Pēdējos varenības gados Ēģiptē kļuva izplatīta kolosālu klintīs cirstu tempļu celtniecība. Ēģiptiešu plašās eksaktās zināšanas ļāva viņiem nekļūdīgi izvēlēties šādai celtniecībai piemērotākās vietas, kā arī realizēt šādu būtībā fantastisku apakšzemes ansambļu projektus. Visgrandiozākais no tiem tika uzcelts 13. gs. 1. pusē p.m.ē. Abusimbelā, uz Nūbijas robežas, lai nūbiešiem atgādinātu Ēģiptes valdnieku spēku un neuzvaramību. Tāpēc viss šajā templī ir milzīgs un pārcilvēcisks, sākot ar būvformu mērogiem un beidzot ar rotājumu un faraona statujām.

No ārpuses šis ansamblis izskatās it kā gigantisks pilons (tā platums 40 m, augstums 30 m), kura priekšā paceļas tikpat gigantiskas četras Ramzesa II akmenī cirstas sēdošas figūras. Figūras ar savām svinīgajām pozām, stingajiem vaibstiem un vērīgo skatienu tālē lieliski izcēlās uz pilona fona un, braucot pa Nīlu, bija ieraugāmas jau no liela attāluma. Tās uzskatot vien, ikvienam parastajam cilvēkam bija jānodreb. Katram gigantam pie kājām bija izcirstas mazāka izmēra faraona sievas un bērnu figūras, tā vēl vairāk akcentējot kolosu neparastos apjomus.

Lai gan templis nebija celts, bet gan iecirsts smilðakmens klintī, tam bija tāds pats plānojums kā virszemes tempļiem. Eja caur pilonu veda pagalmā. Lai iespaids būtu tāds pats kā virs zemes, izcirstā pagalma (patiesībā milzīgas alas) griesti bija apgleznoti tumšzilā krāsā ar dzeltenām zvaigznēm un lidojošiem putniem. Šos griestus balstīja astoņi granīta stabi. Pie katra staba atradās 10 m augstas Ramzesa II statujas dieva Ozīrisa izskatā ar zizli un pletni rokā. Statujas bija izcirstas kopā ar stabiem no viena monolīta granīta bluķa, kas radīja pārcilvēciska spēka iespaidu, jo figūras šķita it kā ar galvām atbalstām gleznotās debesis.

No pagalma eja veda tālāk galvenajā zālē ar četriem zemiem un resniem stabiem. Stabus, zāles griestus un sienas no augšas līdz lejai klāja dziļi akmenī iekalti ciļņi un uzraksti, kuros tika slavinātas Ramzesa II uzvaras karā. Aiz galvenās zāles sekoja svētnīca, kur atkal bija novietota faraona statuja, šoreiz kopā ar dievu Amona, Ptaha un Ra statujām (šiem dieviem templis arī bija veltīts).

Abusimbelas alu tempļa iespaidu kāpināja gaismas spēle. Tā kā visas tempļa telpas bija iecirstas klintī, tad tās bija tumšas. Gaismu tajās ienesa tikai saule. Rīta saules stari vispirms krita uz milzīgajiem skulpturālajiem veidojumiem pilonu priekšā, kuri sākumā izskatījās iesārti, bet vēlāk kļuva tumši sarkani. Pēc tam saules stari ielauzās tempļa pagalmā, kur apspīdēja divās rindās izvietotos stabus ar Ramzesa II statujām. Saulei paceļoties vēl augstāk, tās stari iespiedās arvien dziļāk tempļa iekšienē, izgaismojot zāli ar ciļņiem, un beidzot uz brīdi nokļuva arī svētnīcā. Viss Abusimbelas tempļa ansamblis bija virzīts uz to, lai pārsteigtu skatītāju, cildinātu Ēģiptes faraona varu, iedvestu visiem, arī nūbiešiem, ka šā valdnieka pusē ir ne tikai zemes, bet arī debesu spēki.

Radīt šo templi bija ārkārtīgi smags darbs. Tā veikšanai tika iesaistīti ne vien arhitekti un tēlnieki, bet arī simtiem akmeņkaļu un akmens slīpētāju, sadzīti tūkstošiem vergu – melnā darba darītāju. Vergi urba klinti ar koka caurulītēm, pakaisot zem tām smiltis un palejot ūdeni. Pēc tam izurbtajos caurumos iedzina koka mietus, kurus laistīja ar ūdeni tik ilgi, līdz mieti piebrieda un saārdīja akmeni. Tā viņi lēnām virzījās uz priekšu, atkarodami klintij slāni pēc slāņa un izcērtot ar akmens un bronzas cirvjiem un kaltiem ejas un iekštelpas – zāles ar kolonnām un statujām. Blakus lielajam templim Ramzess II lika izcirst vēl arī otru, mazāku, kas bija veltīts viņa sievai Nefertari.