ZIEDOŠANA.
34296. "In quorum [deorum] sacrificia offerre solent in
certis lucis, aliis magnum panem paulo minorem,
formam canis aut porci referentem, aliis duo ova,
quae certis temporibus quercui supponunt, Butyrum
aliis lac, caseum aut adipem in rogo cremantes,
aliis bovem aut gallinam aut porcellum aut hircum,
singula nigri coloris. Sacrificulos habent aliquos
senes, quorum primas oblaturus aliquam praedicto-
rum hostiarum, adjunctis sibi duobus senioribus,
conceptis verbis submisso voce murmurando sub
aliqua sanctorum arborum oblationes offert; quo
facto occurrunt aliquot, qui cum praefatis arrep-
tum vas cerevisiae in altum elevant; in quam demum
fronde tiliae intincta, populum aspergit; tum
variis ignibus accensis adipeque singulis injecto
crematoque (sine quae caeremonia nullam hostiam
faciunt) per gyrum sanctorum arborum choreas
ducendo et concinendo ad ebrietatem bestialem
(sine qua nefas est oblationem consummare) cerevi-
siam haurientes gratissimum talibus diis obsequium
praestant."
Dieviem par upuri viņi mēdz zināmās birzīs
ziedot vieniem lielu kukuli maizes čūskas izskatā
ar atplēstu muti un paceltu asti; otriem drusku
mazāku kukuli suņa jeb cūkas izskatā; citiem atkal
div olas, kas zināmos laikos tiek noliktas zem
ozola; citiem sviestu, pienu, sieru jeb taukus, ko
uz sārta sadedzina; citiem vērsi jeb vistu, sivēnu
jeb āzi, bet visus melnā krāsā. Par priesteriem
viņiem ir daži sirmgalvji, kuru vecākais kādu no
minētiem lopiem ziedojot, ņem sev div vecākus vī-
rus par palīgiem un neskaidri norunādams zināmus
vārdus noliek zem kāda svēta koka pasniedzamās
dāvanas. Tad pieskrien šiem trim vēl daži klāt,
paņem vienu trauku ar olu un paceļ to gaisā; pēdī-
gi viņš tur iebāž vienu liepas zaru un apspricē
ļaudis ar ūdeni. Tad tiek aizdedzinātas dažādas
ugunis, kur iemet taukus, bez kādas ceremonijas
neizdara nekādu ziedojumu. Tad viņi dejo ap svēta-
jiem kokiem, dziedādami un dzerdami alu līdz
lopiskam reibonim, bez kā nedrīkst tikt izdarīts
neviens ziedojums, un tā izdara šādiem dieviem ļo-
ti patīkamu elku kalpojumu.
/Rīgas jezuitu ziņojums par Latgali, 1606. g./
34297. Veļiem nešļavas liktas akmins krāšmetās, uz veciem
lieliem celmiem, rijās krāsns priekšā, un ja ne-
vienas citas vietas nav bijis, kur nolikt, tad ie-
metuši turpat kumosu pavardē, kur vāra.
/J. Jansons, Smiltene./