, Limbažos par paurīšu laiku. Šis garu laiks
iet četras nedēļas un to tura par svētu laiku.
/A. Bīlenšteina rokraksts, 1862.g./

32497. Ap Bērzauni veļu laiks iesākās deviņas dienas
priekš Miķēļiem un beidzās deviņas dienas priekš
Mārtiņiem. /Āronu Matīss, Bērzaune./

32498. No Miķeļiem līdz Mārtiņiem tos pirmdienu vakarus
cieti svin par garu vakariem; un to visu svēto un
visu dvēseļu dienu tik labi cieti svin un tad tos
garus izvada. /No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un
stāsti par Dieva valstības lietām." 1852, IV.
Aizliegts izdevums./

32499. Gariņu jeb vecīšu laiks iesācies deviņas dienas
priekš Miķēļiem un beidzies deviņas dienas priekš
Mārtiņiem. /Etn. 1891,I,59. R.V.Bērziņš, Nītaure./

32500. Veļu laiku, novembra mēneša miglas, sauc pie mums
par garu laiku, gariņiem, arī gariem.
/R. Straudovskis, Lielplatone./

32501. Ap Bruknu veļu laiku skaitīja no Mārtiņiem līdz
jauniem Ziemas svētkiem. (12.dec.)
/M. Šimiņš, Brukna./

32502. Vecumnieki skaitīja veļu laiku no Mārtiņiem līdz
12. decembra dienai. /M. Ziķēns, Vecumnieki./

32503. Garu dienas ir deviņas: no 1. līdz 9. novembrim.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./

32504. Mūsu tēvu tēviem bija gan arīdzan svētas dienas,
kā tās Dieva dienas, kur tie tiem gariem to nomi-
rušu upurēja.
/W. Maczewski. Spr. grāmata, 1793, 90./

32505. Kad rudenī ir pabeigti visi lauku darbi, tad svētī
rudenājus. Katram dzimtas loceklim tad jākauj gai-
lis jeb vista, bet sveši cilvēki tur nevar būt
klāt. /P. Š., Preiļi./

32506. Kad rudenī vilki gaudo, - sācies veļu laiks.
/M. Rulle, Lubāna./

32507. No Mīkāļa līdz Mārtiņam mānekļi (māņi Aumeistaros)
staigājuši pa ceļiem. /H. Skujiņš, Smiltene./

32508. Pēc Miķēļiem pa nedēļu jāsvētī četri otardienas
vakari, pirmdienai izejot, veļiem par godu. Kas
šinīs vakaros strādā, tam uzmetas veļu utis visur,
kur tik aug spalva, sevišķi uzacis tās noēd. Tās
ir mazas kā smiltis un arī lielas baltas.
/Mucukalns, Stende./

II. Veļu mielošana.

32509. Veļu-laiks, zemlika, jeb Dieva -dienas tika svinē-
tas četras nedēļas, no 29. sept. līdz 28. oktobrim.
Šai laikā nedarīja nekāda darba, sevišķi nekūla
labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība
nedīgst.
Viņi sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē
atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur
iegāja mājas - tēvs ar degošu skalu rokā un sauca
skaļā balsī savus mirušos vecākus, radus un drau-
gus, lai tie nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs
dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka tam
drīzumā jāmirst. Kad nu vērojuši, ka uzlūgtās
dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pār-
cirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai
gari iet atkal atpakaļ, bet lai neiet pār tīru-
miem.
/C. Tetsch, Curlāndischer Kirchen-Geschichte,
1767, I, 32-33./

32510. Latvieši svin svētkus mirušajām dvēselēm par pie-
miņu no trim līdz piecām nedēļām, iesākot Miķeļa
dienu. Šai laikā neviens vakaros nestrādā. Kā pa-
liek tumšs, tūliņ iet visi gulēt, lai netraucētu
senču garus, kas tad staigājot pa viņu mājām. Pat
ja dzird troksni klētīs un staļļos, viņi nerīda
suņus, ko, zināms, prot izlietot zagļi sev par
labu. Pēdējā svētku vakarā tiek daudz dzerts, bet
arī gariem nolikts bagātīgi klāts galds priekš-
istabā, kur aizdedz arī skalu vai sveci, no kā
dažreiz izceļas ugunsgrēks. Prātīgākie latvieši
gan par to ierašu smejas, bet taisa svinības tomēr
līdz. /J. Petri, Neuestes Gemāhlde
von Lief- und Ehstland, 1809,
479./

32511. Zemlika jeb veļu laiks iesākās ap mūsu Miķēļa
dienu un pastāvēja veselas četras nedēļas. Šinīs
dienās tie baroja un pamieloja savu mirušu draugu
dvēseles, tām visādus ēdienus un dzērienus uz
kapiem nesdami. /Latv. Avīzes, 1845, 37./

32512. Mirušo dvēselēm tiek sevišķi svētki svinēti, kur
ikkatru sauc vārdā un uzaicina ēst un dzert. Pēc
dažām stundām viņas atlaiž un lūdz mājai un lau-
kiem nekaitēt, bet tos sargāt un par tiem gādāt
/K. Rusvurms, Baltische Monatsschrift, 1861, 141./

32513. Augstākie svētki tiem bija zemlika un veļu laiks,
kas sākās ap mūsu Miķeļa dienu un četras nedēļas
kļuva cienīts. Tad baroja un apmieloja savu miroņu
dvēseles, tām visādu ēdamo un dāvanas nesdami uz
kapiem. /K. Šulcs. Kurzemes stāstu grām., 1832./

32514. Veļu laiku Latgalē sauc par tēvu dienām un pamin-
kām. Tās rīkojuši visi pēc kārtas. Ja oktobra mē-
nesī visi vēl nepaspējuši sarīkot, tad to darījuši
vēl līdz Ziemassvētkiem.
Uz tēvu dienām saaicinājuši radus un kaimiņus,
dziedājuši psalmus un dzēruši alu. Viesi gulējuši
arī pa nakti turpat, vismaz kāda daļa. Rītā atkal
dzēruši alu un pieminējuši arī mirušos, pirmā
kārtā tēvu un māti. Senāk tēvu dienās nesuši
ēdienus uz riju vai pirti un rītā gājuši skatīties,
vai mirušo dvēseles ir ēdušas. Ja ēdieni bijuši
noēsti - ko varbūt izdarījuši kādi nebēdnieki, suņi
vai žurkas - tā bijusi laba zīme, jo tad mirušie
bijuši mierā. Ja ēdieni nebijuši aizskarti, tad
licēji bijuši bēdīgi, domādami, ka mirušie neesot
apmierināti. /B. Eriņa, Latgale./

32515. Bijušas tādas dienas, kad māžekļus aicinājuši un
barojuši. /H. Skujiņš, Smiltene./

32516. Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs
zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras
no Miķēļa līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievī-
gā dvēseļu mielošana (Dwessel-Maley), kad viņi sa-
vās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un
radiem ēdienu un dzērienu, un visu Svēto dienā
dvēseles tīrīšana un mazgāšana.
/Kurlāndische Kirchenordnung, 1570./

