480. gadā p.m.ē. persieši bija izlaupījuši un nodedzinājuši uz svētajām Atēnu klintīm celtos grieķu tempļus jeb Akropoli. Nu, pēc persiešu karaspēka sakāves, tos vajadzēja būvēt no jauna. Atēnieši imperatora Perikla vadībā sāka atjaunot sagrautās celtnes, bet šoreiz no marmora, tik stipras, tik diženas un krāšņas, kādas neviens vēl nebija redzējis. No visām tām diemžēl saglabājušās tikai drupas, tāpēc pētījumi noris pēc rekonstrukcijām. Taču ir svarīgi iztēloties to izskatu tādu, kādu to bija radījuši senie grieķu mākslinieki un arhitekti, un nepakļauties romiešu grieķu skulptūru kopiju radītajam iespaidam, ka sengrieķu māksla ir bāla un neizteiksmīga, ka tempļi bijuši krīta svinīgajā baltumā, kādus tos mēs redzam šodien. Mēs tik ļoti savā apziņā esam pieņēmuši sengrieķu kolonnu slaidās proporcijas apvienojumā ar kolonnu mirdzošo baltumu uz Grieķijas zilo debesu fona, ka aizmirstam sengrieķu lielo mīlestību uz dzīvespriecīgu krāsainību! Sengrieķu tempļi nebija veidoti baltā marmorā! Mūsu acīm marmora struktūra un pienbaltā krāsa liekas tik brīnišķīga, ka mēs nemaz nevēlamies, lai to klātu krāsa, taču senie grieķi savu tempļu sienas izkrāsoja spilgtās, kontrastējošās krāsās, piemēram, sarkanā un zilā.

Atēnieši, atjaunojot kara laikā nopostītos dievietei Atēnai veltītos tempļus Akropolē (sengrieķu pilsētas nocietinātā daļa, kas parasti atradās pakalnā), nolēma tos izveidot kā vienotu krāšņu arhitektūras ansambli, kura mākslinieciskās vērtības atklātos ne uzreiz, bet skatītājam pakāpeniski ieejot Akropoles teritorijā. Kaut gan dievietes Atēnas kults bija izplatīts visā kontinentālajā un salu Grieķijā (Arkādijā, Argolīdā, Korintā, Sikionā, Tesālijā, Krētā, Rodā), Atēna sevišķi tika godāta Atikā, Atēnās – Atēnu pilsētu grieķi nosacīti saistīja ar dievietes vārdu – pilsētas aizbildne. Viņai bija veltīti zemkopības svētki: Proharistēriji (saistīti ar maizes audzēšanu), Plintēriji (pļaujas sākums), Areforiji (rasas dāvāšana sējumiem), Kalintēriji (augļu nogatavošanās), Skiroforiji (sausuma novēršana). Šo svētku laikā notika Atēnas statujas apmazgāšana; jaunieši zvērēja pilsonisku kalpošanu dievietei. Tomēr visgrandiozākie bija Akropolē ik pēc četriem gadiem par godu Atēnai rīkotie Panatenajas svētki – tad notika zirgu skriešanās un vieglatlētu sacīkstes, dziedāšanas sacensības, sacensības kitāras un flautas spēlē. Panatanejas svētkos Atēnai tika nesti upuri un notika jauno atēniešu uzaustā dievietes tērpa svinīga nodošana; uz tērpa bija attēloti viņas varoņdarbi gigantomahijā – dievu cīņā ar gigantiem (gr. mitoloģijā – šausminošas būtnes ar bieziem matiem, bārdu un čuskveidīgu ķermeņa apakšdaļu). Kad svētku sacensību daļa beidzās, sekoja svinīgs tautas gājiens uz Akropoli – t.s. Panatanejas gājiens, kas ar lielām dzīrēm noslēdzās Akropoles augstākajā vietā. Arhitektu, kuram imperators Perikls uzticēja grandiozo darbu - tempļu plānošanu, sauca par Iktīnu, un tēlnieku, kuram uzdeva izveidot dievu skulptūras un pārraudzīt iekšējās apdares darbus, - par Feidiju (starp 500. un 490. g. p.m.ē. – 431. g. p.m.ē.). Tomēr būtu maldīgi domāt, ka tā laika mākslinieki piederēja pie pislētu inteliģences aprindām. Atēnu bagātākie pilsoņi, kas pārvaldīja pilsētas dzīvi, aristokrātija un varbūt pat dzejnieki un filozofi uz tēlniekiem un gleznotājiem lielākoties noraudzījās kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Tam par iemeslu, iespējams, bija tas, ka mākslinieki paši sev pelnīja iztiku, mākslas vārdā strādādami savās darbnīcās bieži vien smagu fizisku darbu, tāpēc arī “smalkā” sabiedrība viņus neuzskatīja par sev līdzīgiem. Par laimi, Atēnu valdnieks Perikls nebija snobs un pret māksliniekiem izturējās kā pret sev līdzvērtīgiem. Vēl vairāk, Perikls deva ierosmi, panāca, ka celtniecības vajadzībām tika piešķirta daļa no iemaksām Pirmās Atēnu jūras savienības kasē, gādāja par to, lai celtniecības darbi sekmētos.

