ZIEDOJAMAS VIETAS.
34281. Sveiciemā pie Kuiķeles ir ala, kur Bērtuļa dienā
ziedojuši naudu, vilnu, lentas, gaļu, kāpostus,
karašas u. t. t. /L. Sloka. 1739. g. baznīcas
revīzijas prot. Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34282. Gulbenē pie Drepša un Būmaņu mājām bijušas ziedo-
jamas vietas. Tur uz pakalniņa zem kokiem bieži
atrastas olas un peramās slotas. Gulbenes pārvald-
nieks licis tās vietas izārdīt.
/L. Sloka. 1739. g. baznīcas revīzijas prot.
Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34283. Ērģemē mācītājs bieži atradis uz Niklāva kapenēm,
kā arī Annas kaplicē naudu un olas.
/L. Sloka. 1739. g. baznīcas revīzijas prot.
Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34284. Mālpilī pie Vites muižas Kaķenieku Toma mājā esot
koks, zem kura tas upurējis un turējis savus diev-
kalpojumus. /L. Sloka. 1739. g. baznīcas revīzijas
prot. Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34285. Ēvelē pie Ķeišu muižas bijusi liepa, kuru turējuši
lielā cieņā. Tad vēl Rencēnu muižā pie Spriču
mājām kāds vītols, kurš bijis pat iežogots. Abus
šos kokus pavēlējuši nocirst.
/L. Sloka. 1739. g. baznīcas revīzijas prot.
Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34286. Liepupes draudzē Dūjes muižā bijis akmens, kur
slimie izveseļojušies un ziedojuši ikgadus laka-
tus, lentas un naudu. /L. Sloka. 1739. g. baznīcas
revīzijas prot. Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34287. Allažos bijusi vieta, kur atradušies trīs viens uz
otra uzlikti akmeņi, kā arī vieta, kur gulējis
viens liels akmens. Ļaudis pie viņiem upurējuši.
/L. Sloka. 1739. g. baznīcas revīzijas prot.
Latvijas Vēstnesis, 1924, 145./
34288. Pie Cēsīm kādu alu baltā iezī latvieši sauc par
dzelzs vārtiem; senāk viņi tur ziedojuši (geopfert)
un pie zināmām slimībām apmeklē to vēl tagad.
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1777, II, 143./
34289. Citā vietā [Tirzā] Vidzemē ir avots, ko tur par
svētu un tā ūdeni par stipru visādu vainu dziedi-
nāšanā. Veci ļaudis stāsta, ka tas avots nākot no
vecas baznīcas un kapsētas vietas. Tur Jāņa vakarā
sanāk kopā pulks ļaužu no tālām malām un no visa
tā apgabala kā uz tirgu. Ap šo avotu pulcējas visu
nakti visi tie, kas solījušies kāda sliktuma un
trūkuma dēļ noiet, kam slikti zirgi un lopi un kam
pašiem kāda vājība iraid. Nabagi sēd apkārt ap
avotu pa trim un četrām rindām, jo viņi sanāk kopā
no visas Vidzemes, no Kurzemes un no leišiem...Tad
nu vājus lopus un zirgus trīs reizes vadā apkārt
un aplej tiem muguru un krustus ar ūdeni. Slimnie-
kus noģērbj plikus, noliek pie zemes un aplej ar
ūdeni; drēbes atstāj pie avota, lai arī visas sā-
pes un vājības paliktu. Bet [avota] ūdeni krūzēs
un pudelēs ielej un aizved līdz uz mājām, lai mā-
jas būšana un lopu apkopšana labāki laimējas.
