ZĪLNIEKS.

---

36006. "Fuere praeterea inibi quidam sortilegi, qui roga-
tu paganorum sortibus jactis fascinarent pecora."
Bez tam tur bija kādi zīlnieki, kas uz zemnieku
lūgumu meta kauliņus un tā apbūra lopus.
/Rīgas jezuitu ziņojums no Latgales 1594. g./
36007. Vēl tagadiņ daži negudri ļaudis gadījās, kas pie
zīlniekiem gāje, gribēdami no tiem nākošas jeb
paslēptas lietas zināt.
/W. Maczewski. Spr. grāmata, 1793, 695./
36008. Zīlnieki un burvji vislabāki mākot izteikt, kā mi-
rušo gari jāapremdē. Ja kam veselība slikta un pie
mājas būšanas svētība maza, tad iet pie tādiem
meisteriem un labdariem. Tad šie brandvīnā vērda-
mies un citas blēņas darīdami izteic, no kā tā vā-
jība jeb skāde cēlusies. Kad nomana, ka tas palīga
meklētājs ar kādu cilvēku, kas jau dieva priekšā
aizgājis, naidīgi dzīvojis, jeb kādās bērēs nenogā-
jis, tad saka, ka tas mirons vainīgs. Tad māca, lai
ejot nakts vidū uz kapsētu, ka neviens neredz un
nesatiek uz ceļa. Ja aizejot jeb atnākot sastapšot
kādu cilvēku, tad viss darbs būšot par velti un
nelaime palikšot vēl lielāka. Tad lai noliekot uz
tā cilvēka kapa naudu, labības graudiņus, dzīparus,
sāli, zirņus, apiņus pa druskai vien un lai saucot
viņu pie vārda un sakot: "Līzīte, še es tev atnesu,
ko tu esi gribējusi, bet atlaidi man pie pirmās
veselības!" /K. Šilings, 1832. g., Tirza./
36009. Palīga meklētājiem zīlnieki māca, lai pretinieka
salmos liekot gaļu, tad viņa lopi ēdot un sprāgs-
tot. Sataisa arī kādas nešļavas (pūšļakus), sa-
siedami lupatiņā labības un iesala graudiņus, og-
les, akmentiņus, siļķu asakas un citus tādus nie-
kus, tad tos appūš, apvārdo un liek nolikt ienaid-
nieka kūtī, stallī, mājā, dārzā, pagalmā jeb aplo-
kā. Tad viņam metoties ļaunums.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./
36010. Vidzemē arī tagad esot labs pulks zīlnieku.. Viens
tāds zīlnieks vēl pēc vecas modes zīlē ar brenda-
vīnu un sāli. [Citi zīlējot ar kārtīm, bībeli un
dievvārdiem.] /Latv. ļaužu draugs, 1836, 70./
36011. Zīlniekus, kannu raugus, sāls pūšļotājus un vār-
dotājus viņi turēja lielā godā un slimās dienās
pie šiem palīgu meklēja. /Latv. Avīzes, 1845, 37./
36012. Tie cienīja dienas un putnu brēkšanu un zīlniekus
un kannu raugus, sālspūšļotājus un vārdniekus tie
turēja lielā godā, vai slimās dienās vai kara lai-
kā, vai jeb ko sākdami.
/K. Šulcs, Kurzemes stāstu grāmata, 1832./
36013. Alūksnes draudzē uzrādīts par zīlnieku Tribas Sī-
mons, kurš pie nopratināšanas atzinās, ka viņš pie-
kopjot dažādas burvju mākslas, bet esot pārlieci-
nāts, ka viņa māksla un pareģošana piepildoties.
Arī nekā ļauna viņš nav darījis ļaudīm, drīzāk
tikai labu vien. Bet kad nu viņu uzaicināja parā-
dīt dažus piemērus savā mākslā, izrādījās, ka pie
tam tiek visai nelietīgi izlietots dieva vārds. Kad
viņam aizrādīja viņa smago noziegumu, tas atzina,
ka nopietni apgrēkojies pret dievu un tuvāko, par
ko pelnījis visstingrāko sodu. Pēc tam, kad tas
svēti apsolījās vairs nepiekopt tādu aizliegtu un
bezdievīgu mākslu, viņam mīkstināja sodu un pie-
sprieda tikai 6 pāra žagarus, ko arī tūlīt uz vie-
tas izpildīja. /Baznīcas revīzijas prot. Latv.
/Vēstnesis, 1924, 145. L. Sloka./