Akropoles jaunais plānojums bija asimetrisks, jo to nosacīja pakalna (156 m virs jūras līmeņa) neregulārās kontūras un atsevišķu vietu nevienādais augstums. Krāšņo arhitektūras ansambli ievadīja galvenie vārti – Propileji (ap 448. – 432. g. p.m.ē.; arhitekts – Mnēsikls). Propilejus veidoja divi doriskā stilā (doriskais kolonnu sakārtojums: kolonnas bez bāzes, vidusdaļā paresninātas, vienkāršs kapitelis un trijdaļu antablementa vidū frīze – dekoratīvo triglifu un metopu josla) darināti portiki (segta telpa aiz kolonādes) ar frontoniem (arhitektonisks elements trīsstūra, pusloka, segmenta vai citā formā) un graciozām joniskām (joniskais orderis – izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalcinātām detaļām: kolonnai ir bāze, stāvā iegrieztas dziļas kanelūras, kapitelim divgalu volūtas) kolonnām ejā. Propileju uzbūvē bija iekļauti arī divi marmora sānu paviljoni, kuros atradās gleznu galerija (grieķu gleznotāju darbi) un, iespējams, bibliotēka.

Izejot cauri Propilejiem, Akropoles apmeklētāja skatienu vispirms piesaistīja milzīgā Atēnas karotājas statuja (statuja nav saglabājusies un tās apraksts atbilst Pausanija (m.ē. 2. gs.) rakstam par Akropoli).

Atēnas 9 m augsto statuju (465. – 455. g. p.m.ē.) Feidijs bija atlējis bronzā, sarežģītajā gaistošā vaska tehnikā. Atēna šeit attēlota kā karotāja (grieķiski promohos), ar bruņu cepuri galvā un šķēpu rokā – tās zelta šķēpa galu redzēja jūrnieki, kad tie tuvojās pilsētai. Tēla plastiskās formas veidotas skarbās līnijās, tajās iemiesota Atēnu pilsētvalsts militārā varenība un Atēna simbolizēja valsts neuzvaramību. Figūra reizē bija arī visa Akropoles ansambļa vertikālā ass.

Mazliet pa labi no Atēnas karotājas statujas atklājās Partenona – Atēnu Akropoles lielākā un skaistākā tempļa varenais stāvs. Šis Atēnai – jaunavai veltītais templis bija arī Akropoles ansambļa galvenā ēka. Uzceļot skaistu svētnīcu, ko dieviete varētu bieži apmeklēt, atēnieši apliecināja pieķeršanos savai pilsētai un pauda cerības, ka te ilgi valdīs labklājība.

Mūsdienās no Partenona saglabājusies vienīgi daļa kolonnu un antablements (klasiskā ordera augšējā, vainagojošā horizontālā daļa, ko balsta kolonnas), uz vietas redzamas tikai dažas skulptūras – viss pārējais atrodas Eiropas muzejos, lielākā daļa – Britu muzejā Londonā.