32517. "Inducti similiter a nostris variis in locis, ut a
superstitione quadam desisterent epulum praebendi
animis mortuorum pascendis; quo pro suis quisque
opibus apparato cibo effundit primo aquam sub
mensa, tum cochlearia erigit in patinis, tum
deinde et cereas inter prandendum etiam media luce
acendit, ad extremum ad tumulum escis mortui nomen
per sortilegium inclamat escasque relinquit in
vasculis, ut noctu mortuorum animi prodeuntes
habeant quo sese alant, cum interim praesto sint
canes et quae parata sint devorent, illi vero
confecta putent ab animis."
"Tāpat mūsējie viņus dažās vietās pamācīja, lai
viņi atmestu kādu māņticību: mirušo dvēselēm dot
ēdienu, kur katrs kā spēdams sataisa ēdienus un
vispirms izlej pagaldē ūdeni, tad ieliek stāvu
bļodās karotes, tad ēdot aizdedzina gaišā dienā
vīrāku un vasku sveces, pēdīgi aiznes ēdienus uz
kapu, pēc zīlēšanas piesauc mirušā vārdu un atstāj
tur traukos ēdienu, lai naktī mirušo dvēseles
pārnākdamas varētu ēst. Par to laiku tur jau gadās
suņi, kas ēdienus norij; bet viņi domā, ka dvēse-
les tos apēdušas."
/Rīgas jezuiti no Latgales, 1598.g./

32518. "Die vero animarum in domos suas animas suorum
advocantes nominatim quamlibet paratoque prandio
eis exprobrant, quod ab eis non fuerint defensi a
bestiis, tonitruis et aliis damnis; quo facto
proponunt eis panem cum cerevisia, invisibiles
tractantes; quae tandem in ignem abjicientes
scopis domum undique verrunt, animas accersitas
inde expellentes; arreptaque securi hine inde
parietes domus secant, ne quae alicubi haereant.
Quibus hoc modo pulsis, ipsi sine mensura ethnico
more epulantur."
"Dvēseļu dienā viņi aicina savās mājās savēju
dvēseles, saukdami katru vārdā, un sataisījuši
maltīti pārmet tām, ka neesot sargājušas no meža
zvēriem, no pērkona un citām nelaimēm: pēc kam
viņi tām piedāvā maizi un alu, cienādami neredza-
mās dvēseles. Pēdīgi viņi met visu ugunī un iz-
slauka māju no visām pusēm ar slotām, dzīdami
pieaicinātās dvēseles atkal projām. Tad ar cirvi
viņi šur tur aizcērt mājas sienas, lai dvēseles
kur nepaliktu karājamies. Kad nu viņas ir tā aiz-
dzītas, tad viņi paši dzīro bez mēra pēc pagānu
ierašas.
/Rīgas jezuitu ziņojums no Latgales, 1606.g./

32519. "Quotannis suorum atavorum avorumque singuli
singulos vocantes nominibus propriis, memoriam
obire consueverunt, idque mense Novembri, circa
commemorationem omnium fidelium defunctorum.
Utuntur autem his ritibus, calefaciunt balnea,
scopis mundantes, apponentes animabus eorum cibum
et potum, existimantes eas egere illa refectione
cibi potusque, ut in hac vita. Ubi autem ad vespe-
ram usque cibus permanserit illaesus, alloquuntur
animas his verbis: Animae carissimae, ecce nos
tractavimus vos pro posse nostro, aequi consulite
et finite nos per hunc annum usque anno sequenti
redeunte, anniversario die vos sumus pari libera-
litate tractaturi. Quibus dictis cibum potumque
appositum animabus, in aedes suas deferentes, ipsi
consumunt Alii in sepulcris et monumentis suorum,
cibum et potum animabus apponentes, eosdem obeunt
ritus."
(Katru gadu viņi ir ieraduši pieminēt savus vectē-
vus un sentēvus, saukdami tos vārdā, kas notiek
novembra mēnesī ap visu mirušo ticīgo dvēseļu
piemiņas dienu. Tiek ievērotas šādas svinības:
kurina pirtis, izslauka tās ar slotām, ceļ viņu
dvēselēm priekšā ēdienu un dzērienu, domādami, ka
tām vajaga atspirdzinājuma ar ēdienu un dzērienu,
tāpat kā šai dzīvē. Bet ja līdz vakaram ēdiens
paliek neaizskarts, tad uzrunā dvēseles ar šādiem
vārdiem: "Dārgās dvēseles, šeit mēs jūs esam
mielojuši, cik spēdami, palīdziet taisnīgi un
vediet mūs pa šo gadu līdz nākošam gadam, kad
pieminamā dienā mēs jūs atkal mielosim ar tādu
pašu labvēlību." To teikuši, viņi dvēselēm nolikto
ēdienu un dzērienu nes uz savām mājām un paši
nolietā. Citi nes ēdienu un dzērienu uz savu pie-
derīgo kapiem un noliek to dvēselēm ar tādām pašām
ceremonijām.) /D. Fabrīcijs, 1610./

32520. Mirušo dvēseļu mielošana notiek četras nedēļas,
no Miķēļa dienas, 29. septembra, līdz Sīmaņa un
Jūdasa dienai, 28. oktobrim. Šo laiku sauc par
veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Tad viņi
tikai ēd un dzer un negrib strādāt nekādu darbu,
sevišķi nekuļ labības, domādami, ka tad kulti
graudi neder sēklai, jo viņi nedīgstot. Viņi tic,
ka veļu laiku nesvētījot, viņiem nebūšot labs
gads, bet gan neraža un bads.
/P. Einhorns, vairāk rakstos, 1627-1696./

32521. Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo
dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus
ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegā-
jis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni,
saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un
dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas
dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš
nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu no-
dzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan
ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi
uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm , lai tās
ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzēru-
šas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku,
ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos
neraža. /P. Einhorns. 1649./

32522. Nītaurē zemnieki mielo mirušās dvēseles un nevar
tikt atradināti. /Baznīcas, vizit., 1640./

32523. Alūksnē ļaudis bieži ziedojuši uz kapiem mirušo
dvēselēm. Tā piem., Pēteri Cempi apsūdzēja baznī-
cas revidentu priekšā, ka pirmā Lieldienas dienā
tas upurējis mirušiem ēdamo un dzeramo . Noprati-
nāts viņš atzinās, ka to darījis tādēļ, ka viņam
zirgi sasirguši un sprāguši, un to tam ieteikuši
burvis Valldorps no Litenes un kāda veca sieva
Anna pie Gulbenes. Bez Pētera Cempes turpat vēl
upurējuši arī daži citi ļaudis. Viņi likuši uz
kapiem maizi, olas un alu, un sacījuši pie tam :
"Veci ļaudis, palīdziet zelt labiem miežiem un
rudziem, augt labiem zirgiem un lopiem ." Visiem
apsūdzētiem, kā pārkāpušiem svētā Lieldienas dienā
Dieva baušļus un kristīgo pienākumus, piesprieda pa
pieci pāri žagaru un publisku grēku nožēlošanu
baznīcā. /L. Sloka, Latvijas Vēstnesis,
1924, 145. 1691. g. baznīcas re-
vīzijas prot./

