Rucavas pagasta tautastērpi
 Rucavas novads, tāpat kā Nīcas un Bārtas novadi, ir neliels, bet tautastērps tur ir ļoti raksturīgs un atšķirīgs no apkārtējo pagastu tautastērpiem. Meitas Rucavas pagastā tradicionālo vainagu vietā ir nēsājušas t.s. kaspines - krāsainas, ar dažādiem ornamentiem un puķu vai lapiņu attēliem rotātas zīda lentas. Pirms kapsenes aplikšanas matus vajadzēja sapīt t.s. "ragos" katrā pusē galvai, pēc tam aplika kapseni un to pie pakauša sasprauda kopā. Apsieta kapsene vairāk vai mazāk atgādināja Nīcas vai Bārtas vainagus. Sievas sedza "nāmatu" - tā Rucavā sauca galvasautu. Arī sievas matus sakārtoja "ragos". Nāmats pēc apsiešanas apņem galvu no visām pusēm un atstāj redzamu vienīgi seju. Audumu nāmatam auž atlasa dreļļa audumā un tā galus rotā ar baltu, knipelētu linu diegu mežģīni. Rucavā nēsāja baltas sagšas, kuras galos un apakšējā malā bija izšūtas sarkaniem, ziliem vai oranžiem rakstiem. Malas noslēdz īsas bārkstis, kuras sakārtotas krāsainos, maiņu rindā saliktos posmos. Pāri sagšai vēl mēdza segt "mārģeni" - rūtainu, divkārtīgu villaini sagšas lielumā, bet tai virsū vēl galdaini austo linu snāteni. Gar mārģenes galiem un vienu malu parasti iešuva krāsainas bārkstis, savukārt snātenes malas rotāja ar tamborētu kokvilnas diegu mežģīni. Visas trīs segas sasprauda ar tādām pat saktu čupām kā Nīcā un Bārtā. Sagšas nesedza pār plecu, bet ar saktu čupu saspraustos galus uzlika virs labās rokas elkoņa un tā nēsāja. Krekli bija balti ar izšūtiem krāsainiem rotājumiem, parasti piedurkņu plecu galos. Ir sastopami Rucavas krekli arī ar ieaustu rakstu joslu piedurkņu augšgalos un uzpleču galos. Krekla saspraušanai lieto vienu vai vairākas krekla saktiņas. Rucavas novada brunčiem gar pašu apakšmalu šuva brokāta lentas. Lai brunčiem piedotu lielāka kupluma iespaidu, to apakšmalā iešuva auklu. Ņieburus gatavoja no tāda paša auduma un krāsas materiāla kā brunčus. Arī ņieburs bija greznots ar sudraba un zelta brokāta lentām, kā arī ar uzšūtām sarkanām aukliņām. Zeķes adīja gan baltas, gan rakstainas.
 Vīriešu tatastērpam praktiski nav gandrīz nekādu atšķirību Nīcas, Bārtas un Rucavas novados. Raksturīga galvassega ir ir melna vai tumši pelēka ratene ar zemu vai vidēji augstu dibenu. Ratenēm apkārt sien krāsainos sieviešu galvas lakatiņus. Kreklam ir plata izrakstīta un atlokāma apkakle. Biežāk sastopami ir krāsaini izšūti krekli, rotājumi balto darbu tefnikās ir sastopami retāk. Kreklu aizsprauž ar vienu mazu sudraba saktiņu vai aizsien ar zīda lakatiņu. Pāri lakatiņam, pēc sasiešanas, atloka apkakili. Rucavā apkārt apkaklei sēja austu vai adītu kakla saiti. Senākie goda svārki ir balti. Tomēr 19.gs visparastākais audums svārkiem ir pelēkā vadmala. Šajā novadā nēsāti tikai garie un īsie svārki. Tomēr garos svārkus valkā samērā reti. Īsajiem svārkiem ir stāva, neatlokāma apkakle, kas kakla priekšdaļu atstāj neaizsegtu - krekla apkakle un krūtis parasti paliek redzamas. Īsos svārkus parasti valkā neapjostus. Toties garajiem svārkiem piederējās melna ādas josta ar misiņa sprādzi un apkalumiem. Goda svārki vienmēr izrotāti ar sīkiem uzšūtiem rakstiem melnā krāsā. Bikses baltas, galdos austas (drellis) vai no pelēkas vadmalas pašūtas. Tās nekad nebija platas. Zeķes - baltas un īsas, nelieliem, viscaur ieadītiem rakstiem. Zeķes vilka pāri bikšu galiem.
Izmantoti materiāli no "Latvju rakstiem" un "Novadu tērpiem"
|
Rucavas novads, tāpat kā Nīcas un Bārtas novadi, ir neliels, bet tautastērps tur ir ļoti raksturīgs un atšķirīgs no apkārtējo pagastu tautastērpiem. Meitas Rucavas pagastā tradicionālo vainagu vietā ir nēsājušas t.s. kaspines - krāsainas, ar dažādiem ornamentiem un puķu vai lapiņu attēliem rotātas zīda lentas. Pirms kapsenes aplikšanas matus vajadzēja sapīt t.s. "ragos" katrā pusē galvai, pēc tam aplika kapseni un to pie pakauša sasprauda kopā. Apsieta kapsene vairāk vai mazāk atgādināja Nīcas vai Bārtas vainagus. Sievas sedza "nāmatu" - tā Rucavā sauca galvasautu. Arī sievas matus sakārtoja "ragos". Nāmats pēc apsiešanas apņem galvu no visām pusēm un atstāj redzamu vienīgi seju. Audumu nāmatam auž atlasa dreļļa audumā un tā galus rotā ar baltu, knipelētu linu diegu mežģīni. Rucavā nēsāja baltas sagšas, kuras galos un apakšējā malā bija izšūtas sarkaniem, ziliem vai oranžiem rakstiem. Malas noslēdz īsas bārkstis, kuras sakārtotas krāsainos, maiņu rindā saliktos posmos. Pāri sagšai vēl mēdza segt "mārģeni" - rūtainu, divkārtīgu villaini sagšas lielumā, bet tai virsū vēl galdaini austo linu snāteni. Gar mārģenes galiem un vienu malu parasti iešuva krāsainas bārkstis, savukārt snātenes malas rotāja ar tamborētu kokvilnas diegu mežģīni. Visas trīs segas sasprauda ar tādām pat saktu čupām kā Nīcā un Bārtā. Sagšas nesedza pār plecu, bet ar saktu čupu saspraustos galus uzlika virs labās rokas elkoņa un tā nēsāja. Krekli bija balti ar izšūtiem krāsainiem rotājumiem, parasti piedurkņu plecu galos. Ir sastopami Rucavas krekli arī ar ieaustu rakstu joslu piedurkņu augšgalos un uzpleču galos. Krekla saspraušanai lieto vienu vai vairākas krekla saktiņas. Rucavas novada brunčiem gar pašu apakšmalu šuva brokāta lentas. Lai brunčiem piedotu lielāka kupluma iespaidu, to apakšmalā iešuva auklu. Ņieburus gatavoja no tāda paša auduma un krāsas materiāla kā brunčus. Arī ņieburs bija greznots ar sudraba un zelta brokāta lentām, kā arī ar uzšūtām sarkanām aukliņām. Zeķes adīja gan baltas, gan rakstainas.