Partenons tika uzbūvēts ap 448. – 432. g. p.m.ē. arhitekta Iktīna un Kallikrata vadībā. Tas bija 20 m augsts doriskā stila (doriskais kolonnu sakārtojums: kolonnas bez bāzes, vidusdaļā paresninātas, vienkāršs kapitelis un trijdaļu antablementa vidū frīze) peripters (templis, kura būvķermeni no visām pusēm ietver kolonnas), celts no marmora, un pacēlās uz trīs pakāpienu platformas. Visapkārt templim stiepās 10,5 m augstas kolonnas (8:17) ar kanelūrām. Dorisko kolonnu parastās proporcijas te bija mazliet izmainītas, padarītas vieglākas un graciozākas. Tāpat vieglāks bija arī antablements (klasiskā ordera augšējā, vainagojošā horizontālā daļa, ko balsta kolonnas). Tāpēc Partenons uz Grieķijas dzidri zilo debesu fona izskatījās viegls un cēls. Tempļa iekšpusē bija telpa svētnīcai, kurā atradās Atēnas statuja un īpaša zāle ar četrām kolonnām, kur jaunās atēnietes auda Atēnai svēto tērpu, ko nesa svinīgajā panatanejas (svinīgs tautas gājiens uz Akropoli, kas noslēdzās ar dzīrēm) gājienā.

Milzīgā Atēnas jaunavas - sargātājas (grieķiski partenos) statuja (ap 438. g. p.m.ē.), tāpat kā Atēnas karotājas statuja, gājušas bojā, un tikai senās literatūras avoti un romiešu kopijas sniedz zināmu priekšstatu par šo skulptūru skaistumu. Tēlnieka Feidija darinātā 12 m augstā Atēnas sargātājas statuja modelēta no koka, pēc tam tās seja un apģērba nesegtās daļas (rokas un kāju pēdas) noklātas ar daudzām ziloņkaula plāksnītēm, turpretim apģērbs un ieroči lieti un kaldināti no zelta. Apģērba detaļas bija atlietas pēc attiecīgās formas un tad rūpīgi piestiprinātas pie koka stāva. Visas zelta daļas (aptuveni 2000 kg) bija noņemamas, jo tās ik pēc četriem gadiem tika nolemts pārsvērt. Statujas smagās krokās krītošais un zeltā mirdzošais tērps sniedzās līdz zemei. Labajā izstieptajā rokā Atēna turēja uzvaras simbolu – Nīkes statuju, kreisajā šķēpu, bet pie kājām atradās vairogs. Dievietes vairogu un bruņas rotāja koši krāsu akcenti, bet acis bija veidotas no krāsainiem dārgakmeņiem. Uz zelta bruņu cepures tupēja grifi, bet vairoga iekšpusē zvilnēja saritinājušies resna čūska. Čūskas acis, bez šaubām, arī iezīmēja mirdzoši dārgakmeņi. Ienākot templī un sastopoties aci pret aci ar šo milzu statuju, senais tempļa apmeklētājs droši vien jutās satriekts un dziļas bijības pārņemts.

Atēnas statuja stāvējusi savā templī gandrīz līdz mūsu ēras 4. gs. beigām, kad kristīgie pārvērta Partenonu par baznīcu. Pēc dažām ziņām, statuju it kā licis sadauzīt Romas imperators Konstantīns.

No visiem līdz mums nonākušajiem sengrieķu mākslas darbu oriģināliem vislielāko meistarību un dievišķās klātbūtnes dvesmu vislabāk, iespējams, apliecina Partenona skulptūras. Nav zināms, kas ir šā tempļa skulptūru autori, bet, tā kā svētnīcā novietotā Atēnas sargātājas statuja ir Feidija rokudarbs, tad ļoti iespējams, ka arī pārējās skulptūras tapušas viņa darbnīcā. Pastāv arī uzskats, ka šos skulpturālos veidojumus Feidijs nav pats darinājis, taču bijis to vispārīgās ieceres, kā arī metu autors un darbu vadītājs.