32524. Straupē ikgadus visu dvēseļu dienā ziedoja miru-
šiem. /L. Sloka, Latvijas Vēstnesis,
1924, 145. 1744. g. baznīcas re-
vīzijas prot./

32525. Viņu slavenākie svētki ir bijuši tie, kur viņi
mirušo dvēseles mielojuši, un kurus saukuši par
Dieva dienām. Tai laikā viņi nav strādājuši , bet
tikai ēduši, dzēruši un dziedājuši mirušiem par
godu visādas dziesmas. Kad vācieši viņus uzvarēju-
ši, tad viņi šinīs svētkos savās dziesmās vēlējuši
mirušiem laimi viņu miera un labklājības dēļ , bet
nolādējuši savu stāvokli un smago jūgu, kādā viņi
caur vāciešiem nokļuvuši.
/C. Kelch, Lieflādische Historija, 1695, 28./

32526. Starp tiem svētkiem, ko vectēvi svinējuši, ir
papriekšu tās Dieva dienas, kad viņi tās dvēseles
to nomirušu baroja un tām par godu visādas dzies-
mas dziedāja.
/J. F. Bankavs, Sprediķu grāmata, 1725.g./

32527. Tā top tas ... vēl no dažiem cienīts, ka tie tiem
miroņiem un gariņiem ēdienus izliek.
/W. Maczewski, Spr. grāmata, 1793, 93./

32528. Lazdonā tiek vēl visu svēto dienā dvēseles mielo-
tas. /Baznīcas vizit., 1775./

32529. Lielākā daļa latviešu un igauņu tur katru gadu
otrā novembrī mirušiem par godu klusus svētkus.
Mirušo dvēseļu mielošanai viņi uzliek naktī ēdie-
nus un priecājas, ja mana, ka kas ir ēsts. Par
visu to nakti stāv durvis un arī logi vaļā.
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1777, II, 144./

32530. Šie svētki iesākas ar Miķēļa dienu un velkas trīs,
citos apgabalos piecas nedēļas. Par šo laiku ne-
tiek nevienā zemnieku mājā vakaros strādāts. Kā
paliek tumšs, tā visi iet gulēt, bet ceļas agri
augšā, lai pabeigtu nokavētos darbus. Naktī visiem
vajaga būt klusu, lai netiktu traucētas mirušo
dvēseles, sauktas par pauriem jeb iļģiem, kas šai
laikā staigājot pa savām agrākām mājām. Viņi nākot
vakaros no kapsētām un ejot uz rīta pusi atkal
atpakaļ. Ja arī dzird troksni klētīs, staļļos un
kūtīs, nedrīkst pucināt suni, ko gluži labi prot
zagļi izlietot. Pēdējā svētku vakarā tiek sevišķas
dzīres sarīkotas, kur ļoti daudz tiek dzerts.
Priekšnamā, rijā jeb pirtī vēl klāj savu galdu
gariem, kur saliek ēdienu, aizdedz sveces un tad
paši iet gulēt. Tur tad sanāk nabagi, kas šos
ēdienus apēd... Rītā saimniece dzen savus garus
atkal pie miera. Viņa staigā visapkārt ar vienu
aizdegtu skalu un dzenā garus ar otru skalu. Tā
viņa apstaigā visas ēkas. Arī uz kapiem tai laikā
notiekot dzīva kustība. Lai gari, pa naktīm stai-
gādami, atrastu tumsā ceļu, tad uz kapiem noliek
skalu saini. Daži latvieši gan paši smejas par to
ierašu, šos svētkus viņi tomēr svētī.
/Wo'chentliche Unterhaltungen, 1895, 200-204./

32531. Rudens laikā lielas dzīres sataisa un mirušos sauc
pie vārda, lai nāk, lai ēd un dzer; un kad domā,
ka viņi labi piepildījušies, tad ar slotām un
kokiem atkal izdzen no mājas laukā.
/K. Šilings, 1832.g., Tirza./

32532. Zemlika mēnesī viņiem [latviešiem] augstāki svētki
bija, kas četras nedēļas pastāvēja. Tad apmieloja
miroņu dvēseles. Arī nesa ēdienu un dāvanas uz
kapiem.
[Viens ceļotājs redzējis svešā sētā, ka] nama un
istabas durvis visas vaļā un galds ar ēdienu ap-
krauts. Saimniekam un visiem mājas ļaudīm rungas
bija rokā, tie stāvēja ap galdu un rungas cilādami
kliedza: "Ēdiet, ēdiet, vecie, eita, eita drīz
projām!" Pēdīgi tie ar rungām sizdami un uz durvīm
it kā mušas dzīdami, dzina laukā, un tad visas
durvis atkal aiztaisīja.
/Latviešu ļaužu draugs, 1833, 171./

32533. Gari tiek sagaidīti pirmdienas vakarā pēc Miķēļa.
Tai vakarā liek galdā gaļu, brandvīnu, alu un aiz-
dedzina sveci. Viss tas paliek uz galda līdz nāko-
šam rītam un tā ir garu uzņemšana. Garu laiks tiek
svētīts četras nedēļas. Šā laika pirmdienās ne-
drīkst galvu sukāt ne arī jaunu kreklu apvilkt.
Kas to neievēro, tas dabū veļu utis. Kad laiks
pagājis, tad ceturtā nedēļa trešdienas vakarā klāj
atkal galdu un aizdedz sveci uz visu nakti. Citi
klāj galdu arī rijā jeb pirtī. Visos nama kaktos
noliek tīru ūdeni, lai nerastos aklas vistiņas.
Trešdienas rītā gaiļos pieceļas visi mājas ļaudis,
sēžas pie galda, paēd un iet priekš gaismas gulēt.
Tai rītā neviens nedrīkst priekš saules nekā da-
rīt. Tad sanāk visu to ļaužu gari, kas tai mājā ir
miruši, paēd un ar saules lēkšanu aiziet atkal uz
savu miera vietu. Tad pieceļas mājas ļaudis un iz-
vada garus no mājām. Tā tas ticis katru gadu pēc
kārtas izdarīts.
/A. Bīlenšteina rokraksts, 1862, Puze./

32534. Iļģus uzņem jeb sāk svētīt ceturtā oktobrī un tā
svētī līdz pirmajam jeb trešajam novembrim. Uzņem-
šanai liek galdā sviestu, maizi, alu un aizdedz
sveci, kas tad deg visu cauru nakti. Iļģu laikā
pirmdienās pēc saules lēkšanas vairs nedrīkst
strādāt. Iļģu aizvadīšanai kauj aitas un cūkas,
kuru gaļu vāra pirmā un trešā novembrī un ēd
priekš gaismas aušanas. Dienai sākoties, ēdiens
jāatstāj galdā un pašiem jāiet gulēt, lai iļģi
bez aizkavēšanās varētu pagodēties. Šajos divos
rītos varot viņus nevien redzēt, bet arī dzirdēt
viņu runas, ja istabas griestos izurbjot caurumu,
uzliekot tur augšpēdu zirga silksi un tad pa to
caurumu skatoties. Bet kas to dabūjot redzēt, tam
tūliņ jāmirstot.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga./

