ZALTIS (zalktis).

33642. Šī nevācu tauta vēl tagad turas slepeni pie lielas
elka - dievības (Abgōterey), sauli, mēnesi, zvaigz-
nes, uguni, ūdeni, upes pielūgdama, zalšus
(Schlangen) un ļaunus krupjus (bōse Krōten) par
dieviem turēdama, kuri, kā es pats pa daļai esmu
redzējis, bija resni un uzpūsti. Kad tie sitot jeb
sviežot tika pārsisti, tad no viņu ķermeņa (aus
ihrem Leibe) tecēja liels daudzums piena. Tad sa-
skrēja vecas burvju brēcējas (Zauberische Breckin)
kopā, bailīgi kliegdamas: "Mana Piena-māte, mana
Piena-māte (Man pene Math)!" /S. Hennings, 1589./

33643. Pari modo serpentes venerabantur, quos in domibus
alebant, qui adeo fuere cicures et mansueti, ut
neminem in domibus eorum tam ex hominibus quam ju-
mentis laederent: ut etiam parvuli eorum cum illis
luderent; quorum usus etiam in hodiernum diem
usque apud plerosque habetur, ubi in lectis et
stratis una cum illis cubant. (Tāpat arī zalši
tika cienīti, kurus mājās ēdināja un kas bija tā
pieradināti un lēni, ka ne cilvēkiem, ne lopiem
viņu mājās nekaitēja: pat viņu bērni ar tiem rota-
ļājās. Tāda paraža pastāv pie viņiem līdz šai pa-
šai dienai, kur pat guļas vietās guļ kopā ar zal-
šiem.) /D. Fabrīcijs, 1610./

33644. Alii serpentes ingentis magnitudinis nutriunt, qui
mulctram furantur vicinis pecoribus et domesticis
afferunt. (Citi ēdina ļoti lielus zalšus, kas kai-
miņu lopiem zog pienu un pārnes to mājas ļaudīm.)
/D. Fabrīcijs, 1610./

33645. Zalkši naktī izzīž govis tam saimniekam, kas tos
neieredz, bet pienu aiznes tam saimniekam, kas
zalkšus ieredz. /J. A. Jansons, Olaine./

33646. Tie zalši, kas ar zeltainām ausīm, zīžot govis.
/P. Š., Rīga./

33647. Zalši senāk dzīvojuši kopā ar cilvēkiem mājās, kas
atradušās mežos un purvos, ēduši kopā ar bērniem
no vienas bļodas un arī gulējuši bērnu šūpuļos.
/St. Ulanovska, Lotysze Inflant Polskich,
Krakow, 1891., 89./

33648. Veci ļaudis, par zalkti runādami, nesaukuši to par
zalkti, bet vai nu par garo, vai par čuži. Sargā-
jušies īpaši gavēnī viņu vārdā saukt, jo tad zalk-
tis nācis mājā. Šā paša iemesla dēļ nedrīkstējuši
nekā no meža mājā nest.
/Jkr. V, 144, J. Ezers, Kalēti./

33649. Lieldienas rītā nevajag nest ne no vienām mājām
puķes, jo tad vasarā nāk zalkši mājā. Ja kādu
zalkti nosit, tad atnāk pats zalkšu ķēniņš un no-
kož lopus. /M. Macpāne, Alsunga./

33650. Ja zalkšus grib izdzīt no mājām, tad Zaļās ceturt-
dienas rītā priekš saules jāpaņem virve un jāap-
velk trīs reiz ap mājām apkārt, jāaizvelk uz mežu
un, atpakaļ neskatoties, tur jāatstāj. Ja paskatās
atpakaļ, tad zalkši sakož un tad ir neizbēgama
nāve. /M. Macpāne, Alsunga./