Apkārt Partenonam stiepās 160 m gara josla, kuru veidoja metopas (doriskā ordera frīzes sastāvdaļas – taisnstūra formas akmens plāksnes (klātas ar ciļņa kompozīciju vai gleznojumu), kas regulāri mijas ar triglifiem), frontonu (fasādes elements trīsstūra, pusloka vai segmenta formā) plastiskie veidojumi un skulpturālā frīze (klasiskā ordera sistēmā antablementa vidējā daļa).

Giganti ir ar bieziem matiem, bārdu un čūskveidīgu ķermeņa apakšdaļu apveltītas būtnes sengrieķu mitoloģijā. Giganti dzima Flegras laukos (“ugunsvietās”) Pallēnes pussalā (Halkidikē, Grieķijas Z); vēlāk turpat notika Olimpa dievu kauja ar gigantiem. Pēc likteņa gribas gigantu bojāeja bija atkarīga no to varoņu (mirstīgo) piedalīšanās kaujā, kuri ieradīsies dieviem palīgā. Gaja (gr. mitoloģijā – māte zeme) meklēja burvju zāli, kas glābtu gigantu dzīvību, taču Zevs (gr. mitoloģijā – augstākais dievs) aizsteidzās Gajai priekšā un, uzsūtījis zemei krēslu, pats nogrieza šo zāli. Pēc Atēnas padoma Zevs uzaicināja piedalīties kaujā varoni Hēraklu, kas ar savām bultām palīdzēja iznīcināt gigantus. Gigantoahijas pamatā ir ideja par pasaules noregulēšanu; šī ideja ietverta olimpiešu paaudzes dievu uzvarā pār zemākajiem spēkiem, Zeva augstākās varas nostiprināšanā.

Partenona rietumu sienas metopās bija attēlota grieķu cīņa ar amazonēm (gr. mitoloģijā – karojošu sieviešu cilts, kas bruņojušās ar loku, kaujas cirvi, vieglu vairogu un bruņucepuri).

Amazones noteiktā gada laikā stājās laulībā ar svešzemnieku vai kaimiņu ciltīm, lai turpinātu dzimtu, atdodot audzināšanā (vai nogalinot) zēnus un atstājot sev meitenes. Amazones pielūdz Areju (gr. mitoloģijā – kara dievs) un Artemīdu (gr. mitoloģijā – medību dieviete), laiku pavadot kaujās. Varonis Hērakls ielenca amazoņu pilsētu Temiskīru un nolaupīja viņu valdniecei Hipolitei jostu. Tēsejs ņēma par sievu Antiopi (Hipolites māti); pēc tam amazones ielenca Atēnas.

Partenona ziemeļu puses sienas metopās attēlota ahajiešu kauja ar trojiešiem, bet uz dienvidu sienas – lapitu (gr. mitoloģijā – tesāliešu cilts) cīņa ar kentauriem (gr. mitoloģijā – mežonīgas būtnes, puscilvēki, puszirgi, kalnu vai meža biezokņu iemītnieki, kas izceļas ar trauksmainu dabu un nesavaldību).

Kentauri cīnījās ar saviem kaimiņiem lapitiem (kentauromahija), cenšoties nolaupīt no šās cilts sev sievas. Grieķu cīņa ar kentauriem Partenona metopās attēlota ļoti kaismīga, temperamentīga un vietām pat traģiska – daži grieķi krīt, kentauriem uzbrūkot, citur uzbrūk grieķi, dažviet nevar noteikt cīņas iznākumu.

Visas 92 Partenona metopas izpildītas augstcilnī (viens no tēlniecības pamatveidiem, kur skulpturālais tēls veidots saistībā ar plakni un līdzīgi gleznai aplūkojams no priekšpuses. Augstcilnis izvirzīts vairāk par pusi sava apkoma virs plaknes), to figūras tik tikko pieskaras fonam (metopas glabājas Londonā, Britu muzejā).