32535. Garus svin piecas nedēļas, astoņas dienas pēc
Miķēļa iesākot un astoņas dienas priekš Mārtiņa
beidzot. Sākumā un beigās nestrādā vienu veselu
jeb arī pus dienas. Šai laikā katru vakaru noliek
piena spainīti ar tīru ūdeni un tīru dvieli ko
dvēselēm mazgāties, kas tai laikā apkārt staigā-
jot. Garu laika iesākumā un beigās klāj dvēselēm
bagātu galdu, un mājas ļaudis aiziet uz pirti,
kamēr dvēseles ēd. Ja ēdieni nav aizskarti, tad
saka, ka gari neesot bijuši izsalkuši. Stāsta, ka
reiz piķieris, no medībām nākdams, iegājis ar
saviem suņiem istabā, kur gariem bijis ēdiens
salikts. Suņi visu to noēduši, bet ļaudis runāju-
ši, ka gari bijuši ļoti izsalkuši.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Saka./

32536. Vecos baro ar gaļu un ar grūsli, ko taisa no zir-
ņiem, kaņepēm un dažādiem miltiem. Ēdienus noliek
istabas vidū zemē, bet gaļu sviež arī uz krāsns.
Vecos aicina, dauzīdami ar cirvja pieti pie sie-
nām. Ko Veļu māte atstājusi, to tad apēd mājas
ļaudis. /A. Bīlenšteina rokraksts, Lubāna./
32537. Kad vecos baro, tad ienes mālus istabas vidū, sa-
taisa kaudzīti, nokauj sivēnu un cep plāceņus.
Visu to apliek ap mālu kaudzīti. Tad ņem skalus,
aptin ap to pakulas, aizdedzina un viens pret otru
turēdami saka: "Veciem bārda svilst!"
/A. Bīlenšteina rokraksts, Lubāna./

32538. Garu laikā, no Miķēļa līdz Mārtiņam, dod mirušo
dvēselēm gaļu un alu, noliekot to rijas, klēts jeb
kūts vidū. Šai laikā nemet cūkas aizgaldā, jo tad
tās nebarojoties, bet midzeni vien rokot.
/Špīss, Zemīte. A. Bīlenšteina rokraksts./

32539. Rudenī dod mirušo gariem putru un gaļu, uzliekot
to uz rijas krāsns.
/Cimze, Limbaži. A. Bīlenšteina rokraksts./

32540. Pirtī pie maza lodziņa stāvēja mazs galdiņš, ap-
klāts ar rupju tīru galdautu. Vidū bija uzlikta
liela bļoda ar vārītu putru, un blakus div mazākas
bļodas ar vārītu un žāvētu gaļu. Pa starpām stā-
vēja rudzu un miežu maizes šķēles un koka kannas
ar alu un medu. Galda malā bija uzstādīti desmit
lēzeni koka trauki un beņķi visapkārt ar krēslu
priekšgalā. Katrā vietā bija noliktas drēbes un
klons nokaisīts ar salmiem. Kaktā aiz durvīm stā-
vēja koka vanna ar ūdeni un garš dvielis karājās
līdzās; turpat bija arī peramā slota un suseklis.
Vecais Andrejs nosēdās krēslā un apskatīja salik-
tos ēdienus. Tad viņš piecēlās, noplēsa kādus ska-
lus un pasauca savu dēlu, kas aizdedzināja vienu
skalu. Izgājis ārā, viņš pacēla skalu uz augšu un
sacīja dziedošā balsī: "Kur jūs esiet, manu mīļo
gari? Nākiet šurp, mans tēvs, māte, tēvu tēvi un
visi radi! Še ir gaļa, maize, alus un medus, ēdiet
un dzeriet, cik patīkas, un gādājiet par mūsu
lopiem un par mūsu druvām! Še ir svētku drēbes,
apģērbieties un svētījiet mūsu linus! Tur ir
ūdens, dvielis un paklāti salmi, mazgājieties,
noslaukaities, sukājiet savus matus un atliekaties
zemē uz cisām pēc tālā ceļa! Sargājiet mūs, mūsu
bērnus un mūsu lopiņus no slimībām! Esiet sveici-
nāti! Es jau dzirdu jūs nākam un vietas ieņemam!"
To teicis, viņš, sava dēla pavadīts, atgriezās
atkal savā istabā. Pēc kāda laika viņš aizgāja
atkal uz pirti un, skalu vicinādams, sacīja: "Ņe-
miet par labu, jūs labie gari, un ejiet atkal
projām. Nedariet mums nekādu kaiti un dodiet mieru
mūsu mājai!" /Rig. Almanach, 1864. Des alten
Andreas Tod, 45-7./

