ZOBU SĀPES.
36131. Kad kam zobi sāp, tad tas gavē un pielūdz svēto
jumpravu Apolloniju. /Latv. draugs, 1840, 23./
36132. Zobu sāpes ceļas no tam, ka kāds tārps zobu krem-
tot; sāpes pāriet, ja tārpu no zoba izritina. Jā-
saberž sarkans nodedzināts stieģelis, tāds pulveris
jāuzkaisa uz balta nebalināta audekla gabala un
jātur zem slimā zoba, tad tārps izkritīs.
/Austrums, 1889. J. Ceplenieks, Māņticība./
36133. Vājā zobā dažreiz esot tārpiņi, tādi apaļi kā ru-
dzu graudiņi. Tad esot jātaisa svecīte no vaska un
driģeņu sēklām, tad slimnieks pārliecas pār bļodu
ar ūdeni un pieliek pie vainīgā zoba trekteri, kura
apakšējā platajā galā tur aizdegtu minēto sveci.
Pēc kāda brītiņa birst no zoba tārpi ārā.
/K. Miļnus, Žeime./
36134. Jāēd tāda maize, kuru pele ir apgrauzusi. It kā
pelei ir asi, stipri un veselīgi zobi, tādi arī
būs ēdējam un vairs nesāpēs.
/K. Bika, Gaujiena./
36135. Kas peļu apkrimstu maizi ēd, tam zobi nesāp.
/P. Š., Rauna./
36136. Tam nekad zobi nesāpēs, kas ēd peļu apkrimstu mai-
zi. /Alksnis-Zundulis, Naudīte. A. L.-Puškaitis./
36137. Kam zobi sāp, tam jāēd peļu izgrauzumi maizē, tad
zobi būs stipri kā pelei un vairs nesāpēs.
/A. Salmāns, Balvi./
36138. Ja zobi sāp, tad ar kreiso kāju jāizkāpj no gultas.
/V. Amoliņa, Olaine./
36139. Ja sāp zobi, tad katru rītu jāauj pirmā kreisā kā-
ja, tad sāpe pāries. /J. Šmits, Ķēči./
36140. Kad zobi sāp, tad vajaga kāpt no gultas ar kreiso
kāju, tad sāpes pāriet. /A. Ruska, Rauna./
36141. Vīriešiem pret zobu sāpēm jāaudzina bārda.
/Etn. 1894. g., IV, Ērgļi./
36142. Lai apturētu zobu sāpes, jāskaita: "Uz mūsu kunga
Jēzus Kristus galvas atrodas trīs rozes. Tā pirmā
viņa jaunums, tā otrā viņa tikums, tā trešā viņa
gribēšana. Zobu sāpe, stāvi klusu, iekš tās svētās
trīsvienības vārda. Āmen!" /K. Mūlenbacha man./
36143. Kas grib, kab jam nikod nasuopeitu zūbi, tod lai
jis gaļi apād, a kaulu lai īsvīž cepļa gunī. Nu
tuo laika pi tuo cylvāka nikod nasuopēs zūbi un
jis nazynuos, kaida itei zūbu suopja.
/V. Podis, Rēzekne./
36144. Labi izžāvētas un sīki sagrieztas kalveņu saknes
ar spirtu aplietas ir derīgas pret zobu sāpēm.
Lietojot jāsajauc nostāvējums ar ūdeni, ka tikai
dedzina smaganas, un ar to jāskalo mute, tad zobi
arvien būs veseli. /Etn. 1891. g., I, 160 lp./
36145. Lai zobs nesāpētu, tas jāsabada ar vijgrieznes
sakni un sakne jānoliek turpat, kur viņa augusi.
/E. Laime, Tirza./
36146. Cepts sīpols jāpārgriež vidū pušu un jāliek karsts
uz zoba; tāpat var likt virsū saberztas dievkociņa
(artemisia abrotanum) jeb pelašķu ( achillea mille-
folium) lapas, kā arī pīpes sulu ar vati.
