Sv. Jāņa luteriešu baznīcas komplekss ar viduslaiku celtņu un dominikāņu klostera paliekām
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 13. - 20. gs.
Skārņu iela 24, Jāņa iela 3, 5, 7, Kalēju iela 11
Altāris ar gleznu "Kristus augšāmcelšanās" - Valsts nozīmes mākslas piemineklis.
Griestu lukturis - Valsts nozīmes mākslas piemineklis.
1234. gadā bīskaps Nikolajs nodeva dominikāņu ordeņa mūkiem vecākajā pilsētas daļā esošo
bīskapa pili un vairākus zemes gabalus. Dominikāņi te nodibināja klosteri un baznīcu, ko nosauca
sv. Jāņa Kristītāja vārdā. Šī celtne atradās ar arku galeriju apjozta klostera pagalma
dienvidu daļā, no kura līdz mūsu dienām saglabājušās tikai divas travejas. Pirmās ziņas
par baznīcu šai vietā ir no 1297. g. 14. gs. sākumā baznīcu no ieejas puses paplašināja.
Tad arī parādījās tās lieliskais smailloku portāls, kas
cirsts baltakmenī. Baznīcas pārbūves periodā 15. gs. vai 16. gs. sākumā visa tās iekštelpa
bija pārsegta ar smalkām tīkla velvēm, bet ārpusē uz galvenās fasādes it kā pretstatā ēkas
kompaktajai masai pacēlās slaids kāpienveida zelminis. Jāņa baznīca bija pēdējā kulta celtne,
kurā iespējams izsekot vēlās gotikas arhitektūras principu ietekmi, piem. Klostera vārti.
Ārējā sienā uz Skārņu ielas pusi redzamas divas galvas ar atplestu muti. Pēc dažiem nostāstiem,
tā bijis visās dominikāņu baznīcās un caur tām paziņots ārpusē stāvošajiem par sprediķa sākšanos,
pēc citiem galva izmantota sprediķotāju treniņiem. Zemāk sienā redzams
krustveida caurums, kas noslēgts ar režģi. Stāsta, ka 15. gadsimtā divi mūki gribējuši svēto kārtā tikt
atlikušo mūža daļu pavadot iemūrēti sienā. Pēc vairākiem gadsimtiem atrasta niša ar viņu
mirstīgajām atliekām, kas atkal aizmūrēta, pīšļus neaiztiekot, bet mūku piemiņai
ārsienā atstāts šis caurums. Uz baznīcas fasādes austrumu frontona divās simetriski novietotās
pusapaļās nišās atrodas Jāņa Kristītāja un Salomes figūras.
Domājams, ka tās 16. gs. beigās vai 17. gs. sākumā pagatavojuši vietējie tēlnieki.
© LU MII Mākslīgā intelekta laboratorija |
 |