32541. Veļu laikam tuvojoties, saimnieks izdarījis alu un
apgādājis visādus ēdienus, ar ko garīgos viesus pa
godam pacienāt. Torīt, kad iesākās trijdeviņu die-
nu garie veļu svētki, mājas tēvs sācis apkraut
viesu galdu ar visādiem pīrāgiem un plāceņiem, jo
vajadzējis būt no visām maizi cepamām labībām
zināms skaits pīrāgu un plāceņu, un zināms, no
tām, kas augušas saimnieka paša laukos. Tāpat sa-
vai daļai gaļas vajadzējis būt no visiem kaujamiem
mājas kustoņiem. Kad nu galds tā bijis apgādāts ar
visādu rudens bagātību un pielikts arī alus spai-
nis ar dzeramo trauciņu, tad mājas tēvs sācis ar
svētu godbijību izsaukt visu garīgo viesu vārdus.
Kad nu jau domājis, ka visi viņa mīļie nelaiķi
sasaukti, tad prasījis: "Nu, vai esat visi sanāku-
ši?" Pats atkal atbildējis: "Jā, esam visi." Nu
lūdzis atkal visus, pēc vārdiem piesaukdams, lai
sēstot pie galda, lai droši ēdot, dzerot un nebīs-
toties. Vai šim šogad, paldies Dievam, neesot bi-
juši labi rudzi, mieži un cita labība, vai šim
lieli un sīki lopiņi neesot labi izdevušies un vai
visi šā darbi druvā, pļavā un mājā neesot gājuši
labi uz priekšu? Lai tik nu par laba darījumu
krietni saēdoties un sadzeroties un lai arī
turpmāk šā neaizmirstot tāpat apgādāt kā līdz šim.
Beidzot vēl noprasījis, vai esot visi labi paēduši
un pats atkal atbildējis: "Jā." Pie tiem atlikumiem
saimnieks sasaucis visus mājas ļaudis kopā. Tad
nodevis savu daļu ceplim, iemezdams tur no visiem
ēdieniem pa drusciņai un ieliedams arī pa trim
karotēm alus. Tāpat devis vēl ugunskuram, klāt
pieteikdams, ka arī uz priekšu dabūšot savu daļu,
lai neņemot paši ar savām rokām. Tad nu vēl
nodevis savu tiesu zemei, sunim un kaķim. Pēc ēdis
pats no visiem ēdieniem, ievilkdams tāpat no alus
kādus malkus. Kad nu visi pesteļi bijuši pareizi
izdarīti, tad tik arī citi mājas ļaudis drīkstē-
juši ķerties pie mielasta, ēst un dzert. Bet vai
tam, kas pirms pesteļiem pazagšu ko aizkāris, ēdis
vai dzēris! Tas bijis uz vietas pie zemes un ticis
kā muca nospundēts, ka putas vien pa muti nākušas
ārā. Laime vēl, ja nu trāpījuši drīzumā aizskriet
ar sāli uz tādu cilvēku, kam trijdeviņu pēkšņu
vārdi. Vārdotājs atraisījis sāls aizsainīti un
izņēmis vērdiņu, kas viņam ziedam ielikts, sālī
skatīdamies tūliņ pateicis, ko nelaimīgais darījis
un no kā tam sliktums cēlies. Pastāstījis tāpat
to, kā tam var līdzēt, ja vēl atrod pie dzīvības.
Tas nu sāli apvārdojis un piepūtis un pateicis
nesējam, lai skubinoties drīz uz māju, nevienu
reizi atpakaļ neskatīdamies. Mājā ticis, lai
paņemot trauciņu, aizejot uz aku vai avotu, piesme-
ļot trauciņu ar ūdeni un tad lai apietot trīs
reizes ačgārni pret sauli akai apkārt, bet tā, ka
neviens piliens ūdens neizlejas zemē, tad lai
nesot trauciņu uz istabu un iemetot tur trīs
reizes novārdotā sāls. Kad sāls izkusīs, tad lai
trīs reizes samazgājot slimajam krūtis un pieri
un tikpat lai ielejot mutē. Ja nu tā visu pareizi
izdarījuši, tad dažs palicis gan vesels; a ja ne,
tad kad i izcēlies, tomēr palicis vārgulis līdz
kapam. Ja kādam gadījies netīši apgrēkoties pie
veļu mielasta, tad saimniekam bijis pie lopiem
sliktums. Ja maize bijusi aizkarta, tad labākais
zirgs bijis pagalam; ja vaina mazāka, tad vai nu
zirgs kāju nolauzis, vai tam guļot sile virsū
uzkritusi, jeb tik kāju slitā iegrūdis un izgrie-
zis - kāda nu tā vaina, bet bez sodības jau
nepalicis. Ja no gaļas kas ņemts, tad sliktums
bijis pie kustoņiem. Kad gaļa bijusi ēsta, tāds
lops bijis uz vietas nost... Veļu laikam beidzo-
ties, tovakar saimnieks taisījis atkal tādu pašu
mielastu velēnīšu dvēselēm, kā tai rītā veļiem
sākoties, tāpat galdu apkraudams un visus nelaiķus
lūgdams, lai nebīstoties un ēdot. Ja nu tagad
saimniekam bijusi auglīga un izdevīga vasara, tad
tas ar saviem garīgiem viesiem izšķīries mīlīgi
līdz satikšanai citā gadā, tik lūgdams, lai viņu
neaizmirstot un arī uz priekšu tāpat viņu apgādā-
jot kā līdz šim ar visādu labumu. Bet ja bijusi
neauglīga un neizdevīga vasara, tad, nodevis
viesiem ceļa mielastu, attaisījis durvis un grābis
pātagu nagos un tad ņēmis tik liet par tām vietām,
kur jau domājis nelaiķus sēdam, uzkliegdams: "Pa
durvīm, pa durvīm! A kādi man bij šovasar rudzi,
kādi mieži un cita labība! Vai nezināt, cik vāji
man šogad izgāja ar lopiņiem?" Tā piestāstījis
visus sliktumus, ko tam izgājušu gadu esot darī-
juši. Kad nu domājis, ka jau esot visus labi nomi-
zojis, tad piegājis pie durvīm un teicis: "Nu jūs
varat iet, bet nedomājiet darīt tāpat kā citus
gadus!" Tad aiztaisījis durvis un sākumā veļiem
izrīkoto mielastu atliekas apēduši paši. Laikam
no šiem vecajiem veļu pesteļiem un ierašām būs
pēcāk, jaunākā laikā, cēlusies tā sauktā solīšana
uz laikiem, kā uz Jurģiem, Jāņiem un citiem svētku
laikiem, kuros bez mājas tēva pesteļiem un solīša-
nām neviens mājas cilvēks nedrīkstēja neko ēst, ne
dzert, bīdamies no tās jau pie veļiem izteiktās
sodības. Arī palīgs uz to pašu vīzi meklējams. Vēl
nav dieszin cik sen atpakaļ, kad daudzināja: "Vī,
vēl jau tai sētā ir solīšana."
/Etn. 1891, I, 60-61. Blaubergs, Sērpils./

32542. Mārtiņu vakarā tikuši cepti pīrāgi un vārīta biez-
putra ar gaļu. Tad nākusi veļu mielošana. Veļus
aicinājuši pie mielasta un no tiem izlūgušies
svētību Andreja dienas un pēc tam jauno Ziemas-
svētku vakarā. Ja ēdiens visu nakti bija stāvējis
neaiztikts, tad nekādas svētības nevarēja jaunā
gadā cerēt. Ja ēdieni bija ēsti, tad visi mājas
ļaudis apsēdās ap galdiem saukdami: "Ēdiet, dze-
riet, Veļu mātes svētīti, nīkstiet, putiet raganas
burvji!" Ja ēdieni nebija ēsti, tad saime klusām
atstāja riju, tikai saimnieks ar saimnieci palika,
ēdienus nokrāmējot.
/Etn. 1891, I, 62. J. Ziķēns, Vecumnieki./

32543. 28. oktobra dienā, Simjauta vakarā, barojuši urgu-
čus, nomirušo dvēseles. Izdarījuši alu, piecepuši
maizes un plāceņa, un pievārījuši gaļas, tad ista-
bā vai rijā, kur paši dzīvojuši un ēduši, uztaisī-
juši garus galdus, kur visiem zināmiem mirušiem
uzlikuši savu daļu un vēl arī kādu daļu pāri, ja
būtu kādi nezināmi tai mājā nomiruši. Netrūka arī
brandvīna. Tad saimnieks attaisījis logus un pie-
saucis visus zināmos pie vārda, un ja kāds vēl
nepiesaukts, lai tik nākot un ēdot, dzerot un
neturot uz saimnieku ļauna prāta. Tad zināmu laiku
nedrīkstējis neviens tur iet, lai netraucētu cie-
miņus. Pēc zināma laika ņēmis saimnieks ar saim-
nieci slotas un skruķus un pa visiem kaktiem gāju-
ši baidīdami un slaucīdami un saukuši: "Ārā, urgu-
či, ārā!" Tad taisījuši logus un durvis cieti un
apskatījuši, vai ciemiņi esot ar ko ēduši vai ne.
Kad nu bijis ēsts, tad bijis labi; bet kad ne, tad
visi bijuši bēdīgi, ka nu veļi esot saskaitušies
un nākošu gadu neiešot labi. Kad saimnieks visu
apskatījis , tad saucis saimi pie tā paša galda un
nu ēduši vakariņas. Pastāsta vēl tagad notikumu
par šo vakaru, kā viens darbinieks palicis par
urguci. Zinādams, kad tos baro, aizgājis uz māju
un ielīdis rijā, kur brangi ieturējies un vēl
iebāzis ko līdz paņemtā tarbā, tā kā saimniekam
bijis lielu lielais. Bet kad dabūjis dzirdēt, ka
puisis vainīgais, tad bēdājies. Viens otrs iedzi-
nis pie veļu mielasta aitas un kazas.
/Etn. 1891, I, 62-63. Raudaviete, Bērzaune./

