VILKATS.

32913. Pie senāko laiku ārzemju rakstniekiem Vidzeme tika
turēta par īstu vilkatu dzimteni.
/L. Arbuzovs, Rigascher Almanach, 1911./

32914. Ļaudis runā par vilkatiem un dažs miesu un dvēse-
li nozvērētu, tādu amatnieku esam.
/Stenders, Augstas gudr. grāmata./

32915. Confessus cuidam fide digno viro, Rigae in Livo-
nia, lycanthropus est, se clauso carcere, in quo
coercebatur, ipso die paschalis esse profectum ad
suos, uxorem et liberos visendi causa, per multa
milliaria. Quaerenti, quomodo evasisti e carcere?
respondebat: Facile. Sed magna flumina erant tibi
trajicienta. At ille: Transvolavi flumina. Quid
dicebas tuis? Quid diceram? circumibam protento
rostro, ut lupus, olfactu visuque explorans quid
rerum gererent. Quare reversus es in carcerem, se-
mel elapsus? Tum ille: Redire necesse erat. Quis
non intelligit haec esse ludibria et somnia dia-
bolica, quibus satan illum virum excaecavit.
Kāds vilkats Rīgā, Livonijā, ir atzinies uz-
ticamam vīram, ka viņš no cietuma, kur bijis
ieslodzīts Lieldienā aizceļojis daudz jūdzes pie
savējiem, lai redzētu sievu un bērnus. Jautāts:
"Kā tu tiki ārā no cietuma?" Atbildējis: "Viegli."
- "Tev bija jāpārceļas par lielām upēm." Viņš at-
bildējis: "Pārlaidos pār upēm." - "Ko tu savējiem
sacīji?" - "Ko nu sacīšu? Apgāju kā vilks ap ap-
taisīto sētu un ar savām jūtām un skatu izzināju,
ko viņi dara." - "Kādēļ tu, reiz izbēdzis, atkal
atgriezies cietumā?" Viņš atteica: "Vajadzēja
atgriezties." Kas nu nesaprot, ka tie ir velna mā-
ņi un sapņi, ar kuriem sātāns viņu padarījis aklu?
/Joannes Manlius, Libellus medicus,
Basileae (1563) p. 36./

32916. Vilka izskatā viņi ir bieži pārvērtušies un kā
vilkati (Warwolffe) skraidījuši apkārt.
/S. Henning, 1587./

32917. Nav noliedzams, ka ir vilkati, kas ir tādi cilvēki
kas velna dzīti rādās un skraida apkārt briesmīga
vilka izskatā un var kaitēt cilvēkiem un lopiem.
Lai paliktu par vilkatu, cilvēkam vajagot noiet
kādā klusā vietā, kur citi tik lēti netiek. Tad
cilvēka dvēsele izejot no savas miesas un ieejot
vilkā. Bet miesu nedrīkstot par to laiku pakusti-
nāt; ja to pakustinot, tad dvēsele vairs netiekot
miesā atpakaļ un tai jāpaliekot līdz nāvei vilkā.
Citi domā, ka, dzerot un zināmus vārdus runājot,
cilvēka miesa pārvēršoties par vilku.
/P. Einhorns,1627./

32918. Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņa dienā priekš
saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jā-
iedur tur div naži, tad jānoģērbjas plikam un jā-
met starp tiem nažiem trīs kūleņi. Kad atkal tikt
atpakaļ par cilvēku, tad jāuzmeklē tas ozols, jā-
met starp nažiem trīs kūleņi uz otru pusi un jāpa-
ņem tie naži. Bet ja tai laikā, kamēr cilvēks par
vilku skraidījis apkārt, kāds pacilās viņa drēbes
jeb arī izvilks iespraustos nažus, tad vilkats
vairs nevar tikt atpakaļ par cilvēku.
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 206./

32919. Ja grib palikt par vilkatu, tad vajaga noģērbties
plikam un trīs reiz pārlēkt par savām drēbēm. To
var darīt tikai slepenā vietā, kur cilvēki nestai-
gā. Ja kāds šīs drēbes pakustina, tad vilkatam vi-
su mūžu jāpaliek par vilku.
/F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 206./

32920. Vilkats ir par vilku pārvērties cilvēks. Vilku no
vilkata var tikai tad izšķirt, ja tam pie saplēs-
tas aitas uzsauc: "Kūm, dod man ar!" Tad vilkats
atstāj pusi aitas zemē, bet īstais vilks to neda-
ra. /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 206./

32921. Ropažos, kā to ziņoja mācītājs, Peremiežu Simons
esot vilkacis. Viņš pats esot atzinies, un mācī-
tājs par to ziņojis Ķeizariskai zemes tiesai.
/1739. g. baznīcas revīzijas prot. Latvijas
Vēstnesis, 1924, 145. L. Sloka./

32922. Cilvēks par vilku varot palikt, bet tad esot jā-
sargās, ka jēģeris neuziet, kam sudraba lode plin-
tē. Ar to nošaus kā suni.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