Uzkāpis pa tempļa pabūves kāpnēm, senais Partenona apmeklētājs varēja aplūkot zemcilnī (viens no tēlniecības pamatveidiem, kur skulpturālais tēls veidots saistībā ar plakni un līdzīgi gleznai aplūkojams no priekšpuses. Zemcilnis izvirzīts mazāk par pusi sava apjoma virs plaknes) izveidoto frīzi (klasiskā ordera sistēmā antablementa vidējā daļa; dekoratīvajā mākslā par frīzi sauc arī rotājuma joslu, parasti sienas augšdaļā), kas bija iemontēta svētnīcas ārsienā un citos doriešu tempļos nebija sastopama. Lai gan frīze nav pilnībā saglabājusies, tomēr atklāts, ka šeit bijušas attēlotas 350 cilvēku un 250 dzīvnieku figūras (frīzes fragmenti glabājās Atēnās, Akropoles muzejā, daļēji Parīzē, Luvrā, daļēji Londonā, Britu muzejā). Frīzes skulpturālajos veidojumos attēlots panatanejas gājiens (svinīgs tautas gājiens uz Akropli, kas noslēdzās ar dzīrēm), kur atklājās viss panatanejas gājiena krāšņums un daudzveidība. Gājiena priekšgalā soļo sporta spēļu uzvarētāji, stalti jaunekļi ved zirgus, tos savalda, tālāk viņi sakārto apmetņus un sandales. Viens otrs jau uzkāpis zirgā un traucas uz priekšu, brauc sacīkšu rati, garos, baltos tērpos svinīgā solī virzās priesteri, bruņās tērpti karavīri, mūziķi, pūšot flautas un skandējot liras, jaunekļi un jaunavas ved upurējamos vēršus, bet aiz viņiem soļo grupa cilvēku, kas ved svētā kuģa modeli ar greznu violetā un dzeltenā krāsā darinātu plīvuru – dāvanu dievietei Atēnai. Pēc grieķu ticējumiem, šādos svētkos, cilvēkiem neredzami, piedalījās arī dievi, tāpēc tēlnieks bija attēlojis arī tos, tikai mazliet lielākus par mirstīgajiem. Dievu figūras (Hēra, Atēna, Hēfaists, Poseidons, Apollons, Afrodīte u.c.) bija novietotas virs ieejas templī un it kā nolūkojās visā šajā procesijā.

Frīzes figūru raksturojumi, to kustības bija radītas tik iespaidīgas un dabiskas, ka svētku gājiena dalībniekiem tiešām varēja likties, ka gājiens kustas līdz ar viņiem. Ciļņi pie tam vēl bija izkrāsoti – zilā, tumši sarkanā krāsā, vietām mirdzēja zeltījums, bet groži, zirgu pavadas un tērpu rotājumi bija darināti no apzeltītas bronzas.

Apgājis apkārt svētnīcai, Partenona apmeklētājs nokāpa no stilobata (kāpņveida pamatnes augšējā virsma), lai aplūkotu frontonu (fasādes elements trīsstūra, pusloka vai segmenta formā) skulpturālos veidojumus, kuru sižeti saistījās ar mītiem par dievieti Atēnu. Galveno – austrumu frontonu rotāja Atēnas piedzimšanas aina. Kā vēstī mīts, Atēna piedzimusi no Zeva galvas. Uguns un metālapstrādes dievs Hēfaists ar sudraba cirvi pēc Zeva lūguma pāršķēlis galvenajam dievam galvaskausu, no kura izlēca mirdzošās bruņās un bruņu cepurē tērptā Atēna. Feidija tēlojumā kompozīcijas centrā varens un bargs sēž Zevs, blakus viņam tikko piedzimusī meita Atēna, kas strauji attālinās no tēva. Lidojošā uzvaras dieviete Nīke gatavojās vainagot jauno dievieti. Saglabājušajos frontona skulptūru fragmentos vērojams, ka figūru peplu (sengrieķu sieviešu klasiskais apģērbs) krokas nav vairs vertikālas, bet veido lokanu līniju grupējumus. Divu sēdošo un vienas guļošās likteņa dievietes moiras ķermeņi un apģērbi savijušies trauksmainā līniju mutulī. Starp dieviem, kas atnākuši, lai redzētu Atēnas piedzimšanu, redzami arī saules dievs Hēlijs un mēness dieviete Selēne, kas ataulekšojuši savos trauksmainajos zirgos. Frontona labajā stūrī attēlotas viņu zirgu galvas, satrakotas, it kā putu šļakatas šķiežot. Pirmā no tām, iespējams, mākslas vēsturē uzskatāma par lieliskāko skulpturālo zirga galvu.