/K. Miļnus, Žeime./
36147. Ka zobs sāpot, ta uz viņa vajagot uzlikt sāli; tad
pārejot. /H. Skujiņš, Smiltene./
36148. Lai zobi nesāpētu, tad jāuzliek sīpols.
/A. Zaķe, Drusti./
36149. Zobu sāpēm der kurpīšu saknes.
/A. Aizsils, Lubāna./
36150. Zobu sāpes notur, ja zilās kurpītes saberztas uz-
liek uz zoba. /L. Bičole, Zaļenieki./
36151. Svaigas ievu mizas jāiemērc brandvīnā, kuru tad
liek uz zoba virsū un ierīvē ar to arī vaigu.
/K. Miļnus, Žeime./
36152. Kad zobi sāpot, tad pie vaiga sienot sautētas ievu
mizas. /K. Skujiņš, Smiltene./
36153. Ja grib, lai pāriet zobu sāpes, tad pie vaiga jā-
piesien lupata, ar ko līķis mazgāts.
/J. Jirgersons, Šķibe./
36154. Ka zobam augons metoties, ta vajagot vaigu apsmē-
rēt ar petroli (petroleju), tad augons izslābstot.
/K. Skujiņš, Smiltene./
36155. Pret zobu sāpēm jāsalasa ceļmalu lapiņas un tām
pudelē jāuzlej spirts virsū; kad jau lapiņas ir
spirtā izmirkušas, tad šis maisījums lietojams.
/K. Bika, Gaujiena./
36156. Lai zobi nesāpētu, jāpīpē kastaņu kodoli.
/K. Bika, Gaujiena./
36157. Zobu sāpes pāriet, ja iešņauc tabaku.
/E. Jēpe, Palsmane./
36158. Kad zobi sāp, tad melnas aitas vilnas sprodziņa jā-
samērcē ar kamparu un jāiebāž ausī.
/P. Zeltiņa, Rīga./
36159. Kad zobi sāp, tad jādabū melnas aitas ādas gabals,
jāaplaista ar petroli un jāpiesmērē vilna ar pirk-
tām ziepēm. Ādas gabals jātur pie tā vaiga, kurā
pusē zobs sāp, tad drīzi vien sāpes pāries.
/H. Skujiņš, Smiltene./
36160. Uz sāpoša zoba der likt pīpja ķencumus vai tabaku.
Var smēķēt auzu graudus. Var likt virsū arī gaba-
liņu sukura. /Etn. 1891. g., I, 159. lp./
36161. Pie zobu sāpēm liek uz spranda dēles vai kepītes.
/K. Miļnus, Žeime./
36162. Kad zobi sāp, tad tie jāsabada ar eža saru.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
36163. Dzīvam ežam jāizraujot sars un ar to jābaksta zo-
bi. Tad zobi nekad vairs nesāpot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
36164. Kam zobi sāp, tam tie jāizbaksta ar eža adatām,
jeb ar zibens sperta koka skabargu, jeb ar tādu
skabardziņu, kas izplēsta no veršķu staba ar
skaitli 9. /K. Jansons, Plāņi./
36165. Kad zobi sāp, tad tos vajaga izbakstīt ar tāda ko-
ka skabargu, kur pērkons iespēris, un skabarga
jānoslēpj kādā šķirbā, jeb zem kāda koka.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196./
36166. Ar skabargu no tāda koka, kur pērkons iespēris,
jāizbada zobi: tad nekad zobi nesāp.
/J. Ezeriņš, Vecpiebalga./
36167. Zobi jābaksta ar pērkona sperta koka šķembelēm,
tad viņi nesāp.
/V. Spandegs, Pociems. P. Š., Rauna./
36168. Lai zobi nesāpētu un arī lai aprimtu sāpes, tad
vajagot viņus sabakstīt ar tāda koka skabargu (šķē-
pelīti), kurā iespēris pērkons.