32923. Apakš ecēšām esot jālien cauri, tad par vilku pa-
liekot. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./

32924. Vilkats ir apbarots vai apdzirdīts cilvēks, vis-
vairāk brūtes un brūtgāni, kam noliktā laikā jā-
paliek par vilku... Kad skrienamais laiks klāt,
tad apburtais novelk savu apģērbu un laiž kājas
vaļā...
Bet kamēr pats jakti tur, uziet nevilšu kāds cil-
vēks viņa apģērbu, un lai arī neņemtu, tik pacilā-
tu vien, tad tas par cilvēku nevar vairs tikt, jā-
paliek par vilku. Tāds zvērs esot tas lielākais
sods tai malai, kurā viņš uzklīst, rej aitas bez
sava gala... Ja kāds šādu cilvēku apkaitinot, tad
jau tas dabū pieminēt: rītā visas aitas vilkacis
nogalinājis, kurām kakls pārkosts un asinis izzīs-
tas...
Nevarot nakādā vīzē šo puszvēru nonāvēt. Gribot
sist - pazūdot, šaušana ar skrotīm jeb svina lodi
ar neko nespējot, tik sudraba jeb zelta lode va-
rot to gar zemi gāzt. /Latv. Avīzes, 1871, 197./

32925. Par vilkaci jāpaliek noliktā laikā apbarotam jeb
apdzirdītam cilvēkam. Daža meita, sava piekrāptā
brūtgāna apdzirdīta, skrienot līdz pat pēdīgai
stundai. Kad mēneša pagroza jeb skrejamais laiks
klāt, apburtais novelk apģērbu un laiž kājas vaļā.
Ja kas šādu cilvēku apkaitinot, tad tas dabū pie-
minēt: rītā visas aitas nogalinātas. Šo puszvēru
nekā nevarot nonāvēt. Tik sudraba jeb zelta lode
spējot to gāzt gar zemi. Bet ja kāds uziet vilkača
apģērbu, un lai arī neņemtu, tik pacilātu vien,
tad tas par cilvēku vairs nevar palikt.
/Latv. Avīzes, 1871, 197./

32926. Bijuši ļaudis, kas varējuši nolādēt otru par kada-
ru jeb vilkati. Nolādētais tad aizskrējis uz kādu
laiku par vilku. Kad tādam pirtī mazgājoties, uz-
lējuši aukstu ūdeni, tad viņam izskrējusi no pa-
kaļas vilka aste. Kad kadars gribējis aizskriet
par vilku, tad tas palīdis paklētē un novilcis vi-
su savu apģērbu. Izskraidījies viņš atnācis atkal
atpakaļ, apģērbies un palicis par cilvēku. Tikai
tāds cilvēks, kas pats pratis nolādēt, varējis arī
šo nelaimi atdarīt. /M. Navenickis, Zasa./

32927. Kad cilvēks gribot palikt par vilkaci, tad tam
esot jāizlien caur egles sakni. Cilvēkiem, kas
pārvēršoties par vilkačiem, esot vai nu vilka au-
sis vai vilka acis, vai vilka aste, vai kas cits
no vilka. Kad pirtī vilkacim uzlejot aukstu ūdeni,
tad tam izšaujoties vilka aste.
/A. Vaskis, Tukums./

32928. Mans tēvs pats to redzējis, ka buris pataisījis
kāzniekus par vilkatām, tāpēc vien, ka šā kāzās
neaicinājuši. /H. Skujiņš no 72 g. vecā
J. Baltiņa, Bilska./

32929. Lai varētu palikt par vilkaci, tad jāuzmeklē mežā
tāds bērzs, kam kāda sakne pacēlusies gaisā un tad
atkal ieaugusi zemē. Ja nu noģērbjas un izlien
caur to sakni, tad tūlin paliek par vilkaci. Ja
noliktās drēbes kāds aiznes jeb apcelā, tad vairs
nevar tikt par cilvēku. [Sal. ragana.]
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

32930. Vilkacis tik tad varot atkal par cilvēku palikt,
ja neviens cilvēks nav aizticis viņa atstātās drē-
bes. Vilkacim vajgot neredzot noģērbties un nere-
dzot apģērbties. Ja tas neizdodoties, tad jāpalie-
kot mūžīgi par vilkaci.
/A. Lerchis-Puškaitis, Džūkste, LP III, 15./

32931. Taurkalnā esmu dzirdējis, ka cilvēkam, kas grib un
māk pārvērsties par vilku, papriekšu jāizģērbjas
un drēbes jānoglabā tādā vietā, kur tās neviens
nevar atrast, jo kad kāds tās apcilā, tad jāpalie-
kot par vilku visu mūžu.
/A. Žeibe, arī K. Graudiņš./

32932. Cilvēks var palikt par vilku, ja noģērbjas pliks
un izlien trīs reiz caur koka saknes apakšu. Bet
ja kāds pakustina viņa drēbes, tad viņš vairs
netiek atpakaļ par cilvēku. /P. Š., Rauna./

32933. Cilvēks var palikt par vilku, ja viņš 9 reiz
izlien atmuguriski caur kreklu, bet ja kāds pēc
tam aizkar viņa kreklu, tad viņš vairs nevar pār-
vērsties atpakaļ par cilvēku. Ja vilkatu kāds ie-
vaino, ka viņam tek asinis, tad viņš paliek par
cilvēku. /J. Rubenis, Ērgļi./