Visupēc avota saimniekam, proti, elka dievam, dod
dāvanas un upurus, naudu, dzīparus, olas čaumalas
un ziedus avotā iemezdami. Bet nabagi kaudamies ar
rokām atkal izņem naudu... Cits vilnas sauju nes
trīs reizes apkārt, tad met pa sprogai nabagam
klēpī. Kam citu dāvanu nav, tas izrauj matu čupīti
no galvas un iemet avotā. Slimnieki tās lupatas,
ar ko savu vainu mazgājuši, jeb kādu naudu trīs
reizes ap galvu apgriež un tad iemet "zemes
dieviem, lai ļaunums atstājas". Beidzot izdala na-
bagiem maizi, sieru, pienu, vilnu un vēl šo to un
gaismai austot brauc uz mājām.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./
34290. Pie Tirzas baznīcas lejā ir avots, ko jau no vecu
- veciem tumšiem laikiem par svētu tur, un kur Jā-
ņa naktī arvien vēl tagad daudz tumšinieki no malu-
malām sanāk ar vājiem zirgiem un lopiem vai ar ne-
veseliem cilvēkiem kādu dāvanu upurēt, ko ūdenī
iemet un ar to ūdeni slimniekus un lopus aplej, un
tā ar zīlēšanām un buršanām strādā.
/Latviešu draugs, 1840, 21./
34291. Pāra simts soļu no Elkšņu muižas, tuvu pie Eiķes
ezera, ir veca kapu vieta [ar diviem kaltiem kapu
akmeņiem], kur ļaudis vēl pagānu vīzē meklē palīgu
un svētību... Pie šiem abiem akmeņiem sanāk pa
pirmo tirgus dienu cilvēki no malu malām, sevišķi
no leišu zemes, no Elkšņu muižas pašas, un brīžam
ir no Zalves puses. Citkārt ir no Neretas daži
nāca, bet nu jau no tās puses tur vairs neviens
nerādās. Ļaudis atnes upurus: cimdus, zeķes, vilnu,
vasku, naudu, maizi u. t. p., uzsvieduši tos akme-
ņam, iet pātarus skaitīdami trīs reiz apkārt un
tic, ka tā palikšot veseli vai arī kādu citu svē-
tību dabūšot. Priekš pāra gadiem slimnieki pēc tam
mazgājās arī ezerā, bet tagad to vairs nedara.
Upuri vakarā tiek izdalīti diedelniekiem, kas tur
satek lielos pulkos.
/Latviešu ļaužu draugs, 1836, 87./
34292. Elkšņu muižas laukos, kur 8 dienas pēc Jēkābiem
tur tirgu, atrodas kapa akmens, kas nolikts vienam
še paglabātam Plātera kungam par piemiņu. Vecos
laikos tur stāvējusi baznīca. Daudz tumši ļaudis
tur šo akmeni par svētu. Tādēļ šai tirgus dienā
sapulcējas ap to liels pulks ļaužu ar dažādām kai-
tēm. Viņi iet trīs reizes ap akmeni, jeb ved daž-
reiz arīdzan ap to savus klibos zirgus. Par to
viņi upurē naudu un citas dāvanas, kuras vakarā
dabūs apkārtējie nabagi.
/Latviešu Avīzes, 1822, 38./
34293. [Elkšņu draudzes kapu akmeņi esot atlikums no se-
nās Elkšņu baznīcas altāra]. Priekš vairāk kā 40
gadiem Saukas mācītājs Hūns gribējis tos akmeņus
iemest ezerā, bet dievs... gauži apsodījis baznī-
cas kungu uz pāra gadiem ar slimām acīm.
/Latviešu ļaužu draugs, 1836, 107./
34294. Straupes draudzē, necik tālu no Liel-Straupes ir
ala, kur atrodas dažādi naudas gabaliņi un drēbju
lupatiņi, ko ļaudis upurēšanas dēļ atnesuši.
/Mājas Viesis, 1863, 391./
34295. Vēl priekš kādiem 30 gadiem Straupes draudzē necik
tālu no Liel-Straupes esmu redzējis alu, kur daž-
dažādi naudas gabaliņi un drēbju lupatiņas atradās,
ko ļaudis laikam no tālienes upurēšanas dēļ atne-
suši. /L. Hērvāgens, Skolas maize, I, 1867./