32544. Veļu laiks sācies trīs dienas priekš Miķēļa un
beidzies ap Simjūdu. Simjūdam izejot svētīja die-
vaines. Darījuši alu, cepuši plāceņus, grūduši pi-
kus (vārītus zirņus ar kaņipēm) un vārījuši zupu,
pie kuras piemetuši pa pipirkšķam no visiem zemes
augļiem: rudzus, putraimus, kaņipes, pat linsēklas
un citus augļus. Dievaiņu ēdienu nedrīkstējis ne-
viens no iesākuma pie mutes likt. Kas pats nejauši
to pasmeķējis, tas saslimis. Ēdienus aiznesuši uz
mielojamo vietu, attaisījuši durvis un aizšaujamo
logu vaļā, lai aizgājušie draugi mielojas. Māje-
nieki un ielūgtie aizgājuši uz kādu citu ēku, ri-
ju, namu jeb klēti. Ciema mātēm ar maziem bērniem
vajadzējis maizi no mājas līdza, kad bērni sāktu
jau priekš laika ēšanu kārot. Pēc kāda laika gā-
juši uz istabu, dzinuši aizgājušos draugus ārā,
badījuši ar kūjām pa pagultēm un pasolēm un sauku-
ši: "Urguči ārā, urguči ārā!" Tad sēdušies visi
pie galda, bet saimnieks ar saimnieci pasmeķējuši
no visiem ēdieniem papriekšu. Viesi nu mielojušies
līdz rītam. /J. Rubenis, Ērgļi./

32545. Priekš veļu vakara to dienu visi mājas ļaudis tai-
sījās uz veļu saņemšanu: sievietes vārīja gardus
ēdienus, sevišķi biezu putru, vīrieši sataisīja
rijā garus galdus, kaktos saslēja meijas jeb iz-
pušķoja veļu nodomāto mitekli ar citiem zaļumiem.
Puiši taisīja vairāk durkņus, kur vakarā varētu
skalus kārt un veļiem būtu gaišāka ēšana. Vakaram
metoties, garie galdi tika piekrauti ar visādiem
ēdieniem un tad logus un durvis attaisījuši vaļā,
lai veļiem būtu vieglāka ienākšana, sacīja: "Nāci,
nāci Veļu māte, ko par miegu bēdājies. Atradīsi
biezu putru gara galda galiņā." Prom ejot, mājas
tēvs visiem piekodināja, lai neviens nepaliekot
pirtī jeb rijā par nakti un mājā lai visi izturo-
ties godīgi. Rītā visa mājas saime apēda Veļu mā-
tes svētītos ēdienus un priecājās, ka tagad aizgā-
jušie gari stāvot ar viņiem tuvā sakarā. Vēl tagad
pie mums vecas vecenītes tura pirtis par svētām
vietām un nelaiž tur nekādus darbus darīt.
/Etn. 1891, I, 46. E. Spricis, Mazsalaca./

32546. Veļu laikā ziedoja dažādiem dieviņiem, kuri dzīvo-
juši dažādās vietās. Zirgu dievs uzturējies uz
zirgu staļļa, kūlēju jeb Rijas dievs mājojis rijā
uz vai aiz krāsns, citi dieviņi sagruvušu ēku lie-
lajās akmeņu kaudzēs vai arī lielos, vecos kokos,
kuriem izpuvuši vidi (serdes). No visiem ēdieniem,
ko veļu laikā vārīja, dieviem ziedoja vispirms,
iekām vēl neviens nebija baudījis; to izdarīja
saimnieks pats, nolikdams ēdienus dieviņam dažādās
vietās, tā ka neviens to neredzēja un nemanīja. Ja
dieviņi bija baudījuši, tad saimnieks priecājās,
bet kad ēdiens nebija aiztikts vai trauks apgāzts,
tad bēdājās un teica: "Dieviņš dusmojas."
/J. Bēdulis, Rundāle./

32547. Gariņu laiks sākās trīs dienas pēc veciem Miķēļiem
un beidzās trīs dienas priekš veciem Mārtiņiem.
Vecos laikos pat vēl esot nesuši gariņiem aizejot
ēst. Tas ir trīs dienas priekš veciem Mārtiņiem
visi ļaudis priekš gaiļiem piecēlušies, aizgājuši
riju nokult, saimniece izvārījusi putraimu biez-
putru ar gaļu, šnabis ar alu jau bijis iepriekš
pagādāts gariņu novadīšanai. Ja gariņus pareizi
nenovadot, tad rijā arvienu kādus ķēmus dzirdot
dauzāmies un nākamo gadu lopiņiem neesot nekāds
trekns piens, zirgi arī krietni pavasarī nespirgs-
tot, bet ja gariņus pareizi novadot, tad pie
sīkiem un lieliem lopiem viss kas labi izdodoties.
Kad rija bijusi nokulta, tad visi strādnieki nāku-
ši istabā brokastu ēst. Kad brokasts bijis paēsts,
tad saimnieks ņēmis šnabja pudelīti ar alus krūzi,
saimniece atkal biezas putras bļodiņu ar gaļu, to
aiznesusi siltā rijā un nolikusi gariņiem uz
krāsns. Kad tas bijis padarīts, tad visi gājuši
atmiegu pagulēt, lai gariņus netraucētu no ēšanas.
To rītu nevienam nav bijis brīv agrāk augšām cel-
ties, iekām nav bijusi saulīte uzlēkusi. Kad sau-
līte bijusi uzlēkusi, tad visi cēlušies augšā un
katrs gājis pie sava darba. /F. Neimanis, Zlēkas./

32548. Pa gariņu laiku - pēc Miķēļiem un priekš Mārtiņa -
saimnieki sauc paurīšus jeb veļus rijā, dodami
tiem rijas krāsnī ēst. Trīs dienas viņus uzņem un
to laiku pavada ne vērpdami, ne adīdami. Adot bada
viņiem acis ārā. Viena saimniece reiz nolikusi
paurīšiem rijā ēdienu, bet ceļa gājēji lietus lai-
kā iegājuši tur, apēduši visu un nolikušies turpat
rijā gulēt. Saimniece rītā priecājusies: "Ak, mīļie
velīši, kā jūs šoreiz brangi ēduši!"
/J. K. Dambergs, Ēdole./