/A. Skuja, Mālupe./
36169. No koka, kuru pērkons saspārdījis, jāņem maza šķem-
belīte un ar to jābaksta zobi, tad tie nekad nesā-
pēšot. /H. Skujiņš, Smiltene./
36170. Vajaga atrast tādu koku, kurā reiz ir iespēris
pērkons un ar šā koka šķembelēm izbadīt zobu. Tad
visu mūžu zobi nesāpot. /L. Biedriņa, Jelgava./
36171. Ja zobi sāp, tad tie jāizbaksta ar skabargu no
pērkona sperta koka. /E. Lācis, Tirza./
36172. Kad zobi sāp, tie jābada ar pērkona sperta koka
skambiņām, tad sāpes rimsies. /A. Žeibe./
36173. Kad zobi sāp, tad jāizbada ar zibeņa sasperta koka
skabargu, tad sāpes mitēsies.
/J. Ramanis, Bērzaune./
36174. Ja zobs sāp, tad to vajaga izbakstīt ar pērkona
saspertu ozola drumstalu, tad zobu sāpes pāriet.
/M. Ābele, Valka./
36175. Ja sāp zobi, tad jākoda tāda ozola šķembelīte, ku-
rā pērkons iespēris. /A. Šķēre, Skaistkalne./
36176. Lai zūbi nasuopātu vajaga badīt ar skoborsnu nū
kūka, kurā ir īspērīs pārkyuns. /T. Beča, Preiļi./
36177. Zibens ugunsgrēka pagali uzglabā, un ar tās ska-
bargām zobus baksta, kad tie sāp.
/K. Jansons, Plāņi./
36178. Uzmeklē Jāņa tārpiņu, samīca to ar pirkstu, visus
četrus vējus piesaucot; ar to pašu pirkstu tad ap-
spaida vājo zobu. /J. Kriķis, Starti./
36179. Kad zobi gauži sāp, tad nogriež nokaltušam kokam
mizu ar vienu naža griezienu no augšas uz zemi, tā
ka miza vēl klāt karājas. No tās vietas nogriež
skabargu, bet tā, ka tev vaigs uz rīta, un tā vie-
ta, kur skabargs tiek griezts, stāv uz vakara pusi.
Tad ar to skabargu baksti slimo zobu, kamēr drusku
asinis pie tā klāt paliek. Tad ieliec skabargu tai
pašā vietā kā bijis un sasien to mizu augšā un
apakšā ar sarkanu dziju. Projām ejot, nevajaga at-
pakaļ skatīties. /J. Jansons, Rīga./
36180. Ja zobi sāp, tad sērmūkslim jāatplēš miza, jānoplēš
skabarga un ar to zobs jāizbada. Skabarga jāatliek
kur bijusi un jāuzspļauj virsū.
/A. Bērziņa, Aloja./
36181. Zobu sāpes pāriet, ja tos izbaksta ar egles cie-
kurzi, ko vāvere izēdusi. /K. Jansons, Plāņi./
36182. Ja zobi sāp, tad ar sarūsējušu pakava naglu sāpošā
zobā jāuzbaksta asinis un nagla jāiesit vītolā no
ziemeļu puses, nevienam neredzot un nezinot. Ja tā
izdarot, tad zobs vairs nekad nesāpot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
36183. Ja zobi sāp, tad jānēsā kaklā pakārta pakava nag-
la, - sāpes pāries. /M. Poriete, Lubāna./
36184. Kad zobi sāp, tad tie jāapspaida ar dzīvu vardi.
/K. Jansons, Plāņi./
36185. Ja zobi sāp, tad tie jāapspaida ar trim zirņiem,
kas pēc saules jāaiznes un jānoliek kādā krustce-
ļā. /A. Bērziņa, Aloja./
36186. Ja zobi sāp, tad no kapiem jānorauj smilgas un ar
tām jāizbada zobi, tad tie vairs nesāp.
/A. Aizpurve, Lubāna./
36187. Kad zobi sāp, tad tie jāizbaksta ar seskas dzimuma
organa ārējo daļu. /K. Jansons, Plāņi./
36188. Ja zobi sāpot un ja ar čūskas mēli badot, tad sā-
pes pārejot. /Z. Lancmanis, Aduliena./
36189. Ja kur atrod no zirga pēdas izkritušu saspiestu
zemi (meklēt nedrīkst, kad uziet nevilšu), tad tā
jāiebāž jumtā un kad sāp zobi, tad jāatminas, ka
zirga pēda jumtā, tad sāpe pāriet.