33651. Zaltis nekožot, bet laizot un laizītā vietā sākot
pūt. /P. Š., Rauna./

33652. Zalkši un glodenes bijuši neaiztiekami kustoņi. Ja
tos nosita, nenotika nekāda nelaime, bet ja sitot
viņi pamuka, tad vēlāk atriebās, t. i. sitējam
piemetās kāda slimība. Kad zalktis bija nosists,
tad sitamo koku iedūra stāvu zemē. Kas šādu koku
iedrošinājās izraut, tam piemetās aiztikuma slimī-
ba; aizkarot arī šo kustoņu migas vai tādus krūmus,
zem kuriem tie guļ, uzbruka tā pati slimība. Ja
zalkti tad nosituši, kad viņš kodis, tad vaina bi-
jusi vieglāki dziedinājama; turpretim, ja tas
iekodis pamuka, tad slimība koduma vietā atjauno-
jās vēl pēc gadiem, kamēr kodējs bija pie
dzīvības. Īpaši rudeņos, uz ziemas guļu nolieko-
ties, zalkši atminējās tos, kuriem koduši, un tad
koduma kaite arī tūliņ atkārtojās. Runājot par
zalkšu un glodeņu aiztikumiem, mēdza sacīt, ka tie
"no meža". /Austrums, 1893./

33653. Kur zalktis laiza cilvēkam, tur miesa pūst un krīt
ar gabalu ārā. /Z. Lancmanis, Beļava./

33654. Zalkša kodienu tūliņ nemanot, bet vēlāk visi lo-
cekļi savelkoties. /V. Piģene, Pociems./

33655. Ja cilvēkam zalktis iekodis, ievainoto vietu
apsmērē ar pīpes sviedriem, vai arī tā jāizgriež.
/J. Ķikuts, Nīca./

33656. Ja zalktis vai odze iekodusi, tad vajaga teikt
tādus vārdus: "Neaiztiec, kūlainīti, tev pieder
purvi, meži, man spoža saulīte Māras zemē. Dievs
Tēvs, Dievs Dēls, Dievs svētais Gars arīdzan."
/J. Banazis, Nīca./

33657. Ja zalkti sacērt gabalos un visus gabalus turpat
atstāj, tad viņš atkal salips kopā kā bijis.
/A. Korsaks, Ezere./

33658. Kas zalkšus sit, tas izdzen svētību no mājām.
/J. A. Jansons, Olaine./

33659. Ja zalkti nosit, tad sitējs nosit pats savu laimi.
/H. Vieglais, Vecpiebalga./

33660. Ja zalkti nosit, - saule raud deviņas dienas.
/J. A. Jansons./

33661. Zalkti nedrīkst atstāt nenosistu, tad saulīte
raud, jo viņa to nekad nevar sasildīt.
/J. Cinovskis, Snēpele./

33662. Ja sit zalkti un nenosit pavisam, tad zalktis at-
riebjas. /V. Stepanovs, Nīca./

33663. Zalkšu ķēniņam esot zelta kronis galvā. Jānoliekot
balts lakatiņš zemē, uz kura tad viņš uzliek savu
kroni. Kas to dabū, tam liela laime.
/Skolotājs, Daudzenieki./

33664. Zaltis jānoķer pavasarī priekš dzeguzes kūkošanas,
jāpakar dūmos, kamēr izkalst; no tā gabaliņš ar
maizi iedots lopam, to izsargā no visādām likstām,
no cilvēku apskaušanas un slimībām un pie tam vēl
lops dikti stiprs, tikai labi nesatiek ar citiem
lopiem. /V. Strautiņš, Taurupe un Zelgauska./

33665. Ja pavasarī, kamēr dzeguze nav kūkojusi, izdodas
noķert zalkti, tad to vajag nosist un dot cūkām
apēst. Cūkas tad ātri pieņemsies svarā.
/A. Korsaks, Ezere./

33666. Kas apēd balto zalkti, tas visu zina.
/P. Jaunzemis, Nīca./

33667. Zaļais Dieviņš dodot rudzus.
/J. K. Dambergs, Ēdole./