Doma baznīcas un klostera ansamblis.

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.   13. gs.,
Doma laukums 1

 

 

 
Valsts nozīmes mākslas piemineklis.
Vārti.   18. gs. sāk.

Svarīgs posms Rīgas arhitektūras attīstībā saistāms ar bīskapa jaunās galvenās baznīcas (katedrāles) celtniecību, kā arī ar klostera celšanu domkapitulam - Rīgas arbibīskapijas augstākajai garīdzniecībai. Baznīca bija veltīta svētajai Marījai, bet biežāk to sauca vienkārši par Domu, kā tolaik dēvēja katedrāles.

Baznīcai pamatus lika, kā liekas, pēc 1211. g. Tās plāns veidots pēc romāniskām katedrālēm raksturīgas sistēmas (Saksijas bazilikas tips). Celtniecība sākta kora daļā, pievienojot pakāpeniski draudzes telpas trīs jomus, kamēr ēka nebija sasniegusi savu pašreizējo garumu - 88 m. Visvēlāk uzcēla torni. Celšanas laikā pirmatnējā iecere daļēji aizstāta ar citu: ēku, kuru sāka celt kā halles būvi no liela izmēra kaļķakmens bluķiem, pabeidza ķieģelī, romānikas konstruktīvo sistēmu aizstāja ar gotisko, līdz ar to izmainot ekas proporcijas un kompozīciju. Pārejas perioda no romānikas uz gotiku specifiskās formas iemiesotas Doma baznīcas skaistajā ziemeļu portālā, kapitula sanāksmju zālē un plašajā, gandrīz kvadrātveida klostera pagalmā - kluatrā (34X36 m). Skaistā arku galerija ap kluatru ir viens no izcilākajiem agrās gotikas arhitektūras pieminekļiem Baltijā.

Baznīcas būvi pabeidza gotikas periodā ap 1270. g. Visai drīz, šķiet, ap 1300. g., baznīcas centrālo jomu paaugstināja (augstums 26 m) un baznīca ieguva bazilikas veidu. Vienlaikus paaugstināja arī torni. Doma baznīcas pārbūves un paplašināšanas darbi turpinājās 14. un 15. gs., kad starp kontrforsiem tika radītas sanu kapelas, baznīcas torni vainagoja ar piramidālu smaili, kas sasniedza gandrīz 140 metru augstumu. Doma baznīca kļuva par vienu no vislielākajām celtnēm Baltijā. Tās formas ir uzsvērti vienkāršas. Šis vienkāršums noteica baznīcas ārējā veidola cēlo skarbumu. Interjeram piemita uzbūves skaidrība un dalījuma lielais mērogs. Doma baznīcas atsevišķās daļas bija izrotātas ar baltakmens ornamentālām un antropomorfām skulpturālām detaļām - romāniski gotiskās monumentālas mākslas pirmajiem paraugiem Latvijā.

Jauno formu ieviešanās Rīgas celtniecībā ietekmēja pat kulta ēku izskatu. Tā, 1595. g. pārbūvēja Doma baznīcas torņa smaili, kas tagad ieguva sarežģītāku formu - tās apakšējā daļā ierīkoja šķautņainu kupolu ar arku galeriju, virs kuras pacēlās augsta smaile. Vispilnīgāk un konsekventāk renesanses formu izmantošana vērojama paplašinātajā Jāņa baznīcā (1582.-1589. g.).

© LU MII Mākslīgā intelekta                  laboratorija