Pēdējos Ēģiptes valsts varenības gados tās arhitektūras mākslā izplatījās kolosālu klintīs cirstu tempļu celtniecība. Izmantojot to materiālu, kas bezgalīgā daudzumā atrodams Ēģiptē – klintis, ēģiptiešu celtnieki parādīja šī materiāla apbrīnojamu izpratni un pat zinātnisku vērīgumu. Lai gan klinšu tempļa vietas izvēle no ģeoloģijas viedokļa ir ļoti sarežģīta, ēģiptiešu plašās eksaktās zināšanas ļāva viņiem nekļūdīgi rast vietu vienam no slavenākajiem seno ēģiptiešu arhitektūras pieminekļiem – Ramzesa II klinšu templim Abusimbelā, uz Nūbijas robežas. 13. gadsimta pirmajā pusē p.m.ē. sārtajā smilšakmenī Nīlas kraujā veidotais templis tika iecerēts faraona Ramzesa II slavināšanai un arī, lai nūbiešiem atgādinātu Ēģiptes valdnieku spēku un neuzvaramību. Tāpēc viss šajā templī ir milzīgs un pārcilvēcisks, sākot ar būvformu mērogiem un beidzot ar rotājumu un faraona statujām.

Četras gigantiskas sēdošas faraona Ramzesa II akmenī cirstas figūras, ar mugurām smilšakmens kraujā ieaugušas, rotā tempļa fasādi, kas pati izskatās kā gigantisks pilons [monumentāli nošķelts piramīdas veida stabs] un ir 40 m plata un 30 m augsta. Faraona figūras ar savām majestātiskajām pozām un sastingušajiem vaibstiem bija ieraugāmas jau no liela attāluma un tās uzskatot vien, cilvēkam bija jānodreb. Pie katras milzu faraona figūras kājām pēc ēģiptiešu tēlniecības kanoniem bija izcirstas mazāka izmēra faraona sievas un bērnu figūras, tā vēl vairāk akcentējot kolosu neparastos apjomus.

Lai gan visas tempļa telpas bija iecirstas klintī, tam bija tāds pats plānojums kā virszemes tempļiem: eja caur pilonu veda pagalmā, kura griesti, lai iespaids būtu tāds pats kā virs zemes, - bija apgleznoti tumšzilā krāsā ar dzeltenām zvaigznēm un lidojošiem putniem. Šos pagalma (patiesībā milzīgas alas) griestus balstīja astoņi granīta stabi. Pie katra staba atradās 10 m augstas Ramzesa II statujas dieva Ozīrisa izskatā ar zizli un pletni rokā. Statujas bija izcirstas kopā ar stabiem no viena monolīta granīta bluķa, kas radīja pārcilvēciska spēka iespaidu, jo figūras šķita it kā ar galvām atbalstām gleznotās debesis.

No pagalma eja veda tālāk galvenajā zālē ar četriem zemiem un resniem stabiem. Stabus, zāles griestus un sienas no augšas līdz lejai klāja dziļi akmenī iekalti ciļņi un uzraksti, kuros tika slavinātas Ramzesa II uzvaras karā. Aiz galvenās zāles sekoja svētnīca, kur atkal bija novietota faraona statuja, šoreiz kopā ar dievu Amona, Ptaha un Ra statujām (šiem dieviem templis arī bija veltīts).

Abusimbelas alu tempļa iespaidu kāpināja gaismas spēle. Tā kā visas tempļa telpas bija iecirstas klintī, tās bija tumšas. Tikai agrā rītā saules stari nokļuva līdz pat 63 m dziļumā paslēptajai svētnīcai, kur saules stari vispirms krita uz milzīgajiem skulpturālajiem veidojumiem pilonu priekšā, kas sākumā izskatījās iesārti, vēlāk kļūstot arvien sārtākiem, līdz ieguva purpura toni. Pēc tam saules stari ielauzās tempļa pagalmā, kur apspīdēja divās rindās izvietotos stabus ar Ramzesa II statujām. Saulei paceļoties vēl augstāk, tās stari iespiedās arvien dziļāk tempļa iekšienē, izgaismojot zāli ar ciļņiem, un beidzot uz brīdi nokļuva arī svētnīcā. Viss Abusimbelas tempļa ansamblis bija virzīts uz to, lai pārsteigtu skatītāju, cildinātu Ēģiptes faraona varu, iedvestu visiem, arī nūbiešiem, ka šā valdnieka pusē ir ne tikai zemes, bet arī debesu spēki.

Radīt šo templi bija ārkārtīgi smags darbs. Tā veikšanai tika iesaistīti ne vien arhitekti un tēlnieki, bet arī simtiem akmeņkaļu un akmens slīpētāju, sadzīti tūkstošiem vergu – melnā darba darītāju. Vergi urba klinti ar koka caurulītēm, pakaisot zem tām smiltis un palejot ūdeni. Pēc tam izurbtajos caurumos iedzina koka mietus, kurus laistīja ar ūdeni tik ilgi, līdz mieti piebrieda un saārdīja akmeni. Tā viņi lēnām virzījās uz priekšu, atkarodami klintij slāni pēc slāņa un izcērtot ar akmens un bronzas cirvjiem un kaltiem ejas un iekštelpas – zāles ar kolonnām un statujām. Blakus lielajam templim Ramzess II lika izcirst vēl arī otru, mazāku, kas bija veltīts viņa sievai Nefertari.