32934. Caur koka sakni ir jālien deviņas reizes, tad var
pārvērsties par vilku. /Z. Akmentiņa, Lubāna./

32935. Ja grib palikt par vilkaci, tad vajag izlīst caur
apdedzinātu zirga loku. /L. Rone, Ikšķile./

32936. Ja cilvēks noģērbjas pliks un izlien caur kādu lī-
ku koka sakni, tad viņš paliek par vilkaci. Ja
nomestās drēbes kāds apcilā, tad vilkacis vairs
nevar pārvērsties par cilvēku. Tik tad viņš vēl
varot no vilkačiem, ja dabūjot no kristīta cilvēka
rokas maizi vai citu labprātīgu dāvanu.
/Jkr. II, 16. Audzis, Inciems./

32937. Par vilkatu varējis palikt katrs cilvēks, kad tas
tā darījis, kā bijis vajadzīgs. Mežā vajadzējis
uzmeklēt tādu koku, kam izgāzusies sakne. Caur
saknes apakšu bijis jāizlien. Varējuši arī citādi
darīt. Bijis jāizlien caur tādu koku, ko pērkons
nospēris un kam galotne gāžoties iedzīta zemē un
rezgalis vēl turējies pie celma. Cilvēkam bijis
jānoģērbjas plikam, pakaļā jāiebāž smilga, jāiz-
lien caur koka vai saknes apakšu un jāsaka: "Es
gribu būt vilks!" Tad ar` par vilku palicis. Kad
vilkats gribējis atpakaļ tikt par cilvēku, tad tam
bijis atkal jālien caur koka apakšu un jāsaka: "Es
gribu būt cilvēks!" Tad vilkats palicis atkal par
cilvēku. /H. Skujiņš, Smiltene./

32938. Kad kāds cilvēks esot aizskrējis vilkatās, tad
viņš savas drēbes esot atstājis vai nu pirtī, vai
kādā citā ēkā. Ja kāds cilvēks drēbes aiztiekot,
tad vilkata, pie drēbēm atskrējusi, nevarot vairs
par cilvēku pārvērsties un tai jāpaliekot vilka
ādā. Kad tā notiekot, tad vilkatai esot jāskrienot
tik ilgi, kamēr dabūjot kaut ko no cilvēku rokām
ēst. Tad vilkata atkal varot nomest vilka ādu un
paliekot par cilvēku. /H. Skujiņš, Smiltene./

32939. Vilkača drēbes nevajagot aiztikt, jo tad piemeto-
ties vilkača slimība. /V. Līce, Līgatne./

32940. Senāk bija tādi ļauni cilvēki, kas varēja citus
par vilkiem pārvērst. Šādi vilki skraidīja apkārt
pa sētām un smilkstēja. Ja gadījās labs cilvēks,
kas iedeva tādam vilkam maizi, tad tas varēja no-
mest vilka ādu un tikt atkal par cilvēku.
/A. Gari-Jone, Domopole./

32941. Parakstīties pie vilkačiem jāpierakstoties šādi:
jāiegriežot kreisās rokas mazajā pirkstiņā un tad
ar pirkstiņa asinīm jāparakstoties.
/Jkr. II, 17. Audzis, Inciems./

32942. Par vilkaci cilvēks pārvērtās, kad tas izlīda caur
tādu koku, kura virsūne noliekusies uz zemi un
tur ieaugusi. /A. Žeibe, arī Bērzaune./

32943. Ja vilkacis noķēris medījumu un ja, medījumu nesot,
to uzbilst cilvēks šā vai tā, tad medījums samai-
tājas: paliek par čūsku, krupi, mēslu kušķi vai c.
Ja neviens neuzbilst, tad medījums ir īsts.
/Jkr. II, 16. Audzis, Inciems./
32944. Vilkacis nēsājot sev visur līdza vilka ķepu , ko
vilku dzirdot viņš iņemetot mutē, pēc kam viņs
tuliņ paliekot par vilku. /K. Jansons, Plāņi./

32945. Vilkačiem esot pakaļējais miesas sastāvs augstāks
nekā priekšējais. /Jkr. II, 16. Audzis, Inciems./

32946. Ja ir aizdomas uz kādu cilvēku, ka tas ir vilkacis,
tad vajaga, ja atrodas pirtī, uzliet tam aukstu
ūdeni virsū. Ja būs vilkacis, tad izšausies aste.
[Sal. Ragana.] /P. Āboliņa, Jelgava./

32947. Dienvidus laikā nedrīkst mežā iet, tad vilkači tur
staigā. /J. A. Jansons, Jelgava./

32948. Ja cilvēkam, kurš par vilkati varējis palikt,
pirtī uzlējuši aukstu ūdeni, tad viņš sev pakaļā
izlaidis vilka asti. /K. Jansons, Plāņi./

32949. Vilkatu nevarot nošaut ar svina lodi, bet gan ar
sudraba lodi. /H. Skujiņš, Smiltene./