32549. Vecos laikos Aumeistaros bijis ieradums zināmā
dienā mirušos mielot. Saimnieks licis izcept gaļu
un plāceņus, izdarījuši arī alu. Kad viss bijis
gatavs un uz galda salikts, tad saimnieks gājis
pie durvju stenderes, piedauzījis un teicis: "Nākat
nu, viss jau ir gatavs!" Tad daļu no ēdieniem me-
tuši pagaldē un tur lējuši arī alu. Pēc tam mājas
cilvēki paši sēdušies pie galda un mielojušies.
/H. Skujiņš, Aumeistari./

32550. Garu laikā jāvāra bieza putra un vakarā jāpaliek
pilna bļoda vai nu uz rijas sliekšņa, vai arī pie
krāsns uz mūrīša. Tad jāiededzina skals un jāie-
sprauž sienā, la igari var redzēt ēst.
/Austrums, 1889. J. Ceplenieks, Māņticība./

32551. Veļu laikā senāk mieloja mirušo dvēseles ar maizi,
sieru un alu. Arī tagad, pēc labības apkulšanas,
daži saimnieki nones uz riju maizi, gaļu un
krūzīti alus, lai gariem būtu kas no Dieva
svētības.
/Austrums, 1889. J. Ceplenieks, Māņticība./

32552. Simjūda vakarā viens staigājis ar gaļas bļodu ap
istabu, un kad piegājis pie loga, tad otrs
prasījis: "Kas tur staigā?" Otrs atbildējis:
"Dieviņš staigā ar savu žēlīgu pilnu roku." Tas
atkārtots trīs reizes. /J. Rubenis, Ērgļi./

32553. Veļu laiks ticis turēts par visu svētāko laiku,
tanī ļaudis netaisījuši nekāda trokšņa, visi
gājuši dievbijīgi pie darba, labos gariņus piemi-
nēdami. Trešdienās (?) un piektdienās vecīšus pa-
mieloja ar ēdieniem un dzērieniem. Jau agri no
rīta saimnieks iejūdzis zirgu un aizbraucis uz
kapsētu. Saimniece pa laiku piekrāvusi lielu galdu
ar dažādiem ēdieniem un alu, aizdzinusi visus
mājas ļaudis pie darba, viena pati istabā palikdama
un vecīšus gaidīdama. Saimnieks, pie kapsētas
piebraucis, saucis: "Ai, gariņi labie, ai mīļie
veliņi, nākat, kāpat vāģos iekšā! Brauksim mājā
pamieloties, kur pīrāgus, raušus izcepusi." Pēc
šiem vārdiem no kapsētas uz vāģiem vēlušies lieli
viesuļa kamoli. Kad vairs viesuļi nenākuši, tad
saimnieks braucis uz māju. Piebraukušam pie
istabas durvīm, saimniece nākusi pretī, durvis
līdz kājai valā atstādama, un sacījusi: "Labdien,
labdien, mīļie vecīši, mīļās, labās dvēselītes!
Nāciet iekšā, ēdiet, dzeriet, ko paši svētījuši!"
Viesuļa kamoli vēlušies tagad istabā mieloties.
Pēc kāda stundas laika saimniece tos sākusi raidīt
uz māju: "Eita, eita mājā pie Veļu mātes un nāciet
citā reizā gausināt, kas mums ir!" Vecīši tad
devušies pa durvīm ārā un sēdušies atkal vāģos
iekšā. Saimnieks nu vedis tos atpakaļ uz kapsētu.
Ja veļi bijuši labi pabaroti, tad varējuši tos
aizvest ar vienu zirgu; ja slikti bijuši ēdināti,
tad ne ar seši zirgi nevarējuši pavest. Pie
kapsētas piebraucis, saimnieks saucis: "Velīši
gariņi, gulēt mājā, gulēt mājā, ne aizkrāsnē!"
Tad veļi devušies kapsētā iekšā.
/Etn. 1891, I, 60. R. Bērziņš, Nītaure./

32554. Lai nu ikkatrs sagaidītu no vecajiem tikai labu un
neko ļaunu, tad vecaji tapuši ļoti cienīgi
uzņemti. Saimnieki tiem braukuši pretī līdz pirma-
jam krogam un nama mātes sarīkojušas tiem mielas-
tu. Mielastam tapis ņemts piens, sviests, siers,
gaļa, medus, karaši, rauši un alus. Mielasts tapis
nolikts paklusā vietā kā sānkabarī, klētī un
pirtī. Vecāji to baudījuši ar lielu sātu, tā ka
tik knapi redzams bijis. Jo vairāk vecāji baudīju-
ši, jo labāka zīme tā bijusi par viņu draudzību
un otrādi. Vecīšu mielastu nav drīkstējis neviens
cilvēks aiztikt, citādi tam gājis slikti. Tā viens
ganu puika atradis pirtī uz krāsns podiņu ar medu,
vecīšiem uzliktu, iztukšojis to vai nu zinādams,
vai nezinādams. Nu puišeļam bijis gals klāt un tas
tikai caur vecmātes gudrību glābies. Šī izkurinā-
jusi pirts krāsni, kur, puikas vēderu sildot,
medus atkal izsvīdis.
/Etn. 1891, I, 62. Fr. Kalniņš, Liepupe./

32555. Vakarā no 1. uz 2. novembri apklāj galdu un uzliek
uz galda visādus ēdienus un dzērienus, lai veļi
nāk nakti mieloties. /P. Rozens, Garoza./

32556. Pie latviešiem vēl tagad veļu laikā tiek sētā
izlikti taukšķēti zirņi un pupas.
/J. Sirmais, Cilvēces senējie laiki, 34. lap. p./

32557. Veļu laikā, vakariņas ēdot, labākie kumosi jāmet
pagaldē mirušiem gariem. /I. Silniece, Cēsis./

32558. Iļģu naktī (no 1. uz 2. novembri) jānes mirušo
gariem pirtī ēdiens, sevišķi biezputra. Tajā pašā
naktī miroņi peras, mazgājas un iet baznīcā. Logi
baznīcai gaiši un dzirdama dziedāšana.
/F. Rozenbacha, Nīgranda./

32559. Kapu svētkus senos laikos nesvētīja, bet ļaudis
gan gaidīja svētku naktīs pie aizdegtas uguns un
klāta galda mirušos ciemā nākam.
/G. Pols, Baldone./

32560. Rūjienas draudzē upurējuši uz kapiem galvenā kārtā
Bērtuļa dienas naktī. /1674.g. baznīcas revīzijas
prot. L. Sloka, Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./

III. Dažāda zīlēšana un prātošana.

32561. Iļģu naktīs jāiet uz kapsētu un jāskatās caur zara
caurumu, tad var redzēt, ka no kapiem iet uz
baznīcu mironi. /K. Corbiks, Ezere./