/R. Straudovskis, Lielplatone./
36190. Kad zobs sāp, tad tas jāapspaida ar kaut ko, kas
zirga nagā bijis iekšpusē. /K. Jansons, Plāņi./
36191. Ja kādam sāp zobi, tad nezinot vajaga sagriezt
zirgu nagu un dot pīpēt līdz ar tabaku.
/A. Salmāns, Balvi./
36192. Kad ar zobiem nekur vairs nevar dēties, tad jādara
tā: izkaltēta čūskas āda jāsaberž smalka un jāsa-
jauc ar tabaku. Tāda tabaka trīs pīpes jānopīpē un
tad vairs zobi ne savā pestīšanā nesāpēs (nekad
vairs nesāpēs). /H. Skujiņš, Smiltene./
36193. Ja zobi sāp, vajaga pīpēt nomauktu čūskas ādu.
/L. Zvirbule, Jaunlaicene./
36194. Kam zobi sāp, tam svētdienā dievvārdu laikā jā-
noplēš kapsētā no kāda krusta skabardziņa un jāiz-
baksta zobi, pēc kam tā jānomet turpat zemē.
/K. Jansons, Plāņi./
36195. Kad zobi sāp, tad tie jāizbaksta ar kapsētas krus-
ta skabargu; tūliņ sāpes pāriet.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV. 196./
36196. Ja zobi sāp, tad vajaga tos izbadīt ar tādu skam-
biņu, kas kapsētā noplēsta no krusta.
/V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr./
36197. Lai zūbi nasuopātu, vajaga izbadīt ar skoborsnu nu
kopu krista, izbadejis otkoņ nūnest un ībuozt tamā
pošā vītā. /T. Beča, Preiļi./
36198. Kad zobi sāp, tad jāiet uz kapsētu, jāizvelk no
kāda krusta nagliņa, jāizbaksta ar to vājie zobi,
nagliņa jāiebāž atkal vecā vietā un uz māju ejot
nav atpakaļ jāskatās.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196./
36199. Zobiem sāpot, tie jāizbada ar kāda kapsētā esoša
kapa kopiņas krusta nagliņu, tad tie vairs nesāpēs.
/J. Ramanis, Bērzaune./
36200. Ja zobi sāp, tad priekš saules lēkšanas jāaiziet
uz kapiem, jāatgriež no krusta šķerliņa, ar viņu
jāsabada zobi un jāpiesien pie krusta atpakaļ.
/K. Lielozols, Nīca./
36201. Ka zobi sāp, tad vajag aiziet uz kapsētu, un ka
neviens neredz, nokniebt no krusta gabaliņu koka
un ar to zobu paurbināt. Projām ejot, smiltīs jā-
atstāj naudas gabals, lai mirons nenāk krustam pa-
kaļ un nedrīkst atpakaļ skatīties.
/M. Eglīte, Vijciems./
36202. Tādā dienā, kad saule nespīd, jāiet uz kapiem, jā-
noplēš no veca krusta kāda šķēpelīte un ar šo jā-
sabaksta slimais zobs. Saules dienā jāiet vakarā
uz kapiem. /Etn. 1894., IV./
36203. Kad zobi sāp, tad vajagot pašā pusnaktī vienam pa-
šam iet uz kapsētu, nogriezt no kāda koka krusta
skabargu un ar to zobus izbadīt; tad tie nekad
vairs nesāpēšot. /Balss, 1878, 23./
36204. Ja slimos zobus izbaksta ar kādu skabargu no kapa
krusta, tad sāpe pāriet. Bet uz kapa tad jāuzliek
zieda nauda, citādi mirons rādās sapņos un prasa
atpakaļ noņemto skabargu.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce./
36205. Kad pirmo reizi zobi sāp, tad vajaga iet uz kapiem
un atgriezt no krusta šķerliņu un saurdīt zobus.