Rietumu frontonā attēlots Atēnas strīds ar jūras dievu Poseidonu par to, kurš no viņiem būs Atēnu pilsētas aizbildnis. Strīds ieilga, un dievi griezās pie Zeva pēc padoma, taču arī Zevs nevarēja izšķirties, kuram no viņiem pienākas vara. Tad Zevs izlemšanu uzticēja Atēnu dibinātājam – valdniekam Kreopam, kurš nolēma, ka vara piederēs tam, kas dāvās Atēnu pilsētai vērtīgāko dāvanu. Poseidons pacēla savu trijzari un pāršķēla klinti, no kuras lejup aizvijās mūžīgā ūdens straume. Atēna savukārt ar šķēpa cirtienu radīja mūžzaļo olīvkoku, kas bija kā nosēts ar augļiem un kas bija grieķu galvenais zemkopības kultūraugs. Valdnieks Kreops par uzvarētāju atzina gudro Zeva meitu, kas solīja cilvēkiem pārticību. No tā laika par Atikas novadu ar Atēnu pilsētu centrā rūpējās un to sargāja dieviete Atēna.

No šīm daudzfigūru kompozīcijām saglabājušās tikai dažas, turklāt stipri bojātas (atrodas Londonā, Britu muzejā). Spriest par Partenona frontonu skulpturālajiem tēliem var tikai pēc rekonstrukcijām. Tās zinātnieki veic, balstoties uz vēlāko laiku mākslinieku darbiem, kuros frontonu kompozīcijas atkārtotas, jo visi Partenona skulpturālie veidojumi bija neizsmeļama tēlu, kompozīcijas paņēmienu un motīvu krātuve vēlākajām grieķu tēlniecības un glezniecības meistaru paaudzēm.

Partenona celtniecībā izmantots doriešu orderis (doriskais kolonnu sakārtojums: kolonnas bez bāzes, vidusdaļā paresninātas, vienkāršs kapitelis un trijdaļu antablementa vidū frīze – dekoratīvo triglifu un metopu josla), bet vēlākajās Akropoles celtnēs jau parādījās joniešu ordera (orderis, kas izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalcinātām detaļām: kolonnai ir bāze, stāvā iegrieztas dziļas kanelūras, kapitelim divgalu volūtas) iezīmes. Joniešu un doriešu tempļu būves pamatprincipi ir līdzīgi, taču ēku kopskats un raksturs ir pilnīgi atšķirīgs. Vislabāk tas redzams ap 420. – 406. g. p.m.ē. pa kreisi no Partenona uzbūvētajā Erehteja templī, kas veltīts leģendārajam Atēnu valdniekam – Erehtejam. Erehteja templis sengrieķu arhitektūrā ir reti sastopama asimetriska celtne ar trīs ieejas portikiem (atklāta ēkas daļa, kuras pārsegums balstās uz kolonnām vai stabiem). Īpatnēji ir arī tas, ka Erehtejs sastāvēja no divām dažādos līmeņos plānotām telpām – Atēnas svētnīcas un Poseidona svētnīcas. Tempļa dienvidu puses mazajā portikā kolonnu vietā pārsegumu tur kariatīdes – sešas garos peplos tērptas jaunavu jeb koru statujas, kas ir samērā labi saglabājušās. Kariatīdes ornamentiem rotātā nasta uz galvas veido kolonnu kapiteli (kolonnu vainagojošā daļa, uz kuras balstās pārsegums). Maigās jaunavas stāv taisni un nelokāmi, to lepnais un reizē kautrīgais skatiens iespaido vēl šodien, lai gan ortodoksālie monoteisti (turki vai kristīgie) šīs sejas un arī figūras sakropļojuši (kariatīdēm vairs nav roku). Laimīgi sagadījies, ka 1952. gadā Itālijā, Tivoli (20 km no Romas), atrastas šo statuju kopijas, kas ļauj spriest par Akropoles kariatīžu roku stāvokli.