32562. Oktobra mēneša lietainās naktīs jāejot uz kapsētu
un jāklausoties pie kapiem; tad mirušie gari
stāstot, kur un kad sējama pirmā labība.
/A. Dragone, Palsmane./

32563. Latgalē novembra mēnesī vakaros mēdz dziedāt miru-
šo piemiņai Dāvīda psalmus. Ja dziesmas laikā virs
galda laižas kāda muša, to uzskata par mirušā pie-
perīgā dvēseli, un viņu nosist ir grēks.
/L. Latkovskis, Latgale./

32564. Veļu laikā jālūdz dievs par mirušo dvēselēm. Šinī
laikā ienes katoļu baznīcās zārku, pārklāj ar mel-
nu zvaigžņotu segu un iededz sveces. Pie šā zārka
pulcējas mirušo dvēseles Dievu lūgt. Kura pielūgu-
si, to uzņem debesīs. Ja kāds grib redzēt savu
mirušo starp dvēselēm, tas lai paņem mirušā mīļāko
drēbju gabalu un paslēpjas baznīcā.
/A. Zālīte, Bērzpils./

32565. Ja veļu laikā nakts vidū kapos skatās caur priežu
koka zara caurumu, tad redz to cilvēku garus gar
kapiem staigājam, kas nākamā gadā mirs.
/R. Eglentāle, Reņģe./

32566. Veļu laikā dzimis bērns ātri mirst.
/R. V. Bērziņš, Nītaure./

32567. Rudenī pa veļu laiku saimnieks nedrīkst iet tālu
no savām mājām, jo tad veļi var būt nelabvēlīgi
viņa mājām. /R. Eglentāle, Reņģe./

32568. Veļu laikā (ap Mārtiņiem) nav brīv izbraukt ceļā,
jo tad varot satikt garus, kas cilvēku samaitājot.
/I. Jansons, Īle./

32569. Veļu laikā pa nakti nedrīkst staigāt, jo veļi
maldina. Ja aiziet tādā vietā, kur veļiem gadās
iet, tad nevar tikt no tās vietas ārā. Līdz kādu
gabalu paiet, atrodas atkal atpakaļ tai pašā
vietā. /M. Macpāne, Alsunga./

32570. Veļu laikā jāapkopj kūtis, jāapmet pamati u.t.t.,
tad tās ziemu ir siltas. /I. Jansons, Īle./

32571. Veļu laikā nevajagot ne govis, ne zirgus siet pie
mieta, tad nebarojoties. /G. Pols, Vecgulbene./

32572. Veļu laikā nevajagot lopus pie valgiem siet jaunās
vietās, citādi lopi kalstot. /P...ters, Odziena./

32573. Veļu dienās zirgi stallī jābaro, tad esot stipri
un veseli. /G. Pols, Vecgulbene./

23574. Veļu laikā pēc saules noiešanas nedrīkstēja skalus
lauzt, jo tad vasarā jēri pārlaužot kājas. Lai tas
nenotiktu, tad saimnieks priekš saules noiešanas
pārlauza skalus, un kad tie izdega, tad bija jāiet
gulēt. /M. Simiņš, Brunka./

23575. Veļu laikā nedrīkst dedzināt uguni ilgāk kā līdz
pusnaktij, jo citādi piemeklēs visādas nelaimes.
/A. Podniece, Ikšķile./

23576. Veļu laikā jāiet gulēt priekš pusnakts un nedrīkst
atstāt uguni degot pāri pusnaktij, jo citādi pie-
meklēs visādas nelaimes. /A. Aizsilis, Lubāna./

23577. Veļu laikā nedrīkst vilnu cilāt, nedz govis aiz-
laist. Ja to dara, tad aitām neaug vairs tāda
vilna un govis nedod vairs tik daudz piena kā
senāk. /J. Punka, Bērzaune./

23578. Pa veļu laiku uzdeva mīklas, teica pasakas,
ceturtdienas vakaru (piektvakaru) nevērpa, lai aug
labi lini un aitām laba vilna. Skalu neļāva no
abiem galiem dedzināt, vakarā bez saules nevēlēja
spoles notīt. Puišiem neļāva ne auklas, ne valgus,
ne grožas vīt, jo tad auklas graužot kājas un
grožas trūkstot, neesot stipras. [Sal. piekts-
vakars.] /J. Bēdulis, Rundāle./

23579. Veļu laikā ceturtdienas vakaros nevajag vērpt, lai
miroņiem ļautu mierīgi gulēt.
/L. Rone, Ikšķile./

23580. Veļu laikā sestdienas vakarā nevajag ogles slāpēt,
lai miroņiem neklātos grūti. /L. Rone, Ikšķile./

23581. Oktobra mēneša ceturtdienas vakaros nedrīkst vērpt
un skalus plēst, jo tad pie dzīvajiem viesojoties
veļi. /A. Dragone, Palsmane./

23582. Kad veļu laikā matus griežot, tad tie vairs
neaugot. /R. V. Bērziņš, Nītaure./

23583. Pa visu veļu laiku nedrīkstēja dziedāt nekādu
priecīgu dziesmiņu, kā jau svētkos, ko mirušo
piemiņai svētī. Īsam laikam pa visu veļu laiku
minēja tik mīklas. Kas uzdotu mīklu nevarēja
uzminēt, tas nokropļojot, un kas citādi mīklas
deva, tam mēle izstiepjoties līdz zemei.
/Etn. 1891, I, Blaubergs, Sēļpils./

32584. Mīklu minamais laiks bija pa veļiem. Jaunie tad
gāja, gan ne bluķus veldami, bet nepazīstami
apģērbušies, no vienas mājas uz otru, it īpaši
ceturtdienas vakaros. Tur uzdevušies mīklas, izjo-
kojušies, dažreiz arī pamieloti, pārnāca atkal
godīgi mājā. Tādu iešanu sauca par čigānos iešanu.
/Balss, 1879, 92. K. Ezeriņš, Aizkraukle./

32585. Veļu laiks bij īstais mīklu dodamais un minamais
laiks. /Mucukalns, Stende un Bērzaune./

32586. Veļu laiks bijis mīklu minamais laiks.
/J. Rubenis, Ērgļi./

32587. Veļu laikā jādod mīklas minēt. Kad veciem
cilvēkiem prasa mīklas, tad tie atbild: "Tagad jau
nav veļu laiks." /P...ters, Odziena./

32588. Veļu laikā vajagot mīklas minēt, lai neesot
aizmāršīgs. Kas varējis daudz mīklu uzminēt, tas
varējis visu atminēt. Kas nevienas mīklas nevarē-
jis uzminēt, tas visu aizmirsis un neko nevarējis
atminēt. /R. V. Bērziņš, Nītaure./

32589. Ja veļas ar siltu ienāk, tad ar aukstu iziet, un
ja ar aukstu ienāk, tad ar siltu iziet.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

32590. Ja veļu laikā katru nakti salna, tad gaidāms vēls
pavasaris. /L. Rone, Ikšķile./