Tad vairs zobi nesāp. /J. Banazis, Nīca./
36206. Kad zobi sāpot, tad vajagot pašā pusnaktī vienam
pašam iet uz kapsētu, nogriezt no kāda koka krusta
skabargu un ar to izbakstīt zobus, tad tie visā
mūžā vairs nesāpēšot. /Balss,1878, 23./
36207. Ja no piederīgo krusta atgriež mazu šķerliņu un ar
to sabada zobus, tad viņi nesāp. /M. Valts, Nīca./
36208. Ja zobi sāpot, tad vajagot bakstīt ar kapsētas
krustu, tad sāpe pārejot.
/H. Lindberga, Veselauska./
36209. Kad sāp zobi, vajaga noplēst no krusta skabārdi un
zobus izbakstīt. /I. Upenieks, Skrunda./
36210. Ja sāp zobi, tad pēc saules norietēšanas jāaiziet
uz kapiem un no krusta jānogriež skaidiņa. Ja ar
šo skaidiņu izbaksta slimo zobu, tad tas vairs ne-
sāp. /V. Krieviņš, Daugmale./
36211. Ja zobi sāp, tos vajaga izbadīt ar kociņu, kas da-
būts no krusta. /A. Pelēcis, Jaunpiebalga./
36212. Kam zobi sāp, lai paņemot no mirona galvas kādu
zobu un spiežot un strīķējot ar to savu zobu. Par
pateicību mirona galvas zobu starpā esot jāieliek
kāds vērdiņš. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./
36213. Ja zobs sāp, tad paņem kādu mirona zobu un pārvelk
ar to par slimo zobu, bet mirona zoba vietā atstāj
kādu naudas gabalu. /Inland, 1855, 832./
36214. Cilvēka žokļu kaulu izlieto zobu riebšanai. Ar to
jāapspaida zobs, kas sāp, tad tas vairs nesāpot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
36215. Pret stiprām zobu sāpēm ir derīgs mirona pirksts,
ar kuru tiek zobi izbakstīti. /L. Strute, Šķibe./
36216. Ja sāp zobs, tad pār sāpošo jāpārvelk ar miroņa
pirkstu: tūdaļ apstājoties. /M. Baltiņa, Meņģele./
36217. Kad zobi sāp, tad tos vajag ar miroņa roku apspai-
dīt, lai sāpes pāriet. /O. Pelēce, Jaunpiebalga./
36218. Ja, uzrokot vecu kapu, tur atrod kādu pīpi, tad ar
tādu vajaga pīpēt, lai zobi nesāpētu.
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196./
36219. Kas zobu sāpes cieš, tam uz sāpoša zoba jāuzliek
drupatiņas no baznīcas krēsla vai mūra, tad zobu
sāpes vairs nemocīs. /J. Ramanis, Bērzaune./
36220. Ja zobs sāp, tad ceturtdienas vakarā jāiet bez
saules uz mežu un slimais zobs jāizbaksta ar egles
skabargu, kura pēc tam jāiebāž, kur bijusi.
/K. Jansons, Plāņi./
36221. Zobus var izārstēt ar mazu puļķīti. Notaisa puļķī-
ti, ar to izurda zobus un tad viņu iedur sienā,
lai tur paliek uz visiem laikiem. Ja puļķīti iz-
rauj, tad sāp atkal zobi. /J. Atteka, Nīca./
36222. Kad zobi sāp, tad jāuzmeklē verstu stabs, uz kura
cipars deviņi, jāuzmeklē tur stabā šķirbiņa, no
kuras jāizgriež skabardziņa, ar ko jāizbaksta sli-
mo zobu starpas, un skaidiņa jāatliek tur, kur bi-
jusi. /J. Jansons, Plāņi./
36223. Ja zobi sāp, tad ceturtdienas vakarā, kad ir jauns
mēness, vajaga iziet pagalmā, uzlikt pirkstu uz
sāpīgā zoba un sirsnīgi noskaitīt tēva reizi. Sā-
pes būs kā ar roku atņemtas. /K. Biša, Rencēni./
36224. Ja zobi sāp, tad trīs piektdienas no vietas bez
saules jānogriež abu roku pirkstiem nagi un jāie-
met krāsnī, tad zobi nekad nesāp.