Erehteja dienvidu portika sešu kariatīžu skaitlis nav nejaušs – tas ir spēka un daiļuma skaitlis. Arī tempļa austrumu portikā, kas ved uz Atēnas templi, sešas augstas, staltas, jaunavīgi tievas joniešu ordera kolonnas (saglabājušās tikai piecas) stāv vienā rindā. Sešas kolonnas (1+4+1) redzamas arī ziemeļu portikā, kas ved Poseidona svētnīcā. Tadējādi grieķu tempļa tradicionālais kolonnu vainags Erehteja templī novienādots līdz trim portikiem, lai uz tā rēķina iespējami palielinātu iekštelpu apjomu.

Ļoti greznas bijušas Erehteja portiku frīzes (klasiskā ordera sistēmā antablementa vidējā daļa) ar palmeðu (plastisks vai gleznots ornaments stilizētas palmu lapas veidā), rozeðu (ornamenta motīvs stilizēta zieda veidā ar aplī izkārtotām ziedlapiņām) un pērlinājumu virkņu vijumiem, ko papildinājušas zeltītas bronzas detaļas.

Arī šā tempļa apdare bijusi daudzkrāsaina, taču Erehteja templī krāsainība radās, nevis celtnes daļas apgleznojot, bet izmantojot pamatmateriāla – marmora divus paveidus: dzeltenīgi balto Penteles marmoru un tumšo, violeti melno Eleisīnas marmoru, tos papildinot ar apzeltījumu. Ziemeļu portika kapiteļos (kolonnu vainagojošā daļa, uz kuras balstās pārsegums) inkrustācijām (inkrustācija – priekšmetu rotāšana ar dažāda materiāla plāksnītēm, ko iestrādā pamatmateriāla virsmā vienādā līmenī ar virsmu) bija izmantotas stikla pastas un bronza.

Pa labi no Propilejiem atradās uzvaras dievietes Nīkes templis (ap 420. g. p.m.ē.; arhitekts – Kallikrats). Grieķu mitoloģijā Nīke ir okeanīdas Stiksas un titāna Krija dēla Pallanta meita, Spēka, Varenības un Skaudības māsa, kas sekmē uzvaru. Spārnotā Nīke ir neatņemams Zeva un Atēnas atribūts – Zevs un Atēna parasti tika attēloti ar Nīkes figūru rokās. Nīkes templis Atēnu Akropolē ir neliela, bet pēc būvformām harmoniska un skaidri izsvarota marmora celtne. Pēc tempļu tipa tas bija amfiprostils (grieķu templis, kuram kolonnas atradās gan priekšējā, gan aizmugures fasādē), kura slaikās joniskās (joniskais orderis izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalciņatām detaļām: kolonnai ir bāze, stāvā iegrieztas dziļas kanelūras, kapitelim divgalu volūtas) kolonnas piešķīra tam greznu izskatu.

408. gadā p.m.ē. Atēnu – Spartas kara īsa pamiera starplaikā nelielais uzvaras dievietes Nīkes templis tika papildināts ar balustrādi (galerijas, terases, balkona, jumta malas nožogojums, kas sastāv no balustriem – nožogojuma elementiem nelielas kolonnas veidā un horizontālas margas), kuras skulptūras un ornamenti rāda, ka mākslinieku gaume kļuvusi daudz izsmalcinātāka, kas atspoguļojas arī joniešu ordera (joniskais orderis izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalciņatām detaļām: kolonnai ir bāze, stāvā iegrieztas dziļas kanelūras, kapitelim divgalu volūtas) formu izmantojumā. Skulptūras diemžēl ir stipri bojātas, tomēr viena no tām ir neaizmirstama, kaut palikusi bez galvas un rokām. Runa ir par vienu no uzvaras dievietes Nīkes statujām, un tajā attēlota jaunava, kas pieliekusies, lai atraisītu vai sasaitētu sandales auklu. Mākslinieks ar tādu liegu burvību spējis attēlot šo acumirklīgo apstāšanos un tērpa spējo piekļaušanos pie jaunavīgā meitenes stāva!