/A. Aizpurve, Lubāna./
36225. Ja zobi sāp, tad vajaga vakarā priekš saules noie-
šanas iet uz avotu, kurš tek no rītiem uz vakariem.
Ejot nedrīkst skatīties atpakaļ, un ja kādu ceļā
satiek, tad jāgriežas atpakaļ. Noejot pie avota,
no viņa jānodzeras, jāpārmet krusts pār viņu un
jānoskaita tēva reize, tad jāsaka: "Dieviņ, dod
man veselību." Pēc tam zobi vairs nesāp.
/K. Corbiks, Nīgranda./
36226. Lai zobu sāpes apmierinātu, zobs jāizbada ar tādu
vārpatu, kura izaugusi caur kartupeli.
/J. A. Jansons, Piņķi./
36227. Kad zobi sāp, tie jāizbada ar žalša lūku (Daphne
mezereum). /J. Straudovskis, Lielplatone./
36228. Kad zobi sāpot, tad pirtī jāperot kājas tik ilgi,
kamēr varot ciest, tad vairs zobi nesāpot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
36229. Ja sāp zobi, tad vajaga sildīt kājas.
/J. Atteka, Nīca./
36230. Kad zobi sāp, tad jāpīpē kaņepju kauli, lai pāriet
sāpes. /H. Skujiņš, Smiltene./
36231. Ar vāģu tapu, ko uz ceļa dabū, zobi jāapspaida,
kad tie sāp. /K. Jansons, Plāņi./
36232. Ar vāģu tapu zobus apspaida, ja to zemē atrod, un
noliek turpat kā bijusi. /K. Jansons, Plāņi./
36233. Lai pārietu zobu sāpes, tad jāizmet akmentiņš no
risas un jāsaka: "Kā es tevi atpestu no mokām, tā
tu mani atpesti no zobu sāpēm."
/L. Aizpurve, Lubāna./
36234. Ja sāp zobi, tad jāpaņem, nevienam nezinot, trīs
mazi akmentiņi un jātur kādu brīdi mutē pie tā zo-
ba, kas sāp. Pēc tam, kad akmentiņi mutē jau ir
sasiluši, tie jāiekaš zemē pie mājas stūra pret
ziemeļiem, tad zobu sāpes pāries.
/A. Leimane, Mārsnēni./
36235. Kad zobi sāp, tad Māras dienā bez saules jāskatās
vakara zvaigznē jeb mēnesī un jārunā: "Māra, vai
tev zobi sāp? Nesāp! Dod, dieviņ, kad man ar nesā-
pētu!" /Z. Prauliņš, Aumeisteri./
36236. Zobs jāapspaida deviņas reizas un tā jārunā: "Mē-
ness, mēness, rūšu zobi!" /K. Bika, Gaujiena./
36237. Ja zobs sāpot, tad lai novērstu sāpes, jāsien ap
roku lupatiņa ar ķiplokiem, tad sāpe pārejot uz
roku. /E. Līdeka, Lubāna./
36238. Lai pārietu zobu sāpes, tad jāuzceļ ar zobiem mai-
tas kauls uz staba. /L. Aizpurve, Lubāna./
36239. Ja sāpošus zobus izbada ar līdakas zobiem, tad
zobi nekad vairs nesāp. /V. Krieviņš, Daugmale./
36240. Kad zobi sāp, tad jāsaka: "Apša malka, bērza mal-
ka", tad zobu sāpes pāriet. /Z. Pūtele, Sabile./
36241. Ja zobs sāp, tad dzīvam kurmim jānogriež kreisā
priekšas kāja, kurmis jāpalaiž vaļā un ar nogriez-
to kāju jāapspaida sāpošais zobs.
/E. Laime, Tirza./
36242. Zobu sāpēs lieto velna sūdu. /K. Jansons, Plāņi./